Neilgā laika sprīdī mūsu pasaule ir  mainījusies, strauji pārejot no vienas situācijas otrā: vispirms kovidpandēmija – cilvēki izolēti, dzīve pamirusi, tirdzniecības ķēdes pārtrūkušas, eksistence izpostīta, un turpinājums saistīts ar vienmēr jaunām vīrusa mutācijām; tad iebrukums Ukrainā, nežēlīgs un brutāls, ar nepārredzamām sekām Eiropai un visai pasaulei; tajā pašā laikā arvien jūtamāks kļūst klīmata izmaiņu iespaids … Bībeles pazinējiem tas liek atcerēties apokaliptiskos jātniekus, kas atnes pasaulē sērgas – karu, dārdzību, nabadzību, badu un nāvi – šoreiz visos zemes nostūros uzreiz.

      Un tas viss notiek ne tikai ap mums. Tas iesniedzas mūsos, iesniedzas cilvēku dvēselēs. Nedrošība un neziņa ir kļuvušas par mūsu pavadonēm, un vēl bailes, ka viss var pagriezties vēl sliktāk. Tas ir it kā mēs dzīvotu, bībeles vārdiem runājot, „nāves ēnā”.

      Kur tagad meklēt atbalstu, kur pamatu cerībai, kur paļāvību – un tad vēl drosmi spert nepieciešamos un iespējamos soļus.

Kāds mazs dzejolītis no kristietības garīgās tradīcijas var mums palīdzēt orientēties. Tā ir šodien plaši pazīstama Tēzē dziesma, kuras spāņu oriģinālteksts sākas ar vārdiem „Nada te turbe”. Tajā runā par satricinājumiem pasaulē un par satricinājumiem dvēselē. „Nada te turbe, nada te espante – Lai nekas tevi nesatrauc, nekas nebiedē …”

     Šeit tiek uzrunāta mana iekšējā būtība, mana dvēsele. Ar ‘es’ ir domāts cilvēks savā personiskajā iekšējā uztverē un vajadzībās. Un tas, kas runā, arī ir ‘es’. Tie ir vārdi, kurus es pats saku savai dvēselei, kaut arī tos ir teicis kāds cits.

Kas un kad ir sacerējis šo dzejoli, vai arī tā vienmēr ir bijusi dziesma – to mēs nezinām. Vēl pirms nedaudz gadiem par autori uzskatīja Avilas Terēzi. Tad parādījās norādes, kuras lika spriest par vēlāku dzejoļa rašanās laiku un, līdz ar to, par citu autoru. Taču, kam arī mums par šo tekstu nebūtu jāpateicas, tas ir ļoti vērtīgs arī un tieši mūsu laikiem. Tā ir mana personiskā pieredze un arī mana kā rekolekciju vadītāja un dvēseļu aprūpētāja pieredze šajos rūpju pilnajos laikos.

NADA TE TURBE nav „dievbijīgs mierinājums”. Tas asina skatu uz realitātēm pasaulē, kurā dzīvojam, un uz realitāti, kura mums ir prātā, kad sakām ‘Dievs’. Tas kļūst skaidrs, precīzāk ieklausoties ļoti blīvajās dzejas rindiņās, kā arī pēdējo gadu desmitos iegūtās atziņās par šo ļoti poētisko tekstu. Tas ir teksts cilvēkiem, kas grib dzīvot atvērtām acīm, um vēlas krāt dvēselē spēkus, kuri ļauj palikt cilvēkiem.

Jums  es rakstu šo grāmatu. Es vēlos jums NADA TE TURBE rindiņu pa rindiņai izskaidrot tā, ka jūs paši nonākat pie vārdu jēgas un līdz ar to paši spējat pārtulkot – vārdos, kurus saprot jūsu dvēsele.

                                                                                Reinhards Kērners

Karmelītu klosterisBirkenverderē,

2022.gada rudens

1.Deviņas blīvas rindiņas – kas rakstīja?, kad rakstīja?

NADA TE TURBE, ko šodien dzied malu malās, un daudzi cilvēki droši vien arī meditē, nav nemaz tik sen pazīstama. Tā publiski parādās tikai 19. gadsimta vidū: 1844.gadā Avilas Terēzes spāņu kopotajos rakstos un trīs gadus vēlāk,1847., kādā grāmatā ar ordeņa dibinātājas darbu izlasi. Izdevēji, abi klasiskās spāņu literatūras popularizētāji, vienādā rakstības veidā un pieturas zīmju lietojumā, uzkrītoši vienādi – acīmredzot vēlākais ir no pirmā norakstīts – stāsta, ka Terēze lapiņu ar šo dzejoli ir vienmēr turējusi pie sevis kā grāmatzīmi („registro”) savā breviārā – savā klostera lūgšanu grāmatā. Abos izdevumos deviņu rindiņu teksts ir apzīmēts kā „letrilla” – dziesmiņa.

     Tātad – dziesmas teksts, un sacerējusi to būtu Avilas Terēze? Bet Terēze dzīvoja 16. gadsimtā, dzimusi 1515. un mirusi 1582. gadā. Kāpēc tad šis garīgais un poētiskais dārgums nebija publicēts jau agrāk? Tas nav ne viņas darbu 1588.gada izdevumā, ne arī nākamajos izdevumos divarpus gadsimtu laikā, ne arī 1861./62. gada izdevumā. Nav nekādu pēdu arī no iedomātās zīmītes, kas kalpojusi kā grāmatzīme Terēzes breviārā, jā, nekādu norāžu, ka šis teksts pirms 19.gadsimta viņas ordenī vispār ir bijis pazīstams. Tikai kopš viņas rakstu apkopojuma deviņos sējumos, kas tika izdoti laikā no 1915. līdz 1924. gadam sakarā ar viņas četrsimto dzimšanas gadadienu un trīssimto beatifikācijas un konsekrācijas gadadienu, NADA TE TURBE parādījās visos spāniski izdotajos Kopotajos rakstos kopā ar citiem poētiskiem testiem, kas tika uzskatīti par Terēzes dzejoļiem. (Seko ziņas par tulkojumiem vācu valodā).

      Sakarā ar svētās četrsimto nāves dienu 1982.gadā – starp citu, pa to laiku pāvests Pāvils VI bija nominējis viņu par Baznīcas doktori – Ērika Lorenca (Erika Lorenz) no Hamburgas, literatūrzinātniece ar spāņu valodas novirzienu, norādīja, ka Terēze ir rakstījusi tercās – trīs pantos, katrā trīs rindiņas. Tas ir Spānijā reizēm lietots itāļu izcelsmes pantmērs. Viņas panti ir neparasti īsi – katrā tikai piecas zilbes, kas tos padara vienkāršus un izteiksmīgus. Par Terēzi kā autori Ērikai Lorencai nebija nekādu šaubu. Taču parādījās vēl citi spāņu mistikas pazinēji, kas domāja, ka NADA TE TURBE autors ir Juan de la Cruz/Jānis no Krusta. Vēl l970-os gados arī spāņu filologs Viktors Garsia (Victor Garcia) nāca ar atziņu, ka poētiski mākslinieciskais stils ļauj drīzāk par autoru uzskatīt Jāni no Krusta. Vēlāk līdzīgi sprieda spāņu karmelīts Hosē Vincents Rodrigess (Jose Vincente Rodriguez). Viņš domāja, ka grāmatzīme Terēzes breviārā ir bijusi viena no zīmītēm, kuras Jānis no Krusta dalīja saviem garīgajiem draugiem un bērniem. Pēc viņa prāta tam var atrast daudz vairāk pamatojuma nekā tam, ka to būtu sacerējusi Terēze. Turpretim citi, kā 1972. gadā spāņu augustīnietis Angels Kustodio Vega (Angel Custodio Vega), tāpat kā gluži saprotami visi karmelīti, ļoti noteikti turējās pie versijas, ka autore ir Terēze. Ja nu teksta autors tiešām ir Jānis no Krusta, tas jo vairāk apstiprinātu, cik saskanīgi viņš un Terēze bija savā domāšanā un cik tuvu viņi bija viens otram savā garīgajā pieredzē.  

     Atzīstos, ka arī man doma par Jāni no Krusta kā NADE TE TURBE autoru šķita ļoti simpātiska. Par to es runāju arī savā grāmatiņā „Dievs viens pats nepietiek – vienīgi Dievs pietiek”, kura tika izdota 2015.gadā sakarā ar Terēzes 500. dzimšanas dienu.

     Taču tad, 2018.gadā, trīs gadus pēc jubilejas gada, norībēja bungas: Mariano Delgado, spāņu izcelsmes šodien Freiburgas universitātē strādājošs profesors, atzīts spāņu mistiķu pazinējs, izdarīja pārsteidzošu atklājumu. Pilnīgi nejauši viņš kādā 17.gadsimta spāņu grāmatā uzdūrās uz pāris rindām, kuras bija ļoti līdzīgas šodien zināmajam NADA TE TURBE, jā, vietām saskanēja ar to vārds vārdā.

„ […}nada te turbe, nada te espante, quetodo se acaba; solo  Dios no se muda, y la paciencia todo lo alcanza; quien a Dios tiene, todo lo tiene; quien a Dios no tiene, todo le falta.”

Šīs grāmatas autors ir spāņu priesteris Migēls de Molinoss (Miguel de Molinos, 1628-1696), kas dzīvoja un darbojās Romā. Grāmatas nosaukums ir GUIA ESPIRITUAL (Garīgais ceļvedis) un tā parādījās 1675.gadā – gandrīz simts gadus pēc Terēzes nāves un gandrīz divsimts gadus pirms viņai piedēvētā dzejoļa pirmās publikācijas.

   Kad Migelu de Molinosu 1687. gadā  Romas inkvizīcija apsūdzēja kvietismā un nosodīja kā maldu mācības sludinātāju – ne šīs grāmatas dēļ, bet konkretu izteicienu dēļ savās vēstulēs garīgajiem bērniem – viņa raksti, kuri jau toreiz bija tulkoti latīņu, franču, nīderlandiešu un angļu valodā, piesaistīja jo lielāku protestantiskās kristietības daļas uzmanību. Jau 1699. gadā grāmata pietistu teologa Gotfrīda Arnolda vadībā tika tulkota vācu valodā. Iepriekš minētās rindiņas grāmatas pirmajā vācu izdevumā skanēja šādi:

„Lai nekas tevi nesatrauc un nebiedē, viss paiet un visam ir savas beigas, tikai Dievs vien ir nemainīgs, un pacietība pārvar visu. Kam ir Dievs, tam ir viss, un, kam Dieva nav, tam nav nekā.”

Mariano Delgado nosauc savu atklājumu par „patiesu trouvaille” – par īstu laimes atradumu. Šajā sakarā viņš raksta: "Līdz šim pētījumi nav devuši nevienu norādi par to, ka šis teksts „jau iepriekš” ir bijis apritē. Arī dziesmās un romancēs, kas radušās Karmela klosteros, šim tekstam nevar atrast ne mazāko pēdu. Pirmoreiz tas parādās Terēzes darbu spāņu izdevumos 1844. gadā, vācu izdevumos – 1851. gadā. Mēs nezinām, vai Molinoss runā par kādu šodien vairāk neatrodamu tekstu, kurš Karmela vidē ticis mutiski pārmantots (bet kāpēc tad karmelīti pirms Molinosa to nebūtu publicējuši vai paturējuši dziesmās pašu lietosanai),  vai arī viņš pats ir autors šim tekstam, kas ir kļuvis populārs kontemplāciju praktizējušo vidū un tagad, dievbijīgajā 19. gadsimtā, pierakstīts Terēzei, lai to nesaistītu ar kvietismā nosodī tajiem ķeceriem.     Katrā gadījumā mums pašlaik jāsadzīvo ar šādu pētījuma vēsturi,  līdz nebūs atrasti pārliecinoši  pierādījumi teksta karmelītiskai vai tereziāniskai izcelsmei.” 

    Tas ir atklājums, kas liek pārdomāt. Arī man. Pēc šī atraduma vairāk nekā jebkad agrāk paceļas jautājums, vai NADA TE TURBE autors ir Terēze; mēs nevaram pat būt droši, vai Terēze šo tekstu vispār zināja.

    Taču, lai pie kāda rezultāta nenonāktu nākamie pētījumi, jāsecina viens: ja šīs vērtīgās rindiņas nebūtu kļuvušas zināmas saistībā ar Terēzes vārdu, tās nekad nebūtu guvušas tik lielu, starp citu, pasaules mēroga, izplatību.

     No abu tekstu precīza salīdzinājuma pēc mana personīgā uzskata var izdarīt secinājumu, ka dzejolis var būt radies tikai nākamo divu gadsimtu laikā pēc Migēla de Molinosa un ir iedvesmots no viņa grāmatas teksta. Vispirms bija teksts prozā, pēc tam dzejolis, ne otrādi. Jo dzejoļa deviņas rindiņas ir ne tikai valodas, bet arī satura ziņā daudz ietilpīgākas un vairāk izsakošas nekā teksts Migēla de Molinosa grāmatā. Ja dzejolis būtu bijis pazīstams jau viņa laikā, viņš noteikti būtu citējis dzejoli. Ja viņš to būtu zinājis, bet tikai atstāstījis tā saturu, tad viņš dzejolim būtu atņēmis kaut ko būtisku no tā garīgā dziļuma. Prozas tekstā īpaši trūkst nozīmīgās noslēguma rindiņas ‘solo Dios basta”. Savos atsevišķu rindiņu skaidrojumos es pie šīm atšķirībām pakavēšos tuvāk.

      Kas arī nebūtu sacerējis NADA TE TURBE, tā es sev šodien saku, vai nu Terēze, vai Jānis no Krusta, vai vēlāk kāds trešais, kas ir palicis nezināms, tomēr, kā raksta Mariano Delgado, „saturs pilnīgi droši atbilst Terēzes un Jāņa no Krusta mistiskajai pieredzei”. Tāpēc šo dzejoli var arī turpmāk saprast un skaidrot šo abu lielo skolotāju kristīgā garīguma izpratnē, ko es arī šeit darīšu.       Taču reizē esmu iepriecināts par to, ka tekstam nav Karmela izcelsmes, ka tas nepieder ne Terēzei, ne Jānim no Krusta. Jo līdz ar to jo vairāk kļūst skaidrs, ka NADA TE TURBE atspoguļo pieredzi – un var modināt pieredzi –, kas pieejama ne tikai ordeņa cilvēkiem. Šo „dziesmiņu” var būt uzrakstījis arī kāds kristiešu lajs, katolis vai protestants – Spānijā drīzāk katolis –, un savā dvēselē dziedājis.

    Deviņās īsās rindiņās – to man apstiprina arī  semināri un rekolekciju kursi, kurus es veltu šai tēmai – ir ietverta gudrība, kuru ir vērts uzklausīt, meditēt un nodot tālāk tieši šodien.

2.Pamodināt savas sirds dziesmu

NADA TE TURBE nav ne apcere, ne lūgšana. Arī Dievs šeit nerunā, jo par Dievu te runā trešajā personā (spāniski: Dios). Te cilvēks runā pats ar sevi, ar savu dvēseli, kā tas notiek daudzos Bībeles psalmos, kuros lasām: „Ko tu tik nomākta, mana dvēsele, ko plosies manī?” (Ps 42,6); „Dvēsele, topi atkal rāma” (116,7); „Teic, mana dvēsele, Kungu!” (103,1) vai „Slavē, mana dvēsele, Kungu!” (146,1).

     Spāņu karmelīts Tomas Alvares (Tomas Alvarez, miris 2018), kas uzskatīja, ka tā ir Terēzes dzeja, nosauca šos pantus par cilvēka „iekšējiem čukstiem” (murmullo de intimidad), kur uzruna ‘tu’ domāta sev pašam. Terēze, tā viņš rakstīja, tos ir izrunājusi „savas dvēseles pilī” (castillo de su alma): „Teresa, que nada te turbe …”

      Ar NADA TE TURBE es uzrunāju sevi pašu, no pirmās līdz pēdējai rindai esmu domāts es personīgi. Tas, kas dvēselē dzied šo dziemiņu, tādā veidā var dot vārdus savas sirds dziesmai, kas kā žēlabu dziesma, kā cerību vai ilgošanās dziesma viņā snauž un gaida, lai kāds vārds no ārienes to pamodinātu. Gluži tāpat, kā tajā pašā gadsimtā, kad pasaulē nāca NADA TE TURBE, kāds Jozefs Freihers no Aihendorfas dzejoja:

Slēpjas dziesma visās lietās,

Sapņi to no dzīves šķir,

Pasaule to iesāk dziedāt,

Burvju vārds ja atrasts ir.

NADA TE TURBE ir „burvju vārds”, kas var pārveidot pasauli, manas dvēseles iekšējo pasauli un varbūt arī nedaudz pasauli ap mani.

Nada te turbe,

nada te espante

„Lai nekas tevi nesatrauc, lai nekas tevi nebiedē …” – tāds ir NADA TE TURBE  oriģināla burtiskais un tiešais tulkojums.

   Šādi uzrunātais, sevi pašu uzrunājošais cilvēks, redz sevi ierautu virpulī, kas viņa dvēselē izraisa nemieru un satraukumu, jā, ir draudīgs un biedējošs un liek dvēselei runāt. Tāda ir dzejolī attēlotā sākuma situācija.

     Lai tiktu skaidrībā par šo iekšējo piespiedu situāciju, par to, kas ir tās tiešais saturs un kas ir tās cēlonis, ir jāsaprot katra nākamā rindiņa šajā līdz pat pēdējai rindai izvērstajā teikumā.

      Ja kāds gribētu mēģināt pats pie sevis no sirds noskaitīt visu NADA TE TURBE – varbūt čukstus, varbūt „nomurminot”, varbūt pat dziedot – viņam būtu vispirms jāpieklust un jāieklausās savas dvēseles žēlabu dziesmā. Kas konkreti ir tas, par ko viņa – varbūt līdz šim bez vārdiem – žēlojas?

     Tad vispirms man sev ir jāpasaka nākamā, trešā rindiņa un jāredz, vai mana dvēsele arī te var piekrist:

todo se pasa

     

Parastais tulkojums te ir; „viss paiet”, „viss pāriet”.

    Bet vai tā ir? Vai tiešām viss paiet, viss, kas manī izsauc bailes, un liek manai dvēselei satraukties?

    Ir tik daudz bēdu, kuras nepāriet un nepamet dvēseli: nedziedināmas slimības radītas ciešanas, piemēram, vai paliekoša invaliditāte, rūpes par nākotni un pašu eksistenci, raugoties uz notikumiem politikā un ekonomikā, vai bailes par sekām, ko radīs klimata izmaiņas, dvēseliskas mokas pēc briesmīgiem pārdzīvojumiem, nezūdoši un viemmēr klātnākoši pāridarījumi, iekšējs tukšums pēc tuva cilvēka zaudēšanas … Pāriet vienas bēdas, un tūlīt klāt ir nākamās. Viss paiet?

      17.gadsimtā atrastajā Migēla Molinosa grāmatā šī dzejoļa tekstā ir teikts „que todo se acaba” – „jo viss reiz beidzas” . Tad pirmās trīs rindiņas skanētu: „Lai nekas tevi nesatrauc, lai nekas tevi nebiedē, jo visam reiz pienāk beigas”. Skaists mierinājums! Taču lēts viltus mierinājums. Jo ne visas bēdas paiet. Pat ja ir domāts, ka dzīve kā tāda reiz beidzas un paiet, un pēc tam seko „mūžīgais miers”, „paradīze” un „debesis”, kur visas ciešanas ir zudušas, tas būtu slikts mierinājums. Tas būtu pašapmāns. Protams, mēs ejam pretī lielam mērķim. Reiz mēs būsim līdzdalīgi viens otra un trīsvienīgā Dieva dzīvē. Bet izrunāti tiešām uztraucošā, neizturami šausminošā situācijā pat šadi kristīgās Labās vēsts vārdi būtu nekas vairāk kā „mierinājums ar viņsaules dzīvi”, nekas vairāk kā sāpes mazinošs „opijs”, kā to ne bez pamata nosauca reliģijas noliedzēji 19. un 20. gadsimtā.

      NADA TE TURBE tekstā šī rindiņa skan citādi. Šeit dzejoļa nezināmais autors vārdus „viss reiz beidzas” ir nomainījis ar „viss paiet” un šie vārdi nenozīmē izbeigšanos. Spāņu vārdi „se pasa” pēc Tomasa Alvaresa domām sasaucas ar sengrieķu filozofu atziņu „panta rei – viss plūst, viss, mainās”. Viss plūst, kā ūdens plūst strautā, uz kuru tu raugies. Tas plūst tev garām, tas nekad nav tas pats ūdens, bet vienmēr ūdens; vai arī gājēji, kuri dzīvā ielā paiet garām, tie nāk un iet, nāk un iet. Vārdi „todo se pasa” nepasaka, ka viss biedējošais reiz beigsies un aizies, tie drīzāk pasaka, ka satraucošais un draudīgais vienmēr no jauna ies dvēselei cauri – te viena bēda, te kāda cita.

      Šis pants nemaz nav domāts mierinājumam. Jā, tā tas tiešām ir: viss nāk un iet, nāk un iet. Tas palīdz skatīties acīs realitātei un realitāti uztvert kā reālu. Nekāds lēts: „Ak, tas jau drīz beigsies” un nepavisam ne ar dievbijību saistīts mierinājums. Drīzāk tas nozīmē: lai tev ir drosme redzēt lietas tādas, kādas tās ir. Neapspied savas raizes un nebēdz no tām, citādi tu bēdz no savas dvēseles, dzīvo tikai „ārpusē” un pazaudē pats sevi – tad nekam, ko tu saki vai dari, dvēsele nav klāt. Tikai tad, kad tu realitāti pa īstam pieņemsi kā realitāti, prāts var kļūt skaidrs un sirds brīva, lai meklētu ceļus, kā tu varētu to mainīt vai vismaz mazināt.

       Jau tas vien, ka tu uzlūko draudošo un cik iespējams tieši nosauc vārdā, var panākt, ka es par spīti visam kļūstu mierīgs un palieku „pie sevis”. Tas manas sirds līdz šim mēmajām žēlabām dos vārdus. Un tad varēs jautāt lidzīgi kā žēlabu dziesmās psalmos: „ … no kurienes nāks man palīdzība”? (Ps 121,1).

Dios no se muda

„Dievs nemainās”, „Dievs nepazīst pārmaiņu”, „Dievs paliek tas pats” – tā vai līdzīgi vairumā tulkojumu izteikta dzejoļa ceturtā rindiņa. Vai tā būtu meklētā palīdzība?

     Skaidrs, Dievs vienmēr paliek Dievs. Bet ko tas izmaina satraucošajā un draudīgajā, kas iziet cauri dvēselei un līdz pamatiem to satricina?

      Vārds „mudarse” spāņu valodā nozīmē „mainīt”, „mainīties”, „pārvērsties”. Tā atbilstoši vārdnīcai pilnīgi korekti ir pārtulkojuši Ludvigs Klars, Melhiors fon Dīpenbroks un daudzi citi. Taču Mariano Delgado, pārzinot savu dzimto spāņu valodu, ir norādījis, ka „mudarse” var arī nozīmēt „mainīt dzīves vietu”, „mainīt uzturēšanās vietu”, tātad „pārvākties”, „doties projām”. „Mudanza” ir pārvākšanās un „mudanzas” arī vēl šodien Spānijā nozīmē firmas, kas sniedz attiecīgos pakalpojumus.

     Šādā tulkojumā ceturtā  rindiņa iegūst nozīmi „Dievs nedodas prom”, „Dievs neaiziet”, „Dievs tevi nepamet”.

    Aiz šiem vārdiem slēpjas doma, kas ir pazīstama katram dievticīgam cilvēkam, vai tas būtu jūds, musulmanis vai kristietis, un pats par sevi saprotams bija zināma arī NADA TE TURBE autoram vai autorei, proti: Dievs, pasaules Radītājs, kas ir izsaucis esamībā visu esošo, nav tāls savai pasaulei. Viņš „piepilda debesis un zemi” (Jer 23, 24b), Viņš „dzīvo” savā radībā, un Viņš dzīvo arī mūsos, kā tas teikts daudzviet Bībelē (piem. Jņ 14, 23). Korānā teikts, ka Viņš ir cilvēkam tuvāk nekā viņa paša kakla artērija.

     Ja Avilas Terēze būtu zinājusi vai pat sacerējusi NADA TE TURBE, viņa tieši tā arī būtu izpratusi šo rindiņu – viņa taču redzēja dvēseli kā „pili ar daudziem  mājokļiem”. Tās „centrā atrodas galvenais mājoklis, kurā starp Dievu un dvēseli norisinās ļoti noslēpumainas lietas”.

     Dievs nepamet tavu dvēseli, Viņš neiet prom. Viņš paliek pie tevis arī vislielāko satricinājumu gadījumā un neskatoties uz tavu nepilnību. Tā ir ceturtās rindiņas jēga un saturs.

      Vai tas ir mierinājums un palīdzība, ir atkarīgs gan no tā, ko es par Dievu domāju, kas manā dvēselē saistās ar vārdu „Dievs”, kādi ir mani priekšstati par Dievu un kādas izjūtas tas manī izsauc.

      NADA TE TURBE autoram Dievs nav tikai „Ideja”, ne arī tikai teorētiski spriedumi un pārdomas. Vārds „Dievs/Dios” tam nozīmē  realitāti, īstenību, kuru katrs cilvēks var vismaz nojaust – īstenību, kas stāv aiz visām īstenībām, kurai mēs esam pateicīgi, ka pasaule, ieskaitot mūs pašus, vispār eksistē un nevis neeksistē. Un šī īstenība aiz visām citām īstenībām nav tikai dievšķs „Kaut Kas”, nav kāds spēks, vai enerģija, kuriem nav apziņas. Dievs ir Persona, kas par sevi saka „Es” un man saka „Tu”, persona, protams, daudz, daudz plašākā nozīmē nekā cilvēka persona, bet Viņš nekādā ziņā nevar būt šaurāks un ierobežotāks par augstāko eksistences formu – cilvēku, kuru Viņš radīšanas procesā ir izsaucis pasaulē.

      Un pāri visam – Dievs ir Jēzus Dievs – absolūti mīlošs, bez nosacījumiem un pirms jebkādiem nopelniem, šajā ziņā Viņš nemainās. Attiecībās pret mums, cilvēkiem, Viņš paliek sev uzticīgs, un Viņš paliek uzticīgs man – Viņš nekad nepamet manu dvēseli.

       Jēzus Dievs ir Dievs, kas mūs, cilvēkus, mīl pirms jebkādiem nopelniem un neskatoties uz mūsu vainām. Tas arī šodien nekad nevar būt pietiekami daudz uzsvērts tādā baznīcā, kur dvēseļu aprūpē un vadošās struktūrās joprojām valda „ambivalentais” Dieva tēls. Priekšstats, ka Dievs no vienas puses ir mīlošs, no otras – tāds, kas soda, tātad „ambivalents”, Dievs ar divām pusēm, jā, Dievs, kas no mums var novērsties un mūs burtiski pamest, bija pilnīgi svešs Avilas Terēzei un Jānim no Krusta, kā arī visiem, kas Dievu meklē savā un Jēzus sirdī, un tur arī to atrod. Viņiem nav pieredzes, ka Dievs vienlaicīgi būtu tāds, kas pievelk, un tāds, kas biedē. Tas ir pilnīgā pretrunā arī ar sākotnējo kristīgo Dieva pieredzi. Dievā, par kuru sludināja Jēzus, nav nekā, bet pavisam nekā, kas mums, cilvēkiem, varētu iedvest bailes. „Dievs ir mīlestība” vēsta mums Jaunajā derībā Jāņa 1. vēstule, un autors piemetina:  „Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes, kas baidās, nav pilnīgs mīlestībā.” (1 Jņ 4,18) Dievam nav „otras puses”, kas sodītu par nopelnu trūkumu vai kļūdainiem darbiem, kas tiešām liktu no Viņa baidīties, bet gan Viņš mums uzticas un ar to izaicina arī mūs būt mīlošiem. Viņs var mūs uz to mudināt, jo Viņš ir ielicis mūsos spēju mīlēt, un Viņš grib mūs uz to iedrošināt, jo citādi mēs nevaram īstenot savu cilvēcisko būtību. Dievs ir absolūti mīlošs un vienlaikus uz mīlestību aicinošs, nevis mīlošs un bailes iedvesošs.

     Terēzes Dievs – vai, kas arī nebūtu sacerējis NADA TE TURBE – nav Dievs, kas „tevi satrauc” un „tevi biedē”, vai „tevi šausmina”. Kā mēs savās bailēs un nelaimē varētu vērsties pie Dieva, kas iedveš bailes? Tikai tāpēc, ka Dievs ir mīlestība, Viņš Terēzei var būt „draugs, kaut gan tomēr ir Kungs”. Jānis no Krusta savā dzejā Viņu atkal un atkal sauc par „dvēseles mīļoto”. Tikai attiecībās ar tādu Dievu uz jautājumu „No kurienes nāks man palīdzība?” atbilde var būt: No Tevis, Dievs, man nāk palīdzība.

    Rindiņa „Dios no se muda” ir jātulko: „Dievs nekļūst neuzticīgs” un „Dievs neaiziet”. Tāpēc, ka Dievs neizturas pret mani vienreiz tā, un otrreiz atkal citādi, un tāpēc, ka Viņš, neskatoties uz visu, ko Viņš no manis pieredz, paliek manī, Viņš var būt mans patvērums postā un nelaimē.

     Tā ka Dievs, kā absolūts mīlētājs, paliek uzticīgs sev un man, es varu NADA TE TURBE rindas turpināt runāt tālāk un sev sacīt:

la paciencia

todo lo alcanza

Parasti to tulko kā „pacietība sasniedz visu”. Tā to ir tulkojis arī Migēls de Molinoss. Mariano Delgado pievērsa manu uzmanību tam, ka Terēze, ja dzejolis nāktu no viņas, būtu teikusi: Pazemība sasniedz visu. Pazemība {humilidad) viņai nozīmē „dzīvot patiesībā” (Manas dzīves grāmata), ievērojot godīgumu attiecībā pret sevi, patiesumu attiecībās ar citiem un ar Dievu. Viņa zina, ka tikai ar šādu attieksmi var pie Dieva kaut ko panākt – līdzīgi kā šaha spēlē uzvarēt var tikai ar dāmu: „Jo es nevaru iedomāties, ka var pastāvēt pazemība bez mīlestības un mīlestība bez pazemības”.

    Te abos minētajos tulkojumos ir: „la paciencia todo lo alcanza – Pacietība sasniedz visu”. Tas varētu būt saistīts ar senajiem romiešiem pazīstamā sakāmvārda „patientia vincit omnia” – „Pacietība uzvar (pārvar) visu” pārlikumu spāniski.

      Runa tomēr nav par tādu pacietību, kura pastāv pasīvā vai liktenim padevīgā veidā. Latīņu vārds „patientia”, kurš romāņu valodās ir iegājis kā „paciencia” spāniski, „pazienza” itāliski, vai „patience” franciski ietver sevī aktīvu attieksmi, „uzvarēšanu”, „pārvarēšanu” – nosvērtu un pārdomātu, tomēr tajā pašā laikā noteiktu virzīšanos uz mērķi, soli pa solim, ne tikai pasīvu nogaidīšanu. Aktīvās pacietības piemērs var būt pazīstamā kāršu spēle pasjanss, to var uzskatīt par „stratēģisku”, „tā trenē prognozējošu domāšanu un var būt pat meditatīva” (wikipedia.org/wiki/patience). Katrā ziņā NADA TE TURBE nav runāts par pacietību, kura iztur, panes. pārcieš un pasīvi gaida.

     Drīzāk to varētu salīdzināt ar austrumvācijas rakstnieces Evas Štritmateres (Eva Strittmatter) kādā dzejolī izteikto. Nedaudzajām rindiņām liktais virsraksts „Mierinājums. Man.” varētu būt arī NADA TE TURBE virsraksts. Abiem dzejoļiem ir tas pats dvēseles noskaņojums, un tas ir – uzmundrinājums sev pašam:

                Pamazām, pamazām, likteni pikto,

                Soli pa solim man grūtības veikt.

                Pieminēt skaisto, aizmirst par slikto.

                Un cerību zīmes klusējot sveikt.

Eva Štritmatere par sevi saka: „Es dzīvi dzīvoju bez Dieva”, un tūlīt piemetina: „Bet nedomāju Viņu nievāt”. Jautāta, vai viņa vispār ir „reliģiski audzināta”, Eva Štritmatere atbildēja: „Vispār nē. Vienu vienīgu reizi mēs Ziemassvētkos aizgājān uz baznīcu. Man kā pusaugu meitenei tas bija laiks,kad ticība mani neuzrunāja. […] kas mani visvairāk  traucē, ir baznīcas mācība, kura liek cilvēkiem mīļo Dievu uztvert kā Dievu, kas dusmojas, kuram ir jāizpatīk ar darbiem un no kura ir jābaidās, ja cilvēks neatbilst viņa prasībām. Visas dzīves garumā jāuzmanās visu darīt pareizi, un pat tad nevari būt drošs, vai netiksi iemests ellē […] Tātad – ja jau, tad tikai mīlošs Dievs. Cilvēkā dziļi iekšā sēž ilgas pēc mīloša tēva tēla.”

   NADA TE TURBE autors savā dvēselē varētu izteikt tādu pašu vēlēšanos, lai Dievs, kas „dziļi sēž iekšā”, nekad nepamestu savu mājokli cilvēka sirdī. Ja Eva Štritmatere baznīcā būtu dzirdējusi par šadu Dievu, viņas dvēseles ilgu dziesma varbūt būtu kļuvusi par cerību piepildīšanās dziesmu.

Dievs ir šeit. Viņš ir Dievs, kas nepamet, kas neiet prom, arī postā un nelaimē nē, pat ja tas ieilgst un negrib pāriet.

     Tāpēc, mana dvēsele, un to es drīkstu tev teikt kopā ar NADA TE TURBE, tev nav ne jākrīt panikā, ne jāievelkas sevī pasīvā un pacietīgā nogaidīšanā. Domā par Dievu un tad ej kopā ar Viņu pašlaik nepieciešamos, pašlaik iespējamos soļus – apdomīgi, „pamazām, pamazām”, soli pa solim, vienmēr ieliekot tik daudz spēka, lai pietiktu vienai dienai, sirdī runājot ar Dievu. Tu ne vienmēr  „uzvarēsi visu”, kas tev sagādā ciešanas, ne arī „visu sasniegsi”, pēc kā ilgojies, bet tu būsi atradusi Visu, Todo, kas ir klāt arī katrā nelaimē, kas tev dod drosmi un spēku cīnīties pret postu un kas ar atplestām rokām sagaidīs tevi pie tava laika mērķa, savā mūžībā. Tad beigās viss būs labi, un, runājot, vārdiem, kurus pieraksta Oskaram Vaildam, ja nav labi, tad tās vēl nav beigas.

     „Todo”, par ko šinī rindiņā ir runa, ir Dievs pats. Viņš ir „Viss”, „Pilnība” jeb, kā Jānis no Krusta labprāt mēdza teikt – „el Todo”. Dievā, Todo, es atrodu „todo”, visu – sevi pašu, Dieva pasauli, Dieva cilvēkus … kā doto un kā uzdoto. Tas ir paradokss, kuru var atrisināt tikai pieredzē, Dievu gaidīšanas pieredzē.

      Šāda veida „pacietību”, kuras pamatā ir uzticēšanās Dievam, aktīva Dieva gaidīšana un nosvērta darbošanās kopā ar Viņu, cilvēks var realizēt tikai tādā mērā, kādā viņā vismaz sākotnēji ir atziņa:

quien a Dios tienne

nada le falta

Divas grūti pārtulkojamas rindiņas. Oriģinālteksts šeit tulkotājiem sagādā grūtības. Darbības vārds „tener” nozīmē piederību, taču ja grib spāniski pateikt „kam ir Dievs”, būtu jāsaka „quien Dios tienne”. Tad kāpēc pirms „Dios” ir „a”? Prievārds „a” pirms lietvārda nozīmē virzienu, līdzīgi kā latīņu valodā „in” nozīmē „iekš”. Burtiskā tulkojumā tad iznāk: „kas pieder Dievā”, bet ko tas nozīmē pēc būtības?

     Mariano Delgado ar savu dzimtās valodas uztveri saklausa šādu nozīmi: „tas, pie kura ir Dievs”. Tad šī rindiņa labi saskan ar iepriekšējo „Dios no se muda – Dievs neaiziet”. Tam kopā ir jēga, ļoti dziļa jēga: tam, kurā dzīvo Dievs, kas nekad neaiziet, Dievs vienmēr ir klāt.

    Tad abas rindiņas kopā, ar kurām es uzrunāju savu dvēseli, skan: Tam, kuram ir Dievs, nekā netrūkst.

      Tomēr rodas jautājums: vai mana dvēsele arī tam tic. Jo tas nozīmē, ka man, ja pie manis ir Dievs, nekas vairāk nav vajadzīgs. Bet vai tā ir? Vai man tiešām vajag tikai un vienīgi Dievu? Vai man tiešām nekā netrūkst, ja zinu, ka pie manis ir Dievs?

      Terēze, piemēram, šādus vārdus savai dvēselei nekad godīgi nevarētu pateikt. Viņai vajadzēja daudz vairāk nekā tikai Dievu. Kas viņa būtu bijusi, ja viņai nebūtu nekas un neviens, izņemot Dievu? Kas viņa būtu bijusi bez savām klostermāsām, ar kurām kopā aizgāja, lai dibinātu savu pirmo klosteri un tad vēl piecpadsmit citus; vai bez māsas Anas de San Bartolomē, savas pavadones, slimnieku kopējas, sekretāres, kurai viņa uzticējās visā; vai bez tēva Graciāna, ar kuru viņu vienoja cieša draudzība; un bez Jāņa no Krusta, kuru viņa dēvēja „manas dvēseles tēvs”, par kuru viņa rakstīja no Avilas māsām tālajā Andalūzijā, kurām Jānis no Krusta gadiem bija garīgais tēvs: „Jūs neticēsiet cik ļoti viņa trūkums mani padara vientuļu”.

       Un arī man, Reinhardam Kērneram, vajag vairāk nekā tikai Dievu vien. Kas es būtu, ja man nebūtu visa tā, ko Dievs man ir dāvājis. Vispirms jau bez cilvēkiem, kurus Viņš ir sūtījis man ceļā, man ļoti daudz kā trūktu, neskatoties uz brīnumainajiem žēlastības brīžiem, kuros mana dvēsele ir Dieva pārpilna. Es pavisam nopietni uzdrošinos sacīt, ka arī debesīs man kaut kā pietrūktu, ja es tur neko un nevienu nesastaptu.

       „Kam ir Dievs, tam nekā netrūkst …” tas nenozīmē, ka cilvēkam, kura sirdī mājo Dievs, nekā vairāk nevajaga. Tad šīs rindiņas būtu tikai vienas no daudzajiem dievbijīgajiem izteicieniem, kuras apgalvo to, kas neatbilst realitātei.

        Nozīme var būt tikai viena: apziņa, ka Dievs ir klātesošs un ka Viņš paliks vienmēr uzticīgs, piešķir visam, kas man ir svarīgs un dārgs – sevišķi man mīļie cilvēki – dziļumu un drošību. Tikai šī pieredze, kuru Jānis no Krusta sauc par „Dieva pieskārienu”, panāk galveno – visu, kas man vajadzīgs, un visu, kas es esmu un kas man pieder, tā padara „pilnīgu” un manām cilvēciskajām attiecībām un draudzībai sola mūžību.

     Tas ir kā ar „dārgo pērli” vienā no Jēzus līdzībām. Kad cilvēks to ir atradis, viņam, protams, arī turpmāk ir vajadzīgs viss, kas pieder pie dzīves, bet tikai šī viena pērle – Jēzus vārdiem „Debesu valstība” – piešķir visam jēgu un vērtību, virza visu uz „vienīgo nepieciešamo”. Citiem vārdiem: Dieva klātesamības apziņa neaizvieto visu pārējo, kas man ir vajadzīgs, bet gan piešķir visam, kas man ir vajadzīgs, tā īsto vērtību. Tikai tādā veidā man pie visa, kas man ir vērtīgs, nepieciešams un svarīgs, nekā vairāk netrūkst.

     „Kam ir Dievs, tam nekā netrūkst” – šādi saprastus vārdus savai dvēselei var teikt tikai cilvēks, kas zina, par ko viņš runā, kas ir piedzīvojis Dieva „pieskārienu”.

      Taču apgrieztais slēdziens „Kam Dieva nav, tam trūkst viss” būtu dziļi nepareizs. Tā domāt būtu augstprātīgi un necienīgi attiecībā pret otru cilvēku un galu galā arī pret Dievu, kas savu ceļu kopā ar mums, cilvēkiem, pretim mūsu dzīves mērķim, ar katru no mums iet atšķirīgā un īpašā veidā.

     „Kam ir Dievs, tam nekā netrūkst …” Jā, tas ir taisnība. Un tas ir vairāk nekā tikai mierinājums. Tas dod manai dvēselei atbalstu un pēdējo pamatu dzīves svārstībās, neziņā, bailēs un postā.

       

Bet vēlreiz: kāpēc spāņu tekstā atrodas tas nevajadzīgais prievārds „a”? Tik poētiskā mākslas darbā, tik blīvā dzejā taču neviena zilbe, neviens burts nevar būt nejaušs. Vai varētu būt, ka autors abās šajās rindiņās ir ielicis vēl kādu domu, ka pievienotais „a” ir piedevis rindiņām vēl kādu nozīmi, kura papildina pirmo? Es esmu gadiem ilgi par to domājis un esmu beidzot trijos pakāpeniskos soļos nonācis pie izvērsta skaidrojuma.

     Pirmais solis. Aplūkojot dzejoļa tekstu kopumā, var pamanīt to, ko Jānis no Krusta sauc par „advertencia amorosa” – „mīloša uzmanība”, burtiski „mīloša pievēršanās” Dievam. Tas ir viņa bieži lietots formulējums, ar kuru viņš apraksta mūsu pamatattieksmi pret Dievu, iekšējās ticības dzīves galveno darbību vispār. Piemēram, vienā no zīmītēm, kuras viņš sūtīja vai dalīja saviem garīgajiem bērniem ir rakstīts: „Nezaudējiet savu mīlestības pilno pievēršanos Dievam, necenšaties kaut ko noteiktu izjust vai saprast”.

      Rindiņa „quien a Dios tienne” tad varētu skanet šādi: „kas pievēršas Dievam”, tātad, kas savu uzmanību vērš uz Dievu, kas viņā dzīvo. Tad uzruna manai dvēselei būtu ne tikai „kam ir Dievs”, bet arī „kam ir Dievs, tas pievēršas Tam”, tātad vērš savu uzmanību turp, kur viņa dvēselē dzīvo Dievs, kur dievišķais Gars pieskaras cilvēciskajam – turp, manā iekšienē, sadures vietā starp Dievu un mani, kur es Viņam varu sacīt „Tu”, un Viņš, kaut arī akustiski nedzirdami, man saka „tu”.

     Kādā rabīnu stāstā teikts: „Dievs mīt visā pasaulē, bet patiesībā Dievs mīt tur, kur Viņu ielaiž.” Ļoti trāpīga doma. Jo tikai „tur, kur Viņu ielaiž” – „tur”, katra atsevišķa cilvēka dvēselē – pastāv vieta, vienīgā vieta Visumā, kurā Dievs var iedarboties uz savu radību, tajā pašā laikā nedarbojoties pretī dabas likumiem un neierobežojot manu brīvību. Tur, Viņa un mana gara saskares punktā, Dievs var – ja es Viņam pievēršos un Viņu „ielaižu sevī” – runāt  ar mani kā gars ar garu un ar savu norādošo patiesību, ar savu mīlestību modināt mani spēju mīlēt un vedināt mani uz labo, arī tad, ja Viņš jūtami nav tuvumā.

      Tādā, un tikai tādā veidā es iegūstu gudrību un motivāciju, spēku un drosmi darīt vajadzīgo un iespējamo šajos pārmaiņu un neziņas pilnos apstākļos, kuri negrib beigties.

   „Kas pievēršas Dievam, tam nekā netrūkst” – tas nenozīmē tikai to, ka viņam nekā netrūkst pie tā,kas viņam ir vajadzīgs un viņam jau ir. „Tam nekā netrūkst” savā otrajā nozīmē, kas papildina pirmo, nozīmē: tam nekā netrūkst  „attieksmē pret Dievu”. Jo viņš vairāk ne tikai domā par Dievu, ne tikai runā par Dievu. Viņš „pievēršas Dievam” un Viņu „uzklausa”. Tāds cilvēks īsteno to, ko Jēzus apzīmē ar Svēto Rakstu galveno vārdu, Dieva mīllestību.

     Atbildot kādam rakstu zinātājam uz jautājumu, kurš bauslis ir vissvarīgākais, Jēzus saka: „Augstākais bauslis no visiem ir: klausies(!), Izraēl, Kungs, tavs Dievs, ir vienīgais Dievs. Un tev būs Kungu, savu Dievu mīlēt(!) no visas savas sirds,un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka”. Tikai tad, ja es pievēršos Dievam, uzklausu Viņu, es daru pietiekami. Tad no manas puses vairs nekā netrūkst, jo tikai tad es mīlu Dievu.

     Tad, abas iepriekšējās rindiņas kopāņemot, ir jāsaprot: „Kas pievēršas Dievam, tam vairs nekā netrūkst”.

     Taču nākamajā brīdī, otrajā solī, es iedomājos, ka arī tas vēl nav „pietiekami”; ka arī tad no manas puses vēl „kaut kas trūkst”. Jo šajā gadījumā man svarīga ir tikai Dieva palīdzība, sapratne par to, kas man tagad – tieši tagad, manā vajadzībā, manā postā – ir jādara, kā arī drosme un spēks, lai to izdarītu. Bet varbūt tikai tāpēc, lai Viņš iejauktos un darītu tam galu, vai vismaz, lai es postā gūtu kādu mierinājumu. Te viss notiek tikai ap mani un ap to, ko es no Viņa vēlos saņemt. Mīlēt Dievu tomēr piepildītos, ja man būtu svarīgs pats Dievs, ne tikai manas vajadzības. Pats Palīgs, ne tikai viņa palīdzība.

       Tikai tad, ja man galvenais ir Dievs pats un nevis viņa palīdzība vai mans piepildījums, Viņš kļūst par īstu palīdzību un īstu piepildījumu. Runājot Sorena Kirkegora vārdiem: „Palīgs ir palīdzība”.

      Rindiņas „Kas pievēršas Dievam, tam nekā netrūkst” atgādina manai dvēselei, vismaz es to tagad tā saprotu, ka cilvēkam „nekā netrūkst” tikai tad, kad tas pievēršas Dievam vienīgi paša Dieva dēļ. Kad man galvenais kļūst Dievs pats, tikai tad es mīlu Dievu pietiekami.

     Citiem vārdiem: tikai tad, kad manās attiecībās ar Dievu galvenais ir ne tas, kas „pietiekami” ir man, ne tas, ka es izjūtu Viņa mīlestību pret mani un savu mīlestību pret Viņu, ne viņa palīdzība tajā postā, kurā es atrodos, un ne arī mans pēdējais piepildījums, ko var dot tikai Dievs, bet Viņš pats, tikai tad manā Dieva mīlestībā nekā netrūkst. Lai gan šī mana mīlestība joprojām paliek nepilnīga, tomēr tā ir īsta mīlestība. Tad Dievs drīkst būt Dievs. Un tikai tad es esmu cilvēks, kuru Dievs ir izsaucis esamībā – Dieva veidots mīlēt spējīgs cilvēks. Spējīgs mīlēt pat vēl lielākā postā. Tikai tad es esmu pietiekami cilvēks, cilvēks, kādu Dievs saredz manī.

      Kāds agrāk nepazīstams 19.gadsimta autors, itāļu priesteris vārdā Bartolomejs del Monte  (Bartholomeus del Monte) šeit aprakstītās attiecības ir raksturojis vārdiem: „Meklē mierinājuma Dievu, nevis Dieva mierinājumu”. To pašu un gandrīz tiem pašiem vārdiem saka Terēze, kad viņa arvien no jauna brīdina nemeklēt „garīgu mierinājumu”. „Meklēt Dieva mīlestību – tā nu ir māksla tīrā veidā” tā viņa savā grāmatā „Manas dzīves stāsts” kariķē šo egocentrisko tieksmi, kuru garīguma teoloģijā apzīmē kā „svēti egoistisku”.

     Ir pieredze, ko Terēze ieguva no savām cilvēciskajām attiecībām, piemēram, draudzības ar Graciānu. Tikai tad, kad viņai galvenais ir pats Graciāns, nevis Graciāna palīdzība, nevis mīlestības jūtas pret Graciānu un no Graciāna, tikai tad Graciāns drīkst būt Graciāns. Tikai tad vairs nekā netrūkst viņas mīlestībai, viņas attieksmei pret draugu. Cilvēka piepildījumu, kas vienlaicīgi ir cilvēka būtība, var atrast tikai tad, kad galvenais attiecībās ir otrs cilvēks kā tāds, nevis lietas vai jūtas, kas ar viņu saistītas. Tikai pats Graciāns, tikai pats Dievs. Tikai tas ir „pietiekami”.

       Un tas tā ir vienmēr, ka tikai tad ir pietiekami, ja es arī Dieva radību, Viņa pasauli un Viņa cilvēkus uztveru tikai kopā ar pašu Dievu. Terēzei Dievs un pasaule, Dievs un cilvēks kopā kļūst par draugu, kā tas viņai atklājās Jēzū, viss cits ir pretējais. Pēc viņas ticības pieredzes, kā viņa raksta, „augstākais kalpojums”, ko cilvēks var veikt, ir vajadzības gadījumā Dieva cilvēka dēļ atteikties pat no Dieva tuvuma. „Kas nemīl tuvāko, tas nemīl Tevi, mans Kungs”. Šādu uzstādījumu atrodam arī viņas „dvēseles tēva” Jāņa no Krusta dzīves piemērā un visbeidzot Jēzū, kas savai atbildei uz Rakstu zinātāja jautājumu pievieno: „Bet otrs ir šim līdzīgs: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu. Cita baušļa lielāka par šo vairs nav” (Mk 12, 31).

     Mariano Delgado man norādīja uz vietu Augustīna darbos, kur autors raksta: „Jo vairāk mēs mīlam Dievu, jo vairāk mēs mīlam arī paši sevi. Dievu un tuvāko mēs mīlam ar vienu un to pašu mīlestību. Dievu mēs mīlam Viņa paša dēļ, bet tuvāko – Dieva dēļ.”

    „Mīlēt Dievu Viņa paša dēļ” tad konkrēti nozīmē – uzturēt aktīvu saskares vietu starp Dievu un mani, būt kopā ar To, kas ir kopā mani, kaut varbūt tikai klusējot, abpusēji klusējot, arī un tieši satricinājumos gan manā apkārtnē, gan manā dvēselē. „Pievērsties Dievam Viņa paša dēļ” nozīmē: būt pie Tā, kas ir pie manis, un neiet no Viņa prom. Vienkārši būt kopā ar Tevi, Dievs, lai mēs viens otru mierinātu, Tu mani un es Tevi, Tu mani manās ciešanās, un es Tevi tavās ciešanās – tavā līdzcietībā man, taviem cilvēkiem, tavai pasaulei, un tavās ciešanās par mani, par mums un par tavu pasauli.

       Un tomēr – nepalikt bezdarbīgiem! Vai nevarētu būt – tā es sev prasīju trešajā solī – ka rindiņa „quien a Dios tienne” attiecas arī uz „la paciencia”? Tad šajā „kas pievēršas Dievam” pievēršanās ietvertu arī pacietību, aktīvu pacietību, un tāda pacietība ir viss cits, tikai ne bezdarbība.

     Tad rindiņas tulkojums būtu šāds: „kas ar  to (pacietību) vēršas pie Dieva”. To, ka nezināmais NADA TE TURBE autors ir īpaši uzsvēris vārdu „paciencia”, pieliekot tam noteikto artikulu „la”, apstiprina šo manu pieņēmumu.

    Katrā gadījumā skaidrs ir viens – par patvēruma meklēšanu pie Dieva, lai pasīvi nogaidītu, kamēr ļaunākais ir garām, šeit nevar būt ne runas. Tas, kas pievēršas Dievam, Viņu uzklausa un Viņa iedvesmas ielaiž savās domās un jūtās, spēj soli pa solim iet cauri grūtajiem laikiem, turklāt vēl meklējot ceļus, kā viņš sev un citiem, ciktāl tas vispār iespējams, varētu mēģināt postu novērst, vai vismaz to mazināt. Tādam cilvēkam vairs nekā netrūkst viņa mīlestībā, kas, protams, joprojām paliks nepilnīga, līdz viņš beidzot nedzīvos kopā ar To, kas jau tagad mūsos dzīvo.

NADA TE TURBE beidzas ar rindiņu, kurā ir visa dzejoļa kulminācija:

solo Dios basta

Bet – ko šī beigu rindiņa izsaka, kā tā ir domāta, un kā to labāk pārtulkot?

Vispazīstamākais tulkojums ir: „pietiek ar Dievu vien”. 20.gadsimta sākumā šāds formulējums, izolēts no kopējā dzejoļa teksta, bija apgrozībā kā šķietams „svētās Terēzes vadmotīvs”. Taču jau 2004.gadā Terēzes darbu jaunākā izdevuma tulkotāja to nosauca par „populāru, bet pārprastu tulkojumu”. Viņa rakstīja,ka tas var, piemēram, tikt saprasts, ka „cilvēkam, izņemot Dievu, nekas cits nav vajadzīgs”. Tas ir tipiski duālistisks pārpratums, kas velkas cauri visai dievbijīgajai kristietības vēsturei. Vispirms jau kontemplatīvi orientētajos klosteros un kopienās uzskatīja, ka tam, kas grib dzīvot pilnīgi uzupurējoties Dievam, vismaz iekšēji ir „jāatsakās no pasaules” un tas nedrīkst savā sirdī dot vietu nekam un nevienam, izņemot Dievu. Tam ir jāpietiek „ar Dievu vien”.

         Savā grāmatiņā „Ar Dievu vien nepietiek – vienīgi ar Dievu pietiek” (2015.gads) es mēģināju izsekot tam iespaidam, kādu ir atstājis šis pārprastais tulkojums un apskatīju kādi iemesli bija tā izplatībai. Visā NADA TE TURBE kontekstā mēģināju parādīt, kā risināt šos pārpratumus, kas ārpus konteksta teicienu „pietiek ar Dievu vien” padara dualistisku un svēti egoistisku.

       Norunājot NADA TE TURBE vienā elpas vilcienā no sākuma līdz beigām, redzam, ka uzsvars viennozīmīgi ir tieši uz vārdu Dievs, pretēji nekā izolētajam teicienam „ar Dievu vien”. Pievienojot vēl divas iepriekšējās rindiņas tulkojumam „Vienīgi ar Dievu pietiek” ir iespējamas šādas divas nozīmes, kuras viens otru papildina.

      Pirmā: Tas, kas apzinās, ka viņa tuvumā vienmēr ir Dievs, kas to nekad nepametīs, kas izjūt Viņa klātbūtnes pieskārienu, kam ir pieredze, ka šī apziņa piešķir plašumu un dziļumu visam, kas viņš ir, kas viņam pieder un kas viņam ir vajadzīgs, tas var sacīt savai dvēselei: „pie kā ir Dievs, tam vairs nekā netrūkst – vienīgi ar Dievu pietiek”. Tas ir viņa patvērums un mierinājums, kā labās tā sliktās dienās, pat visu uztraukumu un nemieru laikā.

    Taču NADA TE TURBE autoram tā nav vienīgā nozīme. Tādam cilvēkam kā viņš ir pats par sevi saprotams, ka galīgo piepildījumu var dot vienīgi Dievs.Viņš drīzāk atceras citu patiesību, kura viņam – un tieši tagad, viņa postā – ir vēl svarīgāka, proti, ka pietiekami ir tikai tad, kad mums galvenais ir Dievs pats. Šo atziņu autors ir ielicis savā dzejolī tādā veidā, ka, pievienojot partikulu „a” rindiņā „quien a Dios tienne” ir  padarījis iespējamu vēl citu beidzamās rindiņas nozīmi.

     Sakot „vienīgi ar Dievu pietiek”, viņš savai dvēselei var pateikt: „Dievu mīlēt Viņa paša dēļ – vienīgi tas ir pietiekami”.

     Tādi cilvēki kā dzejoļa autors, vai kā Terēze un Jānis no Krusta – pie visas savas nepilnības – iet uz visu! Viņiem galvenais nav tikai mierinājums un savs piepildījums Dievā. Neaizmirsti, mana dvēsele, – viņi sev saka – tikai tam, kas pievēršas Dievam, kas Viņu uzklausa un arī Viņu – viņa ciešanās – mierina, netrūkst nekā.

   Dītrihs Bonhefers (Dietrich Bonhoeffer),  kas apcietinājumā tā vietā, lai rūpētos tikai par izdzīvošanu, sacerēja vēstules un rakstus, kas ir svarīgi kristietībai vēl šodien, 1944.gada jūlijā, nepilnu gadu pirms savas nošaušanas Flossenburgas koncentrācijas nometnē, uzrakstīja dzejoli, kurā pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējiem autoriem pauda līdzīgas atziņas.

Kristieši un pagāni

Cilvēki nāk pie Dieva, savas bēdas sūdz,

Lūdz palīdzību, maizi un laimi lūdz,

Lūdz glābt no slimības un nāves varas.

Gan kristieši, gan pagāni – visi tā dara.

Cilvēki nāk pie Dieva Viņa bēdās,

Atrod to nabagu, bez pajumtes un rētās,

Redz tam apkār tik grēkus, nāvi, un nievas.

Kristieši ciešanās paliek kopā ar Dievu.

Dievs nāk pie cilvēkiem gan sliktiem, gan labiem,

Ar maizi savu sātina tiem dvēseli, miesu,

Krusta nāvi kā kristiešu, tā pagānu dēļ cieš,

Un piedod tiem abiem.

NADA TE TURBE nebeidzas ar vienu rezumējošu teicienu, ko var izdalīt no visa pārējā teksta. Viss dzejolis ir kā viens nedalāms teikums, kur beigās vēlreiz uzsvērts: tikai tad ir pietiekami, ja man galvenais ir Dievs, Dievs pats”. Tā tas paliek pat visdraudošākajā un šausminošākajā postā un nav saistīts tikai ar manu „pietiekami”. „Vienīgi Dievs ir pietiekami” un „Dievu mīlēt Viņa paša dēļ – tikai tas ir pietiekami”. Es domāju, ka arī Terēze un Jānis no Krusta beigu rindiņu ir sapratuši šajā divejādajā nozīmē un kā beigu akordu to pilnā spēkā dziedājuši savā sirdī.

       Abi veidi, kā mēs izlasām šo dziesmiņu un kurus abus autors ir uzskatījis par iespējamiem, viens otru papildina. Dvēselē dziedāta no pirmās rindiņas līdz beigu akordam tā var izklausīties šādi:

Lai nekas tevi nesatrauc,

Lai nekas nebiedē–

Viss nāk un iet

Dievs neiet prom,

Pacietība, ejot soli pa solim,

Noved pie Visa

Kam ir Dievs,                            Kas pievēršas Dievam,

Tam nekā netrūkst                    Tam nekā netrūkst

Pietiekami ir vienīgi Dievs       Dievu mīlēt Viņa paša dēļ – tikai tas ir pietiekami

3. Ar saviem vārdiem – kā Viņa vārdiem

Katru labu dzejoli ir iespējams izprast vairākos veidos. Es drīkstu jautāt: Ko dzejnieks ir gribējis ar to pateikt? Bet es drīkstu arī jautāt: ko man pasaka viņa dzejolis? Var gadīties, ka tas man pasaka kaut ko, par ko autors tik skaidri nemaz nav domājis.

     NADA TE TURBE ir labs dzejolis. Bez tām nozīmēm,kuras es šeit esmu skaidrojis, varbūt ir iespējamas vēl citas.

     Un tas ir teksts personīgai lietošanai – dziesmiņa, kuru pēc autora ieceres es savai dvēselei čukstu, runāju vai dziedu. Un tāpēc es pirmām kārtām drīkstu jautāt: Ko man pasaka viņa dzejolis? Un es drīkstu tā poētiski blīvo valodu pārcelt savā valodā, tādā, kuru saprot mana dvēsele.

      Arī es esmu sev šo dzejoli pārtulkojis tā, kā to saprot mana dvēsele, turklāt tā, ka varu sadzirdēt abas dzejoļa nozīmes.

Lai nekas tevi nesatrauc,

Nekas lai nebiedē,

Viss nāk, viss iet;

Dievs nekad neaiziet,

Pacietīgi soļi

Atradīs visu Visā;

Kas Dievam pievēršas,

Tam vairs nekā netrūkst:

Pietiekami ir vienīgi pats Dievs.

Es šeit uzrakatīju šo tulkojumu ne tāpēc, ka es uzskatītu to par labāko vai vienīgi „pareizo”, bet gan tāpēc, lai visiem, kas lasīs šo grāmatiņu, pateiktu: Dari tu arī tā – uzraksti sev „savu” NADA TE TURBE, tā, kā to saprot tava dvēsele. Tev nav tad diendienā to sev jāskaita, bet tavā dzīvē būs brīži – kā arī manā – kuros tev šie vārdi būs vajadzīgi.

Ja Terēze un Jānis no Krusta būtu pazīstami ar NADA TE TURBE, vai arī viņi   būtu šos vārdus sacījuši savai dvēselei? Vai arī – viņi būtu ļāvuši, lai tie tiktu viņu dvēselēs ierunāti? Vai būtu iespējams, ka tie ir vārdi, kurus Jēzus, „Draugs” un „Iemīļotais”, viņu sirdīs čukst, runā un dzied?

      Arī šādi es drīkstu uztvert šo dzejoli – kā Viņa vārdus manai dvēselei.

Man pašam ar to NADA TE TURBE ir kļuvusi vēl īpašāka. Tagad jau man pietiek ar to, ka, dzirdot  Jēzu man sakām tāpat kā saviem mācekļiem vētras laikā uz jūras: „Kāpēc tu tik ļoti baidies?” ,  es Viņam atbildu: „Jā, arī tagad Tu esi klāt.”