Jēzu, ir daudzas lietas, kuras es varu pārrunāt tikai ar Tevi. Tev es varu pateikt visu, kas man ir uz sirds, neapsverot, cik gudri ir tas, ko saku. Kad es lūdzos, es esmu tāds, kāds esmu, un domāju tā, kā es domāju. Tev es varu arī pastāstīt par lietām, ar kurām es vēl cīnos, Tu negaidi nobriedušas domas, tikai godīgumu un laiku, lai arī Tu varētu runāt. Tu sakārto to, ko es domāju un jūtu, ar vārdiem, kurus Tu esi sacījis savas zemes dzīves laikā un kurus mums atstāsta Bībele, un ar atziņām, kuras Tu man klusumā dāvā, visu vadot plašumā un dziļumā.

Man jau sen ir kļuvis pats par sevi saprotams, ka es, rakstot grāmatas, apstājos, lai lūgtos. Bet šoreiz neparasti ir tas, ka es rakstot lūdzos un lūdzoties rakstu un atklāju citiem, kā un ko es lūdzu. Vismaz divi apsvērumi tam nerunā par labu. Lasītāji varētu domāt, ka lūgšanas forma ir tikai stila paņēmiens; un daudzreiz man ir sīkāk jāformulē un tuvāk jāpaskaidro tas, ko es Tev vienam izsacītu ar daudz mazāk vārdiem. Un galvenais: vai es arī viņu priekšā drīkstu būt pilnīgi atklāts?

Tomēr es to uzdrošinos. Tās tēmas dēļ, par kuru es ar Tevi gribētu runāt, jo tā neskar tikai Tevi un mani, Jēzu, bet gan Tevi un visus Tavus cilvēkus. Varbūt viens vai otrs lasot arī lūgsies kopā ar mani un sarunā ar Tevi nonāks pie savām domām un savas pieredzes. Jau šī cerība vien liek man uzdrošināties, par spīti visiem apsvērumiem.

Jēzu, Tu esi šeit

– patiesi šeit, kamēr es te lūdzos, apdomāju un rakstu. Tu vienmēr esi šeit, apslēpts, klātesošs, visur. Tikpat klātesošs kā Dievs, pie kā Tu pilnībā piederi, un kura dievišķā esamība katru brīdi ietver un apņem mūsu esamību. Runājot Pāvila vārdiem: „Kurā mēs dzīvojam un kustamies, un esam” (Apd 17, 28). Tu – Jēzus, kas dzīvoji toreiz, Jēzus, par kuru stāsta Bībele, esi klātesošs kā augšāmceltais Jēzus – uz to es balstos, un, kad es lūdzos, es par to domāju. Es Tevi neredzu un es Tevi nejūtu, bet es apzinos, ka Tu esi klāt, man tuvāk, nekā es pats sev varu būt, un es iekšēji runāju ar Tevi, vai arī vienkārši bez vārdiem esmu kopā ar Tevi. Un es tad zinu – tāpat kā šobrīd – Tu esi man klāt, Tu un Tavs Dievs, un Tavs Svētais Gars.

Un tagad es esmu nonācis pie tēmas, par kuru es šoreiz gribu ar Tevi runāt, pie tēmas, kas jau kopš ilga laika sarunā ar Tevi ir viena no manām galvenajām tēmām, proti, vai Tu šo Tavas klātbūtnes apzināšanos nevarētu dāvāt katram cilvēkam – katram uz mūsu zemes.

Tu zini, Jēzu, cik ļoti es visiem cilvēkiem novēlu, lai viņi Tevi iepazītu, apzinātos Tavu tuvumu un runātu ar Tevi. Tad viņi, tāpat kā es, būtu atraduši savas dzīves lielāko dārgumu. Un mūsu pasaule izskatītos citāda. Mēs dzīvotu citādi. Mēs varētu izdzīvot.

Bet reālā dzīvē tā nav. Divas trešdaļas cilvēces vispār par Tevi neko nezina vai ir tikai pa ausu galam kaut ko par Tevi dzirdējusi. Pie tā vēl jāpieskaita, ka aug to skaits, kuri saka, ka ticība Dievam vispār ir novecojusi, jo pēc viņu uzskatiem ir pretrunā ar šodienas zinātnes sasniegumiem. Arvien vairāk ticību Dievam grib aizstāt ar „garīgumam jā, Dievam nē” vai ar arvien pašsaprotamāko ateistisko pasaules uzskatu un dzīvi bez reliģijas. Tas notiek visur – arī islāma un judaisma zemēs.

Paskaties taču uz viņiem, Jēzu. Viņi izpilda reliģiskus rituālus un piekopj kristīgus paradumus, bet, to darot, viņi nedomā par Tevi, viņi ir aizņemti ar ārišķīgo. Viņi dzīvo ar Baznīcu, citi vairāk, citi mazāk, bet starp viņiem un Tevi „nepārlec dzirkstele”. Viņi runā par Dievu un par Tevi, bet viņi nerunā ar Dievu un ar Tevi. Viņi gan redz Tevī glābēju, kuru viņi piesauc savās vajadzībās, bet viņu sirdis ir pie viņu vajadzībām, nevis pie Tevis. Viņi mīl dievkalpojumu svinīgumu, daudzi galvenokārt sev tuvu iemeslu dēļ, daži mīl arī lielus Baznīcas svētkus un ar tiem saistīto pārdzīvojumu, ka esam vēl daudzskaitlīgi, bet viņi nemīl Tevi. Viņi runā par „kristīgajām vērtībām” un redz Tevī cilvēciskas izturēšanās paraugu, bet Tu viņiem esi pagātne, Jēzus Kristus no seniem laikiem. Viņi „svin liturģiju”, kā viņi saka, un „svin svēto Misi”, bet viņi nesvin Tavu klātbūtni. Viņi skaita lūgšanas, pat daudz lūgšanu, un uzticas „lūgšanas spēkam”, bet viņi neuzticas Tev. Viņi uzrunā Tevi, lai Tu viņus sadzirdētu un uzklausītu, bet viņi neklausās Tevī un nedod iespēju Tev runāt. Citi meklē „kontemplāciju” un iekšējo dzīvi, bet dzīvi nevis kopā ar Tevi, bet ar sevi, vai kaut ko „dievišķu”. Kad viņi „meditē”, viņi sakārto savas domas, bet Tavām domām viņiem nav ausu. Un pat tie, kas ir cieši saistīti ar Baznīcu, un var sacīt par sevi, ka viņi mīl Baznīcu, vai viņi mīl arī Tevi, Baznīcas galvu (Kol 1, 18)?

Jēzu, es šeit nerunāju par visiem kristiešiem. Es nerunāju par kristiešiem, kuriem, kā arī man, atkal un atkal zūd uzmanība, kas būtu pievērsta Tev, varbūt iekšēju vai ārēju iemeslu dēļ pat uz ilgāku laiku. Es šeit nerunāju arī par kristiešiem, kas lūgšanas laikā ir pārpilni ar savām vajadzībām, savām raizēm, savām rūpēm par tuviem cilvēkiem vai savām sirdslietām, bet tas viss tiek nolikts Tavā vai Tava Dieva priekšā, lai to visu pārciestu kopā ar jums. Nē, par viņiem es nerunāju. Es runāju par kristiešiem, kuru sirdīs Tu, šķiet, paliec nepazīstams, par kristiešiem, kuri neizjūt Tevi kā apslēptu, klātesošu īstenību, kaut arī viņi ir aktīvi savās draudzēs un Baznīcas iedibinājumos – apvienībās, garīgās kopienās un Baznīcas komitejās. Un es nerunāju tikai par „vienkāršajiem kristiešiem”.

Tu nedzīvo cilvēku apziņā, Jēzu. Arī kristiešu apziņā ne tuvu nē.Tā ir realitāte. Katrā gadījumā tā var spriest pēc maniem novērojumiem un manas pastorālās pieredzes.

Tieši šajās dienās – to es stāstu lasītāju dēļ, jo Tu jau to zini – pie mums klosterī no kādas Berlīnes katoļu slimnīcas atkal ieradās jauniešu grupa, kuri mācās slimnieku aprūpi, visi vecumā no 18 līdz 23 gadiem. Savā trīsgadīgajā apmācību laikā viņi uz vienu nedēļu ierodas pie mums, lai tiktu ievadīti ticības pamatos un baznīcas dzīvē. Caurmērā 75% katrā grupā, šoreiz 19 no 23, ir auguši bez reliģijas, un starp nedaudzajiem kristiešiem, katoļiem vai luterāņiem, tikai reti kāds ir ticīgs un piedalās baznīcas dzīvē, viņu lielākajā daļā arī ticības mācība skolā nav atstājusi nekādas pēdas. Pirmajā iepazīšanās vakarā viena no skolniecēm teica: „Es esmu katole, bet baznīcā gāju tikai līdz pirmajai komūnijai, jauniešu iesvētības baznīcā (!) es neesmu izgājusi”. Kopš 1990. gada es divreiz gadā pasniedzu šo „ticības mācības pamatkursu”. Visu šo gadu laikā es neesmu novērojis kādas vērā ņemamas pazīmes, kas liecinātu par „atgriešanos pie ticības”, kā varbūt daudzi Baznīcā cer. Arī ne pie jauniešiem, kas vaļā acīm iet pa dzīvi un ir augsti motivēti iesaistīties sociālajā aprūpē, kā šie slimnieku kopēju amata apguvēji.

Jēzu, cilvēkiem nevajag Tavu Dievu. Viņiem nevajag arī Tevi. Un viņiem ir labi arī bez Tevis. Cik daudz vērtīgāka viņiem būtu dzīve kopā ar Tevi, to viņi pat nenojauš.

Arvien vairāk es sliecos domāt, ka pie tā esi vainīgs Tu. Tu pats, Jēzu, un Tavs Dievs. Nevis cilvēki. Zināms, es izeju no savas paša pieredzes saskarsmē ar Tevi, bet, neskatoties uz to, jā, tieši tāpēc, es Tev jautāju: Kāpēc Tu arī viņiem neatver acis uz savu klātesamību? Viņiem visiem! Vai tad Tu neesi teicis: „Kad es tikšu pacelts virs zemes, es visus vilkšu pie sevis” (Jņ 12, 32)? Kāpēc Tu viņus „nevelc”? Un kāpēc Tavs Dievs, kuru Tu sauc „mans Tēvs un jūsu Tēvs, mans Dievs un jūsu Dievs” (Jņ 20, 17) neatklājas viņiem tāpat, kā Viņš ir atklājies man? Kāpēc es varēju Tevi atrast, bet tik daudzi citi nē?

Arī man bija visi priekšnoteikumi, lai es ietu pa dzīvi bez Tava Dieva un bez Tevis. Pat tas, ka uzaugu kristīgā ģimenē, pie vecākiem, kuriem bija skaidrs prāts un sirds īstā vietā, ieaugu mazā, bet dzīvā draudzē, kuras priekšgalā bija gudri un uzticami priesteri, – pat tas nebūtu mani novedis pie tā, ka dzīvoju kopā ar Tevi. Tāpat kā tik daudzi citi šodien arī es jau tad reizē ar tiem, kuriem bija līdzīga bērnība un jaunība, būtu varējis pamest ticību. Vai arī es būtu palicis Baznīcā varbūt tikai kā ierindas nodokļu maksātājs, varbūt labi pielāgojies, vai varbūt pat kā priesteris, taču bez īstām, personīgām attiecībām ar Tavu Dievu un Tevi. Ja nebūtu bijusi šī stunda, kas izšķīra visu. Toreiz man bija trīspadsmit gadu. Es kaut kā dienas vidū biju iemaldījies tukšā baznīcā, un tad tas notika. Es pēkšņi zināju, nezinādams, kā es to zinu, ka Dievs ir īstenība. Un ka iekšēji man neviens nekad nevar būt tik tuvu kā Tu un Tavs Dievs. Kas Tu esi, Jēzu, es toreiz vēl nezināju, tāpat kā šodien, bet kopš šī notikuma es bieži uzturējos klusumā: pa ceļam no skolas uz mājām baznīcā, kura bija atvērta no rīta līdz vakaram, zem koka laukmalē aiz mūsu sētas vai mājās vecajā pieliekamajā kambarī – vietās, kur es varēju būt viens, viens ar Tevi un Dievu. Es nevaru aprakstīt, kas īsti manī notika, bet kas to reiz ir piedzīvojis, varbūt arī starp lasītājiem, tas zina, par ko es runāju. Bija tā, it kā Dievs būtu pamodies manā dvēselē, it kā es pats būtu pamodies -  mana dvēsele, manas jūtas, mans prāts. Toreiz aizsākās viss, kas pēc tam ir noticis starp Tevi un mani.

Tas nenāca no manis. Un no maniem vecākiem un garīgajiem skolotājiem arī nē, lai cik uzticami un svarīgi viņi nebūtu bijuši manā ticības ceļā. Tu to izdarīji. Kāpēc tad Tu to nedari ar katru cilvēku? Ar visiem cilvēkiem uz mūsu zemes?

Tu man to dari arvien no jauna, no tiem laikiem līdz šodienai. Arī tad, kad drīz pēc tam četrpadsmit gadu vecumā es aizgāju uz baznīcas internātu, lai kļūtu par priesteri, un tad pāris gadus vēlāk jau biju cieši nolēmis turpmāk dzīvot kā humānists un ateists, jo „Dievs”, kādu es to sastapu internātā, mani burtiski padarīja slimu. Un tieši tajā brīdī, kad es uz visiem laikiem gribēju šķirties no ticības un Baznīcas, Tu biji klāt! Un mani atturēji. Ar neliela teksta palīdzību, ko bija sarakstījis 16. gadsimtā dzīvojošs mūks Jānis no Krusta, kas man pirms tam bija pilnīgi nepazīstams, Tu man vienlaicīgi prātā un sirdī apskaidroji, kāds Tavs Dievs ir īstenībā. Dažās sekundēs viss mans ateisms bija izgaisis.

Vai arī pēc tam vēlāk, kad es nolēmu dzīvot klostera kopienā. Mani tur neieveda ordenis, kuru es nemaz pa īstam nepazinu, Tu tas biji! Tu un Tavs Dievs! Un tikai tāpēc, ka izšķirošos brīžos Tu man no jauna esi pieskāries, es, neskatoties uz daudzkārtēju vilšanos, esmu palicis klosterī un Baznīcā vispār. Jo arvien no jauna manu sirdi sasniedza, kā raksta Jānis no Krusta, „Dieva sveiciens un pieskāriens”.

Nē, no manis nenāca nekas. Un ne no viena cita arī. Tu biji ielicis pamatu, un Tu uz tā biji uzcēlis māju. Bet kāpēc ne visiem cilvēkiem?

Un kad es saku „visi”, tad man acu priekšā ir ļoti konkrēti cilvēki, to starpā labi draugi, kuriem es īpaši novēlētu, lai viņi tāpat kā es varētu dzīvot kopā ar Tevi. Bet viņi pat nemeklē Tevi. Viņi nemeklē arī Dievu, ko šķietami kādreiz dara katrs cilvēks. Kā lai viņi pie tā nonāk. Kam sirdī nav vismaz nojausma par to, ka jābūt kaut kam vairāk par pasauli, kas ir mums apkārt, tas arī Dievu nemeklēs. Dievs viņiem netrūkst ne laimē, ne ciešanās, un arī nāves priekšā nē. Un Tu to zini, Jēzu.

„Jūs esat zemes sāls”

tā Tu esi teicis (Mt. 3, 13). Sāls, kas ēdienam piedod garšu un palīdz to saglabāt, un toreiz Judejā, „sālsjūras” zemē, saglabāja krāsnīs kvēlojošu uguni. Ar sāli Tu esi domājis savus mācekļus, savus skolniekus. Toreizējos un tagadējos. Un Tu viņus esi pasaucis pie sevis un padarījis par „sāli”, jo „zeme” Tev ir dārga. Visa zeme. Tātad Tev tomēr ir svarīgi, lai katrs cilvēks zina par Tevi un tavu klātbūtni! Tā ir?

Man vajadzēja ilgāku laiku, lai saprastu Tavu mācekļu salīdzinājumu ar sāli. Teoloģijas studijas te neko nedeva. Tikai pakāpeniski, gadiem ejot, es sapratu, ka Tu tiešām ne visus pievelc pie sevis. Katrā ziņā ne tā, kā Tu mani un daudzus citus esi pievilcis un padarījis par saviem draugiem. Ticība ir dāvana, sacīja seno laiku gudrie. Jā, tā tas tiešām ir. Ne katra cilvēka sirdij Tu pieskaries ar savu tuvo klātesamību, un ne katra cilvēka prātu Tu apgaismo tā, lai viņš aiz vārda Dievs spētu saskatīt īstenību. Taču tie nedaudzie, kuriem Tu to esi dāvājis – tā es domāju šodien – ir Tava dāvana visai zemei. Devums viņiem ir reizē viņu uzdevums, kas viņiem ir dots visas cilvēces labā. Tev pietiek ar pāris saujām sāls, bet šie pāris „sālscilvēki” Tev ir vajadzīgi visu cilvēku dēļ. Šķiet, ka tas ir Tavs ceļš, kā būt kopā ar visiem.

„Ejiet un māciet visas tautas, … mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis” (Mt 28, 19/20) – tā kristieši pēc Mateja sacītā saprata šo uzdevumu. Viņi zināja, ka to, ko viņi no Tevis bija mācījušies, viņiem ir tālāk „jānes visām tautām”. Viņi zināja, ka Tavs Evaņģēlijs, Tava priecīgā, atbrīvojošā, dziedinošā un pacilājošā Vēsts der „visiem cilvēkiem”. Tai ir jāpadara jēgpilnas arī viņu dzīves, tai ir jāuztur spoži degoša saprāta liesma, un jābrīdina, ja kaut kas draud sabojāties. Tu netiki teicis: „Padariet visus par Baznīcas locekļiem”, bet gan mudinājis padarīt viņus – viņus visus! – par Tava dzīvesveida un Tava gara mācekļiem un skolniekiem!”

Jā, „kristiet viņus …” arī tas ir teikts Mateja evaņģēlijā. Bet tas nenozīmē kristīt par katru cenu un pret Tavu gribu. Kristību priekšnoteikums ir, to es tiku mācījies jau ticības mācības stundās un vēlāk arī teoloģijas studijās, ka cilvēks jau ir spējīgs Tev ticēt, t.i. ka Tu viņam jau esi dāvājis ticību Tev un Tēvam, vai, ja viņš ir bērns, ticīgi ir vecāki vai krustvecāki. Tikai tad, ja šis priekšnosacījums ir izpildīts, Mateja tekstā ir teikts – tad kristiet viņu! Un kristiet ne Baznīcas, bet kristiet „Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”, tātad – Tava Dieva vārdā, kuru Tu sauc „Abba, Tēvs”; Tavā vārdā, kas īpašā veidā kā Viņa „Dēls” esi dzīvojis starp mums, cilvēkiem; un „Svētā Gara” vārdā, kas no Viņa un no Tevis iziet.

Spēja ticēt Tev un tavam Dievam, tā es Tevi esmu sapratis, ir Tava dāvana dažiem, taču reizē tā ir viņu uzdevums attiecībā uz visiem pārējiem – sludināt tiem evaņģēliju, un, protams, ne tikai ar vārdiem, bet gan, kā pāvests Francisks reiz smaidot atgādināja sava vārda patrona izteicienu, „vajadzības gadījumā arī ar vārdiem”.

Bet tad es Tev jautāju, kā jau bieži esmu jautājis klusā sarunā ar Tevi: kas ir noticis ar Tavu kristietību, kurai taču jābūt „zemes sālij”, sālij, kas domāta visai cilvēcei. Kāpēc tad Tava Baznīca, vismaz tā tas parādās mūsu sabiedrībā, pievērš vairāk uzmanības sev, nekā Tev un tavam evaņģēlijam? Protams, Baznīcas sociālā loma, tās darbība karitatīvās un diakonijas institūcijās ir ļoti nozīmīga, un tā arī tiek sabiedrībā novērtēta un atzīta. Bet kāpēc tik maz tiek runāts par Tevi un dzīvi kopā ar Tevi un Tavu Dievu? Kāpēc Tavā Baznīcā, kas Tev ir tik svarīga attiecībā uz visu cilvēci, tiek vairāk moralizēts un politizēts, nekā runāts par garīgumu, veselīgu un pamatotu kristīgo garīgumu? Kāpēc tad par dzīvi kopā ar Tevi tiek runāts (vienalga kurā konfesijā) tik virspusēji un neko neizsakoši, pat dievkalpojumos, kurus pārraida radio un televīzija? Un kāpēc tad kristīgā ticība – arī vēl tagad, 21. gadsimtā – ir sajaukta kopā ar tik daudz no pagāniski-reliģiskās māņticības? Tas mūsdienu cilvēkiem, kā, piemēram, jaunajiem ļaudīm no katoliskās slimnieku aprūpes skolas, padara apgrūtinošu ticību uztvert nopietni, jā, uzdot jautājumu par Dieva esamību vispār. Kāpēc cilvēkus, pat kristiešus, tik daudz kas atgrūž no tā, kas izpaužas baznīcas „dievbijībā”? Kāpēc tik daudzi Tavā Baznīcā – no tā brīdināja jau apustulis Pāvils – kalpo „burtam, kas nokauj” nevis „garam, kas atdzīvina”? (2. Kor 3, 6).

Un kāpēc tad gan starp tiem, kas ieņem algotus amatus, gan pie sabiedriskā kārtā nodarbinātajiem vērojams tik daudz plātības un pašizrādīšanās, kāpēc starp garīdzniekiem tik daudz rezignācijas, kāpēc vadošajos amatos tik daudz menedžeru un funkcionāru?

Jēzu, es šeit nerunāju par vispārīgām cilvēciskajām vājībām un arī ne par skandāliem Baznīcā. Viss, kas notiek starp cilvēkiem, notiek arī tavā kristietībā, kristieši nebūt nav tie labākie cilvēki. Arī pāvests Francisks izsakās par sevi: „Es esmu grēcinieks”; taču viņš var ticības pilns piemetināt: „… kuru ir uzlūkojis Dievs”, un tas pilnīgi atsaucas manā dvēselē. Nē, es šeit runāju par to, ka trūkst personīgu iekšēju attiecību ar Tevi, trūkst intereses par Tavu evaņģēliju. Es runāju par cilvēkiem, kurus Dievs acīmredzot „nav uzlūkojis”, vai kuri, pareizāk sakot, gadījumā, kad Viņš tos „ir uzlūkojis”, šķiet, neko vai gandrīz neko nav paturējuši savā sirdī.

Tu zini, Jēzu, es pilnīgi apzinos cik daudz cilvēku Tevi un Tavu Abba-Tēvu patur savā sirdī un ar vārdiem un darbiem liecina par Tavu evaņģēliju, bieži klusībā, bez lieka skaļuma, starp viņiem ir tik daudz dvēseļu aprūpētāju, algoti un sabiedriskie darbinieki, tik daudz priesteru un ordeņu cilvēku. Bet, lai cik daudz viņu arī būtu, to ir par maz Tavā kristietībā. Par maz starp nedaudzajiem, kuri Tev ir vajadzīgi kā „zemes sāls” visai zemei.

Tu esi teicis: „Jūs esat zemes sāls”. Un tad: „Bet, ja sāls” – tātad mēs, kristieši –  „kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu” (Mt 5,13), vai „ja sāls vairs nav sāļa, ar ko lai to padara derīgu?” (Mk 9,50), vai „ja sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu?” (Lk 14, 34) „Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmešanai, lai cilvēki to samītu” (Mt 5, 13). Tā ir rakstīts Mateja evaņģēlijā, un līdzīgi to atstāsta Marks un Lūkass. Tu tātad pats esi saskatījis šo problēmu! Jau pie saviem mācekļiem.

Un, ja es vēl apdomāju to, ka Tavi vārdi šeit ir neprecīzi un ļoti neveiksmīgi iztulkoti, tad man arī kļūst skaidrs, kā šī problēma ir cēlusies. Tu neesi teicis, ka sāls varētu „kļūt nederīga”, vai „nebūt sāļa” – sāls tikpat maz var nebūt sāļa, kā tauki var nebūt taukaini -, bet gan, saskaņā ar grieķu tekstu toreizējā šī vārda izpratnē, Tu esi sacījis: „Bet, ja sāls kļūst dumja …” – jā gan: kļūst dumja!

Tātad, ja Tavi mācekļi, kuri ir apzīmēti ar vārdu „sāls”, vairāk neizrāda gatavību mācīties, izglītoties un tālāk sevi attīstīt; ja Tavi skolnieki vairāk nav skolnieki, vismaz neiet vairs Tavā skolā; ja viņi labākajā gadījumā vēl ielūkojas mācību grāmatās un Baznīcas mācībā, bet neuzlūko vairs Tevi, Skolotāju, dievišķo Draugu un Meistaru, kas uzlūko viņus, –  tad jā, tad ir problēma. Ja viņi turklāt runā dažādas muļķības, tad skaidrs – viņi tiks „izmesti ārā, lai cilvēki tos samītu”. Un tomēr tas ir tikai taisnīgi, kas tad vairs klausīsies viņu tukšās runas. Kas vairs ilgstoši izturēs viņu, „jumtu noraujošos vēstījumus”, kuri reizēm var padarīt gandrīz slimu – te es runāju par savu pieredzi toreiz jaunībā baznīcas internātā. Pašsaprotami, ka arvien lielākam skaitam cilvēku tie kļūs nenozīmīgi vai pat noraidāmi.

Man nāk prātā Mozus vārdi: „Viņa priekšā tie apgrēkojušies, ne viņa dēli – nešķīsti tie, šķība un greiza paaudze! Vai tā ir jūsu pateicība Kungam?! Dumjā un neprātīgā tauta!” (Atk 32, 5f)

Un tavs jautājums nav: Ar ko lai to – sāli tātad – padara sāļu, bet gan burtiski kā grieķu tekstā: „Ar ko tad sālīs?” – proti, zemi. Tev nav vairāk sāls, lai sālītu zemi – tā ir tā problēma!

Bet kāpēc tas tā ir? Vai tas tiešām ir atkarīgs tikai no pašiem kristiešiem? Vai tas nav atkarīgs arī no Tevis, Jēzu? Jo Tu viņus, ticīgos, kurus Tu vadi, pārāk klusu esi uzrunājis, pārāk bikli esi pievilcis, pārāk maz esi uzlūkojis …; vai Tu varbūt pārāk maz pieliec klāt, kad „pirmajai mīlestībai” (Atkl 2, 4) vienalga kādu iemeslu dēļ draud atsalums? – Es to nezinu.

Es zinu tikai: „Dievs grib visu cilvēku pestīšanu”. Par to kristieši bija pārliecināti jau pašos Baznīcas pirmsākumos. Viens no viņiem toreiz rakstīja: „Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas” (1 Tim 2,4). Tātad es nepalieku viens ar savu vēlēšanos, lai katrs cilvēks spētu atrast apslēpto mantu, kuru es esmu atradis, „tīrumā apslēpto mantu” (Mt 13, 44), kā Tu toreiz Galilejā tiki sacījis. Tā bija un ir arī daudzu citu kristiešu vēlēšanās no tiem laikiem līdz šodienai. Un pāri visam: „Dievs grib …” – tā ir Viņa vēlēšanās. Un viņa vēlēšanās ir arī Tava vēlēšanās.

Bet Tu acīmredzot ne katram cilvēkam dāvā to, ko Tu man un daudziem citiem esi dāvājis, pat ne katram kristietim un ne katram ticības sludinātājam. Es paļaujos uz to, ka Tu šo dāvanu esi pataupījis vēlākam laikam – reiz, katram cilvēkam, sasniedzot savu dzīves mērķi, pēc nāves, Dievs ļaus sevi iepazīt – katram. Tad mēs visi, tavi kristieši un visi tavi pārējie cilvēki „nāksim pie patiesības atzīšanas”. Tad  piepildīsies Tava griba, kas ir arī mana griba. Jā, uz to es paļaujos.

Tomēr vai man tiešām ar to ir jāsamierinās? Vai vismaz kaut kas no Tava evaņģēlija gara nevarētu sasniegt iespējami daudz cilvēku jau viņu zemes dzīves laikā, katrā paaudzē un arī mūsu laikā? Vismaz nedaudz vairāk no tava mīlestības gara pret radībām un pret līdzcilvēkiem, ja jau ne katram ir dots Dieva mīlestības gars? Palūkojies, Jēzu:

Pasaule deg liesmās!

Tā jau 16. gadsimtā rakstīja Avilas Terēze, kuras ordenī Tev ir labpaticis mani atvest. Man šie vārdi bieži nāk prātā, gandrīz ik reizes, kad mēs klosterī vakaros skatāmies dienas ziņas. Jo šodien tas nav citādi kā toreiz! Nāvi nesošas liesmas plosās visās zemes malās, tās nesaudzē nevienu kontinentu un nevienu tautu, un, kur vēl ir dzīvība, tur rosās jau tie, kas spēlējas ar uguni – nekad nepiesātināmie, kas savas peļņas dēļ ir gatavi iet pāri līķiem un cilvēku dzīvēm un saārdīt apkārtējo vidi; ar varu apsēstie un „gribambūtvarenie”, kas žvadzina ieročus; populistiskie pavedinātāji, kas kurina naidu pret svešajiem un citādi domājošajiem; elkoņu taktiķi, egocentriķi un narcisti, cilvēknīdēji ciniķi un ar kriminālo enerģiju uzlādētie … Un tie nav tikai ļaudis no zemākajiem slāņiem, bet gan arī vēlēti vadoņi, kas iet nāciju priekšgalā, finanšu un saimniecisko koncernu vadošās personas, augstu tehnoloģiju tīklos iesaistītie, kas darbojas globāli angažētās organizācijās, vadošo nozaru pētniecības un attīstības eksperti!

Protams, pasaule vienmēr ir degusi liesmās, bet nekad vēl cilvēces vēsturē tā nav bijusi tik tuvu kā šodien pilnīgas iznīcības bezdibenim. Ne kaut kas, kaut kur, nē – iznīcības apdraudēta ir visa cilvēce un tās apdzīvotā mājvieta, mūsu zeme! Jau neziņa vien par to, pie kā novedīs šī draudošā liesmu plosīšanās, arvien vairāk cilvēku iedzen bezcerībā. Pesimistisks skats uz dzīvi un bailes izplatās pat tādās zemēs kā mūsu, kur mēs jau ilgstoši izjūtam relatīvu drošību.

Un tas, kas notiek lielā mērogā, ir reāls arī mazos mērogos. Daudzreiz man šķiet, ka pasaule ir salauztu likteņu pilna. Tik daudz cilvēku, kas paši ir ievainoti un ievaino citus, tik daudz tādu, kas paši ir nelaimīgi un padara nelaimīgus citus, tik daudz slimas domāšanas, tik daudz slimas uzvedības …

Kāpēc tas tā ir? Vai šo postošo liesmu izcelsme, lai cik ilgi jau tās būtu politiski, sociāli un saimnieciski strukturētas un jau par sistēmu kļuvušas, nav pašos cilvēkos, viņu dvēselēs? Tu pats esi teicis: „No iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, alkatība, ļaunprātība, viltība, skaudība, zaimošana, lepnība, muļķība.” (Mk 7, 21-22). Šodien to pārliecinoši un iespaidīgi apstiprina psiholoģija, evolūcijas bioloģija, smadzeņu pētījumi. Un, ja tā ir, vai tad nevajadzētu sākt ar pārmaiņām dvēselēs? Vai tad ne tieši tur, cilvēku dvēselēs, visu nelaimju un posta degpunktā, nevajadzētu kaut ko pasākt? – Jeb kā?

Tu, Jēzu, esi kaut ko darījis. Tu esi licis cilvēkiem apzināties, ka viņu dvēselēs deg arī mīlestības liesma. Cilvēkiem, kuri Tevī klausījās Tu sacīji: „Dieva valstība ir tuvu klāt” (Mk 1, 15) – „klāt” ne tikai laika, bet tieši telpiskā ziņā. Saskaņā ar Lūkasu Tu esi teicis: „Dieva valstība ir jūsu vidū” (Lk 17, 21). Tu teici, ka mēs dzīvojam Dievā, un ka Dievs dzīvo mūsos, mūsu dvēselēs, ka tas notiek jau tagad, ne tikai pēc cilvēka dzīves mērķa sasniegšanas. Jānis no Krusta to ir izteicis šādi: „… dzīvo un ir klātesošs katra cilvēka dvēselē, arī pasaulē lielāko grēcinieku dvēselēs”. Dievs, kam mēs esam pateicīgi par savu eksistenci, ir Dievs, kas mūs mīl vēl pirms jebkādiem mūsu nopelniem un neskatoties uz visām mūsu vainām – tieši to Tu tiki sacījis cilvēkiem. Un Tu viņiem teici: Dievs ir katrā no mums, bez izņēmuma katrā, ielicis spēju mīlēt, spēju, kura mūsu sirdīs atrodas jau, „mātes miesās”, kā Bībelē bieži izsakās. Līdz ar to Tu esi cilvēkiem atvēris acis uz mīlestības liesmām viņu sirdīs, uz to, ka viņi ir mīlēti un ka viņi ir spējīgi mīlēt.

Tas, kā es esmu sapratis, ir evaņģēlijs, katrā ziņā tā būtiskais kodols, kas mums visiem cilvēkiem ir „jāiemācās”.

Un Tu ne tikai esi tā runājis, Tu pats biji tāds un tā arī rīkojies. Ikkatram cilvēkam, kuru Tu satiki, Tu esi vēlējies dāvāt pieredzi, ka viņš Dieva acīs ir nozīmīgs un mīlestības vērts, neatkarīgi no tā, ko viņš domā par sevi, un ko citi par viņu domā. Un no katra Tu tiki gaidījis, ka viņš sevī ielikto mīlestības spēku stiprinās un attīstīs, nevienu Tu neesi mudinājis savā dvēselē vairot ļaunumu.

Pastāv ne tikai postošas liesmas. Pastāv arī mīlestības liesmas! Un arī to epicentrs atrodas dvēselēs. To Dievs ir iededzinājis katrā cilvēkā jau „mātes miesās”. Šīs liesmas var būt ļoti mazas, tās iespējams jau agrā bērnībā vai vēlāk traumējošas dzīves pieredzes rezultātā ir padarītas mazas, bet tās ir. Tās pastāv kā ilgošanās liesmas, lai tiktu mīlēts un būtu kādam vērtīgs, kā ilgošanās liesmas, lai pats būtu spējīgs mīlēt. Katrā gadījumā es neesmu sastapis vēl nevienu pašu cilvēku, kurā, ja esmu varējis viņā iejusties, šīs ilgas nebūtu pamanījis. Tikai man nereti ir sajūta, ka daudziem tās ir kā iekapsulētas, jeb, kā Tu būtu sacījis „paliktas zem pūra” (Mk 4, 21).

Šīs mīlestības liesmas ir stiprākas par postošajām liesmām. Tas ir tāpēc, ka tās cilvēku dvēselēs ir parādījušās agrāk un tāpēc, ka to cēlonis ir pasaules Radītājs, Abba, tēvišķi-mātišķās mīlestības Dievs. Tikai tās prasa barību …

Tavs evaņģēlijs, Tava Labā Vēsts, gan vārdos izteiktā, gan „sālscilvēku” iedzīvinātā varētu likt tām uzliesmot. Tāpat kā Nāves jūras sāls Judejas krāsnīs ļāva uzliesmot zem pelniem kvēlojošām oglēm. Tur, kur Tavs evaņģēlijs ienāk dvēselēs – kā pieredze, ne tikai kā dievbijīgs mierinājums – tur cilvēks var atkal atrast piepildītu dzīvi un saskarsmē ar citiem nonākt pie cilvēka cienīgām cieņpilnām savstarpējām attiecībām. Tas var notikt kā ar reliģioziem, tā arī ar bez reliģijas dzīvojošiem cilvēkiem, to es kā dvēseļu aprūpētājs esmu piedzīvojis vairāk nekā četrdesmit gadu garumā. Mūsu pasaulei ir nepieciešams Tavs evaņģēlijs, Jēzu! Vairāk kā jebkad.

Kamēr es šo runāju un mēģinu lasītāju dēļ ietērpt vārdos, man ienāca prātā kāda doma. Kā tas notiek bieži, kad es lūdzos. Ja es tai izsekoju, tā pakāpeniski pārtop par atziņu, kas paplašina manu domāšanu. Tagad Tu man kaut ko saki. Notiek tā, kā Tu jau mums esi apsolījis: „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās visu, ko esmu jums runājis …; Viņš vadīs jūs visā patiesībā” (Jņ 14, 26; 16,13). Jā, tā tas patiesi ir. Lūgšana tiešām nav nekāda vienvirziena iela, arī Tu runā. Tava runāšana ar mani notiek kā no gara uz garu – Svētais Gars, kā Tu esi sacījis, „Tavā vārdā” ļauj iepazīt patiesību. Tā ienāk manā dvēselē kā apgaismība, jā, un daudzreiz kā iedvesma. Tā nav nekāda jauna patiesība, nepavisam nē, vienīgi Tu, kā jau esi teicis, man par kaut ko atgādini. Taču man tā ir kā jauna, un, ja es esmu kluss un koncentrējies un varu to sadzirdēt, tad tā mani vedina uz pārdomām un iejušanos, uz domāšanu kopā ar Tevi.

To, ko Tu mani šoreiz „māci”, pēc tam, kad esmu to pārdomājis, vārdos varētu izteikt šādi: Tavs evaņģēlijs nav tikai Priecīgā Vēsts atsevišķiem cilvēkiem un viņu personīgajam dzīves stāstam, tā ir

Priecīgā Vēsts cilvēces kultūras vēsturē

mūsu kultūras evolūcijā, kā šodien saka antropologi. Tā rāda mums tuvāko nākamo soli cilvēces vēsturē. Un šī nepieciešamā tuvākā soļa būtība ir tā, ka mums, cilvēkiem, mums visiem, jāuzticas mīlestības liesmai pašu dvēselē un citu dvēselēs, lai cik maza tā arī nebūtu. Mēģināšu pateikt citiem vārdiem, un, šādi formulējot, es apzinos to vēl skaidrāk, un iespējams tad arī lasītājs varēs vieglāk izsekot līdz. Tātad: Tavs evaņģēlijs, Jēzu, ir Priecīgā Vēsts ne tikai tādēļ, ka tas mūs atbrīvo no strupceļiem, kuros mēs sevi iepriekš bijām iedzinuši, vai, ka tas mūs dziedina, kad mēs iepriekš bijām slimi, vai, ka tas mūs atsauc atpakaļ uz pareizā ceļa, kuru mēs iepriekš paša vai kopējas kļūdas dēļ bijām pametuši … Tas viss ir taisnība. Bet tavam evaņģēlijam ir vēl kāda nozīme, kas tālu pārsniedz iepriekš minēto. Tas mudina mūs ne tikai uz „atgriešanos”. Evaņģēlija Priecīgā Vēsts, mūs aicina doties uz priekšu, un tieši mūs, visu cilvēci. Tā mums norāda, kādā virzienā mēs varam attīstīties – un kādā virzienā mums ir jāattīstās, lai mēs varētu izdzīvot.

Tu mums esi atvēris acis uz šo būtisko īpašību, kuru Tu cilvēka attīstības ceļā esi devis līdz jau agrās evolūcijas pakāpēs un paslēpis mūsu gēnos. Un, lai tā varētu mūsos augt un attīstīties, Dievs pat ir devis mums virzienu un nākotni norādošu paraugu, dzīvu cilvēku, kas jau tagad ir tāds, kādi mēs varētu kļūt – Tevi.

Par to, ko Svētais Gars man atgādina, ir atrodams, jau vēstulē kolosiešiem tikai citādi formulēts. Viņš – domāts esi Tu –„ir visas radības pirmdzimtais …, viss caur Viņu un Viņa dēļ ir radīts” (Kol 1, 15/16), vai vēstulē romiešiem: „ … jo no Viņa, caur Viņu un Viņā ir viss” (Rom 11,36). Un arī Baznīcas tēvi jau zināja, ka Dievs „vada radību uz pilnveidošanos” ar Tava evaņģēlija palīdzību. Vai arī – pagājušajā gadsimtā jezuīts un paleontologs Teijārs de Šardēns runāja par „kristogenēzi”, tikai caur kuru „homogenēze” var saniegt savu mērķi.

Bet tad es Tev saku vēlreiz un ar vēl lielāku pārliecību: Jēzu, mūsu pasaulei ir vajadzīgs Tavs evaņģēlijs. Un mums tas ir vajadzīgs šodien. Toreiz Tu teici: „Laiks ir piepildījies” (Mk 1, 14). Pārtulkots burtiskāk un tuvāk izteiktajai domai, tas būtu: „Tieši tagad ir klāt kairos t.i. izšķirošais brīdis!” Un tagad, pēc divtūkstoš gadiem, tas skan tik precīzi. Mums ir saimnieciskais koncepts, finansiālais koncepts, izglītības koncepts, politiskais koncepts un Baznīcā vēl pastorālais koncepts …, bet mūsu pasaulei trūkst dzīves koncepta. Tu mums to esi devis savā evaņģēlijā, Jēzu. Un savā personā, savā veidā, kā būt cilvēkam. Tu esi koncepts mūsu pasaulei.

Mūsu pasaulei esi vajadzīgs Tu! Jēzu, Tu esi vajadzīgs visai cilvēcei, ne tikai, mums, kristiešiem. Lai cik ļoti arī citās reliģijās, citos garīgos un humānos pasaules uzskatos neslēptos patiesība – jo Dievs ir visas patiesības un gudrības avots – tikpat ļoti arī šiem cilvēkiem ir vajadzīgs Tavs evaņģēlijs. Viņiem visiem es no visas sirds novēlu, lai viņi Tevi atklāj vismaz kā „Jēzu ateistiem”, kā Tevi 70-os gados nosauca čehu marksists Milans Mahovecs, un arī kā „Jēzu musulmaņiem”, „Jēzu ebrejiem” un „Jēzu budistiem”.

Protams, es zinu, ka Tavs evaņģēlijs ne katrā cilvēkā apturēs ļaunuma spēkus. Reizēm drīzāk izskatās pēc tā, ka postošās liesmas netiks apstādinātas, arī nākamajās paaudzēs nē, tās var tikai vēl pieaugt. Bet vai Tev jau nav svarīga viena vienīga no „simts avīm” (Mt 18, 12; Lk 15, 4)? Jau viena vienīga cilvēka dēļ būtu vērts, ka Tavs evaņģēlijs ticami un saprotami tiktu sludināts visai cilvēcei.

Un, protams, es arī zinu, ka neviens niecīgākais mūsu zemes kriksītis neizkritīs no Tava Tēva rokām, kaut arī cilvēki to pilnīgi sabumbotu un izpostītu. Viņš to tomēr, un uz to es balstos, „pilnveidos” un aizvedīs mūs līdz sava radīšanas plāna mērķim, jo galu galā „pēc Viņa apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi” (2Pēt 3, 13). Bet vai tiešām ir jānonāk līdz tam, ka mēs, cilvēki, visu izpostam? Vai Tava Tēva radība, kas ir „radīta Tevī” (Kol 1, 16) Jēzu, nav tā vērta, lai tiktu pasaudzēta, arī Viņam par prieku?

Tev ir vajadzīgi sālscilvēki! Steidzami! Cilvēki, kas sevī ir uzņēmuši ne tikai evaņģēlija burtu, bet galvenais tā garu, un sarunā ar Tevi vienmēr to sevī atjauno. Tev viņi ir vajadzīgi kā „sāls” visai zemei un Tavai „dumjības apdraudētajai” kristietībai, kā „sāls” vienam priekš otra.

Bet, šādi izsakoties, manī rodas šaubas. Vai tiešām tikai kristieši ir „zemes sāls”? Vai tiešām tikai Baznīcai piederošie, kas sevī ir uzņēmuši Tava evaņģēlija garu un ar to dzīvo? Un vai tikai starp viņiem ir cilvēki, kuriem Dievs ir ļāvis apzināties savu eksistenci un dāvājis savas klātesamības pieredzi?

„Gars dveš, kur gribēdams”

Šie vārdi arī nāk no Tevis. Tu toreiz tos pateici jūdu rakstu zinātājam Nikodēmam (Jņ 3, 1-13) un droši vien vēl daudziem citiem. Tā ir taisnība. Dieva Gars, Edītes Šteinas vārdiem runājot, neuzturas tikai „Baznīcas redzamajās robežās”. Viņš dveš gan Baznīcas iekšienē, gan ārpus tās. Un kā šeit, tā tur Viņš dveš kā pats grib.

Arī cilvēki, kas nekad vēl nav nonākuši personīgā kontaktā ar Baznīcu, un pat cilvēki, kuriem jautājums par Dieva esamību vispār nav aktuāls, var tikt piepildīti ar mīlestības garu pret radību un pret saviem līdzcilvēkiem. To es esmu pieredzējis jau kopš bērnības un vēl joprojām mani izbrīna daudzi baznīcas cilvēki, kuri tiešām domā, ka cilvēks bez reliģijas nevar dzīvot mierīgu un piepildītu dzīvi, nespēj izturēt eksistenciālas krīzes, un kuram noteikti ir ievērojami trūkumi viņa ētiskajā un sociālajā uzvedībā. Patiesība ir tā, ka arī „neticīgajā” dvēselē deg mīlestības liesma, un arī no šiem cilvēkiem izstrāvo siltuma pilna cilvēcība. Daudzi no viņiem uzņemas tik daudz pienākumu citu dēļ un izstrāvo tādu paļāvību dzīvei, ka daudziem baznīcas kristiešiem būtu jāsarkst no kauna. Ja arī viņi savu praktisko dzīvi nav saistījuši ar Bībeli, sirdī viņiem ir evaņģēlija gars, katrā ziņā būtiskie evaņģēlija pamati, uz kuriem viņi veido savu dzīvi. Piemēram, es bez domāšanas sevi uzticētu maniem pilnīgi nereliģiozajiem sociālās aprūpes kursa skolniekiem, ja man gadītos nonākt slimības gultā viņu stacionārā. Un visi šie cilvēki – vai viņi nav zemes „sāls”?

Un ne tikai tas. Arī ārpus „Baznīcas redzamajām robežām” ir cilvēki, kuriem Dievs ir dāvājis savas klātbūtnes pieredzi. Tā tas ir gan islāmā, gan jūdaismā, gan citu reliģiju un garīguma ticīgo vidū. Jā, tas var parādīties arī nereliģiozo cilvēku vidū. Viņi tic Dieva esamībai. Viņi runā ar Dievu un uzticas Viņam – viņi tāpat kā es ir atraduši „tīrumā apslēptos dārgumus” (Mt 13, 44). Pie daudziem es to pamanu no tā vien, ka mēs jūtamies vienoti, jo mums ir kopīgs tas dziļākais, kas var iemājot cilvēka sirdī.

To, cik daudz tādu ir, to zina tikai Dievs, un to zini Tu. Tāpat kā tikai Tu zini, kāpēc šie cilvēki negrib kristīties un neatrod ceļu uz Baznīcu. Es no viņiem, kad saruna ievirzās par šo tematu, tikai dzirdu, ka viņi Baznīcā, izpaužot atklātībā šo Dieva iekšējo pārdzīvojumu, nejūtas brīvi un tāpēc nevar vai negrib tai pievienoties. – Bet vai arī viņi nav zemes „sāls”?

Un tad lielais, ar gadiem pieaugošais to cilvēku skaits, kas ir izstājušies no Baznīcas, vai arī klusībā nošķīrušies no Baznīcas dzīves. Arī daudzos no viņiem vēl joprojām, vai arī tieši tagad dzīvo Tavs gars. Viņi izdzīvo Tavu evaņģēliju. Un viņu vidū ir daudzi, kas izjutuši Dieva pieskārienu. Viņi dzīvo, apzinoties Dieva klātbūtni, un viņi runā ar Dievu un ar Tevi. – Vai tad viņi vairāk nav Tava zemes „sāls”?

Pāvestam Franciskam ir taisnība: Baznīcai ir „jāvirzās uz nomalēm”, pat pāri „Baznīcas redzamajām robežām”, lai gan vārdos, gan darbos sludinātu evaņģēliju „visām tautām”. Un man arvien skaidrāks kļūst tas, ko mans draugs, Erfurtes teoloģijas profesors Eberhards Tīfenzē liek pie sirds mums, kristiešiem, pārdomāt: „vai tieši nomales nav kļuvušas par centru, kamēr pati Baznīca stāv nomalē”. Viņš uzskata, ka mums jātiek skaidrībā – Dieva uzmanības centrā ir cilvēce, nevis Baznīca. Un par „zemes sāli” Viņš padara arī cilvēkus, kuri nav „no šīs kūts”, kā Tu par to izteicies; Tu sacīji: „arī tās man jāatved, un tās klausīs manu balsi” (Jņ. 10, 16).

Jo vairāk man tas kļūst saprotams, jo vairāk es priecājos, ka arī no Baznīcas tālu stāvošie un no Baznīcas aizgājušie, kuri vairs nav aktīvi Baznīcā, var būt Dieva īstenības skarti. Ne visi šie cilvēki, kas skaitās pametuši Baznīcu, ir pametuši Tavu Baznīcu, kura ir lielāka un plašāka, vistiešākajā ziņa katoliskāka un aptverošāka par jebkuru konfesionālu kopienu. Un ne visi, kas saka, ka vairs netic Dievam, ir Tavu Dievu pametuši, un Viņš tos jau nepavisam nē. Arī viņi dod savu ieguldījumu tam, ka sabiedrība vismaz paliek atvērta Dieva meklējumiem, un ka par šādiem jautājumiem vispār vēl runā. Tieši tāpēc, ka viņi lieto ne tikai „Baznīcas terminus” un, kā saka mans Erfurtes draugs, „nesmaržo pēc vīraka”, Tev viņi ir vajadzīgi kā „zemes sāls”, sāls visai zemei.

Un es pat negribētu aizmirst tos, kas sevi kategoriski sauc par ateistiem. Viņi taču ar savu esamību vien ir veselīgs jautājums mums, kristiešiem, un citiem reliģioziem cilvēkiem, vai mūsu priekšstati par Dievu nav pārāk virspusīgi, un vai daudzas mūsu ticības prakses nav drīzāk māņticīgas. Gluži tāpat kā mēs, ticīgie, varam būt jautājums viņiem, vai tomēr aiz mūsu redzamās pasaules neatrodas kas „vairāk” par to, ko viņi domā. Mēs esam vajadzīgi viens otram, mēs viņiem un viņi mums. Mums ir vajadzīgi šie savstarpējie jautājumi. Katrā gadījumā mums, kristiešiem, viņi ir vajadzīgi kā „sāls”, lai neļautu Tavai „sālij” kļūt dumjai.

Jā, viss ir tā, kā Tu esi teicis: „Gars dveš, kur gribēdams; tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini no kurienes tas nāk un kurp iet.” (Jņ 3, 8).

Tu, Jēzu, domā plašāk nekā mēs. Daudz plašāk. Ar saviem toreiz izteiktajiem vārdiem Tu mums saki šodien: „Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās klausīs manu balsi …” – jo Tev padomā ir mērķis: „un būs viens ganāmpulks un viens gans.” (Jņ 10, 16). Savam Abba Tu toreiz lūdzi:

„Lai nāk Tava valstība!”

Tā nāk jau tagad –to Tu toreiz gribēji pateikt, un tā nāk ne tikai jūdu tautai, bet visai cilvēcei!

Tas, ko Tu lūdzi, un ko arī mums savā „Tēvs mūsu” esi licis pie sirds lūgties, patiesībā nav nekāda lūgšana. Teoloģijas studijās mūsu Jaunās derības pasniedzējs Heincs Šīrmans sacīja, ka tas ir kaut kas daudz vairāk. Pēc profesora teiktā, tas ir vēlējums, tavs lielais novēlējums – Dievam! Tu nelūdz Viņam kaut ko, Tu Viņam kaut ko novēli. Viņam. Šeit, tāpat kā iepriekšējā un nākamajā lūgumā Tu aizlūdz „Dievam par Dievu”. Un Tu novēli Viņam neko mazāku kā Viņa lielākās sirds vēlēšanās piepildījumu – lai Viņa Debesu valstība arvien vairāk kļūst par īstenību. Un nevis tikai tad, kad Viņa gājums kopā ar mums, cilvēkiem, būs sasniedzis savu mērķi, bet arī jau tagad!

Kad es toreiz to izdzirdēju, mana lūgšana sāka mainīties. Vismaz kopš tā laika manī rodas ilgošanās arī pašam spēt lūgties līdzīgi Tev. Tu nāc pie sava Abba ne tā, kā mēs parasti ar saviem lūgumiem un vēlmēm par mums pašiem. Kad Tu lūdzies, Tu domā arī par Viņu. Jā, vispirms par Viņu un Viņa vēlmēm. Žēl, ka lielākā daļa ‘Tēvs mūsu’ izskaidrotāju līdz pat šai dienai to nav sapratuši vai izliekas nezinām.

Protams, es vēl joprojām Tev izsaku arī savas lūgšanas un personīgās vēlmes, un, protams, arī savus aizlūgumus par citiem. Tu pats esi mūs mudinājis lūgšanai. „Lūdzieties, un jums taps dots” (Lk 11, 9), Tu sacīji. Un tik bieži, arvien no jauna visas dzīves garumā, es esmu pieredzējis to, ka manas lūgšanas tiešām tiek uzklausītas – pat tad, kad tās ir bijušas tikai manā prātā un nav tikušas izsacītas vārdos. „Jūsu Tēvs zina, kas jums ir vajadzīgs, vēl pirms jūs Viņu lūdzat” (Mt 6, 8), arī to Tu esi teicis, un arī to es pietiekami bieži pats personīgi esmu piedzīvojis.

Es nespēju sev kā cilvēkam ar dabaszinātnisku ievirzi izskaidrot, kādā veidā Dievs iejaucas mazajos un lielajos pasaules notikumos, bet pilnīgi acīmredzami Viņš to dara. Mana dzīve līdz pat šai diena ir bijusi piedzīvojums kopā ar Viņu, pilna nejaušību un pārsteigumu. Mēs neko nemazinām, ja mēs mazāk lūdzamies un tā vietā sakām: „Es uzticos Tev. Tu mums dosi to, kas mums vajadzīgs – kas mums tiešām ir vajadzīgs”.

Taču, kad es, tāpat kā Tu, vispirms domāju par Dievu, kad es nelūdzu kaut ko sev vai mums, bet gan Viņam kaut ko novēlu, jā, tāpat kā Tu, novēlu Viņam, lai piepildās viņa lielākās sirds ilgas, tad notiek kas vairāk par „lūgšanu uzklausīšanu”, tad Viņa sirds ilgas arvien vairāk un vairāk kļūst arī par manām sirds ilgām.

Tad kaut kādā veidā paplašinās mani priekšstati par Dieva valstību, starp citu arī par to, ka tā nav ierobežota ar kristietību – tā aptver visu cilvēci un visu radību.

Nekas cits tik iedarbīgi neizved ārā no konfesionālās domāšanas šaurības kā saruna ar Tevi un Tavu Abba par jūsu lielajām ilgām, kas skar visu pasauli. „Dievs nav kristietis!” jau gadiem ilgi sauc anglikāņu arhibīskaps Desmonds Tutu no Dienvidāfrikas. Jā, viņš uzsver: „Dievs rūpējas par visiem saviem bērniem”. Un to viņš saka, būdams caur un cauri kristietis. Taču kā kristietis, kurā dziļi ir iesakņojies paradums runāt ar Tevi un Tavu Dievu. Un kuram ir paradums runāt ar cilvēkiem, patiešām ar viņiem, ne tikai par viņiem un ne projām no viņiem.

Pēc manas pieredzes notiek tā: tikai tad, kad es Tev un Tavam Abba kaut ko novēlu, kad es vispirms nedomāju par sevi un savām vēlmēm vai par mums un mūsu vēlmēm, es tiešām satiekos ar Dievu un ar Tevi. Tad es „neizmantoju” Dievu manu vai mūsu vēlmju piepildījumam, bet gan jautāju, kas pēc Viņa domām ir vajadzīgs, un kas ir pareizi. Un tādā veidā var izmainīties mani priekšstati un manas domas.

Cilvēka prāts, to esmu mācījies no Jāņa no Krusta, vienmēr, arī neapzināti, domā par „pēdējām lietām”. Manas domas par pasauli un par dzīvi vispār ir vienmēr vērstas uz to, kas man ir augstākais un svarīgākais. Ja mans, vai mūsu, vai, piemēra pēc, arī Baznīcas, uzskats ir tas augstākais, kas man „ir galvā”, tad mans prāts šim augstākajam vai „pēdējam” visu pakārto un pielīdzina. Tad mani spriedumi, manas izšķiršanās, mani plāni, koncepti un projekti ir atbilstoši arī uz šādu līmeni orientēti un to realizēšana un īstenošana diemžēl arī. Taču tas, kas ir vajadzīgs mūsu Baznīcai un mūsu pasaulei ir Dieva spriedumi, plāni, koncepti un projekti – tas, kas atbilst Viņa un Tavām sirds ilgām.

Vai tavas „dumjās un apmātās tautas” (Atl 32, 5) virspusējība un īsredzība domās un pēc tam arī vārdos un darbos nerodas tieši tāpēc, ka Dievs, Tavs Dievs, nav patiesi svarīgākais, augstākais un „pēdējais”, kas mums „ir galvā”? Un nepietiek ar to, ka nēsājam sevī Dievu kā „augstāko ideju”. Ar šo Augstāko ir nepieciešams izveidot konkrētu atgriezenisko saiti, kas īstenojama tikai lūgšanā, iekšējā dialogā starp es un Tu. Bet tieši tā trūkst tavā kristietībā. Lūgšanas tiek izpildītas, un, galvenokārt, tās ir lūgumi un aizlūgumi, arī pateicības lūgšanas. Bet Tavu lūgšanas veidu, kas to praktizē, Jēzu?

Ak, man ar Tevi būtu tik daudz ko pārrunāt! Tik daudz ko novēlēt, pirmkārt jau pavisam konkrēti attiecībā uz to, kas ir saistīts ar Dieva valstības atnākšanu, un ko es vienlaikus novēlu pats sev un visai cilvēcei, kurai tik nepieciešama ir dziedināšana un izaugsme. Patiesībā, kā Tu labi zini, es jau ilgi Tev to dziedu ausīs. Tomēr vismaz kaut ko no tā es gribu vēlreiz Tavā priekšā izsacīt un šeit uzrakstīt. Varbūt tas pamudinās arī vienu otru lasītāju pievienoties Tavam lielajam novēlējumam savam Abba.

Daudz no tā, ko es Tev tagad sacīšu, var būt vēl nenobriedis – es tomēr to pateikšu. Daudziem var arī nepatikt tas, ko es domāju, kā es domāju, daudzi var pat mani neuzskatīt par īsti ticīgu – es tomēr to vēlētos pateikt. Jo es zinu, ka Tu priecājies par to, ja cilvēks kādu sava nelielā saprāta daļu izlieto, lai domātu par Tevi, lai domātu kopā ar Tevi, pat tad, ja viņš savā aprobežotībā kļūdītos.

Tātad: es novēlu Tev, Jēzu, tāpat kā Tu savam Abba, lai Jūsu Debesu valstība arvien vairāk un vairāk kļūtu par realitāti. Tagad, mūsu dienās. Un tāpēc es Tev vispirms novēlu, lai Tev būtu arvien vairāk

sālscilvēku –

tas ir cilvēku,  gluži vienalga no kuras kūts, kuri prot citiem tā stāstīt par Tavu evaņģēliju, lai vismaz šur un tur atrastos dzirdīgas ausis. Un es novēlu Tev sālscilvēkus, kas vienlaikus spēj pievērst citu cilvēku uzmanību īstenībai, kura stāv aiz vārda Dievs, – patiesi augstākajai un pēdējai īstenībai. Lai iespējams vairāk cilvēku uz šīs zemes nonāktu pie atziņas, ka ticība Dievam un dzīve Tava evaņģēlija garā nav nesaprātīga. Ļauj man to paskaidrot drusku tuvāk to lasītāju dēļ, kuriem klājas tāpat kā man.

Kaut arī iekšējais, personīgais Dieva pieskāriens joprojām paliek dāvana, un to nevar ar varu uzspiest ne savai, ne citu dvēselēm, tad tomēr ir iespējams cilvēkiem ieskaidrot, ka ir pietiekošs pamats, lai Dieva esamību vismaz uzskatītu par iespējamu. Katrā gadījumā tāda ir mana pieredze arī ar „neticīgiem cilvēkiem”.

Un pietiekošs pamats, kas runā par labu Dieva eksistencei, patiešām ir! Tikai jābūt cilvēkiem, kas par šo pamatu interesējas, pārdomā to paši ar savu prātu, un pēc tam var to pastāstīt citiem. 1.Pētera vēstulē ir likts pie sirds: „Esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa jums paskaidrojumu par cerību, kas mīt jūsos.” (1. Pēt. 3, 15). Bet kurš no kristiešiem šodien ir gatavs būt „vienmēr gatavs”? Kurš no viņiem var katram jautātājam „atbildēt par cerību”?

Visvienkāršāk ir atbildēt tā, kā rakstīts katehismā, taču, kā likums, tas maz palīdz. Katehisma formulējumi, būdami pilnīgi pareizi, ir kā ledus kluči, kā sasalis ūdens. Slāpes var dzesēt tikai šķidrs, plūstošs ūdens. Šie teikumi ir „jāatkausē”, lai tie atgūtu stāvokli, kāds tiem bija, pirms kļuva par ticības patiesībām. Tie ir jānodod tālāk kā svaigs, slāpes dzesējošs un dzīvinošs ūdens. Tāpēc ir vajadzīgi cilvēki, kuri var pateikt citiem ne tikai to, kam viņi tic, bet ir spējīgi arī pastāstīt, kāpēc viņi tic un kā viņi paši ir nonākuši pie tā, ka tic Kristus mācībai.

Jau šādi pasniegtas zināšanas par to, ka ticība Dievam ir saprātīga, pašos pamatos, spēj mainīt cilvēkus, ja arī viņi paši nevar vai negrib iesaistīt Dievu savā dzīvē. Tas mūsu sabiedrībā, kurā pastāv tik daudz pasaules uzskatu, varētu veicināt savstarpēju sapratni un līdz ar to veiksmīgāku līdzāspastāvēšanu.

Protams ir cilvēki – tādi ir katrā „kūtī” – kas šodien mūsu nedrošajā pasaulē meklē vislabprātāk vienu drošu, nešaubīgu mācību. Viņiem vajag ledus klučus ar iespējami skaidrām kontūram un asām šķautnēm. No „dzīvā ūdens”, ko Tu, Jēzu, piedāvāji pagāniskajai samāriešu sievietei (Jņ 4, 10), viņi baidās kā no nelabā, jo viņi baidās no visa, kas nozīmē dzīvību un līdz ar to pārmaiņas, un viņi droši tic tikai statiskajam. Ko var iesākt ar šādiem cilvēkiem? Viņu atdzīvināšanai es Tev novēlu sālscilvēkus, kuri tavu mīlestības evaņģēliju vienkārši izdzīvo. Jo galu galā svarīgi ir nevis ticību apliecinoši vārdi, bet gan mīlestība, atbalsts un draudzīgums, atkausētais „dzīvais ūdens”, kas, kā Tu teici samārietei, dvēseles iekšējai akai var kļūt par avotu (Jņ 4, 10/14).

Un pāri visam es novēlu Tev sālscilvēkus – tēvus un mātes, skolotājus un katehētus, priesterus, bīskapus un gaišus prātus visos mūsu sabiedrības slāņos –, kuri spēj citus novest līdz izbrīnam. Izbrīnam par to, ka mūsu pasaule vispār eksistē, kaut gan tikpat labi varētu neeksistēt. Ka šis elpu aizraujošais Visums pastāv, nevis nepastāv. Ka tajā atrodas mūsu mazā planēta Zeme, uz kuras ir radusies dzīvība, kas varēja attīstīties līdz mūslaiku cilvēkam. Ka mēs šeit esam, nevis neesam.

Tikai šādā izbrīna stāvoklī rodas nojausma par to, ka aiz visas šīs kosmiskās īstenības ir jābūt vēl lielākai īstenībai, tādai īstenībai, pateicoties kurai mūsu kosmiskā īstenība – pat ja tai būtu vairāk nekā uztveramās telpas un laika dimensijas, pat ja Visums būtu daudzskaitlīgs – vispār spēj pastāvēt.

Šis izbrīns un atziņas nojauta rodas pirms Bībeles pirmā teikuma, jūdaisma un kristīgās ticības pamata postulāta. Tur ir teikts: „Sākumā Dievs radīja debesis un zemi …”, kas senebreju valodas izpratnē nozīmē: „Pamatā – tātad, ne tikai sākumā laika ziņā, bet gan pamatā, kas vienmēr un arī tagad visu uztur un balsta – Dievs izsauca esamībā visu, kas eksistē”. Šis teikums nav Dieva Atklāsme tādā ziņā, ka Dievs to būtu nodiktējis un pasludinājis kā ticības patiesību, varētu teikt mums nosviedis kā pareizas formas ledus kluci, bet gan tāpēc, ka caur toreizējo cilvēku izbrīnu ļāvis sevi nojaust un iepazīt kā īstenību, kura stāv aiz visas pārējās pasaules īstenības. Atklāsme un nojautā balstītā izziņa – abas darbojas kā raidītājs un uztvērējs – pateicoties izbrīnam, sastopas pirms šī pirmā Bībeles teikuma.

Tāpēc arī šodien mums jāmēģina –un to no lasītājiem vislabāk zinās katehēti un ticības mācības skolotāji – rosināt un novest līdz šim izbrīnam un nojautai. Tikai šādā izbrīnā un nojautā var atsegties īstenība, kuru mēs saprotam, izrunājot vārdu Dievs – tā īstenība, par kuru runā mūsu ticības mācība un kura Dieva neaptveramības priekšā šā vai tā var būt tikai bērna šļupsti. Bet tikai tādā veidā iegūst jēgu visa mācīšana un visu to saprātīgo pamatojumu piesaukšana, kas apstiprinātu dievišķās īstenības pastāvēšanu.

Uz savas primīcijas ielūguma kartes es toreiz izvēlējos citātu no jūdu teologa Martina Būbera darbiem, ar kuru Tu man studiju laikā trāpīji tieši sirdī. „Man nav nekādas mācības. Es vienkārši kaut ko parādu. Es rādu īstenību, es parādu tajā kaut ko tādu, kas līdz šim vispār nav vai ir nepietiekami ticis ieraudzīts. Es paņemu to, kas manī ieklausās, pie rokas un pievedu viņu pie loga. Es atveru logu un rādu, kas aiz tā redzams. Es rādu īstenību”. Tu zini, Jēzu, ka es ne vienmēr esmu šiem vārdiem atbildis. Taču tie vismaz ir varējuši kļūt man par vadmotīvu, pēc kura es šodien vados, darbojoties dvēseļu audzināšanā un ievadīšanā ticībā. Jā, tādus sālscilvēkus kā jūds Martins Būbers es novēlu Tev un Tavam Dievam, Jūsu zemei un mūsu pasaulei.                                                                                          

Es novēlu Tev sālscilvēkus, kuri no pašu personīgi piedzīvotā zina, kas notiek ar cilvēku, kad Tu viņam pieskaries, un tādēļ var to atpazīt citos, kad viņu dvēselēs notiek kas līdzīgs. Kristieši, jūdi un, piemēram, musulmaņi, kam ir bijusi reliģiska audzināšana, šādu iekšēju pieredzi var vēl saistīt ar Dievu un atbilstoši izskaidrot. Bet daudziem bez reliģijas dzīvojošie cilvēkiem, kā šeit man apkārt, kuriem lielākā vai mazākā mērā ir svešs viss, ko saka ticība, un kuriem nav pazīstamas reliģiski garīgas izjūtas, ir vajadzīga palīdzība – cilvēki, kas viņiem var pateikt tāpat kā „māceklis, kuru Jēzus mīlēja” sacīja Pēterim: „Tas ir Kungs!” (Jņ 21, 7). Jā, šādus cilvēkus es Tev novēlu. Tev to ir tik maz, Jēzu.

Tavā Baznīcā ir pietiekami daudz dvēseļu aprūpētāju, kas uzklausa cilvēku rūpes un vajadzības un pie gadījuma dod padomus, sniedz atbalstu un mierina, lai arī viņi bieži cieš no tā, ka ieplānotie darbi un organizatoriskie pienākumi viņiem atņem daudz laika. Bet cilvēku, kas prot atpazīt tavu kluso „sveicienu un pieskārienu” otra dvēselei un būt tai līdzās, tādu Tev trūkst – un līdz ar to arī mums visiem. Garīgās dzīves vadītāji, vienalga no kādas konfesijas, kā likums, nav tam gatavoti, un ja tomēr ir, tad viņi varbūt ir iepazinuši tādus jēdzienus, kā „mistiskā pieredze”, „tumšā nakts” vai „garu izšķiršana”, bet realitātē lielākoties neprot tos piemērot ne sevis paša, ne citu garīgās dzīves pārdzīvojumiem. Tā seka ir, ka šodien lielās draudzēs vai plašā „pastorālā telpā” atsevišķu dvēseļu garīgā vadība tikpat kā nav iespējama, jo gan draudžu locekļiem, gan jo sevišķi tiem, kas ārpusē, trūkst nepieciešamā pieejamība garīgajiem vadītājiem, un daudziem garīgajiem vadītājiem – ceļš pie cilvēkiem.

Ak, Jēzu, Tev nenākas viegli ar savu klātbūtni aizkustināt cilvēku dvēseles un tās sev pievilkt. Īpaši, ja tas attiecas uz cilvēkiem, kas „nav no šīs kūts”. Tu tā visa vidū esi tik vientuļš. Nedaudz ir to, kas Tev palīdz, pārāk daudz ir tādu, kas drīzāk Tevi kavē, vispirms jau ledus kluču aizstāvji un pastorālo struktūru reformu plānotāji. Un tomēr Tu neatlaidīgi turpini …

Bet ļauj man vēl Tev ko teikt, man ir vēl citi

novēlējumi Tev

un Tavam Abba. Tie ir pavisam konkrēti novēlējumi, un, ja es nemaldos, tie ir tie paši, kurus Tu izsacīji savam Abba un mums, bet tie attiecas arī uz mums šodien, šajā vēsturiskajā stundā Tavā ceļā kopā ar cilvēkiem.

Es novēlu Tev, lai visi cilvēki, kas citiem stāsta par Dievu, to darītu tāpat, kā Tu, kad stāstīji par Viņu. Tu toreiz savas jūdu tautas cilvēkiem atgādināji, ka Dieva attieksmē pret cilvēkiem pamatā ir vienīgi un tikai žēlsirdība.

Ar vārdu „žēlsirdība” savā mātes valodā Tu aptvēri daudz vairāk nekā tikai „būt žēlsirdīgam” vai „no jauna apžēlot”. „Žēlsirdība” – un to es atkal saku lasītāju dēļ – semītu valodās pēc vārdu burtiskās jēgas nozīmē „kā mātes klēpī”. Tas nozīmē, ka Dievs savā attieksmē pret cilvēkiem ir kā māte attieksmē pret saviem bērniem: viņa ir iznēsājusi tos savā klēpī, dzemdējusi un var viņus tikai mīlēt. Tu gribi mums sacīt – Dievs nevar būt mazāk mīlošs kā māte. Jau Isaja grāmatā ir rakstīts: „Vai var māte aizmirst savu zīdaini, vai nemīl to, kas no klēpja nācis? Un pat ja māte tevi aizmirstu, es tevi neaizmirsīšu!” (Is 49, 15). „Dievs ir žēlsirdīgs” nozīmē: Dievs mūs mīl un citādi nevar. Kardināls Valters Kaspers savā grāmatā par Dieva žēlsirdību to ir skaidri pateicis: „Dievs ir mīlestība. Tas nozīmē, ka Viņš nav Dievs, kas soda, dusmojas un atriebjas.” Tātad, ne tāds Dievs, kā par Viņu visur un vēl joprojām baznīcās sprediķo.

Ar ļoti līdzīgiem vārdiem, tāpat kā kardināls, par Dievu runā islāma teologs Muhanads Horhids. Es tikai nesen kā lielu ieguvumu sev izlasīju viņa grāmatu „Islams ir žēlsirdība”. Viņš uzsver, ka arābu, tāpat kā Korāna semītu valodā, Dievs ir „kā mātes klēpis”. „Dieva pirmais vārds ir žēlsirdība”, viņš paziņo islāma pasaulei.

Neviens no viņiem neuzskata, ka Dievs ir „mīkstčaulīgs”. Tas ir mūsdienu aktuālais pārmetums uzskatam, ka Dievs mūs mīl bez jebkādiem nosacījumiem. Gluži otrādi – viņi drīzāk uzskata, ka Dievs mūs izaicina. Dievs mūs izaicina kā neviens cits. Bet tas nenotiek ar draudiem, mīlestības atsaukšanu vai sodīšanu, bet gan ar mātes mīlestību, kura cer, ka viņas bērni kļūs pieauguši, un dzīvos vienā acu augstumā ar viņu un viens ar otru. Gan kristiešu, gan islāma teologs raksta, ka žēlsirdīgais Dievs vēlas, lai mēs ticam Viņa mīlestībai, attīstam savu spēju mīlēt un paši kļūstam žēlsirdīgi. Nav brīnums, ka viņi tik labi saprotas. Neskatoties uz lielo atšķirību starp viņu pārstāvētajām reliģijām. Un nav brīnums, ka abi no pašu aprindām pieredz ne tikai piekrišanu, bet arī nomācošu naidīgumu – tieši tāpat kā pāvests Francisks, kas konklāva laikā bija izlasījis kardināla grāmatu un tad Dieva žēlsirdību padarījis par sava pontifikāta vadlīniju. Tādus cilvēkus, kā šos trīs, es novēlu Tev, Jēzu, un mūsu pasaulei.

Un tādi ir! Pēdējos piecos sešos gados to skaits ir pat pieaudzis. Pāvests Benedikts jau savā pirmajā enciklikā nešaubīgi darīja zināmu Tevis sludināto Dieva vēsti. Pēc gadsimtiem ilgi aptumšota priekšstata par Dievu viņš kristīgās ticības centrā atkal nolika Jaunās derības galveno vēstījumu – „Dievs ir mīlestība” (1Jņ 4, 16). Viņš atgādināja kristietībai par to, ka Dievs mums „pilnīgi bez jebkādiem nopelniem” dāvā mīlestību – mēs tiekam mīlēti un esam spējīgi mīlēt. Taču vēl joprojām gan Tavā kristietībā, gan citās pasaules reliģijās ir daudz par maz tādu, kas domā līdzīgi. Jā, vēl joprojām ir pārāk daudz tādu, kas, kaut gan personiski tā uzskata un arī atbilstoši dzīvo, tomēr neuzticas sev tik tālu, lai skaļi par to vēstītu. Jēzu, vai Tu nevarētu viņiem dot drusku vairāk „varonības gara” (Is 11, 2)? Savas zemes dēļ …

Un vai Tu nevarētu tiem visiem, kas, būdami teologi, sludinātāji, mācības spēki vai vienkārši vecāki, vienalga kādai reliģijai piederīgi, vēl vienmēr runā par Dievu, kas soda un atriebjas, līdz ar to piemetot malku vardarbības ugunij, vai Tu, Jēzu, nevarētu iedot viņiem drusku vairāk „gudrības gara”, lai viņi labāk iepazītu Tavu „godības Tēvu” (Ef 1, 17). Tavu cilvēku un visas Tava Tēva radības dēļ, Jēzu …

Un es novēlu Tev, lai visi, kas citiem stāsta par Dievu, runā par Viņu tā, lai viņus saprastu arī pavisam „normāli” cilvēki. Tavs evaņģēlijs nepieder mums, kristiešiem, vieniem pašiem. Ja mums tas ir „jāmāca visiem cilvēkiem” un „jāsludina visām tautām”, tad tam ir jānotiek visiem saprotamā valodā. Baznīcas valoda, kuru lieto daudzos paziņojumos, sprediķos, katehēzē un liturģijā, daudziem jau šķiet kā ķīniešu valoda, un nenonāk pat līdz to sirdīm, kas iet baznīcā, nerunājot par visu Tavu pārējo cilvēku sirdīm. Valodai, kādā runā par ticības patiesībām, ir jābūt viegli uztveramai un saprotamai. Un to, protams, spēs tikai tāds, kas pats tās ir sapratis. „Kas saprot, tas prot arī pateikt”, zināja jau Heinrihs Šleiers, kura Jaunās derības komentārus es kā students labi varēju uztvert, pat neskatoties uz to teoloģiski zinātnisko valodu, un kuri man lieti noderēja.

Cilvēki, kas ir klausījušies manas lekcijas vai lasījuši manas grāmatas, daudzreiz man saka: „Tēvs, jums ir dotības saprotami runāt par sarežģītām ticības lietām”. Ak, kaut viņi zinātu … Es nezinu, vai man patiesībā ir šādas dotības. Lielākā daļa manis rakstītā tiek taustiņam „izdzēst”, un lekcijas un sprediķi man nepavisam nedodas viegli. Tiem vienmēr, ko reti kāds pamana, par velti nāk līdz „sirdsklapes”. Taisnība gan ir tā, ka es daudz ar Tevi runāju. Un taisnība ir, ka es bieži pārdomāju Tavu evaņģēliju un sev jautāju: kā es varētu to, ko es esmu sapratis, un kas mani ir aizkustinājis nodot tālāk citiem? Un kā es to varētu izteikt saprotamā valodā, tādā, kādā es runāju ar citiem, parastā sarunas valodā? Kā es varētu godīgi un pavisam normāli runāt par Tevi? Protams, nevienkāršojot, nenievājot un nepieglaimojoties. Vairāk jau arī nekas aiz manām šķietamām dotībām neslēpjas.

Taču viena veida „dotības” es šeit gribu vēl pieminēt. Kad es lūdzos, turklāt vairāk klausoties, nekā runājot, Tu mani uzvedini uz domām un dod formulējumus, kas noteikti nav tikai manis paša pārdomu rezultāts. Tas tiešām ir Tevis dots. Pat tad, ja es šos vārdus tikai stostoties spēju atkārtot, tie uzrunā klausītāju vai lasītāju sirdis. Ja arī es lielākoties uz šo dāvanu dabūju gaidīt līdz pat pēdējam brīdim, es varu uz Tevi pilnīgi paļauties, Tu mani nekad neesi pametis nelaimē. Un tomēr man atkal no jauna var pazust paļāvība, ka Tu būsi man līdzās. Tad es sāku kaut ko viens pats bez Tevis izdomāt vai salikt kopā kādreiz mācīto vai lasīto, un rezultāts tad arī ir atbilstošs.

Tomēr es jautāju Tev: dabīgā veidā ar kādu sarunāties – to taču var katrs cilvēks. Kāpēc tad Tu nedod arī citiem, vismaz Tavas ticības sludinātājiem, prasmi vienkārši un saprotami runāt par Tevi? Ko es varu, to taču var arī citi, katrs savā veidā. Un to, ko es saņemu no Tevis, var taču arī citi saņemt. Vai Tu pats neesi vainīgs, ka tava Baznīca neatrod īstos vārdus? Jēzu, dari kaut ko! Kā, piemēram, pāvesta Franciska gadījumā. Viņš runā un raksta tā, ka visi var viņu saprast, ja vien to grib.

Un pāri visam: mums ir nepieciešams sakārtot mūsu kristīgās ticības liecības. Steidzīgi nepieciešams! „Es iesaku uzsākt teoloģisko sakārtošanas darbu”, saka Magnus Strīts, īsti modrs gars jaunajā teoloģijas profesoru paaudzē. Teoloģijas sakārtotājus, jā, to es novēlu Tev, Jēzu.

Jau divtūkstoš gadu kristietība veic ceļu pasaules kultūrā. Protams, ka šajā ceļā priekšstatos un uztverē ir sakrājies daudz kā tāda, kas neatbilst Tavam evaņģēlijam un ceļā uz nākotni tikai kavē ticības tālāknodošanu. Tas attiecas arī uz ļoti svarīgām tēmām mūsu kristīgajā ticībā – vispirms jau uz mūsu izpratni par Dievu, vai uz jautājumu, kāda nozīme mums ir Tavām ciešanām un Tavai krusta nāvei. Tas skar izpratni par Pēdējām vakariņām, par priesterību un amatiem Baznīcā, par Bībeli un vēl daudz ko citu, ne pēdējokārt arī mūsu ticības izpratni par to, ko mēs saucam par pastaro tiesu, debesīm, elli un šķīstītavu, kur Magnus Strīts pilnīgi pamatoti saskata „teoloģiskā sakārtošanas darba” nepieciešamību.

„Teoloģisks” nozīmē, ka mums ir vajadzīgi labi teologi, kas prastu mums palīdzēt šajā „sakārtošanas darbā”. Arī to es Tev, Jēzu, novēlu – tādus cilvēkus kā Magnuss Strīts un vēl daudzus citus. Teologs nav tas, kas ir izlasījis daudz teoloģisku grāmatu, kas zina gandrīz visas Baznīcas deklarācijas un teoloģiskās atziņas gandrīz no visiem gadsimtiem un prot tās izmantot, sastādot jaunus teoloģiskus tekstus. Teologs ir tas, kas pievēršas Dievam (theos) un vienmēr no jauna iztiek bez visām „ -loģijām” attiecībā uz Viņu un galu galā uz Tevi un Tavu evaņģēliju. Tas, kas ir nobriedis nosaukt un nodalīt novecojušas lietas. Turpretī tas, kas cilvēkiem piedāvā barību, kura var izraisīt slimības, vai kurai ir pagājis lietošanas termiņš, kļūst vainīgs viņu priekšā.

Es atceros kā mans toreiz sešgadīgais māsas dēls Ulrihs – tas notika gandrīz pirms 25 gadiem – darīja zināmu svarīgu atziņu. „Tā iznāk, onkul Reinhard,” viņš sacīja ar domās sarauktu pieri, „ir ārsts cilvēkiem, un ir ārsts dzīvniekiem, un tu esi ārsts Dievam”. Tiešām, te ar bērna muti runāja patiesība. Man katrā ziņā tas bija, it kā Tu pats būtu ar mani runājis, un man kļuva skaidrs, ka man kā teologam ir jāpievēršas tieši Tev un Tavam Dievam, ne tikai teoloģiskiem rakstiem un grāmatām. Gan ārsts, gan veterinārārsts būtu slikti amata pratēji, ja labi pazītu tikai profesionālo medicinisko literatūru, bet nemaz vai pārāk maz uzlūkotu cilvēkus un dzīvniekus.

Jēzu, es novēlu Tev teologus, kuri jūtas kā mājās ne tikai savā bibliotēkā, bet arī savas dvēseles „iekšējā mājoklī”, kurā arī Tu uzkavējies (Jņ 14, 23). Arī teoloģiskajai domai ir izšķiroši, vai domātājs ir saistīts ar „pēdējām lietām”, vai sevi piesaista tikai „priekšpēdējām”. Teoloģiskie raksti vienmēr ir „priekšpēdējās lietas”, un pat Baznīcas mācība nav augstākais, tā tikai norāda uz augstāko. Kristīgās ticības centrā neatrodas Baznīcas mācība, bet gan Tas, par kuru tā runā – Tu un Tavs Dievs. Tikai teologi, kuri sarunājas ar Tevi, savu „iekšējo skolotāju”, kā Augustīns Tevi nosauca, un uzturas kopā ar Tevi „iekšējā mājoklī”, var tikt pasargāti no ieslēgšanās ziloņkaula tornī, vai, vēl sliktāk, kļūšanas par galma teologiem.

Un es vēlos vēl kaut ko novēlēt Tev, Jēzu. Tomēr nē, šoreiz tas nav vēlējums, bet gan lūgums, lūgums Tev par mums. Jo runa ir par vēlēšanos, par kuru Tu pats esi sacījis, ka mums ir jālūdz, lai Dievs sūta

strādniekus Tavā pļaujā

Kā rakstīts Mateja un Lūkasa evaņģēlijā, Tu esi teicis: „Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!” (Mt 9, 37/38; Lk 10, 2).

Kā parasti, Tu atkal runā līdzībās. Labība tīrumos sola vislabāko ražu, un vīnogulāju zari ir nolīkuši vīnogu pilni – būs „pārpilnībā graudi un vīns” (Ps 4, 8). Varbūt Tu esi domājis arī olīvkokus, kad tiem paredzama sevišķi laba olīvu raža. Taču, kā Tu saki, trūkst darbaspēka, kas šo bagāto ražu ievāktu. No vienas puses ir pamats priekam: „Pļauja ir liela”, bet no otras puses raizes: „Strādnieku ir maz”. No šejienes tad seko aicinājums: „Lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!” Ko Tu ar to esi domājis?

Es to saprotu tā: ir bagātīga barība, un tās pietiek visiem cilvēkiem. Šī barība ir Tavs evaņģēlijs. Bet „pļaujas Kungam”, Tavam Tēvam, trūkst palīgu pļaujā, „strādnieku”, kuri šo evaņģēliju „ievāktu”, vēl vairāk, kuri šo barību garam un dvēselei nodotu tālāk. Jo šajā Bībeles vietā, kā pie Mateja, tā pie Lūkasa, tiek runāts par Tavu evaņģēliju un tā tālāku izplatīšanu. Turklāt Matejs pastāsta, kāda bija situācija, kad Tu sacīji šos vārdus. Viņš raksta: „Un, redzēdams ļaužu pūli, Viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti, kā avis, kurām nav gana”. (Mt 9, 36). Arī tas ir tēlains izteiksmes veids, un gribu pateikt, ka Tu ar to domāji cilvēkus, kuri ir dvēseliski izsalkuši un kuriem trūkst barības. Tas, ka Matejs viņus salīdzina ar „avīm, kurām nav gana” vēl vairāk izskaidro Tava aicinājuma jēgu. Tāpat kā nabadzīgos, ar zāli trūcīgos apvidos gana svarīgākais uzdevums ir aizvest aitas uz nākamo ganību vietu, kur tās atkal var atrast barību, tāpat ir vajadzīgi „gani”, kas dod cilvēkiem evaņģēlija barību, barību, kura īstenībā ir pieejama pārpilnībā.

Toreiz, kad Tu to sacīji, Tu noteikti nedomāji, kā šodien mēs, katoļu kristieši, tieši par aicinājumiem uz priesterību. Katrā ziņā ne tikai par cilvēkiem, kuriem jāizpilda noteikti priekšnosacījumi, lai varētu kļūt par priesteriem, proti, ka tiem ir jābūt vīriešiem, kas piekrituši dzīvot celibātā un ir beiguši noteiktu teoloģijas studiju kursu. Tu droši nedomāji arī par mācītājiem, kādi nāk no evaņģēlisko kristiešu vidus. Tu domāji par cilvēkiem, kuri sevī uzņem Tavu evaņģēliju un gatavo no tā barību garīgi un dvēseliski izsalkušajai tautai. Un ir pilnīgi vienalga, vai šie cilvēki ir vīrieši vai sievietes, precējušies vai neprecējušies, iesvētīti, ordinēti vai sūtīti, mācīti vīri vai vienkārši zvejnieki. Tu esi aicinājis mūs lūgt par sālscilvēkiem. Viņi ir tavi palīgi pļaujā.

Un šajā vietā Tu neesi arī runājis par „strādniekiem vīna kalnā”, kā tas šodien atbilstošos aizlūgumos izskan. Salīdzinājums „vīna kalns” nāk no pavisam cita Bībeles teksta, no tavas līdzības par „strādniekiem vīna kalnā”, kas aprakstīta Mateja evaņģēlijā (20, 1-16). Ja mēs šīs abas Bībeles vietas vienu ar otru sajaucam, tad mēs drīkstam „vīna kalnu” attiecināt ne tikai uz Baznīcu. Tu vienmēr runā par „zemi” un par visiem Tava Tēva cilvēkiem. Ja jau „vīna kalns”, tad līdzība ietver visu cilvēci. Tu zini, Jēzu, es jau sen, tāpat kā daudzi citi, domāju par to, vai mums nav pārāk šaurs un aprobežots ieskats visās mūsu lūgšanās un aizlūgumos par „strādniekiem vīna kalnā”. Mēs vispirms domājam par Baznīcu un par „strādniekiem”, kurus izlūdzamies, kā par Baznīcas iekšēju vajadzību. Mēs kā lūgšanas uzklausīšanu sagaidām, ka Tu sūtīsi Baznīcai cilvēkus, kas atbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem, un tad brīnamies, ka mūsu lūgšana nav sadzirdēta, vismaz jau kopš pieciem, sešiem gadsimtiem nav sadzirdēta. Pa to laiku mūsu bīskapi ņem iniciatīvu savās rokās un piemēro draudžu skaitu priesteru skaitam, kurš arvien samazinās.

Jēzu, es gribu būt godīgs tavā priekšā un tāpēc ņemu atpakaļ savu lūgumu par „strādniekiem Tavā pļaujā”. Drīzāk es Tev pateicos, ka „pļaujas Kungs” mums tos jau sūta. Savos semināros un rekolekcijās es tos sastopu dalībnieku vidū nedēļu pēc nedēļas no visas vāciski runājošās vides …

Un tāpēc es drīzāk Tev lūdzu – atver arvien vairāk acis bīskapiem, atbildīgām vadošām personām un teologiem, lai viņi atpazītu šos aicinātos. Ļauj viņiem saprast, ka Tu mums, savai Baznīcai, sūti šādus aicinājumus ne kā pārejošu pagaidu risinājumu šķietamajam priesteru trūkumam, bet vēlies ar viņu palīdzību veidot Baznīcas nākotni un visas cilvēces nākotni.

Pēc tā, ko es, no mūsu klostera raugoties, saprotu, Tu jau daudziem esi atvēris acis. Tas, ka, piemēram, daži bīskapi kristiešiem lajiem jau uztic ne tikai līdzdarbošanos dvēseļu aprūpē un katehēzē, bet arī draudžu vadīšanā, ir jau solis nākotnē. Un patiess pamats cerībai ir tas, par ko šodien domā un diskutē teologi visā pasaulē, proti, vai blakus „Pāvila priesteriem”, kas dzīvo bezlaulībā, ir studējuši teoloģiju un kā zinoši ticības sludinātāji ierodas draudzēs, nevarētu pastāvēt arī „Pētera priesteri” – precēti un vietai piesaistīti „zvejnieki un sīk-zemnieki”, kas savās draudzēs, cik mazas arī tās nebūtu, svinētu Euharistiju un būtu vietējo cilvēku – visu, ne tikai pie Baznīcas piederošo – rīcībā kā dvēseļu aprūpētāji un sarunu biedri. Un pavisam noteikti Tava Svētā Gara iedvesmota ir jau gadu desmitus arvien no jauna diskusijās parādījusies ideja par to, ka par priesteriem varētu iesvētīt precētus „pārbaudītus vīrus”. Es nekad neesmu šaubījies, ka Tev arī nākotnē nekur nezudīs celibātam aicināti priesteri. Es Tevi vienīgi lūdzu, lai Tu vēl vairāk atvērtu acis bīskapiem, atbildīgajām vadošām personām un teologiem uz  pašreizējo Svētā Gara darbību. Un dod viņiem pazemību ieklausīties atziņā, kuru jau gadiem Svētais Gars dāvā ļoti daudziem kristiešiem lielajās, no jauna izveidotajās apvienotajās draudzēs, īpaši plašo apvidu draudzēs ārpus lielpilsētām. Tava Baznīca strukturālo reformu rezultātā arvien mazāk spēj kļūt par „zemes sāli” cilvēku dzīves vietās. „Kam ir ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm!”, septiņas reizes ir teikts Bībeles pēdējā grāmatā (Atkl 2,7 – 3, 22).

Es, protams, saprotu, ka precētu vīriešu iesvētīšana un vadības atbildības nodošana lajiem draudzēs neatrisinātu visas problēmas. Tas, uz ko es ceru un par ko es arī turpinu lūgt „pļaujas Kungu”, ir, ka „strādnieki”, kurus Viņš sūta atradīs Tavā Baznīcā sev „darbavietu”, un tieši tādu vietu, kādu Viņš tiem ir paredzējis. Arī šie cilvēki būs cilvēki, tikai cilvēki. Bet viņi kļūs par sālscilvēkiem, tādiem, kurus Tu esi aicinājis un „uzlūkojis”.

Dzīve kopā ar Tevi, Jēzu, ir aizraujoša, un tāda vienmēr paliek. Bez Tevis es nemaz negribētu to būt dzīvojis, un arī nākotnē nē. Un arvien no jauna es sev jautāju:

Jēzu, kas Tu esi?

Kas Tu esi savā dziļākajā būtībā? Šis jautājums mani nodarbina kopš Dievs toreiz, kad man bija trīspadsmit gadu, pieskārās manai sirdij. No sākuma tas drīzāk skanēja kā: kas bija Jēzus? Es gan toreiz jau zināju, vai, pateicoties manai kristīgajai audzināšanai, ticēju, ka Tu esi piederīgs Dievam, ka Tu tātad esi, ne tikai biji. Taču manas intereses bija vērstas uz pagātni, tās vispirms bija saistītas ar Tavu zemes dzīvi. Arī lūgšanas laikā es Tevi gan uzrunāju, jo tā es biju radināts gan mājā, gan dievkalpojumos, bet es nejautāju: kas biji Tu, Jēzu? Lūgšanā es reizēm sacīju „Dievs”, reizēm „Jēzus Kristus”, vai gluži nenoteikti abus uzrunāju ar „Kungs”, bet es vēl īstenībā nedzīvoju kopā ar Tevi un Dievu.

Viss, ko es toreiz trīspadsmit un četrpadsmit gadu vecumā par Tevi dzirdēju vai lasīju – atbilstošu grāmatu trūkuma dēļ tas nebija daudz – mani ļoti uzrunāja. Daudz kas mani tieši fascinēja. Bet daudz kas arī mulsināja, likās nesavienojams ar manām toreizējām zināšanām un izsauca daudz jautājumu. Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc man jau agri radās vēlēšanās studēt teoloģiju. Es gribēju vairāk un pamatīgāk uzzināt par Dievu un Tevi.

Pēc tam četri gadi baznīcas skolas internātā man nekā no meklētā nesniedza. Ticības mācības stundās, kas notika reizi nedēļā, es nedzirdēju neko daudz vairāk par Tevi, kā to, ko jau zināju. Tajās uzmanību pievērsa Baznīcas vēsturei un pāris ticības patiesībām no katehisma, ne Tev un ne Bībelei, un pāri visam, vismaz manā personīgajā uztverē, lidinājās „Dievs”, kas kā kāds komendants pieprasīja paklausību un sodīja tos, kas nepapūlējās sekot viņa „gribai”. Ak, Jēzu, cik viegli ir tieši jauniem cilvēkiem šajos garīgi atvērtajos un zīmīgajos dzīves gados sagandēt priekšstatu par Dievu. Un maldināt viņus attiecībā uz Tevi.

Pavisam citādi tas bija sekojošajās teoloģijas studijās. Tur es daudz iemācījos par Tevi no profesoriem, kas to pasniedza kompetenti un manam prātam labi uztverami. Mācību brīvlaikā es ar sajūsmu mājās stāstīju tālāk to, ko biju dzirdējis lekcijās, gan saviem kristīgajiem, gan neticīgajiem draugiem un pat vienam manam kādreizējam skolotājam, kas skaitījās karojošais ateists. Bet arī lekcijās vairāk runāja par to, kas bija Jēzus, ko Viņš bija teicis, ko Viņš bija darījis, un kā tas bija ar Viņa krusta nāvi. Arī tad, kad es izbeidzu attiecības ar „Dievu”, kas darīja mani slimu, Tu man paliki kā „Jēzus ateistiem”. Tava zemes dzīve man arī tad palika kā paraugs, tā man bija kā pārliecinošs īsta humānisma piemērs.

Kas Tu esi, Jēzu? un: Kas esi Tu, Jēzu? – tā es sāku jautāt tikai tad, kad TAVS Dievs ar īsu no Jāņa no Krusta rakstītā teksta fragmentu atbrīvoja mani no bailes iedvesošā „Dieva” un atkal atguva mani sev – absolūtās, žēlsirdīgās un beznosacījuma mīlestības Dievam. Pēc tam, kad man arvien biežāk ienāca prātā, ka, ja šī spāņu mūka attēlotais Dievs ir Tavs dievišķais attēls, Tu vairāk man nebiji „vēsturiskais Jēzus” no tālās pagātnes. Tu kļuvi par Jēzu, kas dzīvo arī tagad un ir šeit klātesošs. No lietišķi teoloģiskā jautājuma „Kas bija Jēzus?” izveidojās eksistenciāli garīgs jautājums: Kas esi Tu, Tu, Jēzu? Un tas pavada mani – nē, mūs, Tevi un mani, – līdz pat šai dienai.

Vai Tu gribi dzirdēt atbildi? Vai man Tev būtu jāsaka, kas Tu esi, kas Tu arvien vairāk man kļūsti? Tomēr man nevajag Tev to sacīt. Es tā kā tā varētu tikai stostīties. Tu zini, kad es Tevi iekšēji uzrunāju, kad es vienkārši saku tikai „Tu, Jēzu”, šajā „Tu, Jēzu” ir viss, kas Tu man esi, tajā ir jau ietverta Tava mīlestība uz mani un mana mīlestība uz Tevi.

Ja es tomēr tagad mēģināšu atbildēt, tad atkal tikai lasītāju dēļ. Bet es to darīšu īsi – arī lasītāju dēļ. Jo, kad Tu toreiz saviem mācekļiem jautāji: „Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” un Pēteris Tev atbildēja: „Tu esi Mesija!” (Mk 8, 29), Tu viņiem „pavēlēji nevienam par to nestāstīt” (Lk 9, 21). Jo, es tā saprotu šo „aizliegumu”, katram pašam ir pie tā jānonāk. Galu galā arī Pēterim to neviens cits nepateica. „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonasa dēls”, Tu viņam sacīji, „jo nevis miesa un asinis tev to atklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs!” (Mt 16, 17). Tavs Tēvs pats to darīja, un pie tā nonāks arī paši lasītāji, kuriem Viņš to atklās.

Tas, ko Tev atbildēja Sīmanis Pēteris, ir arī mana atbilde. Tikai es to formulēšu drusku citādāk, tieši tāpēc, ka tā ir mana atbilde.

Kad Pēteris teica, ka Tu esi Mesija, viņš to domāja savā jūdu ticības izpratnē. Proti – Tu esi „Cilvēka Dēls” (Dan 7, 13), gaidīts kopš paaudzēm, cilvēks, kas tik ļoti lielā mērā ir Dieva gudrības „svaidīts”, ka Viņš mums var pateikt, kas ir Dievs, kas esam mēs, cilvēki, un kas mēs, cilvēki, varam kļūt. Tevī Pēteris bija atradis šo „Dieva svaidīto”, šo Mesiju. Par to, ka Pēteris bija spējis saskatīt Tevī daudz vairāk nekā lielākā jūdu tautas daļa, kas diemžēl raudzījās uz Tevi tikai kā uz lielu pravieti, pēc Taviem vārdiem bija jāpateicas Tavam „Tēvam, kas debesīs”.

Tieši tāpat iet arī man. Jau toreiz, pēc pirmā teoloģijas studiju semestra, man bija skaidrs, ka Tavi vārdi ir dzīves gudrībā nepārspējami. Pat savā ateisma periodā es biju pārliecināts, ka visi mani „cēlie marksisti”, uz kuriem es toreiz orientējos, vismaz reizi savā dzīvē ir lasījuši Jauno derību. Un jo vairāk es lasīju filozofu un gudrības skolotāju grāmatas, iepazinos ar citu pasaules reliģiju svētajiem rakstiem, un nodarbojos ar visdažādākajām garīguma mācībām un pasaules uzskatiem, jo vairāk apzinājos, ka pat viss tas, kas tajos ir patiesība, nevar pielīdzināties Tavam evaņģēlijam. Nekur citur es nebiju atradis gudrību, kurai būtu tāds dziļums un skaidrība, bet tajā pašā laikā tāda vienkāršība, kā vien pie Tevis. Jā, arī es varu sacīt: Tu esi Mesija. Jeb, saviem vārdiem sakot: Tu man esi skolotājs, kuram neviens nevar līdzināties. Es atrodu Tevī un Tavā evaņģēlijā visu vairāk kā pietiekami.

„Tu esi Mesija”, ir teikts Marka evaņģēlijā, un Matejs vēl vēlāk papildina: … dzīvā Dieva Dēls!” (Mt 16, 16). Arī tas pilnīgi atbilst manai atbildei gan tādā ziņā, kā to ir domājis Matejs, gan kā to māca Baznīca. Jo Matejs pats savā laikā gribēja tikai pateikt to, ka starp visiem Dieva „dēliem un meitām” ir kāds īpašs dēls. To, ka Tu, esi Dieva īpaši mīlēts, tā, kā neviens cits. Un, ka Tu savu spēju mīlēt esi izdzīvojis tā, kā neviens cits Dieva dēls vai Dieva meita. Pēc visa, ko man Jaunās derības Raksti ļauj izjust un nojaust par tavu dabu, arī es varu tikai teikt: Tu esi Dieva Dēls, caur un cauri. Viendzimušais Dieva Dēls.

Tomēr Matejam un pirmajiem kristiešiem Tu nebiji Viendzimušais Dieva Dēls no pagātnes, Tu viņiem biji tagadnē kā tāds, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem un kas tagad dzīvo pie sava Tēva debesīs. Arī es to redzu tāpat kā Matejs. Ja Dievs mūs mīl, kā māte savu bērnu klēpī, Viņš taču neļaus nevienam pašam sevis mīlētam cilvēkam mirstot krist nebūtībā, un Tev jau nepavisam nē. Jā, Tu man esi „dzīvā Dieva Dēls”, kas dzīvoja ne tikai toreiz, bet arī tagad.

Un, tā kā Tu dzīvo Dieva esamībā, Tu man esi tikpat tuvu kā tavs Dievs – kopā ar Viņu apslēpti klātesošs. Kopā ar Viņu Tu mani uzlūko, uzklausi un „runā” ar mani.Tāpēc es varu arī tagad, šajā brīdī, Tevi lūgt, par Tevi domāt, ar Tevi runāt un Tevi uzklausīt. Priekšstatu par to, kā Tu varētu izskatīties, es necenšos veidot. Pat ja mums būtu tava fotografija no Galilejas laikiem, tā neatveidotu Tevi tagad, to nedarītu arī skaistākās gleznas, arī Turinas līķauts nē, vai citi tavas sejas attēli, kas daudziem šķiet kā „autentiski”. Lai vienam vai otram tavi atveidojumi labās gleznās palīdz sarunāties ar Tevi, es sev saku: reiz, sasniedzis sava ceļa mērķi, es Tevi uzlūkošu „vaigu vaigā” (1 Kor 13, 12). Man pietiek ar to, ka to gaidu un tam tuvojos.

Baznīcas mācība vārdus „Dieva Dēls”, kas attiecināti uz Tevi, tomēr saprot dziļāk. Tu esi – un biji jau zemes dzīvē – nevien cilvēciskais, bet arī „dievišķais” Dieva Dēls. Tu esi „Dievs no Dieva” un „būtībā līdzīgs Tēvam”, kā tas teikts lielajā ticības apliecinājumā. Tu esi viena no trīs dievišķajām personām, kas kopā ir Dievs, vienmēr un mūžīgi: Dievs Tēvs, Dievs Svētais Gars un Tu, Dieva Dēls. Jūs esat kopā kā viena ar mīlestības saitēm saistīta sadraudzība – viens dievišķais pamatu pamats, kuram mums jāpateicas par savu esamību. Tā Tevi saredz Baznīcas mācība. Tu jautā, vai arī es Tevi tā saredzu …

Jā. Tomēr par šo „Jā” es esmu cīnījies. Tāpēc es varu labi saprast, ka arī citi par to cīnās, un, ka viņiem sagādā grūtības domāt par Tevi tik lielos mērogos. Arī es sev tiku jautājis, kā cilvēks var būt Dievs. Tas nav izskaidrojams. Neviens teoloģisks arguments, vai tas balstītos Bībelē, vai filozofijā nevar man pietiekami ticami paskaidrot, kā tas var būt, ka Tev ir dievišķa daba, tik dievišķa kā Tavam Abba, „Tēvam debesīs”. Un arī citiem es to nevaru paskaidrot un nevaru arī pateikt: „Tev tam ir jātic, jo galu galā tā ir Baznīcas mācība”. To es viņiem negribu nodarīt. Tas viņus pavedinātu uz tukšvārdību. Un to es savukārt negribu nodarīt Tev.

Jā, man Tu esi „patiess Dievs no patiesa Dieva”, Tu esi dievišķais Dieva Dēls. Tam, ka es to varu pateikt Tev un apliecināt arī citiem, ir viens vienīgs pamats. Vienmēr, kad es, cīkstoties ar jautājumu, kas Tu esi, esmu gribējis apmierināties ar domu, ka Tu varētu būt tikai cilvēcisks Dieva Dēls, es tūlīt „zināju”, ka tas nav pareizi. Kāpēc es to tā izjutu un kāpēc arī daudzi citi kristieši to izjūt, to es nevaru paskaidrot. Es vienkārši nevaru par Tevi citādi domāt. Tas ir it kā sirds zinātu vairāk, nekā prāts. Atskatoties es varu pateikt, ka tā man ir kopš laika, kad es vairs nejautāju „Kas bija Jēzus?”, bet gan „Kas Tu biji, un, kas Tu esi, Jēzu?”

Kad es Tevi uzlūkoju, arī tagad, kad es te lūdzos un rakstu, es dzirdu Tevi sakām tāpat, kā Tu reiz teici Sīmanim Pēterim: „Svētīgs Tu esi, Reinhard, Marijas un Ervīna Kērneru dēls, jo ne miesa un asins to tev ir atklāja, bet gan mans Tēvs debesīs!” Un es nevaru tam iebilst.

Jautājums „Kas Tu esi, Jēzu?” pavadīs mani arī tālāk, jo es Tevī un Tavā evaņģēlijā vienmēr atkal atklāju kaut ko jaunu, lielāku un dziļāku. Tava draudzība, kurai es ļoti ticu, ir padarījusi manu dzīvi par piepildītu piedzīvojunu. Un es esmu pārliecināts, kad es reiz Dieva mūžībā Tevi skatīšu „vaigu vaigā”, es joprojām izbrīnā stāvēšu Tavā priekšā un Tev jautāšu: Jēzu, kas Tu esi?

Jēzu, ticību Tev un Tavam Dievam es novēlu katram cilvēkam uz mūsu zemes. Tu jau daudziem esi to dāvājis, paaudzi pēc paaudzes. Dāvā to, lūdzu, arī šodien, šajā mūsu vēstures degošajā stundā, vēl pāris cilvēkiem vairāk, vismaz pāris cilvēkiem vairāk! Mēs tad varētu dzīvot citādāk, izrādot uzmanību viens otram un radībai, savstarpējā cieņā un solidaritātē ar līdzcilvēkiem. Mēs varētu izdzīvot. Mēs varētu kopā, kaut arī ne katrs to sevī apzinātos, tiekties pretim mērķim, kura dēļ Tavs Dievs radīja mūsu pasauli, kur Tu mūs gaidi ar atvērtām rokām, mūsu cilvēciskais Brālis un dievišķais Draugs.