Reinhards Kērners «Vēja atpūstas lapas» | Esejas

(attēlā - Horeba kalns)

PRIEKŠVĀRDS

Elija Horeba kalnā. Sevī vērsts, klusu sēdošs savas alas priekšā – tā Zīgers Kēders ir uzgleznojis Vecās derības Dieva vīru. Viņa rokā krīt lapas, kuras viņam ir atpūtis lēns vējiņš. Elija nebija atradis Dievu ne vētrā, ne ugunī, ne zemestrīcē, kuru baismā darbība vēl ir gleznā redzama. Viņš pieredzēja Dieva klātbūtni, kā teikts Bībelē (1 Ķēn 19, 8-14), d’mama dakka, kā „klusu čukstošu balsi”. Jūdu teologs Martins Būbers no ebreju valodas ir tulkojis vēl precizāk – kā „liegu klusuma balsi”.

Šo balsi var dzirdēt katrs cilvēks. Ja manī ir pietiekami daudz klusuma, arī es varu to uztvert. Ne akustiski, ausīm tas ir tikai klusums. Un tomēr – Dievs runā. Viņš runā, kā Bībelē daudzās vietās ir teikts, ar gudrību tieši dvēselē. Ar patiesībām, kas norāda uz tālāko. Tas ir viņa runas veids.

Ja mani uzrunā gudrība, ar mani ir runājis Dievs. Viņa norādošās patiesības atnāk pie manis, tāpat kā Elija rokā iekrīt vēja atpūstās lapas, un nav svarīgi, no kurienes tās nāk – no sarunām, piemēram, no grāmatām, no Bībeles, no mūzikas, dzejas vai mākslas, no ikdienas notikumiem …; vai no paša iekšienes dažreiz kā sirdsapziņas balss, dažreiz kā kāda atskārsme vai uzplaiksnījums. Ja es šīs izpausmes pamanu, tās aizskar manu sirdi un iekustina prātu. Ne reti tās pirmajā brīdī var būt arī nepatīkamas, bet tās izraisa dziļākas pārdomas. Ne tāpēc, ka tās būtu pēdējās un absolūtās patiesības, bet tās man norāda pāri domātā un izzinātā robežām, tās ievada, kā teikts Bībelē (Jņ 14, 26 un 16, 13), „visā patiesībā”.

Šad un tad es īsumā uz lapiņas pierakstu to, ko esmu „dzirdējis” un pēc tam pārdomājis. Gada laikā tādā veidā sakrājas vairākas lapas. Lapas, kas man ir atvējotas.

Ne vienmēr es katru lapiņu izmantoju priekšlasījumam, ko tajā brīdī gatavoju, vai grāmatai, kuru tieši tad rakstu. Un ne vienmēr vairākas lapiņas apvienoju vienā patstāvīgā tēmā. Pa lielākai daļai tās paliek kā atsevīšķas, atvējotas lapas.

Dažas no tām, vēlreiz pārskatītas un pārdomātas, es šeit gribētu nodot tālāk, tematiski nesašķirotas, pilnīgi atsevišķas, kā pāris piemēru tam, kā Dievs arī šodien mūs var uzrunāt ar gudrību, ar norādošu patiesību.

Tam, ka lapu ir tieši četrdesmit, ir zināms pamats. Elijas gadījumā tās bija „četrdesmit dienas un četrdesmit naktis”, kuras viņš pavadīja ceļā uz Dieva kalnu Horebu (1 Ķēn 19, 8). Četrdesmit ir skaitlis, kas Bībelē bieži raksturo laika sprīdi, kuram piemīt liels simbolisks spēks. Vienmēr tas ir iekšējas apceres un iedziļināšanās laiks, kas padara iespējamu ieklausīšanos gudrībā un personīgu skaidrības iegūšanu par kādu norādošu patiesību. Ar tieši četrdesmit lapu izvēli es simboliski gribu uzsvērt, ka „līdzieklausīšanās” tajā, ko es nākamajās lappusēs jums tālāk nodošu, prasa laiku klusumam un apcerei, varbūt agrā rīta stundā, varbūt pusstundu vakara miera, varbūt brīdi katrā no četrdesmit dienām, gatavojoties Lieldienām.

Ko no manām lapiņām iegūs lasītājs, paliek viņa paša ziņā. To, kas man ir kļuvis par norādošu patiesību, viņiem nekādi nav jāpāraņem kā „norāde” sev. Taču varbūt viena vai otra lapa var piesaistīt uzmanību „klusajai gudrības balsij”, kura uzrunā arī viņus, vienalga, vai viņi ticētu Dievam, vai būtu citādi. Jo „gudrības gars” – tāda ir mana personīgā pieredze gandrīz septiņu gadu desmitu garumā šeit, Austrumvācijā, – nejautā pēc reliģiskās piederības vai pasaules uzskata orientācijas; tas „pūš, kur grib” (Jņ 3, 8).

Reinhards Kērners

Birkenverderes Karmela klosteris

Vai mēs tagad nonāksim Bībelē? Jautāja man sešgadīgs zēns un aiz sajūsmas ielēca man rokās. Tas notika bērnu katehēzes nedēļas laikā, gandrīz pirms četrdesmit gadiem Gerlicē, kur es, tikko iesvētīts priesteris, darbojos kā kapelāns. Neaizmirstams gadījums – zēna jautājums noveda mani pie atziņas, kas ietekmēja visu manu ticības ceļu.

Atgadījās, ka kāds vecāks zēns futbola spēles laikā bija savainojis kāju. Es pārsēju viegli asiņojošo ievainojumu, un sešgadnieks man palīdzēja. Īsi pirms tam es katehēzes laikā biju pastāstījis Jēzus līdzību par žēlsirdīgo samārieti, kas pārsēja ievainotā brūces (Lk 10, 25-37). Tas acīmredzot bija ļoti iespaidojis sešgadnieku, kas nemaz nebija kristīts, un kura vecāki kopā ar viņu līdz šim nebija manīti nevienā dievkalpojumā. Kad nu tagad tūlīt pēc katehēzē dzirdētā, arī viņš bija palīdzējis ievainotajam, tad …

Es tikai vēl atceros, ka zibensātrumā atmetu domu uz viņa jautājumu atbildēt ar nē. Ne tikai tāpēc, lai neliktu viņam just vilšanos, bet gan tādēļ, ka man šajā brīdī pēkšņi kļuva skaidrs, ka ar manu Bībeles izpratni kaut kas nav kārtībā. Esmu mācījies, ka Bībelē neko vairs nevar pielikt, jo tā satur Dieva Atklāsmi, un tā līdz ar pēdējā apustuļa nāvi ir noslēgusies. Vismaz es tā sapratu attiecīgos teoloģiskos traktātus.

Un tagad man tas nedeva mieru. Mazs puika, turklāt vēl nekristīts, bija mani novedis pie tā, ka man vajadzēja vēlreiz no jauna sākt pārdomāt vienu no kristīgās teologijas galvenajām atziņām.

Pats par sevi saprotams – Bībele irBībele. Tā satur rakstus, kuri Baznīcas vēstures pirmo gadsimtu gaitā ir tikuši izvēlēti un kanonizēti no liela reliģisko rakstu skaita, kas sarakstīti laikā pirms Jēzus un laikā pēc Jēzus. Tas ir noslēgts darbs, kuru ar jauniem tekstiem var paplašināt tikpat mazā mērā kā Ģētes vai Šillera darbus. Un tomēr, tas man tagad ātri kļuva skaidrs, ir starpība. Bībelē ir tālāk nodota Dieva Atklāsme, tātad tas, ko Dievs reiz jūdu tautas cilvēkiem – vispirms jau caur Jēzu Kristu – ir licis uzzināt. Taču tā parāda arī to, kā cilvēki Dieva Vārdu un Jēzus Labo Vēsti īsteno dzīvē. Un to cilvēki darīja jau toreiz un dara vēl līdz pat šai dienai. Tādēļ teoloģiskajā literatūrā var lasīt, ka cilvēki, kas dzīvo un rīkojas evaņģēlija garā, var tikt uzskatīti par „dzīvo Bībeli”. Daudziem tā ir vienīgā, kuru viņi vispār „lasa”.

Tā skatoties, man bija pamats uz puikas jautājumu: „Kapelāna kungs, vai mēs tagad nonāksim Bībelē?” atbildēt: „Nu, skaidrs, es mūs nupat tur ierakstīju”. Pie šīs spontānās atbildes es varēju palikt arī pēc saviem teoloģiskajiem Bībeles pētījumiem.

Bet man toreiz vēl kaut kas ienāca prātā, un arī par to man galu galā jāpateicas mazajam zēnam, kas ar savu jautājumu man deva ierosmi jaunām pārdomām. Bībele mums pastāsta ne tikai, ko Dievs reiz darīja zināmu cilvēkiem, bet tā atklāj arī to, kā Dievs runā ar mums – toreiz un tagad.

Bībeles tekstos gan Vecajā, gan Jaunajā derībā runā par gudrību, ar kādu Dievs mūs uzrunā, un par patiesību, ko mums māca Svētais Gars. Dievs ir viss cits, tikai ne klusējošais Dievs. Viņš ar mums runā. Viņa klusēšana – tā nesen grāmatā par pravieša Elijas Horeba kalna pieredzi rakstīja Bībeles teologs Vilhelms Bruners – ir tik „ļoti plāna”, ka viņa balss ir gan „nedzirdama ārējai ausij, bet labi saklausāma iekšējai”. Dievs tiešām runā! Tikai Viņš nerunā līdzīgi mums. Viņa valoda ir gudrība, norādošā patiesība. Kad, vienalga no kurienes, pie manis nonāk kāda patiesība, kura mani, mani gluži personīgi, uzrunā un norāda uz tālāko, tad ar mani runā Dievs, visu patiesību avots. Tā ir kļuvusi par svarīgāko atziņu manā ticības ceļā. Tā ir iespaidojusi visu manu dzīvi un manu kā dvēseļu aprūpētāja darbību.

Un es esmu pilnīgi pārliecināts: arī ar sajūsminātā „pagānu” zēna jautājumu mani ir uzrunājis Dieva gudrības gars.

* * * * * * *

Jahve – Vecajā derībā, Bībeles pirmajā daļā, šis vārds minēts vairāk nekā seštūkstoš simts reižu. Un tomēr, Bībeles tulkojumos tas nav pamanāms. Tur, kur ebreju valodā rakstīts JAHVE, tulkojumos ar nedaudz izņēmumiem stāv rakstīts KUNGS.

Šodien, pateicoties reliģijas vēstures pētījumiem, mēs zinām, ka gadu simtiem, droši vien pat gadu tūkstošiem, Jahves vārdā ir saukta viena no dabas dievībām, kura senajos Austrumos tika godināta kā vētras un negaisa dievs. Daudz kas liecina par to, ka senajās semītu valodās vārds Jahve nozīmēja „viņš pūš”. Kad nomadu un uz vietas dzīvojošās ciltis mūsdienu Izraēlas un Palestīnas teritorijā ap 1300 gadu pirms Kristus sāka apvienoties, veidojot tautu, šis dievs arvien vairāk un vairāk kļuva par galveno kopīgo Dievu – par kara Dievu cīņā pret ienaidniekiem. Izveidojušās tautas valdnieki ķēniņš Dāvids un viņa pēctecis ķēniņš Salomons ap 1000 gadiem pirms Kristus Jeruzalemē viņam izveidoja svētvietu un padarīja viņu par nacionālo Dievu. Izraēlā un Judejā, valsts ziemeļu un dienvidu daļā, viņš kļuva par stiprāko Dievu neskaitāmu pārējo dievu vidū, kuru eksistencei jūdu tauta vēl ilgi ticēja.

Vēlāk, kopš Babilonas trimdas laikiem, 6.gadsimtā pirms Kristus vārds Jahve tika dots pavisam citam Dievam. Gūstā aizvestie, dzīvojot svešumā, nāca pie atziņas, ka aiz visas pastāvošās īstenības ir jābūt kādai vēl lielākai īstenībai, jābūt Radītājam un visa esošā dziļākam pamatam. Tie nevarēja būt redzamie vai neredzamie dabas spēki, kā saule, vētra u.tml., kurus līdz šim uzskatīja par dieviem. Kā visa esošā Radītājs šis no jauna iepazītais Dievs, to viņi tagad atzina, varēja būt tikai viens vienīgs Dievs, vienmēr savai radībai klātesošs, bet nekad ne daļa no tās.

Mēs nezinām, kas bija pirmais, kas nonāca pie šādas atziņas. Drīz pēc tam vēl trimdā un pēc trimdas radušies Bībeles raksti to saista ar Abrahama un Mozus vārdiem. Iespējams, ka jau pirms gadu desmitiem, vēl dzimtenē, dažiem bija radusies šāda nojausma. Tagad reizē ar vēsturiskajiem satricinājumiem šī atziņa izplatījās arvien vairāk un vairāk. Tie, kas bija nonākuši pie šīs drošās pārliecības, sacīja, ka tā ir Dieva dāvana, ka Dievs ir ļāvis sevi iepazīt, ka Viņš ir sevi atklājis.

Ebreju un aramiešu valodā runājošiem jūdiem agrākais Dieva vārds ieguva jaunu jēgu. „Jahve” viņu uztverē tagad nozīmēja „Viņš ir te” un „Viņš izsauc esamībā”. Taču šīs divas zilbes tikpat labi var nozīmēt „Viņš izsauca esamībā” un „Viņš izsauks esamībā”, kā arī „Viņš ir te”, „Viņš bija te” un „Viņš būs te”, vienlaicīgi aptverot pagātni, tagadni un nākotni.

Tas, ka vārdu „Jahve” drīz vairs neizrunāja, nebija saistīts tikai ar godbijību pret lielo, svēto un patieso Dievu. Šādai attieksmei reizē vajadzēja aizkavēt to, ka tauta vēl bieži pielīdzināja jauno Jahvi vētras un kara Jahvem.

Un pakāpeniski izveidojās izjūta, ka „Viņš ir te” ir vārdi, ar kuriem Dievs pats sevi ir atklājis. Jo „Jahve” var uztvert arī kā „Es esmu te” un „Es izsaucu esamībā”, atkal darbības vārdā ietverot visus laikus. Dievs pats saka, vēršoties pie mums, cilvēkiem: „Es esmu te” (Izc 3,14). „Jahve” kļuva vārds, kas jāuzklausa, nevis vārds, kādā jāuzrunā. Ar stāstu par Mozu un degošo ērkšķu krūmu tādā veidā, kādā mēs to iepazīstam, šo atziņu uztvēra arvien vairāk cilvēku (Izc 3, 1-14). Katrā ziņā jaunais skats uz Dievu veidojās tikai pēc Babilonas trimdas.

Man šis īsais vārds Jahve ir kļuvis par gudrības vārdu, jā, par pilnīgi norādošu patiesību. Dievs ar šo vārdu man saka: „Tu, Reinhard, uzklausi mani! Es esmu te! Pastāv vairāk īstenības nekā tavs prāts ar piecām maņām spēj uztvert. Es ienāku tavā sirdī kā vēl lielāka īstenība. Tu ar savu saprātu vari mani patiesi pieņemt. Es esmu te, es biju te un es būšu te, tev pavisam tuvu…”

Kad es klausos, kā Dievs ar mani runā, tas manī kaut ko dara. Dažreiz ir tā it kā Tas, kas ar mani runā, pats pamostas manā dvēselē, vai pareizāk – it kā mana dvēsele pamostas, lai uztvertu Dieva īstenību. Un katru reizi tas ir kā manas ticības atdzimšana. Es iekšēji tad esmu tādā pašā stāvoklī, kādā bija jūdu tautas cilvēki, kas spēja pieņemt Dievu kā visa esošā pamatu – ticības sākumos, kad Dievs pats sevi atklāja cilvēka saprātam.

Ticība „ticības mācībai” tad kļūst par ticību Dievam. Šajā brīdī veidojas attiecības. Es varu pateikt „Tu” tam, kas man saka „Es esmu te”. Es varu viņu uzrunāt: „Tu, kas esi Esošais”, un ar to tiešām vērsties pie Viņa paša, nevis pie „ticības mācībā” iemācīta Dieva. Viņš ir uzsācis sarunu, es varu vērsties pie Viņa – dažreiz ar vārdiem un savas sirds izjūtām, dažreiz klusējot …

„Jahve – Es esmu te”: gudrības vārds, reiz atnācis pie jūdu tautas. Un no Bībeles atnācis arī pie manis, lai es varētu ieklausīties tajā pašā balsī.

Katra ticības mācīšana, tas man gadu gaitā ir kļuvis skaidrs, patiesībā ir jānoved līdz šai klausīšanās pieredzei. Citādi mēs tikai nododam tālāk jēdzienu par Dievu, kas tiek arī jēdzieniski uztverts, un tad brīnāmies, ka šodien arvien mazāk cilvēku šo mācību grib dzirdēt. Mums gluži pretēji ir jānovada līdz tai pieredzei, no kuras radās ticība Dievam, un katrā cilvēkā šai ticībai ir jārodas no jauna, lai tai būtu pamats un tā liktu cilvēkam līdzdarboties.

Mūsu ticības mācīšanai ir jābūt mistagoģiskai, to vienmēr ir zinājuši lielie kristīgā garīguma pārstāvji. Tai ir jānoved pie noslēpuma (mysterium), kura apzināšanās liek cilvēkam iekšēji atvērties un izbrīnā jautāt: „Kāpēc mūsu pasaule vispār pastāv un kāpēc nav tā, ka tā nepastāv? Kāpēc mēs vispār esam un kāpēc nav tā, ka mēs neesam?” Un tad kā nojausma sirdī, kā „klusa, čukstoša balss” (1 Ķēn 19,12) par sevi pavēstī tā īstenība, kas stāv aiz visām īstenībām, un kurai mēs esam pateicīgi par savu esamību.

Tas, ka Baznīca nolema – Katoļu Baznīca vēl nesen atkārtoti – Bībeles tulkojumos aizvietot vārdu JAHVE ar vārdu KUNGS, varētu atbilst senai kristīgai tradīcijai. Tā varētu būt arī cieņas parādīšana jūdiem, mūsu „vecākajiem brāļiem un māsām” (Jānis Pāvils II), JAHVE, „lielo vārdu”, kā viņi saka, Svēto Rakstu lasījumos aizvietot ar „Adonai (Kungs)”. Bet mūsdienu cilvēkiem, arī mums, kristiešiem, ar to tiek atņemts atslēgas vārds, kurš mums palīdzētu autentiski un pietiekami dziļi izprast Bībeles tekstus. Un tas atņem mums iespēju attiecības atsedzošo vārdu „Es esmu te” sadzirdēt kā personīgi mūs uzrunājošu.

Vai nebūtu labāk sekot judaisma paraugam un izvairīties no Dieva apzīmējumiem, kuri – kā šodien vārds „Kungs” – skatu uz Dievu drīzāk aizēno. Vai nebūtu labāk, lasot Vecās derības tekstu, vārdu „Kungs” aizvietot ar Jahve un „Es esmu te”, vai – kā šodien ir gandrīz visos jūdu Bībeles tulkojumos – ar „Mūžīgais”, „Viņš” vai „Tu”. Vismaz Rakstu lasījumos dievkalpojumos. Un arī lūgšanu uzrunās, ja vien iespējams: „Tu, kas esi klātesošs” – „Kungs, visvarenais Dievs” vietā. Nepiedienīgi jautājumi, es zinu. Bet ne es tos tādus padaru.

* * * * * * *

Žēlsirdība – attieksme, kas ir svarīga visiem, kam svarīga ir cilvēcība. Bībele to uzskata par pamattikumu cilvēciskajā saskarsmē. Un par Dieva būtisko īpašību. Kas ir jāsaprot ar žēlsirdību, es reiz īsti aptvēru ar norādošās patiesības doto pieredzi.

Kā teologs es zināju, ka ebreju valodā vārds žēlsirdība un žēlošana ir rachamin, kas burtiski nozīmē – kā mātes klēpī. Tas ir atvasināts no vārda rechem – mātes klēpis. Kad jūdu tautas Svētajos rakstos runā par žēlsirdību un žēlošanu, ar to ir domāta attieksme, kāda mātei ir pret saviem dēliem un meitām: viņa tos ir nēsajusi savā klēpī, laidusi pasaulē, pie savas krūts barojusi, un tāpēc viņa nevar citādi, kā tikai viņus mīlēt. Kādus ceļus vēlāk dzīvē bērni arī neietu, viņai tie paliek dēls un meita. Viņa pret tiem izturas „kā mātes klēpī”.

Ka Dievs ir žēlsirdīgs, kā teikts Bībelē, nozīmē daudz vairāk, jā pavisam ko citu kā to, ka pie zināmiem nosacījumiem Viņš ļauj „valdīt žēlsirdībai”. Viņa žēlsirdība ir pašsaprotama un beznosacījumu mīlestība. Isaja grāmatā pasaules Radītājs saka: „Vai māte savu zīdaini aizmirst, vai nemīl to, kas no klēpja nācis? Pat ja tā tevi aizmirstu,es tevi neaizmirsīšu! Redzi, sev delnās tavu vārdu esmu iegriezis …” (Is 49, 15f).

Līdzīgi arī cilvēciskā žēlsirdība nozīmē vairāk nekā „izrādīt žēlsirdību” un „apžēloties par trūkumcietējiem”.

Jēzus padziļināja savas tautas ticību Dieva pašsaprotamai un beznosacījumu mīlestībai ar to, ka Viņš pats tāds bija, un tā rīkojās kā žēlsirdīgais Dievs. Viņa Vēsts bija: Dievs ir Abba, tēvišķīgi un mātišķīgi mīlošaisnDievs – Viņš tevi mīl pirms jebkādiem nopelniem un neskatoties ne uz kādām vainām. Tas, kas šo vēsti sevī pieņēma – tā stāsta Jaunās derības raksti – varēja tikt dziedināts garā un miesā. Un tajā paša laikā Jēzus sauca cilvēkiem: „Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!” (Lk 6,36)

Kā jau teikts, es to visu zināju. Savās lekcijās par ticību un garīgo dzīvi es arī tā stāstīju. Bet kāpēc zināt un būt pārliecinātam ir viens, taču to piedzīvot kā gudrību, kā norādošo patiesību pavisam kas cits. Vārds žēlsirdība kļuva par gudrību un līdz ar to vēl dziļāk nekā līdz šim iespiedās sirdī pēc tam, kad kāda sieviete sarunu seminārā dalījās savā pieredzē. Viņa mēģināja reiz Dieva mīlestībā „kā mātes klēpī” iejusties kā māte – perspektīva, kas man dabiski ir palikusi sveša. Viņa uzrakstīja par šo pieredzi, tā kā es varu šeit ar viņas atļauju to tālāk darīt zināmu „oriģinālā”.

Es reiz mēģināju izsekot, ko no mātes skatupunkta nozīmē: „Kā Dieva mīlētie...”(Kol 3,12). Tāpēc bija nepieciešams mainīt perspektīvi: no bērna mīlestības pret saviem vecākiem uz mīlestību, kādu māte izjūt pret savu bērnu. Un tad es varu runāt no savas personīgās pieredzes.

Kad manu dēlu tūlīt pēc piedzimšanas uzlika man uz vēdera, mani pārņēma grūti aprakstāma sajūta. Es nevarēju beigt brīnīties. Tik mazu es savu bērnu nebiju iedomājusies:tik sīkas mazas plaukstiņas, mazas rociņas u.t.t. – cilvēks kā cilvēks, tikai daudz, daudz mazāks – un viņš mierīgi atdusas uz tevis. Ne domas vairāk par nupat pārciestajām ķermeņa sāpēm. Kad es pieskāros viņa pirkstiņam, mazais tūlīt cieši satvēra manu.Tas, ko mediķi pavisam lietišķi sauc par tveršanas refleksu, kaut ko ar tevi izdara, un tu vēlies teikt mazajam cilvēciņam: „Nebaidies, es esmu pie tevis! Kas arī nenotiktu, es būšu pie tevis, cik ilgi vien dzīvošu …” Šajā mirklī es izjutu lielāko un dziļāko mīlestību, uz kādu vien cilvēks ir spējīgs. Un šī mīlestība nepāriet.
Mātei ir pietiekami daudz laika, lai noskaņotos bērnam.Viņa sajūt to jau ilgi pirms dzimšanas. Viņa domā un jūt līdz ar nedzimušo, un viņai ir priekšstats, kā bērnam būtu labāk, vai kā viņš izskatīsies. Bet, ko arī viņa iepriekš nebūtu iztēlojusies, kad bērns ir piedzimis, viņa to pieņem tādu, kāds viņš ir. Viņa nevar citādi, kā tikai šo bērnu mīlēt. Viņš ir daļa no viņas pašas, un tāds arī paliek.

Mātei pret saviem bērniem visas dzīves garumā ir ļoti īpaša attieksme – mīlestība, kas pavada bērnu visu dzīvi, mīlestība, kas ļauj viņai ņemt dalību tā dzīvē. Viņa kā māte jūt to, kas ar bērnu notiek, vai tas būtu labs vai slikts. Māte un bērns ir cieši saistīti. Vienmēr. Arī tad, kad bērns iet jau savus ceļus, un varbūt ne vienmēr labus, starp viņu un māti pastāv sīs neredzamās saites.

Katra māte to jūt. Un pat ja būtu kāda māte, kas tā nespēj just, par Dievu gan mēs katrā gadījumā varam tā domāt. Viņš taču nevar just mazāk nekā es un citas mātes, kuras man saka: „Es saprotu, kā tu to domā!”

Sarunu laikā S. Kundze šīs domas izteica vēl daudz dzīvāk. Varbūt tie bija ne tikai viņas vārdi, varbūt tas bija viņas starojums, viņas mātišķā būtība, kas mani – un acīmredzot arī pārējos sarunu biedrus – dziļi iespaidoja. Protams, tur nāca klāt arī manas atmiņas par savu māti. Katrā gadījumā man šajā brīdī bija tā, it kā pati patiesība būtu man parādījusi, kas ir domāts ar vārdu ‘žēlsirdība’. Ar S. kundzes muti runāja gudrība, ar kuru Dieva žēlsirdība pati deva man ziņu …

Es iedomājos par sava ordeņa tēvu, spāņu karmelītu Jāni no Krusta. Viņš salīdzinaja Dievu ar „mīlošu māti” (Tumšā nakts, II 1,2), un tas, ko viņš šajā sakarā rakstīja, bija viss kas cits, tikai ne teorētiskas teoloģiskas zināšanas. Arī viņš to bija piedzīvojis tieši kā gudrību, iespējams ne pēdējā kārtā no savas mātes Katalīnas.

Cik ļoti pa labu nāk mūsu Baznīcas ticības mācībai, ka arvien vairāk sieviešu runā par Dievu, un viņas ar savo sievišķo redzējumu koriģē un papildina vīriešu teoloģiju.

Un cik labi tas būtu mums visiem, es domāju pie sevis, ja mātes vēl vairāk nekā līdz šim tieši kā mātes mūsu nežēlīgajā pasaulē sludinātu tēvišķi-mātišķā Dieva žēlsirdību, kura liek justies „kā mātes klēpī”.

* * * * * * *

„… viņš atradīs to sēžam vārtu priekšā”.

Ar „to” ir domāta gudrības balss, un ar „viņš” – cilvēks, kas to ievēro. Šī rindiņa ir atrodama Vecajā derībā GUDRĪBAS GRĀMATĀ jeb SOLOMONA GUDRĪBAS GRĀMATĀ. Faktiski tā ir panta rindiņa no ļoti garas dziesmas, kas ir grāmatas galvenā daļa. Šajā konkrētā vietā dziesmas teksts ir šāds (Gudr. 6, 12-14).

Spulga ir gudrība, tā nevīst nekad;

Kas viņu mīl – tiem viegli pamanāma;

Kas pēc tās tiecas – atrodama;

Kas alkst – tos apsteidz,

Pirmā iepazīstinot ar sevi;

Kas viņu meklē rīta agrumā, nav pūles jāpieliek,

Viņš atradīs to sēžam vārtu priekšā.

Man šis teksts ir sen pazīstams, jo vairāk tādēļ, ka noteiktās gada dienās tas tiek lasīts dievkalpojumā. Bet pat pēc tam, kad es apzinājos, ka ar Bībeles vārdu „gudrība” ir domāta norādošā gudrība, ar kuru Dievs mūs, cilvēkus, uzrunā, tas man neko daudz neizteica. Norādošā patiesība jau „rīta agrumā”? Līdz kādiem savas dzīves piecpadsmit gadiem es biju ilggulētajs, tātad vienmēr pārāk miegains, lai tūlīt pēc piecelšanās spētu pievērst uzmanību „gudrības balsij”. Un, ja vispār kaut kas tūlīt pēc pamošanās sēdēja manu durvju priekšā, tad te atbilstošāka bija pavisam cita dziesma, kura 80-to gadu beigās bieži bija dzirdama pa radio:

Labu rītu,

Mīļās rūpes,

Vai jau visas esat klāt …

Tā gāja, līdz es atradu sevī spēku izmainīt savu diennakts ritmu, ne bez pateicības „mīļajām rūpēm”, kas jau tāpat neļāva man gulēt ilgāk, kā vajadzīgs. Kopš tā laika klusie brīži no rīta, vēl pirms klostera brāļu kopīgajām lūgšanām man apstiprina, ka tas tiešām tā ir: kas Dieva gudrību meklē rīta agrumā, bez pūlēm atradīs to sēžam durvju priekšā. Un pat abas nākamās rindiņas ir izrādījušās patiesas:

Jo gudrības apcerē sapratnes pilnība;

Kas tās dēļ paliek nomodā, ir drīz no rūpēm brīvs.

Man ir bijušas palīdzīgas abas dziesmas gan tā no Bībeles, gan no radio. Tās abas kļuvušas par norādošo patiesību, un es esmu pateicīgs, ka tās abas ir manā sirdī un līdz pat šai dienai es tās varu dziedāt – pēc vajadzības, un ne reti vienā un tajā pašā rītā.

Vienmēr tā pati „mazā vienkāršā patiesība” esot tā, kas viņai sakāma, Edīte Šteina rakstīja kādā vēstulē, kurā cita starpā runa bija par viņas priekšlasījumu tēmām, kurus viņa gados, kas sekoja viņas kristībai, noturēja neskaitāmos kongresos un konferencēs. Vārds vārdā tas skan šādi:

Pamatā tā ir tikai maza, vienkārša patiesība, kas man jāpasaka: kā cilvēkam sākt dzīvot, turoties pie Kunga rokas. Ja cilvēki prasa no manis kaut ko citu un liek priekšā garīgas tēmas, kas man ir ļoti tālas, tad es varu tās paņemt tikai kā ievadu …

Cik atceros, tie bija gandrīz vai pirmie Edītes Šteinas vārdi, kurus es iepazinu, izlasot tos kādā citātu apkopojumā, kas bija ņemti no viņas ļoti plašo rakstu klāsta. Tas varētu būt noticis īsi pirms manas iestāšanās Karmelītu ordenī, pirms gadiem 35. Jau lasot, mani šie vārdi ļoti uzrunāja un gadu gaitā atkal arvien noveda pie pārdomām par to, ko tad es īsti gribu pateikt. Rezultāts – vienmēr tas pats, tikai katru reizi no dažādiem skatupunktiem un katru reizi citādi iesaiņots. Vai tās būtu manas eksercīciju lekcijas, sprediķi vai grāmatas – pamatā tā ir tikai maza, vienkārša patiesība, ko es gribu pateikt: kā cilvēkam sākt dzīvot, turoties pie Kunga rokas. Protams, es to izsaku nedaudz citādi. Es nesaku „turoties pie Kunga rokas”, bet drīzāk – kā arī Edīte Šteina to ir domājusi – „dzīvot kopā ar Jēzu, skolotāju, brāli un dievišķo draugu” un „dzīvot kopā ar dievišķajiem Trim”. Bet tas vienmēr ir viens un tas pats.

Kāpēc tas tā ir? Katrā ziņā ne tāpēc, ka es to jau iepriekš būtu pieņēmis vai padarījis par „pastorālu koncepciju”. Es vienkārši citādi nevaru. Šī mazā vienkāršā patiesība ir manī. Varbūt ar Edītes Šteinas vārdu palīdzību – un toreiz tieši īstajā laikā – es to tikai labāk apzinājos.

Kā cilvēks var sākt dzīvot, turoties pie Kunga rokas – tieši tāda ir arī manas paša dzīves „tēma”, kuru man kādreiz uzvēdīja „liega klusuma balss” …, vēl ilgi pirms manas sastapšanās ar šo Edītes Šteinas tekstu. Un tieši tas ir tas, ko es gribu pateikt. Un ja arī cilvēki vēlētos ko citu, viņi galu galā no manis dzird tikai vienu un to pašu.Bet varbūt arī viņos jau slēpjas šī mazā vienkāršā patiesība, un viņi tikai grib, lai tā paliek viņu apziņā …

Līdzīgi arī cilvēciskā žēlsirdība nozīmē vairāk nekā „izrādīt žēlsirdību” un „apžēloties par trūkumcietējiem”.

Mātei ir pietiekami daudz laika, lai noskaņotos bērnam.Viņa sajūt to jau ilgi pirms dzimšanas. Viņa domā un jūt līdz ar nedzimušo, un viņai ir priekšstats, kā bērnam būtu labāk, vai kā viņš izskatīsies. Bet, ko arī viņa iepriekš nebūtu iztēlojusies, kad bērns ir piedzimis, viņa to pieņem tādu, kāds viņš ir. Viņa nevar citādi, kā tikai šo bērnu mīlēt. Viņš ir daļa no viņas pašas, un tāds arī paliek.

Cik ļoti pa labu nāk mūsu Baznīcas ticības mācībai, ka arvien vairāk sieviešu runā par Dievu, un viņas ar savo sievišķo redzējumu koriģē un papildina vītiešu teoloģiju.

Lai iet vēl viens gads, teica kāda ordeņa provinciāls, kad ordeņa brāļi sāka diskutēt, vai, ņemot vērā apstākļus, ka klosterbrāļu skaits nepieaug, bet pieaug to vecums, ir vērts klosteri vēl tālāk uzturēt. Viņa nostāja man imponēja, jo vairāk tādēļ, ka neradās iespaids – viņš baidītos no tuvojošām pārmaiņām. Viņš teica, ka gribot tikai „reiz arī Dievam ļaut piedalīties plānošanā”. Un tiešām nākamā gada laikā, izgaismojās ceļš, kādā veidā klosteri saglabāt. Iesaistot klostera darbā laju līdzstrādniekus, kļuva iespējams izveidot vietu ar garīgās aprūpes un padomdevēja ievirzi, kura šodien kļuvusi par svētību visam reģionam.

Lai iet vēl viens gads… Jau bieži es šos vārdus atkal atceros. Kopš tās reizes, kad es tos dzirdēju, tie manī ir iemājojuši un šad un tad atgādina par sevi, parasti klusumā Dieva priekšā, kur tie atgriežas manā apziņā kā „norādošā patiesība”. Ne tā, ka es tos uztvertu burtiski un vienu gadu par to vairs nedomātu, bet ir tā, it kā Dievs gribētu jautāt: Vai tu neļautu arī man reiz piedalīties plānošanā? Tas mani pasarga no pārāk ātras izšķiršanās un liek turēt acis vaļā, lai vērotu, vai Dievs gadījumā nenorāda uz ceļiem, par kuriem līdz šim neesmu domājis.

Mums, cilvēkiem, arī man, ir nosliece visu plānot pašiem, izejot, kā likums, no tīri racionāliem un pragmātiskiem apsvērumiem. Tas tā notiek gan personīgā, gan sabiedriskā dzīvē. Un arī Baznīcā. Bet tā nenotiek „Dieva valstībā”. Tur, kur Dievs drīkst piedalīties plānošanā, bieži notiek brīnumainais … – un, Dievs ir liecinieks, tā nav tikai mana pieredze.

Lai iet vēl viens gads … Kad man šie vārdi ienāk prātā, tie man atgādina Jēzus līdzību par vīģes koku, kas jau trīs gadus nav nesis augļus. „Kungs, atstāj to vēl šo gadu”, tur ir rakstīts, „kamēr es to aproku un apmēsloju. Varbūt tas turpmāk nesīs augļus, bet, ja ne, tad liec to nocirst” (Lk 13, 6-9) Jēzus man tad saka: „Nocirst” tu varēsi vēl vienmēr, bet uzticies Dievam un uzticies vīģes kokam, kas arī ar to nebūtu domāts; taču vienreiz tomēr pieļauj, ka ir iespējami „augļi”, ar kuriem tu vispār neesi rēķinājies.

* * * * * * *

Tas varētu būt risinājums! Tā es pēkšņi iedomājos. Jo nupat man prātā ienāca ideja, par kuru es līdz šim nekad nebiju domājis. Es tūlīt zināju: man ir tajā „jāieklausās”. Tā ir doma, kura mani ved tālāk …

Cik bieži es to jau biju piedzīvojis! Visdažādākajās situācijās. Daudzreiz pēc tam, kad ilgi biju meklējis risinājumu, un daudzreiz pavisam tieši, bez iepriekšējas nojautas. It kā pār mani būtu nākusi „iedvesma”. Es tai sekoju – vai arī tā seko man? – un pamazām no tās izveidojas „norāde”, vismaz nākamajam solim.

To pazīst katrs cilvēks. Tā ir pieredze, kas mūs vieno, vienalga, kāda nebūtu mūsu ievirze pēc pasaules uzskata, reliģijas vai garīguma. Un tam, kas šādām „iedvesmām” pievērš uzmanību, tās var kļūt par ierosmi domāšanai un rīcībai – arī tas ir katram cilvēkam pieejams.

Ja turpinu nodarboties ar to, kas mani ir „iedvesmojis”, arvien par to domāju un pārdomāju, tas ļauj izlausties cauri spriedumiem un aizspriedumiem, ienes gaismu tumsā un ierosina mani darīt to, ko līdz šim nekad neesmu darījis. Ja es to turpretim nobīdu malā, ļoti iespējams pēc tam kaut kad teikšu: „Kaut es būtu toreiz klausījis savai iekšējai balsij!”

No kurienes nāk šādas „iedvesmas”? Personīgi es tādās reizēs saku „Paldies!”. Un to es nesaku savai zemapziņai, un arī ne Universam, bet gan Dievam. Es ticu, ka visa gudrība, visa norādošā patiesība galu galā nāk no Viņa, kādā veidā un ar kā palīdzību tā arī neienāktu manā apziņā. Uz Jēzu Kristu un uz Bībeles Rakstiem orientēta reliģiskā dzīve man nozīmē nevien uzrunāt Dievu, bet gan sarunāties ar Dievu, arī par „iedvesmām”, ko Viņš man sūta.

* * * * * * *

10.

Tu. Tikai divi burti. Īsāks vārds nemaz nevar būt. Es nezinu, kad es to pirmo reizi izrunāju, un kad pirmo reizi dzirdēju, bet es varu pieņemt kā drošu, ka es to dzirdēju agrāk nekā izrunāju, ka Tu, kas apzīmēja mani, bija agrāk nekā Tu, ar kuru es domaju kādu citu.

Jo vairāk es vēlāk par to pārdomāju, kas īsti notiek izrunājot un sadzirdot Tu, jo vairāk man kļūst skaidrs, ka vārds Tu ir norādošā patiesība – vai pareizāk, ka izrunājot un sadzirdot Tu, norādošā patiesība notiek.

Martins Būbers to ir izteicis šādi: „Tu, ar kuru kāds apzīmē mani, man norāda uz to, ka es esmu es. Un Tu, ar kuru es kādu apzīmēju kādu citu, norāda man uz patiesību, kas eksistē cits vai citi”.

Ja tas ir Dievs, kas mani ar norādošo patiesību uzrunā, tad Viņš runā ne tikai ar formulējamām domām vai iedvesmām un ne tikai ar notikumiem, kuri man kaut ko izsaka, tad Viņš uzrunā mani arī ar Tu sacīšanu un Tu saklausīšanu.

Kad es saku Tu un ar to kādu apzīmēju, notiek norādošā patiesība, un šī patiesība, kuru es uztveru, ir īstenība – pastāv cits vai citi.

Kad es dzirdu ‘Tu’ un zinu, ka tas apzīmē mani, notiek norādošā patiesība, un šī patiesība, kuru es uztveru, ir īstenība, kas esmu es.

Un īstenība, kas ir Dievs? Es to neuztveru pārdomās vai mācībā par Dievu, ne teoloģijā un ne Baznīcas mācībā, ne teoloģiskos traktātos un ne katechismā. Es to varu tikai klausoties uztvert reizē ar vārdu Tu, ar kuru Dievs uzrunā mani. Es varu tikai atbildot uztvert reizē ar vārdu Tu, ar kuru es uzrunāju Dievu.

„Tu…” – nav īsāka ceļa uz īstenību, kas esmu es, kas ir līdzcilvēks, kas ir Dievs.

* * * * * * *

11.

Dievs – maigi mīloša māte.

Tikai trīs vārdi, bet izšķirošākie manā dzīvē.

Pie gadījuma es savās lekcijās pastāstu, ka es reiz biju ateists. Gan tikai vienu gadu. Laimīgs, brīvs no visām reliģijām, „humānais ateists”. Līdz brīdim, kad viss mans ateisms tika aizpūsts pāris sekundēs. To panāca pāris rindiņu, kuras bija rakstījis Jānim no Krusta. Toreiz viņa darbi man vēl bija pilnīgi nepazīstami.

Šad un tad man jautā, kas tad tas bija par tekstu. Atbildēt uz to varētu būt pavisam vienkārši. Tie bija šie trīs vārdi.

Dievs esot, tā bija rakstīts lappusē, kuru es uz labu laimi biju uzšķīris, „maigi mīloša māte”. Tas bija citēts grāmatā, kuru īsi pirms mana lēmuma par teoloģijas studiju pārtraukšanu viens no mūsu profesoriem bija iespiedis man rokā: Vilhelms Šamoni, LŪGŠANA UN UPURIS (Paderborn 1953). Es to biju negribīgi sācis šķirstīt, braucot tramvajā pēc savas atvadu sarunas ar profesoru, un uzdūries šim tekstam. Tas bija citāts no Jāņa no Krusta grāmatas Tumšā nakts I, 1,2, 101. lpp.

Kā jau teikts, ar to būtu atbildēts uz jautājumu par tekstu, kurš mani iespaidoja. Bet ar to vien arī nav atbildēts, un tāpēc man līdz pat šim laikam sagādā grūtības sniegt par to informāciju.

Jo viens bija tas, kā minētie trīs vārdi iekrita man dvēselē, un kā tie tajā brīdī uz mani iedarbojās, bet otrs bija – un to es nevaru aprakstīt. Vēlāk es to nosaucu par savu „Damaskas stundu”. Šodien es to varētu nosaukt arī par „Horebas pieredzi”, par „liegas, klusas balss” pieredzi, kura man – vienā mirklī, vienā pavisam īpašā mirklī – iedvesa norādošu patiesību, reizē sirdī un prātā.

Jaunībā es kādā baznīcas internātā biju sastapies ar priekšstatu par Dievu, kas mani padarīja burtiski slimu. Man bija no tā jātiek vaļā, lai atbrīvotos no pastāvīgi klātesošajām, mokošajām bailēm no Dieva. Un tieši brīdī, kad es uz visiem laikiem gribēju šķirties no ticības un no Baznīcas, mani uzrunāja šī „balss”: Dievs ir kā „maigi mīloša māte”.

Tas biji Tu, Dievs! Un Tu man pateici, kas Tu esi īstenībā. No šī brīža mana dzīve sākās no jauna – tā kļuva par dzīvi kopā ar Tevi.

* * * * * * *

13.

* * * * * * *

23.

Baznīca zaudē uzticēšanos.

Neizklausās labi. Īpaši, ja runa ir par Baznīcu. Bet jau tad, kad es to šādā sakarībā pirmoreiz dzirdēju, man radās iespaids, ka arī tur ir apslēpta Dieva norādošā patiesība. Es sev toreiz jautāju: Ja jau Dievs runā ar mums ar patiesībām, vai tad ne arī ar šo patiesību, ar faktu, ka Baznīca zaudē uzticēšanos? Vai Dieva gars ar to mums neparāda, pie kā Baznīca īsti ir nonākusi, un kur tā virzās pašlaik?

Katrā ziņā patiesība ir tā, ka Baznīca, vispirms jau katoļu, ir zaudējusi uzticēšanos arī pat daudzu tai piederīgo vidū. Tas ir jūtams visā zemē no viena gala līdz otram, šodien vēl stiprāk un izteiktāk nekā toreiz. Un patiesība ir arī tā, ka šī attīstība nesākās ar ļaunprātīgās izmantošanas skandāliem, bet ar tiem tikai tika saasināta. Pēc daudzu cilvēku uzskatiem tās pamatā ir katoļu baznīcas kopējās izpausmes aina: tās klerikālā pašizveidošanās, arhaiskā baznīcas valoda, kādu izmanto ticības sludināšanā un liturģijā, pamatoti kritizētās reformu izmaiņas pēc cerību pilnā koncila un pēckoncila laika, tās struktūra un iecerētās „struktūras reformas”.

Ar laiku man kļuva arvien skaidrāks, ka situācijas nozīmīgumu tās izraisīto smago seku ziņā nedrīkst pietiekami nenovērtēt. Un tās cēloņi ir jāmeklē vispirms pašā Baznīcā. Un nevis – vismaz ne tikai – sekularizētajā un šķietami „bezdievīgajā” sabiedrībā.

Mums, kristiešiem, tā es šodien domāju un ticu, ir tikai vēl viena iespēja. Mums jāliek centrā Jēzus un viņa Evaņģēlijs. Un sevi pašus – kā Baznīcu – pašā malā. Ja mēs gribam būt Baznīca, kuru ir dibinājis Jēzus un kura ir Viņa sūtīta cilvēkiem, tad tas ir iespējams tagad un nākotnē tikai tādā gadījumā, ja, tāpat kā pirmajās kristiešu paaudzēm, mūsu vēsts būs Jēzus un viņa Dievs, nevis mēs paši kā Baznīca. Un tas jādara, pilnīgi neko neuzspiežot, ļoti neuzmācīgā veidā, izrādot uzmanību tik daudziem „no Baznīcas tālu stāvošiem” cilvēkiem kā mūsu līdzcilvēkiem, ievērojot viņu cilvēku cieņu un respektējot tos ceļus, kurus Dievs iet kopā ar viņiem un viņu „citādi domājošiem” cilvēkiem.

Vispirms mums tomēr jāpārtrauc censties „atgūt uzticēšanos Baznīcai”. Lai cik ļoti nepieciešami tas arī nebūtu, tas nedrīkst būt par mūsu reformu vienīgo un pēdējo pamudinājumu. Jo, izvirzot kā galveno šādu nolūku, mēs paliekam stāvot turpat, kur mēs esam – pie centieniem uzlabot Baznīcas „imidžu”, respektīvi, mūsu „imidžu”. Baznīca kā tāda tāpat jau nevienos laikos savā vēsturē nav guvusi pietiekamu uzticēšanos. Uzticību guva cilvēki Baznīcā, tie, kuri uzticējās evaņģēlijam, tie, kuri, psalma vārdiem runājot, rīkojās un lūdzās: „Ne mums, Kungs, ne mums, bet savam vārdam dodi godu savas žēlastības un uzticības dēļ” (Ps 115, 1). Tādi cilvēki, vīrieši un sievietes, arī šodien ir Baznīcā. Un viņu ir ļoti daudz! Viņi ir tikai jāatbalsta un jāizvirza, un, ja viņi to vēlas, jāuztic darbs un jāiesvēta.

* * * * * * *

24.

Te var vēl tikai palīdzēt, nospiežot taustiņu RESET, teica mūsu mājas pārzinis, kad mēs ierīkojām jauno apkures sistēmu. Programējot laikus un temperatūras dažādiem apsildīšanas iecirkņiem, mēs bijām tik ļoti pārcentušies, ka nekas vairs nestrādāja. Tikai tad, kad mainītie iestādīšanas lielumi bija atsaukti, un mēs atgriezāmies pie to sākuma vērtībām, viss sāka darboties.

Tas notika pirms kādiem desmit gadiem. Toreiz man spontāni ienāca prātā doma: tas ir kā dzīvē, dažreiz var līdzēt tikai RESET taustiņa nospiešana. Ar šo mazo, nenozīmīgo atgadījumu man tika uzdāvināta norādošā patiesība, par kuru kopš tā laika es atkal un atkal iedomājos.

Patiesi, dzīvē ir situācijas, kurās viss ir tik samudžināts un šķiet bez izejas, ka atliek tikai viens risinājums: Nospiest taustiņu RESET! Tas nozīmē jautāt: Kāds īsti bija visu manu līdzšinējo darbību sākuma punkts. Vai varbūt meklēt vēl dziļākus pamatus: Kā dēļ es visu uzsāku? Kā dēļ es īsti gribu dzīvot? – Un tad no šī atrastā sākuma punkta atkal soli pa solim pārbaudīt visu līdz šim noieto ceļu. Vai tas tiešām atbilst tam, ko es gribēju darīt un kā es gribēju dzīvot, vai zināmi apstākļi un notikumi, varbūt arī samierināšanās, aizspriedumi vai bailes, man pašam nemanot, to visu novadījušas gluži citā virzienā? Ne katrs solis ir bijis kļūmīgs, bet viens vai otrs tomēr.

Un tad? Dzīvi nevar tāpat kā apkures sistēmu ņemt un iestādīt „uz iepriekšējo”, es nevaru vēlreiz sākt visu no jauna. Bet es varu nākamos soļus likt tā, lai tie vismaz no šī brīža atbilstu manai dzīves koncepcijai.

Cik gan bieži man tā jau nav bijis, cik bieži mani ir glābis RESET taustiņš! Mani un arī citus, kuriem es rekolekciju vai garīgo sarunu laikā esmu varējis nodot tālāk šo norādošo patiesību: „Nospiest taustiņu RESET” – un tad spert nākamos soļus, izejot no paliekošā un būtiskā, no sākotnējām vērtībām.

Mana „norādošā patiesība” dabīgi nav nekas jauns. Cilvēces vēsturē, kā arī kristīgā garīguma vēsturē tā jau sen ir bijusi zināma. Tikai formulējums ir jauns, izteikts ar mūsdienu jēdzienu palīdzību.

Humānisti Jauno laiku sākumā, piemēram, sacīja: „Ad fontes! – (Atpakaļ) pie avotiem!” un ar to domāja tādas antīkās vērtības kā demokrātiju, personas cieņu un sirdsapziņas brīvību. Pijs XII pēc Otrā pasaules kara, un tad Jānis XXIII pirms Otrā Vatikāna koncila, sauca: „Atpakaļ uz pirmsākumiem!”, atpakaļ pie evaņģēlija un pie kristīgās ticības bibliskajām saknēm …Un tiešām: tas darbojās.

Personiskos dzīves stāstos, bet arī cilvēces un Baznīcas vēsturē arvien atkal no jauna nāk priekšā šīs situācijas, kad tikai taustiņš RESET var paglābt no nelaimes. Pašreizējā situācija sabiedrībā un Baznīcā burtiski brēc pēc tā.Vai personām, no kurām daudz kas atkarīgs, būs drosme tā rīkoties? Cik ļoti es pēc tā arī neilgotos, es nedrīkstu sevi padarīt atkarīgu no viņām. Taustiņu RESET galu galā var nospiest katrs. Arī es.