Mums reiz jārunā par Baznīcu. Mums, zemniekiem, es domāju. Jo par Baznīcu runā daudzi, un katrā ziņā ir pamats to darīt. Bet kur tas noved un kam tas ir vajadzīgs, ja spriešanā nav dzirdama zemnieku balss. Galu galā Baznīca ir saistīta ar Jēzu, kas pats bija zemnieks toreiz, Nācaretē, pirms vēl viņš kļuva par namdari. Zemnieks savā sirdī viņš palika vienmēr, un, kad viņš ļaudīm Galilejā stāstīja par Dievu, viņš ar tiem runāja zemnieku valodā. Ja kādam ir kāds vārdiņš piebilstams tēmai Baznīca, tad tie esam mēs. Jo vairāk tādēļ, ka zemnieku valodu var saprast katrs, kas to grib, vienalga, vai viņš ir laucinieks, vai pilsētnieks.

Jeruzālemē tas notika jau Vasarassvētkos. Skat. Apustuļu darbi, 2. nodaļu. Kāpēc partieši, mēdieši un elāmieši, kāpēc romieši, jūdi un prozēlīti, kāpēc krētieši un arābi un, kas tik tur vēl nebija, kāpēc viņi dzirdēja mācekļus runājam katrs savā dzimtajā valodā? Ne jau tāpēc, ka mācekļi pēkšņi zinātu visas toreizējo Vidusjūras valstu valodas vai varētu runāt līdzīgi kā esperanto, bet gan tāpēc, ka viņi runāja kā Jēzus – zemnieku valodā!

Tā lieta ar Baznīcu toreiz Jeruzālemē gāja vaļā pa īstam! No tā laika arvien vairāk cilvēku uzzināja, cik plaši var domāt par dzīvi – par Dievu, par pasauli, par līdzcilvēkiem, par pašiem, par visu. Un līdz ar to – cik plašs kļūst prāts un cik dziļa sirds. Un kāpēc viņi to uzzināja? Jo to viņiem stāstīja cilvēki, kā Jānis, Andrejs, Mirjama no Magdalas un pat Pēteris, kurus pašus tas bija aizkustinājis un sajūsminājis. Šie cilvēki to bija dzirdējuši tieši zemnieku valodā no paša Jēzus, būdami kopā ar viņu Galilejā. Un viņi tam pilnībā uzticējās, jo Jēzus bija sirdī zemnieks caur un cauri.

Jā, tas notika toreiz, Vasarassvētku dienā. Tad sākās Baznīca. Tad Jēzus kopā ar saviem zemniekiem, un Svēto Garu, protams, dibināja Baznīcu. Nav brīnums, ka šodien daudzi saka: ja gribam, lai no Baznīcas veidotos kas sakarīgs, vajadzīgi „jauni Vasarassvētki”. Skaidrs! Mēs to redzam tieši tāpat. Bet – šāda atjaunināšanās nevar notikt ne nesaprotamajā baznīcas valodā, ne teoloģiskajā latīņu valodā, un it kā reliģiskos penterējumos arī nē. Lai tā notiktu, Jēzum, tāpat kā toreiz pirmajos Vasarassvētkos, ir vajadzīgi cilvēki, kas ir sapratuši viņa sirdij tuvās lietas, vismaz kaut drusku, un kas savā zemnieku valodā var par to pastāstīt tālāk. Viņam ir vajadzīgi cilvēki,kas ir zemnieki sirdī, vienalga vai no laukiem, vai pilsētas. Kas atšķirtu kviešus no nezālēm, kas zinātu, kur vajadzīgs mēslojums, kas prot sēt un novākt ražu, kas ir pateicīgi par sauli un pateicīgi par lietu, kas prot apieties ar jēriem un aitām, kā arī ar auniem un ēzeļiem. Un kas brīvi izsaka to, ko domā, jo viņiem, tāpat kā Jēzum, prātā piedalās arī sirds, un sirdī mīt prāts, un tie abi ir arī uz mēles.

Tātad mums ir daudz ko darīt! Aši pie darba!

Kā pirmo lūkosim saprast paši un darīt skaidru visiem, kas ir ar mieru ieklausīties, ko nozīmē

vārds”Baznīca”

Tas neapšaubāmi ir no zemnieku valodas, tāpēc mūsu uzdevums ir arī citiem ieskaidrot, kas ar to ir domāts. Jo vairāk tādēļ,ka daudzi cilvēki to nezina, reizēm arī bīskapi, priesteri un teologi, nereti arī zemnieki.

Tātad – kad pirmie grieķiski runājošie kristieši sāka iknedēļas tikties dievkalpojumā, viņi teica: mēs nākam uz ekklesīa t.i. uz sapulci. Jo ar vārdu ekklesīa apzīmēja jebkāda veida sanāksmes. Piemēram, uz ekklesīa vairākas reizes gadā sanāca kādas pilsētas pilsoņi, vai arī, ja tādas bija, Korintas vai Jeruzālemes baložu audzētāju biedrība. Bet ar vārdu ekklesīa apzīmēja arī kopienu, kas pulcejās. Tad ekklesīa nozīmēja vai nu pilsoņu kopumu, vai draudzi, vai apvienību. Viena ekklesīa regulāri sanāca uz ekklesīa, baložu audzētāju biedrība, piemēram, uz baložu audzētāju sapulci.

Vārda jēga šeit ir ek-klesīa –„iz-sauktā”, izsauktā sapulce, respektīvi, kopā sasauktie pilsoņi u. tml. Toreiz ļaudis kopā uz sapulci nesasauca ar plašsaziņas līdzekļu vai sociālo tīklu palīdzību. To darīja saucējs. Pat savā laikā tāds bija arī mūsu ciematā. Viņa iesauka bija Maksis-šķindinieks, jo viņš uz ciema ielas apstājās pēc katriem simts metriem un šķindināja zvaniņu, lai cilvēki iznāktu ārā no mājas. Tadviņš skaļi sauca tā, lai visi „izsauktie” varētu sadzirdēt: „Otrdienas vakarā zemnieku sapulce krogā, un ceturtdienas vakarā ciema jauniešu pulcēšanās!”

Pats par sevi saprotams, arī pirmie kristieši sacīja: mūsu ekklesīa svētdien sanāk uz ekklesīa. Bet, tā kā tas izklausījās ne visai pietiekoši, viņi drīz vien piemetināja vēl vienu vārdu un sacīja: mēs sanākam uz kyriakē ekklesīa, un: mēs esam kyriakē ekklesīa.

Vārds kyriakē nāk no kyrios – Kungs. Ar Kungu bija domāts Jēzus, tā viņu pēc uzmodināšanas sauca pirmie kristieši. Un kyriakos, sieviešu dzimtē kyriakē, nozīmē tik daudz kā „Kungam piederošs”. Kā tādu to var skatīt no abām pusēm – no Jēzus un no cilvēka. Kungam piederošs ir katrs, ko Jēzus uzskata kā sev piederošu, un kas sevi savukārt uzskata par Jēzum piederošu. Ar šo papildinājumu kristieši precizēja, ka viņu kopā sanākšana ir Kristum piederošo sapulce un ka viņu kopiena ir Kristum piederošo, nevis baložu audzētāju apvienība.

Līdzīgā veidā viņi nošķīra parastu maltīti, deipnon, no kyriakon deipnon (1 Kor 11,20), tātād, piem., vakariņu maltīti no Euharistijas svinēšanas. Tāpat māja oikos, kur notiek sapulce, ir kyriakos oikos. Arī dienu (hemēra), kurā viņi pulcējās, tie sauca par kyriakē hemēra, tātad „Kumga diena”, precīzāk – „diena, kas pieder Kungam”.

Tātad ar vārdu Baznīca ir apzīmēti cilvēki, kas pieder Jēzum Kristum, skatoties gan no cilvēku, gan Jēzus puses. Tas mums ir jāpatur prātā! Un tā jāskaidro arī citiem, kad par to iznāk runa. Jo daudzi to nezina. 2011. gadā ir iznākusi grāmata „Katoļu Baznīca: būtība – īstenība – sūtība”. Tās autors ir Valters Kaspers – kardināls un ievērojams teologs. Viņš šajā grāmatā atgādina citiem kardināliem, teologiem un kas viņi visi tur vēl ir, ka Baznīcas būtība ir vislabāk atspoguļota vārdā kyriakē. Viņam pašam tas bija ļoti svarīgi, jo viņš toreiz Romā bija atbildīgs par katoļu Baznīcas kontaktiem ar pārējiem kristiešiem.

Bet līdz ar to mēs esam nonākuši pie otra svarīgā jautājuma, proti: 

Cik daudz Baznīcu vispār ir?

Par to pamatā ir divi galvenie uzskati. Vieni saka, ka ir daudz Baznīcu,tik daudz, cik ir dažādu kristiešu kopienu. Pēc statistikas datiem ap desmit tūkstošu. Otri saka,ka ir tikai viena Baznīca, tikai viena pareizā. Kad vieni ar otriem vai otri ar tiem vieniem sāk diskutēt, tad spalvas iet pa gaisu. Un iedomāsimies sevi tur pa vidu … Nu, paldies!

Bet tieši šajā vietā arī mums ir savs vārds sakāms. Un mēs varam teikt gan vieniem, gan otriem: Paklausieties! Protams, ir daudz kristiešu kopienu, kurām visām ir pavisam atšķirīgi kopienas likumi, kuras ir dažādi organizētas, kurām ir atšķirīga veida dievkalpojumi, un tā tālāk. Bet visas taču pieder Jēzum Kristum, jeb kā?

Un tad mēs viņiem varam skaidrot tālāk, ka vārda „Baznīca” izcelsmes pamatā ir grieķu vārds kyriakē – Kungam piederošs. Saprotams – tā mēs viņiem varam teikt – visas šīs kopienas ir Baznīca. Jo tās visas grib piederēt Jēzum. Un ja kāds sāk uz sava krēsla nemierīgi dīdīties un izdveš „Jā, bet …”, mēs viņam vēl varam pajautāt: Vai tu domā, ka Jēzus kādai kristiešu kopienai saka: „Jūs nepiederat pie manis!”? Un tad viņš var tālāk domāt, ko viņš grib, katrā gadījumā ir neapšaubāmi, ka visas kristiešu kopienas ir kyriakē, tātad Baznīca. Vismaz no Jēzus viedokļa skatoties, un galu galā tas ir galvenais.

Arī visas šīs daudzās baznīcas, kopā ņemtas, protams, ir Baznīca. Tā raugoties, tiešām ir tikai „viena Baznīca”, kā tas arī ir minēts Ticības apliecinājumā. Tikai, ja viena no Baznīcām saka, ka vienīgi tā esot Baznīca, tad  kaut kas nesaskan.

Man jau savas zemnieka jaunības laikā likās pats par sevi saprotams, ka mēs, trīs katoļu bērni klasē un pieci vai seši luterāņu bijām Baznīca, kaut arī gājām dažādās baznīcas un mums bija atšķirīgi dievkalpojumi. Mums visiem tas bija skaidrs, mēs par to pat nediskutējām.

Un pāri par divdesmit pārējie klasesbiedri? Vai skolotāji, no kuriem neviens negāja baznīcā? Nu labi, Baznīca viņi, protams, nebija; viņi arī negribēja tādi būt, kaut gan daudzi savu vecmāmiņu dzīves laikā varēja būt nokristīti. Taču es jau toreiz bieži domāju: kaut kādā veidā Jēzus arī ar viņiem bija saistīts. Jo viņi bija cilvēki, tāpat kā mēs, tostarp savā sirdī zemnieki, ar kuriem es varēju labi saprasties, un no kuriem daudz laba mācīties. Tad taču nevar būt, ka viņi arī nepiederētu Jēzum. Tātad es sev sacīju: Luterāņi un mēs, katoļi – citu kristiešu mūsu apkārtnē nebija – mēs esam Baznīca, bet

visupirms mēs esam cilvēki

un kopā ar visiem pārējiem cilvēkiem mēs esam Dieva cilvēki, vai tam ticam, vai nē.

To, ka tieši šajā laikā arī citi bija nākuši uz šādām domām, es uzzināju tikai pāris gadu vēlāk teoloģijas studiju laikā. Neilgi pirms tam, no 1962. līdz 1965. gadam, manā skolas laikā, Romā notika II Vatikāna koncils, kurā piedalījās divtūkstoš piecsimt katoļu bīskapu no simtstrīsdesmit trijām valstīm. Par to mums tagad stāstīja teoloģijas profesori, kā arī par to, ka bīskapi savu apspriežu pamtā lika domu, ka Dievs grib būt ar visiem cilvēkiem, ne tikai ar kristiešiem. Tas ir rakstīts arī vairākās vietās koncila dokumentos. Kāpēc tas tikai tagad tika pateikts, es īsti nevarēju saprast, un mani luterāņu un katoļu draugi, kuriem es brīvdienās par to stāstīju, arī nē. Bet citādi bija aizraujoši toreiz piedzīvot, ka ticībā ienāca tik daudz jauna. Mēs visi kopā labprāt bijām Baznīca, un tas tā palika vēl daudzus gadus.

Taču daudzi baznīcas ļaudis mūsu katoļu Baznīcā diezgan ātri pamanīja, ka Svētais Gars viņus ir izjokojis. Galvenokārt tie bija tādi, kas kaut kur bija mācījušies, ka vārds Baznīca ir tulkojums no ecclesīa, bet ecclesīa savukārt nozīmējot „no visām tautām Dieva izvēlētā Dieva tauta”. Un tāpēc viņi vienmēr bija uzskatījuši, ka tikai Baznīca esot tā „Dieva tauta” – tikai katoļu Baznīca, protams. No šejienes bija izveidojies gadsimtu ilgais priekšstats „ārpus Baznīcas nav pestīšanas”. Un tagad tas vairs nebūtu pareizi? Ko lai viņi tagad dara? Un to nav sacījis kāds dumpīgs teologs, bet Baznīcas koncils … Bija arī citi, kuriem tas neradīja problēmu, kuri jau sen pirms koncila lēmumiem bija pamanījuši, ka tāda izpratne nevarētu būt patiesa. Kā, piemēram, mans skolas laiku kapelāns. Vēlāk es izlasīju, ka pat Edīte Šteina bija rakstījusi, un jau 1938. gadā: „Man vienmēr ļoti tālu ir bijusi doma, ka Dieva žēlsirdība būtu saistīta ar redzamās Baznīcas robežām.” Bet visi tā nedomāja …

Tādēļ Svētajam Garam nekas cits neatlika, kā šādiem ļaudīm pēc koncila atgādināt, piemēram ar pāvesta Franciska palīdzību, ka Dievs šajā ziņā vienmēr ir bijis citās domās nekā viņi. Pāvests Francisks tikai vēl pirms pāris gadiem savā pirmajā enciklikā, kuru aizsācis jau bija viņa priekšgājējs, skaidri un gaiši visai katoļu Baznīcai rakstīja: „Bibliskās ticības centrā ir Dieva mīlestība, viņa konkrētās rūpes par katru cilvēku, viņa pestīšanas plāns, kurš aptver visu cilvēci un visu radību.” Vai jau 1978.gadā, kad Svētais Gars ievērojamam franču teologam Dominikam Šenū (Dominique Chenu) deva vārdus: „Dieva tauta ceļā ir visa cilvēce.”

Katrā ziņā, kad es svinu misi, tajā vietā, kur misālē ir lūgšanas teksts: „Piemini savu Baznīcu visā pasaulē …”, es jau kopš ilgāka laika lūdzos drusku atšķirīgi: „Piemini visus, kas kopā ar mums ir tava Baznīca, no visām konfesijām tavu cilvēku vidū.” Reiz, līdz šim gan tikai vienu vienīgu reizi, kāds man pēc dievkalpojuma uztraukti jautāja, vai es tik vienkārši drīkstu mainīt misāles tekstus. Uz to es neko neatbildēju. Ir situācijas, kurās labāk ir neko nerunāt, jo tādā veidā kaut ko pateikt var daudz skaidrāk. Kā nekā daudzreiz tā darīja arī Jēzus, reiz pat augstā priestera Kaifasa priekšā, kā to atstāsta Marks (14, 61) un Matejs (26, 64). Uz nepareiziem jautājumiem nav pareizas atbildes, un tad labāk ir klusēt.

Kopš II Vatikāna koncila un mana zemnieka jaunības laika katoļu Baznīcā ir daudz kas mainījies. Tiešām! Arī tas, kas attiecas uz jautājumu, ko Jēzus acīs nozīmē kristieši, kas nav katoļi, vai cilvēki, kas pieder citai reliģijai, vai nepieder nekādai. Un arī attiecībā uz daudz ko citu.

Daudzi pat saka, ka koncils esot bijis kā „jaunie Vasarassvētki”. Tanī kaut kas ir, tādēļ es pie tā vēl atgriezīšos. Bet šādi vienreizēji „jaunie Vasarassvētki”, protams, nepietiek atkal nākamiem divtūkstoš gadiem. Kas domā, ka pietiek, tas nepazīst Svēto Garu. Tāpēc mums noteikti jāpārdomā, ko zinām par Svēto Garu. Tomēr vispirms kāds pavisam cits, bet ļoti svarīgs punkts.

Kas ir zemnieks un redz lietas tādas, kādas tās ir, saprotams, ka zina, ka Baznīcā, vienalga kādā, ne viss ir zelts, kas spīd. Ar to es nedomāju vien biķeri, kas šā vai tā ir tikai apzeltīts, vai mūsu klosterbaznīcas „zelta tabernākulu”, kuru pirms trīsdesmit gadiem pašrocīgi pārklāju ar zelta bronzu. Nē, es domāju mūs, kristiešus, no maza līdz lielam. Jo mēs nu reiz esam

„jaukta sabiedrība”

nevien raibi jaukta, kas nemaz nav slikti, bet gan visai balti-melna jaukta. To ir teicis jau Augustīns. Viņš dzīvoja ap 400 gadu un bija bīskaps un teologs ar stāvokli un vārdu kristietību pieņēmušajā Romas impērijā. Latīniski viņš Baznīcas sabiedrību raksturoja šādi: Baznīca – viņš rakstīja ecclesia – ir societas mixta, jo tajā ir kristieši de merito un kristieši de numero. Ar de merito viņš domāja cilvēkus, kas apzināti gribēja būt kristieši un pūlējās tādi būt; un ar de numero – nu, to jūs saprotat bez tulkošanas.

Mūsu laikos maz kas ir mainījies, katrā gadījumā ir gan tādi, gan tādi. Ne tik daudz tādēļ, ka vieni būtu mazāk aktīvi kā otri, vai ka vieni regulārāk, otri retāk vai nemaz nepiedalās dievkalpojumos, bet gan būtiskākā veidā: kāda ir viņu attieksme pret ticību, kāds šinī ziņā ir viņu noskaņojums, viņu runa, viņu uzvedība u.tml. Tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc šodien tik daudzi uztraucas un pārdzīvo par Baznīcu.

Kas mums kā zemniekiem te būtu sakāms? Līdzvaimanāt vai līdzuztraukties – tas būtu vienkārši. Bet to jau daudzi tā kā tā dara, un no tā nerodas „jauni Vasarassvētki”. Paliek tikai viens – mums ir līdz-jārunā. Katrā ziņā tur, kur ir radušies īsti jautājumi, kas svarīgi visiem. Un mums jārunā tā, kā mēs domājam, un vispirms, protams, pašiem labi jāpadomā.

Tagad es brīvi pateikšu, ko es domāju. Un es domāju: Augustīnam bija taisnība ar viņa „jaukto sabiedrību”. Jo tas, ko viņš ir aprakstījis, bija gluži tāpat arī manas jaunības laikā mūsu mazajā baznīcas draudzē. Un šodien es redzu, ka tas tā ir viscaur Baznīcā, tikai vēl daudz sliktāk, nekā es jebkad varēju iedomāties.

Bet Augustīnam visur nebija taisnība Viņš kristiešus vienkārši iedalīja labos un sliktos. Taču mums, zemniekiem, arī ir acis pierē. Mēs taču redzam, ka katrs – katrs! – reizēm var būt labs cilvēks un reizēm slikts cilvēks, reizēm var būt labs kristietis un reizēm slikts kristietis. Jo mēs esam cilvēki, un Baznīca sastāv no cilvēkiem. Atklāti runājot, arī ar mani ir tieši tāpat. Un vēlreiz atklāti izsakoties, es nepazīstu nevienu, ar kuru tā nebūtu. Arī ne ar vienu pāvestu un ne ar vienu svēto.

Skaidrs, Baznīca ir „jaukta sabiedrība” bet sabiedrība pilna ar atsevišķiem „jauktiem” cilvēkiem. Katrs savā uztverē un savā darbībā ir labā un sliktā sajaukums. Mēs, visi cilvēki. Tā ir realitāte. Kā gan tas varētu būt citādi. Kas gaida no Baznīcas, lai tā būtu no tīra zelta un vienmēr laistītos un mirdzētu, tas aizmirst, ka tā pilnīgi sastāv no cilvēkiem. No pilnīgi nepilnīgiem cilvēkien, līdz pat augstākiem līmeņiem.

Ja tas vienreiz ir kļuvis skaidrs, tad nav vairs par ko brīnīties. Tad nevajag vairāk pastāvīgi vaimanāt un uztraukties, jo ir zināms: Baznīcā, vienalga kādā, var notikt viss tas pats, kas notiek cilvēku sabiedrībā. Viss.

Protams, kad – kā tas šodien notiek – atklājas, kas ir tas viss, kas var notikt, un vismaz no Augustīna laikiem ir noticis, tad ir grūti ar to tikt galā, pat zemniekiem. Un tad?

Atzīšos, man reiz bija doma aiziet no Baznīcas. Deviņdesmitajos gados. Pavisam nopietni. Ne tāpēc, lai pievienotos kādai citai Baznīcai. Ar to es tikai būtu paglābies no lietus zem notekcaurules. Nē, pavisam. Un no karmelītu ordeņa, kas arī ir Baznīca, tāpat. Protams ne tāpēc, ka es vairāk neticētu Dievam un negribētu vairāk piederēt Jēzum, bet tāpēc, ka es vairāk sevi nevarēju identificēt „ar šo Baznīcu”. Tās pieaugošās garīgās šaurības un garīgās virspusības dēļ. Likās, ka tā vairs nebija uzplaukuma un Dieva mīlestības Baznīca, kurā es biju studējis teoloģiju, kļuvis par priesteri un sācis dzīvot kā karmelīts.

Kāpēc es toreiz neizstājos no Baznīcas, es tūlīt izstāstīšu. Tikai vispirms vēl tik daudz: lielākā daļa aizgājušo, kurus es pazīstu, ir aizgājuši no ecclesia, no apvienības, nevis no kyriake. Jo kyriakoi – Jēzum piederoši – viņi, no sava skatupunkta raugoties, tomēr ir palikuši. Kā jau teicu, lielākā daļa, ko pazīstu. Viņi grib arī turpmāk dzīvot kopā ar Dievu un ar Jēzu, un viņi to arī dara. Daudzi pat paliek kā draudzes locekļi, viņi tikai vairs svētdienās neiet uz baznīcu, jo viņi vairs vienkārši nevar paciest veidu, kā notiek dievkalpojums un sprediķis. Bet daudzi no viņiem ir atraduši sev citu iespēju, lai vēl kopā ar citiem būtu kyriake. Šādi cilvēki, piemēram, vienmēr piedalās mūsu klostera semināros un rekolekciju kursos. Es varu saprast gan vienus, gan otrus. Un es jūtoa kopā ar viņiem Baznīca.

Es pats gan sev esmu teicis: Es arī esmu Baznīca, kyriakos, Jēzum piederošs. Bet, ja es Baznīcu pamestu, tad iznāktu, ka es uzskatu sevi labāku par citiem, kāds es nudien neesmu. Un galvenais, es tad sevi nošķirtu no cilvēkiem, kas man ir kļuvuši vērtīgi un svarīgi.

Tiešām, Baznīcā ir tik daudz neprātīgu cilvēku! Neviens nav svēts, skaidrs. Pati pilnība, it kā no tīra zelta – arī neviens. Bet kaut kādā veidā lieliski, dārgi cilvēki, īsti oriģināli un pareizais tips. Arī pavisam neprātīgi cilvēki no agrākiem laikiem, jo Baznīca jau nepastāv pirmo dienu. Tādi kā Jānis no Krusta, karmelīts no 16. gadsimta, kuru es personīgi īpaši augstu vērtēju. Negribētu gan dzīvot ar viņu vienā klosterī, jo viņa izturībai es nevarētu turēt līdz, tā radītu manī pārāk lielu spriedzi, bet viņa grāmatām es esmu pateicīgs par to, ka es vispār varu pareizi ticēt, proti, vienlaikus ar sirdi un prātu – katrā gadījumā man ir nedaudz no abiem.

Un tā pēc šādām pārdomām es kādu dienu nonācu pie domas pats sev pajautāt:

Ar ko kopā es labprāt esmu Baznīca?

Un tad bija tā, it kā būtu ieslēgta gaisma. Tiešām! Tūlīt es savā priekšā skatīju tik daudz cilvēku, ar kuriem es labprāt, tiešām ļoti labprāt esmu Baznīca … Ne tikai no manas katoļu Baznīcas, no citām Baznīcām arī. Un ne tikai „aktīvus draudzes locekļus”, bet arī nepamanāmos, it kā nomaļus stāvošos kristiešus tāpat. Un daudziem no viņiem es pateicu: „Tu zini, kopā ar tevi es labprāt esmu Baznīca”. Un tā es daru līdz šai dienai, pat biežāk nekā agrāk. Un sevišķi jauki ir, ja kāds man atbild: „Es ar tevi arī.”

Saprotams, otrs jautājums var būt: „Ar ko kopā es neesmu tik labprāt Baznīca?”, pat: „Ar ko kopā es ļoti nelabprāt esmu Baznīca?” Un tādi man ilgi nav jāmeklē. Taču es tomēr varēju pateikt: Labi, Jēzu, ja tu ar viņiem tomēr tiec galā – tāpat kā ar mani arī – tad viņi šā vai tā pieder pie Baznīcas, viņi tā kā tā ir tavi cilvēki.

Par to visu es esmu runājis rekolekciju kursos, semināros, grāmatās, sprediķos, sarunās. Es esmu devis pamudinājumu uzstādīt sev jautājumu: „Ar ko kopā es esmu Baznīca – ar ko labprāt un ar ko ne tik labprāt? Un tad nereti klausītājos kaut kas notiek, tajā brīdī vai pāris dienas vēlāk. No tā es esmu iemācījies, ka Baznīca nepastāv, bet gan

Baznīca „notiek”

Tā nav tikai „institūcija”, bet galvenokārt „notikums”. Es to šādi formulēju, jo līdzīgi ir izteicies jau agrāk minētais teologs un kardināls. Viņš rakstīja savas grāmatas 146. Lappusē: „Baznīca kā institūcija reizē ir vairāk nekā institūcija. Ta ir eshstoloģiska, garīga notikuma institūcija”. Pārtulkojot zemnieku valodā: Neuztraucies taču par institūciju „Baznīca”, palūkojies labāk, kur tu īsti piedzīvo un izjūti Baznīcu, un turies pie tā.

Baznīcu – Kungam piederošu apvienību – vienmēr var piedzīvot un izjust tur, „kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā”, kā Jēzus pats reiz teicis, jo tad „es esmu viņu vidū” (Mt 18,20). Un, ja arī viņš pats vārds vārdā tā nebūtu teicis, jo Matejs to ir atstāstījis divas-trīs paaudzes pēc Jēzus, tad tomēr tas izsaka agrīno kristiešu pārliecību.

Ar „manā vārdā” ir domāts viss, kas attiecas uz Jēzu un lietām, kas tuvas viņa sirdij. Nu jā, ja tas tā nebūtu, tad tie „divi vai trīs”, vai manis pēc arī divsimt vai trīssimt varētu kaut desmit reizes sapulcēties – ar Baznīcu, tātad kyriakē, tam nebūtu nekāda sakara.

Es vislabprātāk esmu Baznīca kopā ar cilvēkiem, kad redzu – arī viņiem svarīgs ir viss, kas saistīts ar Jēzu un viņa Tēvu. Un tiešām tādu ir daudz, ja ne lielākā daļa. Tādi ir pat starp tiem, kas paceļ cepuri, katrā gadījumā vairāk nekā domā.

Skaidrs, Baznīca, arī katra atsevišķi starp daudzajām kristiešu draudzēm, ir institūcija – kā jebkura ecclesīa, jebkura apvienība. Un nav nevienas apvienības, kurai nebūtu kāds priekšnieks un vismaz kasieris. Un lūk – jau ir gatava institūcija ar amatiem un ierēdņiem. Kā Baznīcā varētu būt citādi. Baznīcā, kura ir ecclesīa, es domāju.

Tieši tāpēc ir tik ļoti svarīgi, ka mēs darām to pašu, ko izdarīja agrīnie kristieši un to laiku zemnieki – atgādinām, ka mēs esam kyriakē ecclesia, nevis kultūras apvienība, ne tradīciju saglabāšanas apvienība, ne darbīgās tuvākmīlestības apvienība – tam ir daudzas citas apvienības, idejām bagātākas un ietekmīgākas nekā mēs. Nu un priekšzīmīgu personu apvienība, kā šodien arī pašam pēdējam vajadzētu ieskatīt, arī mēs neesam

Tas, ka Baznīca ir institūcija, jau ir lietu kārtībā. Baznīca ir un paliek apvienība ar visu, kas pie tā pieder. Taču tas, ka šajā apvienībā Baznīca vienmēr īstenojas, nav tik skaidrs. Bet tas ir mazākais, kam vajadzētu notikt. Tāpēc dabīgi rodas jautājums

Kā Baznīca īstenojas?

Vai citiem vārdiem sakot: Kā notiek tas „piederēt Kungam”? Kā tas īstenojas? Kā to sasniedz?

Tad Pāvilam radās laba ideja. Nu pa pusei laba, vismaz. Brīdī, kad viņš savam rakstītājam diktēja vēstuli Korintas draudzei, viņam ienāca prātā salīdzinājums, kas uz šo jautājumuļoti uzskatāmi atbild, proti, draudzi var salīdzināt ar cilvēka ķermeni. Vienā ķermenī ir ļoti dažādi locekļi un orgāni, katrs spēj kaut ko noteiktu, un katram ir īpašs uzdevums: ausis var dzirdēt, acis redzēt, rokas satvert un tā tālāk. Visi ir savā starpā atšķirīgi, bet visi ir svarīgi, tie viens otru papildina un ir viens ar otru saskaņoti. Un tā, saka Pāvils, notiek arī draudzē, vismaz tā tam vajadzētu būt. Katram jāienes draudzē tas, ko viņš var, un katram jāvērtē tas, ko var otrs. Tikai tā draudzē ienāk dzīvība un tā viņa uztur sevi dzīvu. To visu var izlasīt 1. vēstulē korintiešiem, 12.nodaļā (izdarāms 10 minūtēs).

Brīnišķīgi! Tikai Pāvils tajā brīdī nepamanīja, ka tas attiecas uz jebkuru ecclesīa. To viņš tikpat labi varēja uzrakstīt Korintas baložu audzētājiem. Diezin vai baložu audzētāji no tā būtu kaut ko izmantojuši – kas gan ievēro šādas labi domātas pamācības. Bet viņa kristiešu draudze arī neko daudz neizmantoja, tas ir redzams no viņa 2. vēstules korintiešiem. Jau toreiz Baznīcā bija tāpat kā jebkurā apvienībā. Viens grib būt svarīgāks par otru, un, ja visi ir vienlīdzīgi, tad daudzi grib būt vismaz vienlīdzīgāki. Taču tomēr Pāvila salīdzinājums palika ļaužu atmiņā, un kādā dienā viens vai otrs pamanīja, ka aprakstītajam ķermenim ir arī galva un ka bez galvas vispār nekas nenotiek. Neviens loceklis, neviens orgāns nevar veikt sev paredzēto kalpojumu, ja tas ar nervu šķiedrām nav saistīts ar galvu. To Pāvils bija pavisam piemirsis, varbūt tāpēc, ka diktējot šo, prātā jau bija brīnumskaistā dziesma par mīlestību, kuru viņš saviem korintiešiem noteikti nobeigumā gribēja likt pie sirds, skat. 13. nodaļu. Trīsdesmit gadus vēlāk divi kristieši no viņa garīgo skolnieku vidus nāca uz domām papildināt viņa salīdzinājumu.

Viens no viņiem bija vēstules efeziešiem, otrs – vēstules kolosiešiem autors. Viņi abi toreiz rakstīja: „ … Kristus ir Baznīcas galva.” (Ef 5,23) un „Viņš ir savas miesas, Baznīcas, galva.” (Kol 1,18). Un tas ir tāpēc, skaidro vēstules kolosiešiem autors, ka draudzē visiem „ir saikne ar galvu, no kuras viss ķermenis, muskuļu un dzīslu savienots un uzturēts, aug dievišķā augšanas spēkā.”(Kol 2,19).

Tagad mums tas ir rokā! Tā īstenojas Baznīca: kad katrs atsevišķs Baznīcas loceklis ir vienots ar Jēzu Kristu, kad, tēlaini runājot, nervu šķiedras starp galvu un locekļiem ir veselas un aktīvas, kad locekļi labāk vai sliktāk pieder viens otram, bet arī „pieder Kungam”. Un kad „pieder Kungam” ne tikai formāli, bet kad starp katru atsevišķi un Jēzu kaut kas plūst un notiek.

No uzmodinātā Jēzus vienmēr kaut kas plūst, tas ir skaidrs. Bet vai notiek arī otrādi – no mums, kristiešiem, pretī Jēzum? „Ojē”, tad ir jāsaka. Notiek, ja ir atvērtas acis un sev neko neiestāsta, kā pāvests Francisks, piemēram, viņš kādā Ziemsvētku uzrunā, tas bija 2014.gadā, kardināliem un bīskapiem no Vatikāna ierēdniecības pateica tieši acīs: „Jūs ciešat no garīgas Alcheimera slimības”. Un Francisks to sacīja ne tikai sarkanā un violetā krāsā klātām galvām, kas sēdēja viņa priekšā, bet arī citiem kristiešiem, jo viņš turpināja: „Mēs to redzam cilvēkos, kas ir aizmirsuši tikties ar Kungu …”

Saprotams, cilvēki, kuru sirdīs nav attiecības ar Jēzu, ir visur. Ne tikai Vatikānā. Es starp tiem pazīstu arī tādus, kas pastāvīgi žēlojas, ka tādi cilvēki ir. Turklāt būtu pavisam vienkārši ne tikai nopūsties „Ojē”. Vajag tikai vienkārši pielikt klāt vēl vienu zilbi un teikt: „O, Jēzus!”, un jau ir izveidots savienojums ar Baznīcas galvu. Ja par Jēzu tiešām domā nopietni, protams.

Un pēc tam, kad esi Viņam izlicis visas savas dusmas un visu niknumu, visu vilšanos un visu aizvainojumu, pajautāt:

Bet kā Tev, Jēzu, īsti iet ar tavu Baznīcu?

Piemetinu iekavās: Tikai tad, kad es kādu dienu savā sirdī izsacīju šo jautājumu, man kļuva skaidrs, ka es nekad neaiziešu ne no Baznīcas, ne ordeņa. Bet tas ir kaut kas ļoti personīgs starp Jēzu un mani. Iekavas ciet. Vēl es gribēju likt pie sirds: Kad ar Jēzu runā, Viņā ir jāieklausās.

Vēl es gribēju likt pie sirds: kad ar Jēzu runā,

Viņā ir jāieklausās

un jāatsauc atmiņā, ko Viņš toreiz Galilejā un Jeruzālemē cilvēkiem stāstīja par Dievu un par dzīvi kopā ar Dievu. Evaņģēliju autori Bībelē par to daudz ir rakstījuši. Tam nav jāpievēršas katru dienu un gari, kā tas ir iespējams klosterī, bet vismaz šad un tad.

      Ja atrodas šādi cilvēki, kaut vai tikai „divi vai trīs”, kas šajā nolūkā sanāk kopā – un nav nepieciešams katru dienu, bet tikai reizēm, - tad notiek Baznīca. Tikai tad, citādi nē.

      Pats par sevi saprotams, tas attiecas arī uz zemniekiem. Ja mēs ar Jēzu nerunājam un Viņā neieklausāmies, tad vieniem pašiem runāt mums nav nozīmes. Baznīcā jau ir pietiekami daudz ļaužu, kas runā, Viņā neieklausoties un ar Viņu nerunājot. Piemēram, ir daudzi augsti mācīti teologi, kuriem mēs, zemnieki, es tajā skaitā, attiecībā uz to, kas saistīts ar Dievu un Bībeli, pat ūdeni pienest nevaram, vai atkal ļoti apdāvināti, daiļrunīgi sprediķotāji, salīdzinājumā ar kuriem mēs varam tikai stostīties. Bet ko tas viss līdz, ja viņiem pašiem ar To, par kuru viņi runā un raksta, nav personīgu attiecību.

     Vēlreiz Edīte Šteina. Viņa jau savā laikā rakstīja: „Ir ejams tāls ceļš no ‘laba katoļa’ pašapmierinātības, kas ‘pilda savus pienākumus’, lasa ‘labu avīzi’, pareizi ‘balso’ u.t.t., bet pārējo dara, kas pašam labāk patīk, līdz dzīvei pie Dieva rokas un no Dieva rokas bērna paļāvībā un muitnieka pazemībā.” Vai arī vēl šīs viņas rindiņas: „… cilvēks var stingri ievērot dogmas, nebūdams ticīgs, t.i. ne reizes neizdarot ar patiesu ticību saistītu darbību, nemaz nerunājot par to, lai ar to dzīvotu. Viņš var vadīt savu dzīvi dogmu garā, nedzīvodams ticības garā. Viņa darbi var būt caur un cauri pareizi, bet tie patiesībā nekad nav darīti Dieva dēļ.”

      Katrā gadījumā: cilvēks, kas vismaz reizēm „nesatiekas ar Kungu” un neieklausās Jēzū, Baznīcas galvā,  ātri, pats to nemanot, padara par galveno lietu Baznīcā to, kas pašam galvā, un pats sevi par „galvu” pār citiem. Bet ar šādu cilvēku darbošanos, kas iedomājas sevi par „galvu”, no institūcijas Baznīca neveidojas Baznīca. Gluži pretēji – ja viņi ieņem pietiekoši augstu posteni, var kļūt pat sliktāk. Vēstules efeziešiem autoram ir taisnība: „Kristus ir Baznīcas galva, Viņš pats ir savas miesas Pestītājs” (Ef 5,23). – tātad ne viņa ekselence, ne pastorālā darbiniece un arī ne pāvests.

       Līdz ar to nepietiek par Baznīcu kā par „Kristus mistisko miesu” tikai zināt un runāt. Saistība starp galvu un locekļiem – kura no Jēzus puses vienmēr notiek – ir jāizdzīvo, pretējā gadījumā tā nepastāv. „Tas jāpārdomā visiem ak, tik aktīvajiem, kas uzskata, ka ar savu pātarošanu un ar visu savu ārišķīgo darbošanos kalpo pasaulei”, kādreiz rakstīja mana ordeņa tēvs Jānis no Krusta. „Viņiem būtu jāpadomā par to”, viņš rakstīja, „ka viņi sagādātu Baznīcai daudz vairāk labuma un Dievam daudz vairāk prieka, ja tie vismaz niecīgu daļu šādi iztērēta laika pavadītu ar Dievu lūdzoties, kaut arī viņu lūgšana vēl būtu ļoti trūcīga. Garīgo spēku pieaugums, kas viņiem ar šo tiktu dāvāts, padarītu tos spējīgus ar vienu vienīgu darbību un ar mazāku spēku patēriņu izdarīt vairāk nekā ar tūkstošiem citu. Tas, ko viņi dara, nozīmē nopūlēties un tomēr tikpat kā neko, dažkārt pat pilnīgi neko nepaveikt, ja ne nodarīt vēl ļaunumu … Jo labie darbi tiek veikti ne citādi kā ar spēku, kas nāk no Dieva”. Un tas, ko ieverojamais Arsas prāvests reiz rakstīja kādam ārkārtīgi aizņemtam amata brālim, būtu jāuzklausa ne tikai amatus ieņēmošām „galvām”. Tātad: „Ja Jūs tā turpināsiet, jūs mīļajam Dievam kā dāvanu varēsiet pasniegt tikai savas spēkus zaudējušās sirds paliekas, kas bija iztērēta tādām interesēm, kuras nebija Dieva”.

     Uzklausot Jēzu un ļaujot Viņam pateikt, kas Viņa prāt ir galvenais, varam nonākt pie tā, ka Baznīca atkal notiek. Un tur jau arī neiztikt bez Svētā Gara. Jo Jēzus ceļ savu Baznīcu vienmēr kopā ar Svēto Garu. Tas notika jau

Vasarsvētku dienā Jeruzalemē

kā to Lūkass atstāsta savos „Apustuļu darbos” (pašā sākumā, 2. nodaļā). Es šeit uzrakstīšu visu tekstu, jo tasir ļoti svarīgs. Mums tas ir precīzi jāzina, ja gribam runāt par to, kas attiecas uz Baznīcu. Tātad Apd 2, 1-8:

„Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visunamu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runātsvešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt.Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās, un visi bija lielā apjukumā,jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja:Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši?Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā?

    Un tad viņi sāk visus uzskaitīt – partieši, mēdieši un elāmieši, ļaudis no Frīģijas un Pamfīlijas un tā tālāk. Tekstu lasītājiem Vasarsvētku dievkalpojumā īsts mēles mežģis. Lai nolasītu tekstu bez aizķeršanās, nudien ir vajadzīgs Svētā Gara atbalsts.

     Par Svēto Garu tieši ir runa šajā stāstā. Viņš ir cēlonis visam, kas Vasarsvētku dienā (piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām,) notika Jeruzālemē. Kaut gan toreiz ar vārdiem svētais gars vēl neapzīmēja dievišķu personu, bet gan tikai Dievam piemītošu spēku. Par Svēto Garu svētais gars kļuva tikai vēlāk, kad kristieši pakāpeniski nonaca pie atziņas, ka Dievs ir Trīsvienīgs.

     Un vēl kas ir jāievēro. Vārds ‘gars’ grieķiski ir pneuma. Tāpat arī ebreju un aramiešu valodā vārda ruah izcelsme meklējama ikdienas sarunu valodā un nozīmē tik daudz kā ‘vējš’, ‘elpa’, ‘svaigs gaiss’. Tas ir tēlains apzīmējums Dieva spēkam, attēlo Dieva darbību, kas kaut ko iekustina un uztur mūsu dzīvi pie dzīvības. Tas izskaidro arī to, kādā veidā Lūkass stāsta par Vasarsvētku notikumiem Jeruzālemē.

      Jā, stāsta. Jo viņš nav rakstījis reportāžu. Viņš ir izvēlējies stāstījumu, jo vēlējās notikušo attēlot daudz dziļāk nekā tas ar sausu ziņojumu vispār būtu iespējams. Piemēram, „šņākoņa” un „stipra vēja brāzma”, protams, ir tēlojumi, tāpat kā „uguns mēles”. Kaut gan, kā atzīmēts 2019. gada jaunajos Bībeles zinātnes komentāros, „šņākoņas” vietā labāk teikt vienkārši „troksnis”, un „stiprās brāzmas” grieķu oriģinālā ir vienkārši pnoe, kas nozīmē vēja – pneuma – šalkoņu. Tas, ko Lukass stāsta, ir daudz mazāk skaļš un iespaidīgs, nekā tas lasāms pašreizējos tulkojumos. Arī tie, kas šodien gaida „jaunos Vasarsvētkus”, ilgi gaidīs uz „šņākoņu” un „vētru”. Dieva gars, kā likums, nāk daudz rāmāk un klusāk. Tur, kur Baznīcā iet vētraini un skaļi, lielākoties ar dievišķo Garu ir maz kopīga.

       Kad Jēzus un Svētais Gars dibināja Baznīcu, tas notika vispirms iekšēji. To Lūkass pasvītro ar formulējumu „viņiem parādījās it kā …”. Turklāt viņš lieto to pašu grieķu vārdu – šeit ophthesan – ar kuru viņš jau Lieldienu stāstos izsaka, ko cilvēki, kā Mirjama no Magdalas vai Pēteris, pārdzīvoja pēc Jēzus uzmodināšanas. Viņš „parādījās” tiem – ophthe – Lūkass rakstīja, un pārējie Jaunās derības autori arī. Šis vārds nozīmē: Viņš (Jēzus) ļāva sevi redzēt/ atpazīt/piedzīvot un tā, kā jau mēs Lieldienu grāmatā redzējām, ir iekšēja norise, kas notiek cilvēka iekšienē, sirdī un prātā, jūtās un domās.

    Cita starpā ir jāņem vērā, ka, ka vārds „mēles” – glössai – nozīmē arī „valoda” un „vārdi”, visu reizē. Kristieši, kas toreiz klausījās Vasarsvētku stāstu, dzirdēja šo vārdu vienu pēc otra divas reizes. Otrajā reizē teksta tulkojums ir: „ … visi sāka runāt citās valodās(glossais)”. Bet jau pirmajā reizē, kur tulkojumā ir rakstīts: „Un viņiem parādījās it kā uguns mēles”, arī ir domātas valodas, resp. vārdi.

     Lūkass arī grib pateikt, ka mācekļu sirdīs bija „vārdi kā uguns”, ka viņu sirdis kļuva „svētā Gara piepildītas”, un šie vārdi viņu mutē kļuva par valodu, par kuru visi partieši un pamfīlieši „samulsdami un brīnīdamies” varēja teikt:„Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā?”

    Es domāju, ka ar šiem skaidrojumiem jau pietiek, lai saprastu, ko Lūkass grib pateikt. Ja mēs pie gadījuma to pastāstam tālāk, varbūt viens otrs arī „samulsis un brīnīdamies” pateiks: „Kaut ko tādu es vēl nebiju dzirdējis. Jā tagad es saprotu, kas ar šo Bībeles tekstu ir domāts!” Ja tomēr mums kādreiz nākas runāt ar kādu, kura dzimtā runa ir vairāk teoloģijas, nevis zemnieku valodā mēs viņam varam vēl piemetināt: teoloģijas profesors Klauss Hakers (Klaus Haacker), Bībeles eksperts caur un cauri, savas grāmatas „Apustuļu darbi” 48. lpp. raksta, ka Vasarsvētku notikumā ir runa par „iekšēju pieredzi, kura tiek izteikta runas formā un ir uzlūkojama kā Svētā Gara darbība”. Katrā gadījumā mēs varam būt droši:

„jaunie Vasarsvētki” ir jau klāt

– tie jau notiek. Tas, kas notika Jeruzālemē, notiek arī tagad, šajā stundā. Mierīgi un neuzmācīgi. Vienmēr tieši tad, kad kaut kur pasaulē kāds cilvēks, savā sirdī izjutis vārda vai domas pieskārienu, var pateikt: Tā ir patiesība! Tā mani apgaismo, aizkustina, nomierina, gaisina vecās bailes, liek man uz visu raudzīties plašāk.

      Tas, ko viņš sadzird, ir Dieva „valoda”! Tas ir Viņa svētais Gars! Varbūt cilvēks pats to neapzinās, bet par to nekas. Pietiek, ja viņš saka, ka ir aizkustināts, jo tad viņš ir uz pareizā ceļa. Svarīgi ir, ka viņš ieklausās un to sevī pārdomā.

     Un ja viņš par to dalās ar citiem, un tie viņu saprot, it kā viņš runātu viņu dzimtajā valodā, tad viņš piedzīvo Vasarsvētkus, vienalga, vai viņš to apzinās vai nē. Tieši tad Jēzus kopā ar Svēto Garu veido savu Baznīcu.

     Saskaņā ar Jāņa evaņģēliju Jēzus to tieši tā pasludināja savā „atvadu runā” vakarā pirms viņu apcietināja un nākamā dienā sita krustā. Jā labi, šī garā runa netika stenografēta, bet tās jēga tika saglabāta un nodota tālāk, par to varam būt droši. Jāņa evaņģēlijā tā ir atrodama no 14. līdz 17. nodaļai. Tur Jēzus saka pavisam skaidri: „Es neatstāšu jūs bāreņus” (Jņ 14,18) un „Es lūgšuTēvu, un Viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mužīgi” (Jņ 14,16). Ar šo „Aizstāvi” (atbilstošais grieķu vārds parakletos īstenībā nozīmē „advokāts”) Jēzus domā, kā Viņš to jau vairākkārt teicis, „patiesības garu”, par kuru Viņš tik brīnišķīgiir sacījis:

  „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko es esmu runājis” (Jņ 14, 26).

   „Kad nāks Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kurš noTēva iziet, - Viņš liecinās par mani” (Jņ 15, 26).

„Bet, kad nāks Viņš – Patiesības Gars, Viņš vadīs jūs visā patiesībā” (Jņ 16, 13).

Tātad Svētais Gars pasaulē darbojas tādā veidā, ka Viņš mums, cilvēkiem, ļauj iepazīt patiesību, ka Viņš mums kaut ko māca, ka Viņš mūs „ievadīs visā patiesībā” un ka Viņš mums „atgādinās visu, ko es (tātad Jēzus) jums esmu runājis”. Tie visi ir ļoti svarīgi vārdi. Tie liek mums apzināties, ka „Svētais Gars” nav tikai dievbijīgs apzīmējums, ka Svēto Garu mēs varam piedzīvot! Vienmēr, kad mūsu sirdij pieskaras kāda patiesība …

     Mans ordeņa tēvs Jānis no Krusta, no kura es, kā jau minēts, esmu daudz, daudz mācījies, ir reiz īsi un kodolīgi pateicis: Tas, ko Svētais Gars ienes mūsu sirdī, ir „gudrība, mīlestība un Dieva pašatklāsme”.

     Ar gudrību viņš ir domājis – tāpat kā Bībelē, ko viņš ikdienas lasīja – patiesību, kas mums uz kaut ko norāda. Ar kuru mums „Gudrības Gars”, kā tas Bībelē bieži tiek saukts, norāda uz kaut ko dziļāku un lielāku.Ja cilvēks kaut ko uzklausa vai lasa, vai kaut kas ienāk prātā, kas vienkārši ir patiess un mudina uz labu, tad aiz tā slēpjas Svētais Gars. Salīdzinot ar tēlojumu no Marka evaņģēlija (1. nodaļa), tad ir tā it kā „Gars kā (kā!) balodis nolaižas” (grieķu tekstā ir vārds pasta balodis) un atnes svarīgu vēsti. Kas attiecās uz kristiešiem, kas darbojās arī kādā baložu audzētāju biedrībā, tad tiem salīdzinājums dabiski tūlīt bija skaidrs.

      Un ar mīlestību Jānis no Krusta domāja, ka Dievs, kā viņš izteicās, ir tieši „iemīlējies” katrā cilvēkā, un katrs Viņa acīs ir bezgala vērtīgs. Tā ir skaistākā patiesība, kas var ataust kādā sirdī – skaistākā, kāda pastāv, skaistāku vēsti Gars-balodis nemaz nevar atnest. Gan norādošā patiesība, gan Dieva iemīlēšanās ir Dieva pašatklāsme, saka Jānis no Krusta. Ar to Dievs dara mums zināmu, ka Viņš ir klātesošs. Cilvēks nevar ar acīm skatīt Dievu, jo Viņš vienmēr mūsu piecām maņām paliek apslēpts, citādi Viņš nebūtu Dievs. Bet cilvēks var Viņu iepazīt pēc „valodas”, kādā Dievs runā ar mums.

     Nu jā, es jau pamanu – es nevaru tik precīzi ar vārdiem pateikt, ko es domāju. Bet, kas to ir piedzīvojis savā paša sirdī, zina, par ko es runāju.Citi to var vismaz nojaust. Un ja kāds kaut ko tādu vispār nevar stādīties priekšā, tad viņš pie tā nav vainīgs. Un Svētais Gars arī nē. Tad vaina jāuzņemas, piemēram, Lūkasam un pārējiem Bībeles autoriem, vai Jānim no Krusta un citiem, kā viņus tur visus sauc, un šajā Vasarsvētku grāmatā arī man. Jo kaut ko dziļi iekšēju un sirdij dārgu var izsacīt tikai ļoti nepilnīgi, un kaut arī tie būtu vēl skaistāki vārdi un tēlojumi. Tā tas notiek ar mums, zemniekiem, kad mēs gribam kādam pastāstīt kaut ko patiešām svarīgu par Jēzu un Baznīcu, un  mūs nesaprot. Bet tad varbūt mums var palīdzēt

sakramenti

Arī tie  varētu uz kaut ko norādīt. Sakramentiem Baznīcā ir svarīga loma, tātad ir labi arī tos iesaistīt mūsu pārdomās. Sakramentus var redzēt arī ar miesīgām acīm, ne tikai iekšēji, un tas palīdz cilvēkiem, kas nav tik ļoti iekšēji orientêti. Tādi ir gan Baznīcā, gan starp „normāliem” cilvēkiem. Un, ja esam godīgi, arī zemnieki ir priecīgi, ka ticības dzīvē ir arī kaut kas taustāms un uzskatāms. Sakramenti tiešām ir redzami un piedzīvojami, tie ir kā svētki. Teoloģijas valodā tos sauc par „svētām zīmēm”. Sakramenti ir zīmes, kuras uz kaut ko norāda, precīzāk – norāda uz kaut ko svētu, kas ir saistīts ar Dievu un ar dzīvi kopā ar Dievu un Jēzu. Tie tiek saukti arī par „Dieva mīlestības zīmēm”, un Baznīcā mēs patiesi sastopamies ar Dieva mīlestību uz cilvēkiem.

        Atradīsim brīdi laika, lai arī paši īsumā pārdomātu par sakramentiem, lai mēs varētu iesaistīties sarunā par tiem un lai mēs cilvēkiem, ar kuriem sarunājamies, varētu paskaidrot, ko sakramenti mums norāda. Vispirms mēs viņiem varam pateikt:

Vissvarīgākais sakraments ir cilvēks

Viņš gan netiek tieši pieskaitīts pie septiņiem sakramentiem, bet Bībelē tas ir sastopams pirmajās lappusēs. Nu labi, vārds „sakraments” te tieši nav minēts, Bībelē kopunmā arī nē, taču tur ir rakstīts: „Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja” (Rad 1, 27). Cilvēks, vīrietis un sieviete tātad, ir Dieva „tēls”, citiem vārdiem – redzama, uztverama zīme, kura mums rāda, ka Dievs ir. Tātad Baznīcas valodā cilvēks ir sakraments. Līdzība ir, ka Dievs savā būtībā, savā raksturā un vēl daudz, daudz plašāk ir kā mīlestības pārpilns cilvēks. Tātad cilvēks var būt Dieva mīlestības zīme.

      Mēs varētu sacīt savam sarunu biedram: „Iedomājies kādu, kas tevi ļoti mīl. Ja jau viņš tevi mīl, kaut gan ir tikai cilvēks, tad Dievs tevi mīlvēl daudz vairāk. Un ja tevi mīl pat, neskatoties uz visām tavām dīvainībām, un arī tad vēl, kad esi savārījis īstas ziepes, tad Dievs to dara jo vairāk”. Paskaidrojumam mēs vēl varam piemetināt: „Cilvēks, kas tevi mīl, ir zīme, tieši svēta zīme, kura tev norāda, kāda ir Dieva attieksme pret tevi, un cik daudz tu Viņam nozīmē. Šis cilvēks ir sakraments tev, redzama un piedzīvojama Dieva mīlestības zīme”. Un, ja viņš tad pie sevis pasmaida un jūtas vismaz nedaudz aizkustināts, tad Svētais Gars viņam nupat ir iemācījis dzīvei svarīgu patiesību, tad viņa sirdī ir Vasarsvētki.

      Taču var arī būt, ka viņš saka: „Tāda cilvēka man nav. Neviens mani neņem nopietni …” – „Nu labi, tas ir – nav labi”, mēs varētu viņam atbildēt, „bet kā ir ar tevi? Vai tev ir kāds īpašs cilvēks?” Nu, vismaz vienu viņš iedomāsies, kas viņam kaut drusku kaut ko nozīmē, un tad mēs viņam varam sacīt: „Nu redzi, ja pat tev kāds var būt svarīgs, tad Dievam jau pilnīgi noteikti.” – Un jāpaskatās, ko viņš tad saka.

     Katrā gadījumā mēs viņam pateicām to pašu, ko viņam pateiks Jēzus kopā ar Svēto Garu.Varbūt mēs varam vēl piemetināt: „Neatkarīgi no tā, vaitavs cilvēks to zina, vai nē – tu viņam esi sakraments.” Iespējams, tad viņš savā sirdītomēr jutīsies aizkustināts.

      Patiesi, pasaule ir sakramentu pilna. Katrs gandrīz no astoņiem miljardiem pasaulē dzīvojošo cilvēku, vienalga kāda statusa, kādas reliģijas, vai bez tās, kādas ādas krāsas vai dzimuma, ir sakraments. Katrs sev īpašā veidā.

      Protams, ir cilvēki, kuros ir ļoti ilgi jāieskatās, lai atklātu viņos kaut ko svētu. Tādi ir arī starp ļaudīm, kas ir kristīti un saņēmuši visus iespējamos sakramentus. Sakramenti nav nekāds brīnumlīdzeklis, lai kļūtu pilnīgs, nemaz nerunājot par svētumu. BET

reiz bija cilvēks

uz zemes, kas tiešām caur un cauri bija sakraments. Domāts, protams, Jēzus. Kurš gan cits?! Es katrā gadījumā nepazīstu nevienu cilvēku, nevienu pašu, kas būtu tik neparasts, kāds bija Jēzus. Jo Viņš visā savā būtībā, savā raksturā, savā rīcībā bija gluži tāds pats kā Dievs. Tas, ko Viņš sacīja par Dievu, pilnīgi bija attiecināms uz viņu pašu. Tāpēc ļaudis, kas toreiz Viņu klausījās un Viņu piedzīvoja, jutās tik uzrunāti un aizkustināti. Tas arī galu galā bija pamats, kāpēc viņi sprieda: Viņš nav tikai kā Dievs, Viņš pats ir Dievs, jo būt tik pilnīgs cilvēks, kāds ir Jēzus, var tikai Dievs.

    Es pats tur klāt nebiju, un no šodienas zemniekiem arī neviens. Bet jau tas viss, ko toreizējie zemnieki par Viņu stāstīja un tādi kā Lūkass, Matejs un citi par Viņu rakstīja, jau tas vien, kas vēlāk iekļuva Bībelē, man sacīja: Nē, tāds cilvēks kā Jēzus ir neatkārtojams. Un to es droši saku, lai gan pazīstu daudz neparastu cilvēku.

     Skaidrs, lai nonāktu pie šādiem secinājumiem, ir nedaudz jāiedziļinās Bībelē. Un, ja vēl ticam, ka Dievs uzmodināja Jēzu no mirušajiem, un ka Viņš ir dzīvs arī šodien, tikai dievišķā esamībā, un mēs sirdī varam ar Viņu sarunāties, vismaz reizēm, tad …

      Katrā ziņā es varu tikai sacīt: Jēzus man ir kļuvis par pārliecinošāko „svēto zīmi”, ka pastāv skaistākais Dieva mīlestības sakraments. Un, tā kā daudzi cilvēki no pirmajām kristiešu paaudzēm izjuta to pašu, teologi var teikt: Jēzus Kristus ir mums Dieva dāvāts Pirmsakraments. Bet teologiem ir vēl citi apgalvojumi. Viņi runa par Pamtsakramentu, un ar to viņi domā:

arī Baznīca ir sakraments

– tātad Dieva mīlestības zīme. Skaidrs – Baznīca sastāv no cilvēkiem. Ja cilvēki ir sakraments, tad arī Baznīca ir sakraments. Vismaz teorētiski. Kāpēc Baznīca ir „pamatsakraments”? Teologi saka, ka tas ir saistīts ar „pirmsakramentu”, tātad Jēzu. Tas, ko Dievs grib pateikt ar savu pirmsakramentu Jēzu, ir, ka Viņš mūs, cilvēkus …

    Nē, ne tikai, ka Viņš mūs, cilvēkus, mīl. Dievs ar Jēzus palīdzību mums ir pateicis arī: Jūs esat „pasaules gaisma”, „zemes sāls”, „pilsēta kalnā”, tātad arī, ka  mēs, cilvēki, varam citiem cilvēkiem būt Dieva mīlestības sakraments. Bet par to Baznīcā ļoti ilgi vispār nav domāts, kas mūs atkal nemaz nepārsteidz, ja padomājam par to, kas vien Baznīcā vēstures gaitā viss nav nācis priekšā; tieši realitātē. Tikai Otrajā Vatikāna koncilā, sešdesmito gadu „jaunajos Vasarsvētkos”, Svētais Gars atrada pietiekami dzirdīgas ausis, lai divtūkstoš piecsimt bīskapiem par to atgādinātu. Starp citu, tieši tā, kā Jēzus bija sacījis: „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko es esmu runājis” (Jņ 14, 26). Un koncilā pieaicinātie piecsimt teoloģijas profesori un padomnieki noteikti Svētajam Garam nedaudz piepalīdzēja.

     Koncila nobeigumā par šo tēmu izveidojās šāds slēdziens:

„Baznīca Kristū ir savā ziņā kā sakraments, tas nozīmē – tā ir zīme un rīks visciešākajai vienotībai ar Dievu, kā arī kopībai ar visu cilvēci”.

Skaidrs, ka saprast to nevar neviens cilvēks. Nemaz nerunājot par „visu cilvēci”. Turklāt teoloģija vēl runā īpašā „Baznīcas ķīniešu” valodā. Ja manos studiju gados žēlsirdīgi teoloģijas profesori nebūtu man to apgaismojuši, es vēl šodien neko nesaprastu.

   Domāts ir pavisam vienkārši. Un mēs par to esam jau runājuši un apzinājuši. Izdarīsim vēlreiz īsu kopsavilkumu.

    Eksistē neredzamas, bet piedzīvojamas zīmes – sakramenti – kas mums parāda, ka Dievs ir klātesošs un ka Viņš mīl cilvēkus. Svarīgākais sakraments ir cilvēks, un vissvarīgākais un skaistākais to vidū ir Jēzus. Tāpēc Jēzus ir pirmsakraments.

     Tālāk. Tā kā Baznīca sastāv no cilvēkiem, secinājums ir, ka arī Baznīca ir sakraments. Ar Baznīcu Dievs parāda visai cilvēcei, saskaņā ar koncilā teikto, ka Viņš ir ļoti cieši vienots ar to, un, ja cilvēce to saprastu, arī tā saskatītu šo vienotību. Šī mērķa dēļ Dievam nav nepieciešami atsevišķie sakramenti, Viņam pietiek ar cilvēkiem, kuri veido Baznīcu. Tādā ziņā Baznīca ir Dieva pamatsakraments.

     Protams, arī atsevišķiem sakramentiem ir svarīga nozīme, bet tie ir vajadzīgi pirmkārt cilvēkiem, kas pieder Baznīcai. Šie sakramenti, tēlaini runājot, sakņojas pamatsakramentā, Baznīcā. Tie ir izauguši Baznīcas tīrumā, un, līdz visi septiņi bija klāt, pagāja kādi tūkstoš gadi. Tāpēc teologi dažkārt Baznīcu sauc par saknes sakramentu.

     Cilvēcei kopumā Dieva Baznīca ir vajadzīga kā pamatsakraments. Kristiešiem Dieva Baznīca ir saknes sakraments. Un tas, ko Dievs grib pateikt un parādīt kā vieniem, tā otriem, Viņš ir pateicis ar savu pirmsakramentu.

    Nu tā apmēram. Tagad mēs teologu teikto varam saprast arī ar savu zemnieka prātu. Pārējo – un vispirms jau, lai tas viss sasniedz mūsu sirdi – ir jāpaveic Svētajam Garam.

Un šim nolūkam pastāv

atsevišķie sakramenti –

tātad: kristība, iestiprināšana, Euharistija, gandarīšanas un izlīgšanas sakraments, slimnieku sakraments, priesterības sakraments, laulības sakraments.

     Teologi saka, ka visi šie sakramenti patiesībā ir tikai pirmsakramenta sīkāki iedalījumi un ka, tikai to ievērojot, mēs varam tos izprast tā, kā tie ir domāti. Sakramenti mums pasaka – vai labāk: mums parāda – ko Jēzus ir mums ir teicis septiņās dažādās dzīves situācijās.

      Kad mēs ierodamies pasaulē, kristības svētā zīme mums saka, ka Dievs priecājas par mūsu esamību un mīl mūs kā savus dēlus un meitas. Tas jau ir pamats visai dzīvei. Tikai žēl, ka paši to nevaram atcerēties. Bet varam to vēlāk pajautāt krustvecākiem – tādēļ jau viņi bija klāt.

      Jaunības gados, kad mēs jau kaut cik zinām, ko gribam, mēs saņemam  iestiprināšanas sakramentu. Tas saka mums, ka mēs esam „stipri” (nobrieduši) dzīvei kopā ar Dievu, tātad spējīgi uzņemt Dieva svēto garu un kopā ar Svēto Garu veidot savu dzīvi.

      Skaidrs, abus sakramentus, kristību un iestiprināšanu, var saņemt arī pieaudzis cilvēks, ja viņš tikai tad ir „nācis Dievam uz pēdām”. Ja viņš tad grib piederēt pie Baznīcas tas ir būt kopā ar „Kungam piederošajiem”, tad viņš vienā un tajā pašā reizē var tikt kristīts un iestiprināts.

      Gandarīšanas jeb grēku nožēlas sakraments uzrunā mūs situācijās, kad mēs esam netaisnīgi rīkojušies un, to nožēlojot, esam nokaunējušies līdz nāvei. Jēzus šajā brīdī nav tevi norakstījis! Viņš tevi satvers zem rokām, lai tevi no šīs ķezas izvilktu ārā.

      Slimnieku sakramentu varam saņemt, kad mums tiešām iet draņķīgi vai nu fiziski, vai garīgi, un mēs paši vairs neko labu nevaram darīt, ne Dievam, ne cilvēkiem. Tad Jēzus grib mums pateikt, ka Viņš mūs mīl arī tad, kad mēs neko vairāk nevaram „nopelnīt”.

      Euharistijas sakraments, kad vien mēs piedalāmies tā svinēšanā, mums atgādina, ka Jēzus ir pie mums un mūsos, tieši sirds augstumā. Un tad, ja šādās svinībās iespējams visi vismaz brīdi domā par Viņu un pārmaina ar Viņu pāris vārdu, tad mēs esam kopā ar Viņu vienoti,un tieši šāda pieredze no mūsu vienības veido Baznīcu.

       Laulības un priesterības sakraments būtiski atšķiras no iepriekšējiem pieciem. Šajos gadījumos Dieva mīlestības svētā zīme nav laulības vai priestera iesvētīšana, tātad ne svinību process, bet cilvēki, un tieši ar savu mīlestību. Abi cilvēki, kas uz mūžu grib dzīvot kopā viens ar otru laulībā, ir sakraments viens otram. Ar katru no viņiem Dievs saka otram: Tikpat ļoti, kā tevi mīl šis cilvēks, es mīlu tevi un vēl daudz, daudz vairāk, un es savā Dieva sirdī esmu laimīgs, ka jūs viens otram esat.

        Tāpat arī priestera iesvētīšanas sakramentā sakraments ir cilvēks, kas tiek iesvētīts. Viņš ir Dieva mīlestības sakraments. Te Dievs kopā ar cilvēku, kas Viņam mīlestības dēļ ziedo visu savu dzīvi, saka citiem cilvēkiem: Tāpat kā šis cilvēks rūpējas par jums kā diakons, priesteris vai bīskaps, tāpat un vēl daudz, daudz pilnīgāk un pašaizliedzīgāk es rūpējos par jums visiem.

        Nujā,  tieši laulību un priesteru iesvētīšanas gadījumos dabīgi var pamanīt, ka tādam pirmsakramentam kā Jēzum neviens cilvēks kā sakraments nevar līdzināties. Kā jau teikts, tas nemaz citādi nevar būt. Pilnību te nevar gaidīt un nepavisam ne pieprasīt ne no viena priestera, nevienas laulātas sievas un no Baznīcas, kura sastāv no cilvēkiem, arī nē. Tomēr varam teikt: Ja cilvēki ir nepilnīgi, Dievs vienmēr ir pilnīgs un mūs neierobežoti mīl. Taču šie cilvēki ir sakraments. Starp citu, zīme var būt arī jautājuma zīme …

      Un tagad mēs esam nonākuši pie nākamā svarīgā temata, ja runa ir par Vasarsvētkiem, Svēto Garu un Baznīcu, proti –

garu izšķiršana

        Runa šeit ir par jautājumu, kuru daudzi uzdevuši jau kopš Baznīcas pirmsākumiem. Kā var izšķirt, vai doma, impulss, šķietama patiesība – vienalga, no kurienes nākusi – tiešām ir Svētā Gara norādošā patiesība? Īsi: kā es varu atšķirt svētu garu no ne tik svēta, jā, no pavisam nesvēta gara? – gan pie citiem, gan pie sevis, bet iesākumā pie citiem, jo tur tas skaidrāk saskatāms! Kā lai atšķiru Svētā Gara balodi no kāda cita putniem, varbūt pat manis paša?

      To, ka šis jautājums ir ļoti svarīgs, liecina jau vecākais ieraksts Jaunajā derībā – 1. Vēstule tesaloniķiešiem, kas rakstīta ap 50. gadu. Tajā Pāvils izdara secinājumu un izsaka pamācību: „Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs!” (1 Tes 5, 21). Vēl skaidrāk pēc 5-6 gadu desmitiem raksta 1. Jāņa vēstules autors: „Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva” (1 Jņ 4,1).

      Jā, mīļotie zemnieki, šie vārdi ir domāti arī mums. Mums ir jāparbauda gari. Šo abu Bībeles autoru vārdi jau toreiz bija domāti visiem, katram toreizējās draudzes piederīgajam. Tas ir uzdevums mums pašiem – pārbaudīt garus, vispirms, kā jau teikts, pie citiem.

      Un mums nav pamata žēloties, jo visu, kas mums tam nepieciešams, Dievs jau mums ir devis – spēju domāt ar sirdi un just ar prātu. Turklāt mēs esam „Kungam piederoši” un varam par to parunāt ar Viņu pašu. Kopā ar Svēto Garu Viņš mums tad atgādinās, ka ir kāds pavisam vienkāršs pamatlikums, kurš palīdz mums izšķirt garus: „… pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet” (Mt 7, 16). To kādreiz ir teicis pats Jēzus „lielam ļaužu pūlim no Galilejas, Dekapoles, Jeruzālemes, Jūdejas un Aizjordānas” (Mt 4, 25). Viņš tos visus toreiz brīdināja no viltus praviešiem un savā zemnieka valodā vēl piemetināja: „Vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem?” (Mt 7, 16). To visu var izlasīt Kalna sprediķī, kur Matejs ir apkopojis sevišķi svarīgus Jēzus vārdus.

     Tā beigās vēl ir rakstīts: „Kad Jēzus šos vārdus bija pateicis, ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo Viņš to mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji” (Mt 7, 28-29). Tas tā, starp citu. Kā jau teikts, neviens nevar līdzināties pirmsakramentam, arī rakstu mācītāji nē.

      No augļiem tātad var pazīt, kas nāk „no Dieva”. Arī Pāvils labi orientējās šajā pamatlikumā un, piemēram, Vēstulē galatiešiem skaidri nosauc šādus Gara augļus: „Bet gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība” ( Gal 5,22). Es domāju, tā jau ir gluži lietojama palīdzība izvērtēšanai. Ja kāds vēlas, var šim uzskaitījumam pievienot vēl pāris vārdu.

     Es pats esmu šo Jēzus minēto pamatlikumu piemērojis un uzrakstījis šādi: Dieva garam atbilst viss, kas spēcina dzīvi, kas ved no šaurības plašumā, kas ceļ un atjauno – mani un vienlīdz arī citus. Turpretim viss, kas dara šauru un biedē, kas iznīcina un sagrauj iekšēji vai ārēji, neatbilst Dieva garam, kaut arī tas būtu vairākuma viedoklis, tam būtu „sena” tradīcija vai arī to izsaka oficiāla autoritāte. Un arī tad ne vienmēr, kad iekšēji „ir laba sajūta”. Nu jā, tas it kā vairs nav zemnieku valodā, bet vienmēr nekas nav pilnīgs, pie manis arī nē. Tāpēc es šeit mierīgi pievienošu vēl pāris tikpat nepilnīgu rindiņu, kuras reiz rakstīju kādai grāmatai.

     Diemžēl ilgu laiku maz vērības pievērsa tam, ka katrs kristietis, jā, katrs cilvēks „garu izšķiršanas dāvanu” jau nes pats sevī. Tā vietā, lai mācītu cilvēkus, kā šīs dāvanas attīstīt un lietot, garīgie vadītāji pārāk steidzīgi jau iepriekš noteica, kas ir patiess un kas nē. Protams, pareizi ir arī, ka cilvēkam nebūtu jāpaliek vienam vismaz grūtās situācijās un svarīgu izšķiršanos priekšā. Te vietā var būt saruna ar pieredzējušu garīgo tēvu, pastorālo darbinieci vai vienkārši godīgu draugu.Vispirms kopīgi izprast un pārrunāt, bet tad savas srdsapziņas priekšā – un kristiešiem tas nozīmē lūdzoties, esot kopā ar Dievu – izšķirties.

     Tā, pietiks par to. Un tagad vēl viens tikpat svarīgs jautājums: ko iesākt ar skaidrojumiem, varbūt pat mācībām par izturēšanās veidiem, ritiem, paražām, „labiem paradumiem” un tradīcijām, kuras izrādās neatbilstošas Dieva garam un Jēzus pirmsakramentam? –Nu ir taču skaidrs –

tie ir jāatmet!

Kā jau Pāvils ir teicis: „… kas labs, to paturiet!”, kas reizē nozīmē: kas nav labs, to nepaturiet. Ir jāsašķiro.

      Konkretus piemērus es nenosaukšu. Ja runa ir par Baznīcu, tie mums paši tūlīt ienāk prātā. Ne tikai kristīgajiem zemniekiem, bet arī normālajiem. Tie pat var mums uz daudz ko norādīt, ko mēs paši ne vienmēr pamanām. Tā vai citādi – kur vien šodien trīs-četri cilvēki spriež par Baznīcu, jau pēc pāris minūtēm viņi nonāk pie tā, kas Baznīcā būtu maināms. Konkrēti piemēri šeit tiešām nav jānosauc.

      Bet iedomāsimies, ka mēs tiekam iesaistīti šādā sarunā. Tas var notikt daudz ātrāk, nekā mēs to vēlētos. Un vēlreiz iedomāsimies – vieni šajā lokā grib visu paturēt, otri – visu mainīt, vieni grib šādu reformi, otri – tādu … un mēs paši precīzi jūtam, kur viņiem ir taisnība un kuri viņi ar savām prasībām un argumentiem „brauc auzās”. Vai tad mēs gan vienus, gan otrus varēsim apskaidrot, ko paturēt un ko atmest? Vai mums vispār tajā brīdī ienāks prātā īstie argumenti? Vai mēs atradīsim īstos vārdus? Šādi jautājumi var gan sagādāt galvas sāpes…

     Un iedomāsimies tālāk: mēs pavisam atklāti pateiksim, kas pēc mūsu uzskatiem un saprašanas ir laba tradīcija un kas samākslota, kas atbilst kristīgai domāšanai un kas ir ietiepīga ieciršanās, kas noteiktās „mācībās” un uztverē ir saprātīgi un kas ir muļķīgi, kas ir līdzjūtīgi un kas ir vienaldzīgi, pat bezjūtīgi – tātad, kas ir „jāpatur” un kas jāšķiro. Un tad mēs dabūsim no abām pusēm. Vieni mūs uzskatīs par pārāk konservatīviem, otri – „vairs ne gluži par katoļiem”. Kā mēs uz to reaģēsim? Ko mēs teiksim? Jo mums kaut kas ir jāsaka, mēs taču esam „Kungam piederoši” un līdz ar to atbildīgi …

      Katrā gadījumā mēs neesam pirmie, kas sastopas ar šādām pārdomām un rūpēm. Baznīcas pirmajos gadu desmitos daudziem kristiešiem ir gājis tāpat. Lūkasa acu priekšā bija tieši līdzīgi gadījumi, kad viņš atstāsta šādus Jēzus vārdus:

„Kad viņi jūs vedīs sinagogās un valdnieku un vareno priekšā, nerūpējieties par to, ko jūs atbildēsiet vai ko teiksiet. Jo Svētais Gars jūs tanī brīdī mācīs, kas jums jārunā” (Lk 12, 11-12).

     Ļoti mierinoši vārdi! Marks raksta līdzīgi: „… neesiet norūpējušies iepriekš par to, kas jums būs jārunā, bet, kas jums tajā brīdī tiks dots, to runājiet, jo ne jūs esat tie, kas runā, bet Svētais Gars” Mk (13, 11). Tiešām mierinoši! Tas pa īstam var dot drosmi. Un tā tam arī jābūt. Un tas, kas to reiz ir piedzīvojis, zina, ka tā ir taisnība. Un tās nav dievbijīgas tukšas runas, Lūkass un Marks to saka no pieredzes. Arī es pats varētu pastāstīt, kā es vienmēr no jauna to esmu piedzīvojis, un kā es vēl šodien, neskatoties uz septīto gadu desmitu, šādās situācijas esmu stipri norūpējies, lai pēc tam izbrīnīts un laimīgs būtu spiests teikt: „Svētais Gars, tu mani nekad neesi pametis likteņa varā. Tu nekad mani neesi atstājis kaunā – piedod man, ka esmu bijis tāds muļķis un atkal neesmu tev uzticējies …”

     Tagad mēs nonākam vēl pie viena svarīga jautājuma, par kuru mums šajā Vasarsvētku grāmatā noteikti jārunā. Kā ir notikusi pāreja, kā, Rakstos daudzkārt minētais svētais gars, kļūst dievišķā persona

      Svētais Gars

Šis jautājums ir svarīgs, ļoti svarīgs. Jo ir milzīga starpība, vai tic svētajam garam vai Svētajam Garam. Uzklausot svēto garu, varam šo to paši piedomāt sev par labu, ieklausoties Svētajā Garā, tas nevar notikt, jo tad mums ir jāskatās Viņam acīs. Tātad:

      Dievs skaidri un pārliecinoši ļāva mācekļiem saprast, ka Viņš savu Jēzu ir uzmodinājis no mirušajiem. Par to, kā notika uzmodināšana un tās apzināšanās, ir sīki aprakstīts Lieldienu grāmatā zemniekiem, un to šeit neatkārtošu. Viņi visi – un pēc tam arvien vairāk cilvēku, kā partieši, medieši, pamfīlieši un tā tālāk – ieguva sirdī ciešu pārliecību, ka Jēzus tagad dzīvo pie Dieva. Un šiem sirdszemniekiem agrīnajā Baznīcā bija arī kļuvis skaidrs, ka Jēzus nevarēja būt vienkārši cilvēks, tāpat kā viņi. Tik ļoti cilvēks, kāds bija Jēzus, var būt tikai Dievcilvēks, viņi sev sacīja. Protams, viņi nedomāja, ka Dievs un Jēzus ir viens un tas pats. Viņi gribēja daudz zināt par Jēzu, vienmēr atkal un atkal klausījās stāstos par Jēzus zemes dzīvi, un tieši tādēļ zināja, ka Jēzus uzrunāja Dievu, sauca Viņu par „Abba” un Viņu pielūdza, un viņiem bija pavisam skaidrs, ka Jēzus taču nelūdzās pats sev. Dievs un Jēzus, tās viņiem bija divas personas, nevis viens un tas pats.

      Un arī pēc augšāmcelšanās nevarētu būt citādi, viņi sev sacīja. Tātad pastāv Dievs Abba un Dievs Jēzus. Taču ar to nebija domāts, ka būtu divi Dievi. Tā cilvēki, kas reiz ir sapratuši, ko vārds Dievs vispār nozīmē, nekad nedomātu. Dievs – tas ir visa esošā pamatu pamats, un tāds var būt tikai viens. Tagad viņiem kļuva skaidrs, ka šis vienīgais pamats sastāv no diviem, kas ir kā viens, pilnībā vienoti mīlestībā. Viņi nāca pie atziņas, ka Dievs ir kopība, divu sadraudzība, kas kopā veido vienu dievišķo pamatu, kas ir viens Dievs.

       Tiktāl labi. Un nu viņi savā sirdī domāja tālāk. Jo šādi cilvēki domā arī ar sirdi un jūt arī ar prātu. Tātad: ja divi no mums, cilvēkiem, sakās viens otru mīlam, tie vēlas arī kaut ko mīlēt kopā – kaut vai abiem kopīgu sirdslietu, abiem svarīgu cilvēku, varbūt kādu rūpju bērnu, vecāki savu bērnu. Tāpēc šodien daudzi uz saviem kāzu ielūgumiem mēdz rakstīt Antuāna Sent-Ekziperī skaistos vārdus: „Mīlestība nenozīmē, ka abi lūkojas viens uz otru, bet gan, ka abi kopā lūkojas vienā un tai pašā virzienā.” Nu, un tad viņi domā tālāk, Dieva Abba un Dieva Jēzus gadījumā nevarētu būt citādi. Un tā nevar būt tikai kāda sirdslieta, kurā abi ir vienoti, tai ir jābūt trešai personai, kurai viņi pievēršas kopējā mīlestībā, kāds līdzimīlošais-līdzimīlētais trešais, kā ir teicis kāds 12.gadsimta mūks, Rihards no St.Viktora.

       Šis „līdzimīlošais-līdzimīlētais trešais” – tā tālāk risinājās viņu sirdsdomas – nevar būt cilvēks, pat visi cilvēki kopā nē, pat visa radība kopā nevar būt šis trešais. Tam ir jābūt kādam pašā Dievā, esības pamatā, pēc būtības līdzīgam tiem diviem. Tai ir jābūt dievišķai personai.

      Tad kas ir Dievā, visa esošā pamatā, šis trešais? Daudzi sirdsdomātāji teica: tas patiesībā varbūt tikai Dieva „svētais gars”. Un tas rosināja tālākos secinājumus. Viņi vairs neteica tikai „svētais gars”, bet arī

tu, Svētais Gars …

Skaidrs, ka ar to viss kļuva citādi. Viņi tagad daudz vairāk uzmanības pievērsa svētajam garam, jo tagad tas viņiem bija svētais gars no Svētā Gara.

    Un galvenais – tagad neviens vairs nevarēja tik viegli pa burzmu savus paša putnus citiem uzdot par svēto garu. Kas Svēto Garu uztver nopietni, tas Viņu meklē savā sirdī un ar Viņu runā. Un neprasa, kas man tagad būtu tas labākais vai līdzīgi, bet gan jautā: „Tu, Svētais Gars, kas tavās acīs ir patiess, kāda ir tava norādošā patiesība un kas atbilst tavai mīlestībai?” – Nu, un tad…

    Ak, cik grūti atkal to visu aprakstīt. Labāk izdarīsim tagad īsu pārtraukumu un runāsim paši ar Viņu. Tad mēs varbūt paši no sevis pamanīsim atšķirību.

    Mazs padoms. Ja kāds vēlas to, par ko nupat runājām, savā sirdī vēl dziļāk pārdomāt, var visu sīkāk izlasīt manā grāmatā „Dievs, jūs trīs”. Tur ir runa par Trīsvienību – tēma, par kuru mums tik un tā būs jārunā. Bez satraukuma, es šo mazo grāmatiņu neesmu gluži rakstījis teologiem pieņemtajā valodā, tāpēc to sapratīs arī tie, kas savā sirdī ir zemnieki; es tā ceru …

    Šeit vēl tikai nedaudz, adresētu vispirms katoļu zemniekiem. Kad bīskaps katrus divus-trīs gadus atbrauc uz draudzi, lai dalītu Iestiprināšanas sakramentu, viņš, protams, Svēto Garu neatved sev līdzi somā, kuru aiz viņa nes sekretārs. Tur ir tikai bīskapa zizlis un mitra, vai kas līdzīgs. Svētais Gars ir klāt jau sen pirms bīskapa un jau pirms iestiprināšanas iedarbojas uz jauniešiem, viņu ģimenēm, uz visu draudzi un pat uz pavisam normāliem cilvēkiem, kas dzīvo baznīcas tuvumā un nekad nav tur iegājuši iekšā. Tas mums ir noteikti jāzina. Un pie gadījuma arī jāpasaka, kad mēs, piemēram, runāsim ar jauniešiem kas ir gatavojušies iestiprināšanai – lai viņi tiešām augtu stipri dzīvei ar Svēto Garu, un Jēzus ar viņiem varētu veidot Baznīcu.

     Nē, vēl man kaut kas ienāca prātā. Kāpēc Svētais Gars mums ir vīriešu dzimtes vārds? Jautājums nemaz nav tik muļķīgs. Fakts ir tāds, ka Jēzum un ļaudīm no viņa tautas vārds „gars”, aramiešu valodā ruach (pirmatnējā nozīme „svaigs gaiss”) bija sieviešu dzimtē. Grieķu valodā ruach tulko kā pneuma, arī sieviešu dzimtes vārds. Taču šie vārdi apzīmēja Dieva svēto garu vispār. Runājot par Svēto Garu kā dievišķo Personu, grieķiski runājošie kristieši viņu vairs nesauca „pneuma”, bet gan parakletos – aizstāvis. Un latīniski vārdi ruach un pneuma ir tulkoti kā spiritus - gars, kas ir vīriešu dzimtes vārds. Un tādēļ – tikai tādēļ! – mēs sakām Svētais Gars.

     Man personīgi šķiet, ka par to vispār nav daudz jāuztraucas. Dievs, un līdz ar to arī Svētais Gars, ir vīrišķīgs un sievišķīgs, tēvišķs un mātišķs vienlaikus un vēl daudz, daudz vairāk nekā tie abi kopā. Daudz svarīgāks ir pavisam kas cits, vismaz katoļu Baznīcā. Tuvākajā nākotnē arvien vairāk bīskapu un teologu sev noskaidros, ka Dievs radīja cilvēkus kā „vīrieti un sievieti”, „vīrišķīgus un sievišķīgus”, proti – „kā Dieva attēlu”, kā tas rakstīts Bībeles pirmajā lappusē. Bet tad viņiem būtu jāatzīst, ka, piemēram, jautājums, vai arī sievietes var saņemt Priesterības sakramentu, ir nekorekts. Un, kā teikts, uz nekorektiem jautājumiem nav pareizu atbilžu. Korekts jautājums būtu: Kam Dievs dāvā aicinājumu kļūt par priesterisku personu? –un tad vairs nav svarīgi – sieviete vai vīrietis. Atbilde būtu pavisam skaidra, vēl tikai to vajag īstenot.

     Mani personīgi, starp citu, šis nekorekti uzdotais jautājums pakāpeniski kļuva  par neatvairāmu problēmu. Kad es divdesmit četru gadu vecumā tiku iesvētīts par priesteri, es tieši Svētajam Garam apsolīju, ka es svinēšu savas ordinācijas gadadienas tikai tad, kad arī sievietes varēs tikt ordinētas. Toreiz es biju domājis  vēlākais par desmito gadadienu. Taču arī divdesmitpiektā gadadiena, tad trīsdesmitā, pēc tam četrdesmitā  man joprojām pagāja kā vienkārši normālas darba dienas. Līdz manai piecdesmitai priesterības gadadienai, ja vien to sagaidīšu, Svētajam Garam nudien nav palicis pārāk daudz laika. Nu jā, bet Viņam ir daudz vairāk pacietības, nekā man.

    Nobeigumā vēl nedaudz par Dieva Trīsvienību. O jā, tai ir liels sakars ar Vasarsvētkiem un ar Baznīcu. Proti, Baznīca ir

vai nu trīsvienīga Baznīca – vai nekāda!

Jo ja Dievs, kas ir visa pamatā, ir sadraudzība – agrīnās Baznīcas teologi teica kopiena, mīloša, komunicējoša kopiena –, tad arī visiem cilvēkiem vajadzētu mēģināt veidot šādu kopienu. Un tādai vispirms būtu jābūt Baznīcai. Citādi tā nav nekas cits, kā vienkārša biedrība, turklāt diezgan neizteiksmīga.

     Pirmoreiz es to izlasīju Klausa Hemmerles (Klaus Hemmerle) grāmatā. Laikā, kad es kļuvu par priesteri, viņš bija Āhenes bīskaps, un viņa grāmata saucās „TRĪSVIENĪBA, TUVĪBAS NOSLĒPUMS – Jaunais kristīgajā Dieva pieredzē”. Viņš tur rakstīja, ka Baznicai nav tikai uzdevums sludināt trīsvienīgo Dievu, tai pašai ir jādzīvo pēc trīsvienīgā Dieva parauga, pēc tā jāveido savas vadības struktūras un tā jāorientē gan uz iekšu, gan āru vērstā iedarbība. Tai vajadzētu būt – un nu nāca šis vārds – „trīsvienīgai Baznīcai”. Es šeit citēšu pāris rindu no šīs grāmatas.

    „Tas ir drosmīgākais, radikālākais dzīvesveids un nozīmē dzīvot pēc trīsvienīgā Dieva parauga. Neriņķot vairāk pašiem ap sevi vai bēgt no sevis, neņemt, bet dot, neiemantot, bet dāvināt. Tie ir soļi, kas ir šodien tik vajadzīgi, kā vēl nekad kā mūsu ikdienas tuvākajā lokā, tā Baznīcas, sabiedrības, cilvēces mērogā. Tikai tad, kad pieņemam no Dieva kā dāvanu trīsvienīgā Dieva dzīvi un dāvājam to tālāk viens otram un pasaulei, mēs esam liecinieki tai nākotnei un cerībai, kuru Dievs mums ir atklājis un pavēris Jēzū caur savu Garu.”

    Nu jā, „šodien tik vajadzīgs kā vēl nekad” – tas bija teikts pirms četriem gadu desmitiem. Svētajam Garam tiešām ir daudz pacietības. Labi tikai, ka Viņš šajā ziņā ir vienots ar Jēzu un viņa Abba. Un labi arī, ka Jēzus kopā ar Svēto Garu un Abba veido Baznīcu ne tikai no jau esošās Baznīcas. Viņš Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā ir teicis:

„Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. (Jņ 10, 16)

„Tad” – tas ir, nonākot pie laiku mērķa, Dieva mūžībā, Baznīcas vairs nebūs. Tad visi cilvēki kļūs Baznīca, Kungam piederošie, ja viņi no savas puses to, protams, vēlēsies. Tad cilvēki no baložu audzētāju biedrības brīnīsies, ka starp viņu daudzajiem baložiem ir bijis arī Svētā Gara balodis. Tad daudzi Baznīcas cilvēki drusku nokaunēsies, ka tie Gara balodim ir veltījuši tik maz uzmanības un pārāk daudz klausījušies uz citu putnu čivināšanu. Un mēs, zemnieki, droši vien līdz ar viņiem.