III PĒDĒJĀ TIESA KĀ CERĪBAS MĀCĪŠANĀS UN VINGRINĀŠANĀS VIETA

41. Baznīcas lielā Credo vidusdaļa, kurā ir runa par Kristus noslēpumu kopš mūžīgās dzimšanas no Tēva, laicīgās piedzimšanas no Jaunavas Marijas, caur krustu un augšāmcelšanos, līdz viņa otrreizējai atnākšanai, noslēdzas ar vārdiem: „Un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”. Pastaro tiesu kristietība kopš visagrākajiem laikiem ir ņēmusi vērā kā pašreizējās dzīves mērogu, kā prasību savai sirdsapziņai un reizē kā cerību uz Dieva taisnīgumu, kas iesniedzas pat ikdienas dzīvē. Ticība Kristum nekad nav raudzījusies tikai atpakaļ un tikai uz augšu, bet vienmēr arī uz priekšu,  uz Pastarās tiesas stundu, ko arī Kungs atkārtoti ir sludinājis. Šis skats uz priekšu ir kristietībai devis tās spēku tagadnei. Kristīgo baznīcu celtņu apveidos, kuros ir gribēts padarīt redzamu kristīgās ticības vēsturisko un kosmisko vērienu, bija ierasts austrumu pusē atveidot Kunga kā ķēniņa otrreizējo atnākšanu – cerības zīmi, rietumu pusē –Pastaro tiesu kā atbildību par mūsu dzīvi. Tā uzlūko un pavada ticīgos to ikdienas gaitās. Attīstoties Pastarās tiesas ikonogrāfijai, priekšplānā tomēr arvien spēcīgāk iznāk draudošais un baisais, kas acīmredzot māksliniekus fascinē vairāk nekā cerības mirdzums, kuru bieži pārāk nomācoši pārklāj draudi.

42. Jaunākajos laikos pārdomas par Pastaro tiesu pabāl. Kristīgā ticība individualizējas un pirmkārt orientējas uz indivīda dvēseles glābšanu. Turpretī pasaules vēsturi apskata no progresa ideju viedokļa. Tomēr pamata doma par Pastarās tiesas atnākšanu, protams, nav vienkārši izzudusi. Tikai tā tagad pieņem pavisam citu formu. 19. un 20. gadsimta ateisms gan savas izcelsmes, gan mērķu ziņā ir moralizēšana – protests pret netaisnību pasaulē un pasaules vēsturē. Pasaule, kurā tādos apmēros pastāv netaisnība, nevainīgo ciešanas un varas cinisms, nevar būt laba Dieva darbs. Dievs, kuram būtu jāatbild par šo pasauli, nevar būt taisnīgs un jau nepavisam ne labs Dievs. Morāles ziņā šāds Dievs ir apstrīdams. Un sāka likties – ja nav Dieva, kas nodrošina taisnīgumu, tad cilvēks pats ir aicināts uzturēt taisnīgumu. Ja protests pret Dievu, uzlūkojot pasaules ciešanas, ir saprotams, tad pretenzija, ka cilvēks varētu un viņam vajadzētu izdarīt to, ko neviens Dievs nedara un nevar izdarīt, ir nepamatota un nepatiesa. Tā nav nejaušība, ka sekas tam ir vislielākā cietsirdība un tiesību pārkāpumi. To saknes ir šīs pretenzijas iekšējā nepatiesība. Pasaule, kurai pašai ir jānodrošina taisnīgums, ir pasaule bez cerības. Neviens un nekas nesniedz atbildi par gadsimtu sāpēm. Neviens un nekas nevar galvot par to, ka pasaulē nevaldīs varas cinisms, kādi arī nebūtu tā ideoloģiskie izskaistinājumi. Tādā veidā Frankfurtes skolas lielie domātāji Makss Horkheimers un Teodors Adorno vienlīdz kritizēja kā ateismu, tā teismu. Horkheimers radikāli apstrīdēja domu, ka varētu tikt atrasts kāds imanents Dieva aizvietotājs, tajā pašā laikā, protams, arī noraidot ideju par labo un taisnīgo Dievu. Galēji radikalizējot Vecās derības aizliegumu atveidot attēlus, viņš runā par „ilgām pēc kaut kā pavisam citāda”, kas ir nepiepildāmas, kas ir ilgošanās kliedziens pasaules vēsturē. Arī Adorno ir izšķīries par turēšanos pie principa, ka tēli nav atveidojami, kas līdz ar to izslēdz arī mīloša Dieva tēlu. Bet viņš ir arī arvien no jauna uzsvēris šo „negatīvo” dialektiku un teicis, ka taisnīgums, patiess taisnīgums prasītu tādu pasauli, kurā „ne tikai tiktu atceltas pastāvošās ciešanas, bet arī neatgriezeniski pagājušais tiktu „atcelts”. Bet tas nozīmētu – pozitīvos un tādēļ viņiem nepieņemamos simbolos izteiktu atziņu – ka taisnīgums nav iespējams bez mirušo uzmodināšanas. Šāds uzskats tomēr paredz „miesas augšāmcelšanos; ideālismam un absolūtā gara valstībai tas ir pilnīgi svešs”.

43. Kristietim arvien no jauna jāspēj un vajag mācīties no stingrā attēlu atveidošanas aizlieguma, ko nosaka pirmais Dieva bauslis (sal. Eks 20, 4). Negatīvās teoloģijas patiesību uzsvēra 4. Laterāna koncils, kas skaidri pateica, ka starp Radītāju un radību vēl nav konstatēta tik liela līdzība, lai starp tiem nepaliktu vēl lielākas atšķirības. Tomēr atsacīšanās no attēla nevar ļaut ticīgajam iet tik tālu, lai viņš – kā uzskata Horkheimers un Adorno – noliegtu abus apgalvojumus un paliktu stāvot starp teismu un ateismu. Dievs pats ar Kristus cilvēktapšanu ir devis liecību par savu „tēlu”. Krustā sistajā Kristū ir līdz pēdējam saasināts maldīgo Dieva attēlu noliegums. Tieši cietēja tēlā, kas norāda arī uz Dieva pamestu cilvēku, Dievs pats tagad parāda savu seju. Šis nevainīgais cietējs ir kļuvis par mūsu cerības garantu: Dievs pastāv, un Dievs prot nodrošināt taisnīgumu veidā, kādu mēs nemaz nevaram iedomāties, bet kādu tomēr ticībā drīkstam nojaust. Jā, pastāv miesas augšāmcelšanās. Pastāv taisnīgums. Pastāv bijušo ciešanu „atcelšana”, to vēršana par labu, kas atjauno taisnību. Un tāpēc – ticība Pastarai tiesai vispirms un galvenokārt ir cerība, kuras nepieciešamību ir skaidri parādījusi tieši pēdējo gadsimtu uzskatu cīņa. Es esmu pārliecināts, ka taisnīgums ir tiešs un katrā ziņā visstiprākais arguments ticībai mūžīgajai dzīvei. Tīri individuāla vajadzība piepildīt to, kas nebija iespējams dzīves laikā, tūlīt pēc mīlestības nemirstības, uz kuru mēs gaidām, ir svarīgs pamatojums, lai ticētu, ka cilvēks ir radīts mūžīgai dzīvei. Taču Kristus otrreizējās atnākšanas un jaunas dzīves nepieciešamība kļūst viennozīmīgi ieskatāma tikai kopā ar neiespējamību, ka vēstures netaisnībai paliktu pēdējais vārds.

44. Protests pret Dievu taisnīguma vārdā ir nevietā. Pasaule bez Dieva ir pasaule bez cerības (Ef 2, 12). Taisnīgumu var nodrošināt tikai Dievs. Un ticība dod mums drošības apziņu. Tā to panāk. Priekšstats par Pēdējo tiesu vispirms nav šausmu iztēlošanās, bet cerības tēls, varbūt pat mums izšķirošās cerības. Bet vai tas vienlaicīgi neizsauc arī bailes? Es teiktu atbildību. Tas rada tādas bailes, par kurām sv. Hilārijs ir teicis, ka visām mūsu bailēm ir vieta mīlestībā. Dievs ir Taisnīgums un rīkojas taisnīgi. Tas ir mūsu mierinājums un mūsu cerība. Taču savā taisnīgumā Viņš vienlaikus ir žēlsirdīgs. To mēs zinām, uzlūkojot krustā sisto un augšāmcēlušos Kristu. Gan taisnīgums, gan žēlsirdība ir jāsaskata to pareizajā iekšējā saistībā. Žēlsirdība neatceļ taisnīgumu. Tā nepadara netaisnību par taisnību. Tā nav kā sūklis, kas visu aizslauka, tā ka beigās ir vienalga, ko katrs zemes dzīvē ir darījis. Pret šāda veida priekšstatu par Debesīm un žēlsirdību, ir pamatoti protestējis, piemēram, Dostojevskis savos Brāļos Karamazovos. Ļaundaris beigās nesēž kopā ar upuri mūžībā pie kāzu mielasta galda, it kā nekas nebūtu bijis. Šajā vietā es vēlētos citēt kādu Platona tekstu, kurā ir izteikta priekšnojauta par taisnīgu tiesu, kas daudzējādā ziņā arī kristiešiem saglabājas kā patiesa un svētīga. Viņš runā – protams mitoloģiskos tēlos, kas tomēr nepārprotami atklāj patiesību – par to, ka beigās dvēseles kailas stāvēs tiesneša priekšā. Tagad vairs nebūs nekādas nozīmes, kas tās kādreiz vēsturē ir bijušas. Nozīme ir tikai tam, kas viņas ir patiesībā. „Tad viņa (tiesneša) priekšā varbūt ir kāda ķēniņa vai valdnieka dvēsele, un viņš tajā neredz nevienu veselu vietu. Viņš redz to sakropļotu un klātu rētām, kuru cēlonis ir nepatiesi zvēresti un netaisnība, un viss ir greizs melu un augstprātības dēļ, un nekas nav taisns, jo ir uzaudzis bez patiesības, un viņš redz, ka dvēsele ir noslogota  ar patvaļu, bagātību, uzpūtību un neapdomību kopā ar negausību un nekrietnību. To uzlūkojot, viņš tūlīt to sūta uz cietumu, kur tai ir jāizcieš pelnītais sods. […] Bet daudzreiz viņš redz savā priekšā pavisam citu dvēseli, kas ir dzīvojusi dievbijīgu un godīgu dzīvi; viņš priecājas par to un, protams, sūta uz salu svētlaimīgajiem”. Jēzus mums kā brīdinājumu līdzībā par bagātnieku un nabagu Lācaru (Lk 16, 19-31) ir parādījis šādas bagātības un augstprātības sagrautas dvēseles tēlu, kura pati ir radījusi nepārvaramus šķēršļus starp sevi un nabagu: noslēgšanos materiālajās baudās, citu cilvēku aizmiršanu, nespēju mīlēt, kas tagad kļūst par dedzinošām, bet ne vairs dziedinošām slāpēm. Turklāt mums jāievēro, ka Jēzus šajā līdzībā nerunā par negrozāmo likteni pēc Pastarās tiesas, bet gan par priekšstatu, kas, starp citu, bija pazīstams agrīnajā jūdu kultūrā un nozīmē starpstāvokli starp nāvi un augšāmcelšanos, kur galīgais spriedums vēl priekšā.

45. Šis agrīnais jūdu priekšstats par starpstāvokli ietver izpratni, ka dvēseles nevis vienkārši uzturas kādā pagaidu vietnē, bet jau piedzīvo sodīšanu, kā to parāda līdzība par bagātnieku, kā arī jau pagaidu formā bauda svētlaimību. Un beidzot neizpaliek doma, ka šajā stāvoklī ir iespējama arī attīrīšanās un dziedināšana, kas padarītu dvēseli gatavu dzīvei Dieva sabiedrībā. Agrīnā Baznīca bija pārņēmusi šos priekšstatus, no kuriem vēlāk rietumu Baznīcā pakāpeniski attīstījās mācība par šķīstītavu. Mums šeit pašlaik nevajag iedziļināties šīs attīstības sarežģītajā vēsturiskajā gaitā, mēs vienkārši pajautāsim, par ko ir runa. Cilvēka dzīves laikā izdarīta izšķiršanās līdz ar viņa nāvi kļūst galīga – visa viņa dzīve ir Tiesneša priekšā. Viņa izšķiršanās, kas ir veidojusies visas dzīves laikā, var iegūt dažādus veidus. Var būt cilvēki, kuri ir pilnīgi sagrāvuši sevī tieksmi pēc patiesības un gatavību mīlēt. Cilvēki, kuros viss ir kļuvis par meliem, cilvēki, kuri ir dzīvojuši naidam un samīdījuši sevī mīlestību. Briesmīgi to iedomāties, bet tieši daudzi mūsu vēstures piemēri liek šausminošā veidā atpazīt šādus precedentus. Šādos cilvēkos nekas vairs nav dziedināms, visa labā pilnīga izpostīšana ir kļuvusi neatgriezeniska. Šis ir stāvoklis, ko apzīmē ar vārdu elle. No otras puses var būt garīgi tīri cilvēki, kas ļāvuši Dievam sevi caurstrāvot un ir pilnīgi atvērti saviem tuvākajiem, cilvēki, kuros draudzība ar Dievu jau tagad nosaka visu viņu esamību un aiziešana pie Dieva tikai pabeidz to, kas pastāv jau tagad.   

46. Taču ne viens, ne otrs no šiem stāvokļiem pēc mūsu pieredzes neatbilst cilvēka eksistences normālam gadījumam. Mēs drīkstam pieņemt, ka lielākajai daļai dvēseles dziļumos vēl saglabājas pēdējā un intīmākā patiesības, mīlestības un Dieva apziņa. Bet tā konkrēto izvēļu gadījumos ir pārklāta vienmēr ar jauniem kompromisiem ar ļauno. Daudz dubļu pārsedz to, kas ir tīrs, bet pēc kā ir saglabājušās slāpes, un kas vienmēr no jauna paceļas pāri zemiskajam un paliek klātesošs dvēselē. Kas notiek ar šādiem cilvēkiem, kad viņi stājas Tiesneša priekšā? Vai viss netīrais, kas viņiem dzīves laikā ir sakrājies, pēkšņi kļūst nenozīmīgs? Jeb kā vēl? Svētais Pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem sniedz mums priekšstatu par atšķirīgo veidu, kādā Dieva tiesa rīkojas ar katru cilvēku atkarībā no viņa stāvokļa. Viņš to attēlo līdzībās, kurās grib izteikt neuzskatāmo, nespējot šīs līdzības ietvert jēdzienos vienkārši tāpēc, ka mēs pasaulē nespējam ielūkoties aiz nāves un iegūt par to kādu pieredzi. Vispirms Pāvils runā par kristīgo eksistenci, kura ir celta uz kopēja pamata, kas ir Jēzus Kristus. Šis pamats ir stabils. Ja mēs uz šī pamata esam stāvējuši, uz tā esam balstījuši savu dzīvi, mēs zinām, ka arī nāvē šis pamats mums nevar tikt atņemts. Tad Pāvils turpina: „Ja kāds ceļ uz šī pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem, vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviens darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni.” (3, 12-15). Šis teksts katrā gadījumā parāda, ka cilvēka glābšanai var būt dažādi veidi, ka daudz kas no uzceltā var sadegt, ka pašam glābjamajam ir jāiziet caur „uguni”, lai kļūtu spējīgs redzēt Dievu, lai varētu sēsties pie mūžīgā kāzu mielasta galda.

47. Daži no jaunākajiem teologiem uzskata, ka dedzinošā un reizē glābjošā uguns ir Kristus, Tiesnesis un Glābējs. Sastapšanās ar Viņu ir izšķirošais tiesas akts. Viņa skata priekšā zūd viss nepatiesais. Tā ir sastapšanās ar Viņu, kas mūs smeldzoši dedzina un dedzinot padara mūs brīvus – tādus, kādi mēs patiesībā esam. Mūsu dzīves laikā celtais var izrādīties kā tukši salmi, kā tīra plātība un sabrukt. Bet šī sāpīgā sastapšanās, kurā atklājas viss, kas mūsos ir netīrs un slims, ir mūsu glābiņš. Viņa skats, viņa sirds pieskāriens mūs dziedina sāpīgā pārvērtībā, „kā caur uguni”. Bet tās ir svētīgas sāpes, kurās viņa mīlestības svētā vara mūs dedzinoši caurstrāvo, tā ka mēs beidzot kļūstam pilnīgi mēs paši un līdz ar to pilnīgi Dievam piederoši. Tādā veidā kļūst redzama taisnīguma un žēlsirdības ciešā saistība: nav vienalga, kāda ir bijusi mūsu dzīve, taču netīrais, kas ir mūsos, neaptraipa mūs uz mūžiem, vismaz ja mēs paliekam orientēti uz Kristu, uz patiesību un uz mīlestību. Tas jau beidzot ir sadedzināts Kristus ciešanās. Tiesas brīdī mēs pieredzam un izjūtam šo viņa mīlestības pārsvaru pār visu ļauno pasaulē un mūsos. Mīlestības sāpes kļūst par mūsu glābiņu un mūsu prieku. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs šādas degšanas „ilgumu” nevaram vērtēt pēc laika mēroga, kāds pastāv mūsu pasaulē. Šīs sastapšanās pārveidojošais „acumirklis” nav ietilpināms šīszemes priekšstatos par laiku. Tas ir sirds laiks, laiks „pārejai” uz sadraudzību ar Dievu Kristus miesā. Dieva tiesa ir cerība, jo tā ir gan taisnīga, gan žēlsirdīga. Ja tā būtu tikai žēlsirdība, kas visu laicīgo nolīdzina, Dievs neatbildētu mums uz jautājumu par taisnīgumu, kas ir mūsu izšķirošais jautājums vēsturei un pašam Dievam. Ja tā būtu tikai taisnīgums, tad viss mums beigu beigās izvērstos tikai par bailēm. Kristus cilvēktapšana ir gan tiesāšanu, gan žēlsirdību tik cieši savienojusi vienu ar otru, ka taisnīgums ir atjaunots: mēs darbojamies savas pestīšanas labā „bijībā un drebot” (Fil 2, 12). Tomēr žēlsirdība ļauj mums cerēt uz visu un paļāvībā tuvoties Tiesnesim, ko mēs pazīstam kā mūsu visu „advokātu”, parakletos (sal. 1 Jņ 2, 1).

48. Šeit jāpiemin vēl kāds motīvs, jo tam ir nozīme kristīgās cerības praktiskā izpausmē. Atkal jau agrīnajā jūdaismā pastāvēja doma, ka mirušajiem viņu starpstāvoklī ir iespējams palīdzēt ar lūgšanu (piem. 2 Mak 12, 38-45; 1. gs. pr. Kr.) Pilnīgi saprotams, ka atbilstošo praksi pārņēma kristieši, un tā ir kopīga kā austrumu tā rietumu Baznīcā. Austrumu Baznīca nepazīst dvēseļu šķīstījošās un izlīdzinošās ciešanas „viņsaulē”, toties dažādas svētlaimes vai arī ciešanu pakāpes starpstāvoklī. Tomēr mirušo dvēselēm ar Euharistijas, lūgšanu un žēlastības dāvanu palīdzību var dāvāt „atpūtu un veldzi”. Tas, ka mīlestība var iesniegties pēcnāves esamībā, ka ir iespējama abpusēja došana un ņemšana, kurā mēs pāri nāves robežai viens pret otru saglabājam sirsnīgu draudzību, ir cauri gadsimtiem bijusi kristietības pamata pārliecība un paliek kā mierinoša pieredze arī šodien. Kas gan neizjūt vajadzību saviem mūžībā aizgājušiem mīļajiem tuvoties, izsakot laipnību, pateicību vai lūgumu piedot. Tagad mēs varētu jautāt tālāk: ja „šķīstītava” ir vienkārši dedzinoša attīrīšanās, sastopoties ar Kungu, Tiesnesi un Glābēju, kā to var iespaidot kāds trešais, pat ja viņš aizgājējam ir ļoti tuvs? Šādu jautājumu gadījumā mums jātiek skaidrībā, ka neviens cilvēks nav noslēgta monāde. Mūsu esamības ir savijušās viena ar otru un ir savstarpēji saistītas daudzveidīgā mijiedarbībā. Neviens nedzīvo viens pats. Neviens negrēko viens pats. Neviens netiek izglābts viens pats. Manā dzīvē pastāvīgi iesniedzas citu dzīves – tajā, ko es domāju, runāju, daru, paveicu. Un otrādi, mana dzīve iesniedzas citu dzīvēs – tajā, kas ir gan ļauns, gan labs. Tā kā mana lūgšana par citiem nav nekas tāds, kas būtu tiem svešs vai ārišķīgs, arī nāvē nē. Šajā esamības sasaistē manai pateicībai viņiem, manai lūgšanai par viņiem var būt kāda nozīme viņu attīrīšanās procesā. Turklāt nevajag pasaules laiku pārrēķināt Dieva laikā – dvēseļu sadraudzībā ir pārkāpts pasaules laika slieksnis. Pieskarties otra sirdij nekad nav par vēlu un nekad nav veltīgi. Tādā veidā vēlreiz kļūst skaidrs svarīgs elements kristīgajā cerības izpratnē. Mūsu cerība vienmēr ir cerība arī par citiem; tikai tādā veidā tā kļūst par mana paša cerību. Kā kristiešiem mums nekad nevajag jautāt tikai: kā es varu sevi izglābt? Bet gan arī: ko es varu darīt, lai arī citi tiktu izglābti, un arī citiem atmirdzētu cerības zvaigzne? Tad es būšu visvairāk darījis arī sevis paša glābšanai.