MŪSU IESPĒJAS GRŪTĀ LAIKĀ

2020. gads ar Covid-19 pandēmijas uzliesmojumu ir pārveidojis mūsu pasauli un, pateicoties globālajam tīmeklim, arī mūsu skatu uz pasauli. Tikai dažu dienu laikā mēs apzinājāmies skaidrāk nekā jebkad iepriekš, ka mēs esam saistīti kopā uz dzīvību un nāvi – mēs visi, neatkarīgi no nacionalitātes un sociālā statusa, no politiskajiem uzstādījumiem, no reliģiskās piederības un pasaules uzskata, mēs kā cilvēce kopumā. Kādi secinājumi mums no tā būtu jāizdara? Vai mēs no tā izdarīsim secinājumus?

Daudzi saka, ka Covid pandēmijas laiks satur apslēptu iespēju. Kādai tai būtu jābūt, lai no šīs situācijas iegūtu kaut ko ilgstoši labu nākotnei, visu cilvēku nākotnei. Uz grāmatas vāka ir Andrea Folgera (Andreas Folger, 1935) akvarelis, gleznots īsi pirms tūkstošgades sākuma. Vai tumšā josla apakšējā malā varētu simbolizēt grūto laiku, kādā tagad atrodamies? Vai gaišais konuss tās vidū – pašreizējo vēsturisko brīdi? Vai gaismas stars, kurš satur zilu, baltu un sarkanu, patiesības, skaidrības un mīlestības krāsas, būtu iespēja, kuru mēs varētu iegūt? Un punkts, kurā abi konusi saskaras – moments, lai to satvertu tagad?

1. Mēs neesam tie varenākie

Cilvēci ir „aizvainojušas” divas nepatīkamas atziņas, 1917. gadā rakstīja Zigmunds Freids. Pirmā – kosmoloģiskā, kas nāca ar Nikolaja Kopernika atklājumiem, nostādīja mūs fakta priekšā, ka Zeme – un līdz ar to arī cilvēks – nav pasaules centrs. Otrā – bioloģiskā, kad Čārlzs Darvins konfrontēja mūs ar atziņu, ka mēs esam cēlušies no dzīvnieku pasaules. Un tagad, turpina Zigmunds Freids, tām pievienojas vēl trešā, psiholoģiskā, par kuru viņš pats uzņemoties atbildību, proti, ka mūs savā domāšanā, jūtās, darbībā un rīcībā reizē vada arī zemapziņa, un līdz ar to neesam „saimnieki pašu mājā”.

Man šķiet, ka koronavīrusa izraisītā pandēmija arī ir šāds aizvainojums un, iespējams, vissmagākais. Jaunais aizvainojums nāca pilnīgi negaidīti un dažu nedēļu laikā skāra cilvēkus visos pasaules apvidos neatkarīgi no sociālā slāņa. Tas izaicināja nevis, kā līdz šim, cilvēka intelektu, bet gan pašu eksistenci, daudzviet burtiski kailo dzīvību. Kāda maza, neredzama būtne, faktiski tikai pusbūtne, kura nav spējīga pat patstāvīgi dzīvot, pēkšņi lika mums, cilvēkiem, saprast, ka mēs neesam „tie varenākie”. Viss sabruka – ekonomika, starptautiskās tirdzniecības ķēdes, tūrisms, daudzās valstīs pat labi organizēta veselības aizsardzības sistēma, ļoti daudziem cilvēkiem arī pavisam konkrēta ikdienas dzīve. Reizē ar to tika satricināta pierastā dzīves izjūta – mēs taču vairāk vai mazāk  tagadnē un paredzamajā nākotnē visu kontrolējam, pat globālas problēmas, piemēram, bada vai klimata pārmaiņu problēmas, kurām politiķiem un „kompetentām personām” vēl būtu jārod risinājumi. Iestājās šoks.

Covid pandēmija mūs konfrontē ar īstenību, ka lielas iedzīvotāju daļas dzīvesveids, ieskaitot saimniecisko sistēmu, kura to padara iespējamu un apkalpo, ir simptoms slimai vai vēl nenobriedušai pašvērtības sajūtai. Tā izgaismo, ka ar šādu dzīvesveidu, kaut arī, kā likums, neapzinātu, ir gribēts apslēpt vai izlīdzināt kādu būtisku nepilnības sajūtu. Mēs gribam sev kompensēt to, kā mums nav, vai kas mēs neesam, nevaram vai nedrīkstam būt, ar statusa simbolu palīdzību, ciktāl mēs to kaut kādā veidā varam izdarīt. Mēs ceļojam turpat, kur ceļo citi, mēs gribam iegūt to pašu, kas pieder citiem, mēs meklējam izklaidi, baudu un patiku, lai izvairītos no iekšējā tukšuma. Mēs apelējam pie mūsu brīvības un cenšamies izdzīvot mums „pienākošās brīvības", lai – atkal neapzināti –pārvarētu nebrīvību, kas mūsos slēpjas.

Un pēkšņi tik daudz cilvēkiem par pašsaprotamu kļuvušais un pierastais dzīvesveids ir jāierobežo? Viena vīrusa dēļ?

Saprotams, kur ir šāds apdraudējums, vajadzīga aizsardzība. Tikai šajā gadījumā nav neviena, ko padarīt atbildīgu par radušos apdraudējumu, kam var pierādīt vainu un pret ko vērst aizsardzību. Un tad seko reakcija. Vai tāds vīruss vispār ir? Vai tā bīstamība nav pārvērtēta? Vai tomēr nav kāds vainīgais, piemēram, ķīnieši, vai Bils Geits, vai jūdi, kas tieca pēc „pasaules kundzības” … vai pat Dievs, kas ar vīrusu soda pasauli neticības dēļ? Un pats galvenais – vai pasākumi pret vīrusa izplatību no valdības puses nav pārāk pārspīlēti? Vismaz te drīz ir skaidra atbilde: viņi grib mums atņemt mūsu pamattiesības uz brīvību. Seko demonstrācijas, neievērojot nekādus piesardzības likumus, ar stūrgalvīgu: „Dzīvosim tāpat kā līdz šim” …

Taču aizvainojumus var pārvarēt un dziedēt, ja slimība, kura tos izsaukusi, ir ieraudzīta un apzināta. Turklāt savā saknē, ne tikai simptomos. Tagad paveras iespēja.

Covid pandēmijā ir rodama izdevība pieveikt slimību, kuru mēs – lielākā vai mazākā mērā cilvēce kopumā – jau kopš gadu tūkstošiem nesam sevī – defektīvu pašvērtības apziņu. Tās pavadošie simptomi ir pārliecība, ka mēs esam „tie varenākie” un doma, ka sajūtu – mēs tomēr tādi neesam – var kompensēt ar noteiktu dzīvesveidu. Tagad vismaz varam šo slimību iepazīt un vismaz tālāk to neattīstīt.

Šo aizvainoto vai arī vēl nenobriedušo pašapziņu var ārstēt kaut vai ar to, ka mēs viens otram daudz lielākā mērā nekā līdz šim izrādam uzmanību un cieņu. Tikai pieredze, ka tu kaut ko nozīmē, un tevi var vērtēt un cienīt vienkārši kā cilvēku, pirms jebkādiem sasniegumiem, var mūsu pašvērtības sajūtu celt, dziedināt un stiprināt. Jo tad mums vairāk nav jābūt „varenajiem”. Tad mēs varētu piedzīvot, ka arī mēs paši esam spējīgi citus vērtēt un cienīt, un ka došana ir svētīgāka nekā ņemšana. Tieši te slēpjas mūsu varenība. Un tad arī viens vīruss, kas no mums prasa pieticīgāku dzīvesveidu, nevar vairs mūs aizvainot.

Būtu vajadzīga jauna kultūra, uzmanības un cieņas kultūra, visās sabiedriskās dzīves jomās visapkārt zemeslodei. Utopija? Attiecinot uz cilvēci kopumā – jā. Bet „cilvēces” nākotne sākas ar cilvēkiem, ar katru atsevišķi, un ar katru vēl pavisam mazu kopienu. Un šeit, mazajā, jau sen aug jauna kultūra ar skaidri jūtamu izrāvienu Covida laikā.

2. Mums ir ierādīta Zeme, kā mūsu mājas

Bībelē jau no pirmajām lappusēm cilvēks ir apzīmēts ar vārdu ādām. Sākotnējie teksta skaidrotāji šo senebrēju vārdu ir sapratuši kā īpašvārdu un, sākot no grēkā krišanas stāsta, nepārtulkojot ir tālāk runājuši par Ādamu. Taču ādām nav īpašvārds, bet gan sugas vārds, kas apzīmē cilvēku vispār. Tas ir atvasināts no vārda ādāmāh, kas nozīmē „zeme, pamats, zemes virsma”. Cilvēks, ādām, radīts gan vīriešu, gan sieviešu kārtas (Rad 1, 27), tika veidots no ādāmāh, no zemes pīšļiem (Rad 2, 7). Viņš ir „zemei piederošs”. Un tajā pašā vietā ir rakstīts, ka Dievs no ādāmāh veidoja arī „visus kokus” (Rad 2, 9), kā arī „visādus lauku zvērus un visādus debesu putnus” (Rad 2, 19).

Šis Bībeles teksts, kurš sastāv no ievadošas himnas (Rad 1-2, 3) un tai sekojoša prozas stāstījuma (Rad 2-4), tika uzrakstīts pirms divarpustūkstošiem gadu un, protams, nekad nav uzskatīts kā „radīšanas stāsts”, kā to reizēm kļūdaini vēl joprojām dēvē. Tas ir mīts, gudrības stāsts par cilvēka būtību. Mīti, kā reiz rakstīja romiešu vēsturnieks Sallusts (1. gs. p. Kr.) stāsta par to, „kas nekad nebija, bet vienmēr ir”.

Cilvēks tātad ir zemei piederošs, viens starp daudziem citiem. Šāds skatījums uz cilvēku kas vispirms tika nodots tālāk mutiski un vēlāk uzrakstīts, noskaidroja, ka mēs, cilvēki, esam „no zemes” un pilnīgi „zemei piederoši”, ka mēs esam saderīgi ar visu, kas uz zemes dzīvo un dvašo, un, ka viss, kas ir ap mums, nav apkārtējā pasaule, bet līdzpasaule. Zeme ir kopīgās mājas augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, visām dzīvajām būtnēm.

Un vēlākais šodien mēs arī apzināmies: šīs mājas mums ir ierādītas. Otru māju mums nav. Pārcelšanās uz citām ir izslēgta, pat ja mēs kādreiz tālu kosmosā atrastu Zemei līdzīgu planētu. Mums ir jārūpējas par šo māju un par visu, kas tajā kopā ar mums dzīvo.

Jau ilgi pirms Covid pandēmijas uzliesmojuma bija zināms, ka mēs, cilvēki, esam tuvu tam, lai sagrautu mūsu kopīgās mājas. Tikai neilgu laiku pirms tam, kad 2020. gada martā iestājās lokdauns, Pasaules dabas aizsardzības organizācija (WWF) paziņoja, ka pašreiz ikdienas – ikdienas! – „no zemes virsas uz visiem laikiem izzūd 150 augu un dzīvnieku sugu”. Kopš dinozauru laikiem tā ir sestā lielākā sugu izmiršana zemes vēsturē. „Taču šoreiz”, tā bija rakstīts ziņojumā, „cēlonis nav dabas katastrofas, bet gan cilvēks.” Tāpat sen jau katrs, kas nebija vai negribēja būt akls, zināja, ka ar cilvēku izraisīto zemes sasilšanu un ar šo zemei piederošo sugu izmiršanu ir apdraudēta zemei piederošā cilvēka turpmākā eksistence, un ka kopīgās mājas posta mūsu dzīvesveids.

Covid pandēmija lika mums – vismaz daudziem no mums – apzināties, ka dzīvei, labai dzīvei, mums ne tuvu nav vajadzīgs viss, ko mēs par vajadzīgu uzskatām. Mēs varētu iztikt ar mazāku patēriņu, ar mazāk lidojumu, ar  mazāk luksuslietu … ar vienkāršāku dzīvesveidu.

Un galvenais, daudziem no mums ir kļuvis skaidrs, kas mums patiešām un nepieciešami ir vajadzīgs: cilvēcīgais tuvums. Katrā ziņā tādu pieredzi ieguva daudzi, kurus, kad tie pēkšņi atradās izolācijā,  vairs neviens neapmeklēja, un kuri vairs nevarēja apmeklēt sev tuvos cilvēkus, kad tie vairs nevarēja viens par otru rūpēties, kopā svinēt, viens otru apskaut. Vai lielā mērā tā nav tieši šī pieredze, kas tagad daudzus mudina neievērot piesardzības noteikumus? „Nav labi, ka cilvēks ir viens” teikts Bībelē (Rad 2, 18).

Grieķiski vārds „mājas” ir „oikos”. No šejienes ir atvasināti jēdzieni „ekonomija”, „ekoloģija” un „eikumene”. Ekonomija nozīmē pareizu un atbildīgu mājas apsaimniekošanu, ekoloģija – mājas uzturēšanu kārtībā, eikumene – rūpes par saticību mājas iedzīvotāju vidū. Covid pandēmija mums ir devusi iespēju šajos trīs svarīgajos virzienos no jauna pārslēgt pārmijas ceļā uz mūsu kopīgo nākotni

Priekšnosacījumi tam ir labi, un tagad mēs atkal zinām, kas mums nav vajadzīgs, un bez kā mēs nevaram iztikt. Mēs varētu pavērot, ko mēs atkal „celsim godā”, tikko pašlaik nepieciešamie ierobežojumi pavērs tam ceļu. Vai tas būs mūsu kā patērētāju dzīvesveids un ar to saistītās saimnieciskās struktūras, vai arī konkrētas cilvēciskās tuvības izpausmes un, vienreiz par visām reizēm, veselīgs līdzsvarojums starp šiem abiem.

Vai es ticu, ka mēs to varētu paveikt? Attiecībā uz visu cilvēci drīzāk nē. Katrā ziņā viss norāda uz to, ka ādām, kam bija uzticēts dārzs, lai viņš to apstrādātu un sargātu (Rad 2, 15), turpinās to tālāk nesaudzīgi ekspluatēt Varbūtīgāk, ka cilvēks, kļuvis par vienu no svarīgākajiem iedarbības faktoriemuz bioloģiskajiem, ģeoloģiskajiem un atmosfēras procesiem, graujot dzīves pamatu daudzām dzīvības formām, var sagraut arī pats savu dzīves pamatu. Un Dievs, kuram ir jāpateicas par visu, kas uz zemes eksistē, nebūs pārsteigts, ka mēs būsim gatavāki ieklausīties čūskas balsī „ … jūs būsiet kā Dievs” (Rad 3,5), nevis gudrības balsī. Mēs „kaili” (Rad 3, 7) stāvēsim Dieva priekšā. Taču Dievs nosodīs „čūsku” (Rad 3, 14) – egoismu mūsos –, nevis  mūs. Es tam ticu, kā arī tam, ka Viņš savu radību aizvedīs līdz mērķim, par kuru Viņš ir teicis: „Redzi, es visu daru jaunu!” (Atkl 21, 5).

Apstiprinājumu tam es redzu cilvēkos, kas, neskatoties uz visu čūskas mentalitāti pasaulē, un, neskatoties uz tuvojošos postu, iegulda spēkus cilvēka cienīgai dzīvei kopīgās mājās, kas kaut ko dara ar to, kas viņus satrauc. Tādus cilvēkus es redzu tieši tagad, Covid laikā.

3.     Mēs esam apveltīti ar saprātu un spējīgi mīlēt

Mēs dzīvojam uz mūsu planētas salīdzinoši nesen. Tikai pirms diviem miljoniem gadu Dienvidāfrikas savannās no hominidu saimes pakāpeniski sāka attīstīties suga homo – cilvēks. Ja četrarpus miljardus gadu kopš eksistē Zeme – pielīdzinātu 24 diennakts stundām, tad šis laiks iznāktu 3 minūtes. Mūsu suga tagadējā veidā ir izveidojusies pēc vēl vairākiem citiem homo sapiens atzariem agrākais pirms trīssimtpiecdesmittūkstoš gadiem – ne vairāk kā pirms piecām sekundēm. Un par homo sapiens sapiens, par mūsdienu cilvēku, tā kļuva, saskaņā ar jaunākajiem atzinumiem, tikai pēc ģenētiskās krustošanās ar blakus atzaru homo sapiens neardertalensis pirms četrdesmittūkstoš gadiem. Tas atbilst mazāk nekā vienai sekundei. Mēs esam ļoti neseni mūsu mājas Zeme iedzīvotāji.

Kopš vairāk nekā trīsarpus miljardiem gadu, kopš gandrīz divdesmit iedomātajām Zemes dienas stundām, šajā mājā kļuva iespējama dzīvība, un šodien tā dod pajumti simtiem miljonu dažādu dzīvības formu. Mēs esam tikai līdziedzīvotāji. No dzīvības attīstības vēstures mēs, tagadējie cilvēki, esam iznākuši apveltīti ar spēju ar jutekļu palīdzību uztvert to, kas ir ap mums, kā arī spēju uztverto sasaistīt kopā – tas ir, domāt. Un no mūsu cilvēciskajiem senčiem esam mantojuši spēju domāt par to, ka mēs domājam. Mēs esam apveltīti ar prātu.

Un mēs esam spējīgi mīlēt. Arī šī dāvana mums ir ielikta šūpulī. Covid pandēmija no jauna mums atklāj, cik grūti vēl joprojām mums veicas ar šo abu dāvanu likšanu lietā, un vienlaikus skaidro, cik svarīgi ir tās likt lietā, lai mums būtu nākotne, un mēs varētu būt tie, kas esam – cilvēki.

Prāts ir spēja saprast, pareizi uztvert to, kas ir mums apkārt un to, kas tur notiek. Kaut arī mūsu uztvere ir ierobežota un selektīva, pēdējos četros piecos gadsimtos mēs ar tehnoloģisko atklājumu palīdzību (no mikroskopa līdz teleskopam) esam to milzīgi uzlabojuši un paplašinājuši. Un, pateicoties prātam, mēs esam spējīgi ar uztverto saprātīgi apieties – izdarīt secinājumus un pat domāt par to, kas atrodas aiz jutekliski uztveramā. Prāts ir nenovērtējami liela dāvana.

Taču jau viduslaiku filozofi zināja, ka mūsu prāts ir „uzpērkams”. Mums izdodas neuztvert to, ko negribam, un izdarīt racionālus secinājumus, kas apstiprina tikai tos uzskatus, pie kuriem mēs noteikti gribam palikt. Īsumā: mūsu prāts, ja mēs neesam pietiekami uzmanīgi, ļauj sev vadīties no noskaņojuma un kārībām, uz kurām tas ir tendēts, kā to dzejas pantā ir izteicis Kristians Morgenšterns: „spriedums bij kā nazis ass: nepastāv, kas nepiepas”. (Neiespējamie fakti, 1909). 16.gadsimtā mans ordeņa tēvs Jānis no Krusta rakstīja: prāts pats par sevi ir „akls”, tam ir vajadzīgs redzīgs pavadonis.

Tāds pats stāvoklis ir attiecībā uz otro dāvinājumu cilvēkiem. Mīlēt nozīmē spēju pievērsties pasaulei sev apkārt un veidot ar līdzcilvēkiem „es un tu” attiecības. Taču tas var notikt gan ar labvēlīgu, gan nelabvēlīgu ievirzi. Mēs esam gatavi arī tam, lai šo spēju mīlēt pirmām kārtām vai pilnīgi novirzītu paši uz sevi. Agrīnās kristietības teologs Augustīns 5. gadsimtā runāja par homo incurvatus in se, par cilvēku, kas ir „ielocīts sevī”. Arī attiecību veidošanai un spējai mīlēt ir vajadzīgs redzīgs pavadonis, kas mums parādītu, kā tās cilvēka cienīgi likt lietā.

Pirms es nākamajā nodaļā jautāšu, kas varētu būt šis pavadonis, es gribētu ierosināt padomāt par to, cik lielā mērā tāds būtu nepieciešams. Jo Covid pandēmija mums dod iespēju to apzināties skaidrāk, kā jebkad – attiecībā uz citiem, protams.

Vispirms jau politiķu un lēmumu pieņēmēju gadījumā tieši tagad ir iespēja papētīt, kā fakti un realitāte tiek padarīti maznozīmīgi vai vispār noliegti tikai tāpēc, ka tie neiederas personiskajā vai politiskajā konceptā. Un kā ir jāuztver lēmumi, kuri atskatoties ir saistīti ar personisku popularitāti un karjēras centieniem. Zinātniski un ētiski argumenti var viegli tikt ignorēti vai pasludināti par nesvarīgiem un nepareiziem tikai tādēļ, lai tie nebūtu jāņem vērā. Tas var notikt pat „ar tīru sirdsapziņu”, jo lēmējs var būt subjektīvi pārliecināts, ka domā saprātīgi. Covid laikā man konkrēti piemēri pat nav īpaši jānosauc – tie ir vispār zināmi, kā jau sacīts – gadījumos ar citiem. Un tāpat var sevišķi labi novērot, kā daudzi savas dotības „veidot attiecības un būt spējīgiem mīlēt” izmanto, lai citus, pat lielu iedzīvotāju, daļu ievestu maldos, un arī paši tajos iekristu. Arī viņi to dara „ar tīru sirdsapziņu”, tāpat kā vēsturē jau daudzi pirms viņiem to darījuši.

Tie „citi”, protams, nav tikai politiķi un sabiedrībā pazīstamas personības. Tie tik pat labi var būt kaimiņi blakus sētā, vai varbūt cilvēki no radu un draugu loka.Arī tam nav nepieciešams nosaukt konkrētus piemērus.

Kā jau teikts, citu gadījumā, tieši pašlaik Covid laikā, to var labi saskatīt. Taču vai viņi nav spoguļattēls grūtībām, kuras piemīt jebkuram „homo sapiens sapiens”, proti, cilvēka cienīgi izmantot kā savu prātu, tā spēju mīlēt. Covid pandēmija slēpj sevī iespēju mums iepazīt, kas un kādi mēs pašlaik esam kā cilvēki. Un tad savukārt ir iespēja uzzināt, kas mums būtu vajadzīgs, lai kļūtu par tādiem, kādi mēs varētu būt.,

Vai mēs šo iespēju izmantosim? Piemērs: bērni skolas laikā mācās visu, kas viņiem varētu būt noderīgs dzīvei mūsdienu sabiedrībā. Ir sevišķi nepieciešams, lai savlaicīgi tiktu atklātas noteiktas viņiem piemītošas dotības. Vai tad nebūtu vajadzīgi arī pasākumi, kas mācītu un veicinātu prāta dotības un spēju veidot attiecības un mīlēt lietot vislabāk iespējamā veidā, lai tās nāktu visiem par labu. Un vai to nederētu ietvert arī tālākizglītošanās piedāvājumā pieaugušajiem visu profesiju grupās? No tā ir atkarīga mūsu nākotne un visu uz zemes mītošo dzīvo radību nākotne.

4.     Mūs var apvienot ieklausīšanās gudrībā

Cilvēka prātam un spējai veidot attiecības ir vajadzīgs „redzigs pavadonis”. Taču kas varētu uzņemties šo lomu? Vēsturē ir pierādījies, ka visi, kuri ir uzskatījuši, ka tā pienākas viņiem – valdnieki, zinātnieki, gadsimtiem ilgi arī Baznīca – drīzāk ir bijuši „akli pavadoņi”. Paši būdami krāsu akli un vislabprātāk uz visu caur meln-baltu šablonu raugoties, viņi uzņēmās domāt cilvēku vietā un sagatavoja priekšrakstus, kas tiem ir jāmīl (un kas nē). Līdzīgi notiek arī šodien, kad tagad, Covid laikā, izmantojot interneta iespējas, visdažādākie populisti ar savām puspatiesībām, ideoloģijām, sazvērestības teorijām un meliem var viegli pavedināt cilvēkus.

Taču tieši tagad mums ir iespēja atkal pārdomāt un pievērsties savām pamatdotībām. Tieši šādā laikā mēs varētu iemācīties tās izmantot atbilstoši cilvēka cieņai. Mēs varētu iemācīties domāt un mīlēt. Skolotājs un īstais „redzīgais pavadonis” ir kopā ar mums jau kopš aizlaikiem, viņa vārdu satur arī mūsu tagadējais cilvēku sugas apzīmējums, turklāt pat divreiz: (homo) sapiens sapiens. Skolotājs, kas vada mūsu aklās prāta un dvēseles spējas un var mācīt mūs cilvēka cienīgi domāt un mīlēt, ir sapientia – tulkojumā no latīņu valodas – gudrība.

Nav bijis nevienas kultūras cilvēces vēsturē, kurai nebūtu īpaša vārda, kas nozīmētu „gudrība”. Grieķi to sauca sophia, ēģiptieši – ma’at, jūdi – chokmah, romieši – sapientia, jā – liels, svētīgs vārds visapkārt zemeslodei. Taču senajās reliģijās un kultūrās ar šo vārdu nebija domāta cilvēka inteliģence un zināšanas. Gudrību nevar izdomāt vai iegūt. Gudrību var pieredzēt un saņemt. Mums pašiem tās nav, tā pie mums nonāk. Un tai ir visciešākā saistība ar to, ko mēs saucam par patiesību. Tā ir patiesība, kas mums uz kaut ko norāda aiz tā un pāri tam, ko mēs līdz šim esam zinājuši, domājuši un jutuši. Norādošā patiesība. Tā uzrunā mūsu prātu un pamudina mūs tai pievērst uzmanību, pārdomājot un iedziļinoties. Tā atklāj mūsu spējai veidot attiecības to, kas citos ir patiess, skaists un vērtīgs, un pamudina mūs uzlūkot tos ar labvēlību un mīlestību.

Patiesība – norādošā patiesība – virza mūsu vēl sevī „aklos” un tādēļ maldināmos gara un dvēseles spēkus uz patieso un mīlestības vērto. Tā palīdz mums nošķirt patiesību no meliem, ideoloģijas un māņticības.

Mūsu pieredze rāda, ka mēs ikdienas notikumos pastāvīgi varam sastapt patiesību, kas mums grib kaut ko pateikt: atziņās un uzziņā, spontānās atskārsmēs un negaidītās sagadīšanās, sabiedriskos notikumos un „laika zīmēs”. Gudrība ir patiesība, ar ko es sastopos, kas mani pievelk, tuvojas man, grib man kaut ko vēstīt, vienalga, kādā veidā tā pie manis nonāk – kā vārds otra cilvēka mutē, kā doma, kura klusumā uzpeld no paša iekšējām dzīlēm, kā vārds no daiļdarba vai dzejas, kā sirdsapziņas balss, kā nosliece uz labo un skaisto.

Gudrība var būt gan patīkama, gan arī neērta patiesība. Tomēr katrā gadījumā tā paplašina redzesloku, lauž aizspriedumus, uzdod jautājumus spriedumiem. Prasmīgi ar to apieties, ļaut šādai gudrībai pietuvoties, ļaut būt tai noderīgai paša domāšanai, izvēlēm, plāniem, rīcībai, mīlestībai – tas ir izaicinājums, bet tas piešķir dzīvei citu kvalitāti.

Gudrība vienmēr ir patiesība procesā, ne absolutā patiesība, kura saskaņā ar abrahamisko reliģiju priekšstatiem piederas tikai Dievam. Taču tā ir patiesība, kura var novest pie visas patiesības avota. Gudrība ir saistīta ar patiesību, kura mums realitātē dod pamatu zem kājām un vienlaicīgi ļauj virzīties „uz augšu”, lai ietiektos arvien dziļākos eksistences noslēpumos.

Apmēram 30 gadus pirms Kristus uzrakstītajā jūdu apcerējumā, kurš katoļu Baznīcā ir pazīstams ar nosaukumu „Salomona gudrības grāmata” un ir pieskaitīts pie Bībeles svētajiem rakstiem, autori liek viņu laikā runāt toreiz jau par leģendu kļuvušajam ķēniņam Salomonam. Pēc viņu teiktā Salomons ir pieredzējis, ka gudrība ļauj sevi uzrunāt un pati uzklausa cilvēku kā skolotāja. Tā māca viņam atšķirt nošķirt īsto no šķietamā, orientēties uz būtisko, būt taisnīgam pret tuvāko un dzīvot saskaņā ar sevi un pasauli. Salomonam šī pieredze ir bijusi tik nozīmīga, ka tā pamudinājusi viņu uz izšķiršanos: „Tad nu nolēmu to ņemt par dzīvesbiedri, zinādams: tā būs man laba padomdevēja un mani mierinās rūpēs un bēdās” (Sal 8, 9). Autoriem bija tuvs salīdzinājums ar dzīvsbiedres ievešanu mājā, jo viņi pēc jūdu ticības tradīcijas bija paraduši iztēloties gudrību kā personu. Jau „Sakāmvārdu grāmatā”, kas bija uzrakstīta vismaz 300 gadu iepriekš, tieši šādā veidā ir runāts par gudrību (Sak 14,1). Tur ir stāstīts, ka Dievs sūtīja gudrību pasaulē pie visiem cilvēkiem, lai viņa tiem būtu kā „māsa” un „draudzene” un pasargātu tos no muļķības, kas ir „ķildīga sieva, vientiese, kurai nerūp nenieka”  (Sak 9, 13) un kas tikai posta dzīvi.

Ieklausīšanās gudrībā ir visu cilvēku garīguma pamatā, personiski un sabiedriski iespējama dzīves prakse, veids un paņēmiens, kā rīkoties ar mums visiem piemītošo prātu un spēju mīlēt. Un līdz ar to, kā izturēties pret mums pašiem, pret ikdienas prasībām, pret pasauli ap mums, pret domubiedriem un pret citādi domājošiem. Tas ir mūs visus vienojošais garīgums.

„Jums, valdniekiem, mani vārdi veltīti, lai gudrību jūs izprastu” (Sal 6, 9) saka „ķēniņš Salomons” pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem.

Protams, „redzīgie pavadoņi” mūsu prātam un mūsu spējai mīlēt var būt arī cilvēki.Taču tikai tādi, kuriem gudrība ir „dzīvesbiedre”. Un tādi ir. Arī tagad Covid pandēmijas laikā. Reliģisko un bez reliģijas dzīvojošo cilvēku vidū, pamatiedzīvotaju un imigrantu vidū, un, protams, arī 197 pasaules valstu valdītāju vidū, no kurām 191 ir skāris koronas vīruss (2020. gada oktobra dati).

Muļķība arī turpmāk cels nekārtības, bet gudrības netrūks nevienai paaudzei. Kas gudrību ir iepazinis, tas viņu meklēs, un, kas viņu meklēs, tas to atradīs.

5.     Mēs vairs nedrīkstam atstāt bez ievērības Dievu

Kas slēpjas aiz gudrības. Kas ir tas, kas mūs uzrunā? Vai tā ir „dzīve”? Vai tas ir „universs”, kā daļa mēs esam? Vai tā ir „intuīcija”, kuras saknes ir zemapziņā, varbūt arī „kolektīvā zemapziņa”? Varbūt tā ir vienkārši cilvēka pārdomātā atziņa. Vai tā ir realitāte vai pats notikums, kas „runā”?

    Jūdi, kristieši un musulmaņi katras norādošās patiesības pēdējo cēloni saskata Dievā. Viņi tic, ka patiesība ir „valoda”, kādā runā Dievs. Dievs ir „gudrības avots”, katrā gadījumā tā saka Svētie raksti, kā bībele, tā korāns. No šejienes: uzklausīt gudrību nozīmē ieklausīties Dievā. Es pats arī tam ticu, un tāpēc lūdzoties ne tikai es runāju, bet ļauju arī Dievam „uzrunāt” mani. Klusumā, kuram es atvēlu pietiekami daudz laika, es ļauju sevī ienākt domām un norisēm, kuras man varbūt jau vairākas dienas nedod miera. Varbūt es izlasu pāris lappuses grāmatā, par kuru man ir iespaids, ka tā pašreizējā dzīves situācijā, var man kaut ko pateikt. Es mēģinu ieklausīties izjūtās un domās, kas šajos brīžos manī rodas un tās apcerēt. Mana lūgšana tad pārtop sarunā, un es ticu, ka tā nav saruna pašam ar sevi.

Bet: vai tad Dievs vispār eksistē? Tas ir neatbildēts jautājums daudziem cilvēkiem  no mūsu kultūras loka jau pirms vairākām paaudzēm, ja tāds vispār vēl tiek uzdots. Šaubas rodas pat dziļi ticīgu cilvēku dvēselēs un šajās ilgstošajās pandēmijas nedēļās un mēnešos vairāk kā jebkad.

     Es varētu minēt veselu rindu labi pārdomātu argumentu no filozofijas vēstures, kuri runā par labu Dieva eksistencei. Taču tie nav pamats tam, lai cilvēki ticētu, ka Dievs ir, viņus uzklausa un ar viņiem runā.  Arī man nē. Tie tikai pasaka manam prātam, ka es ar savu ticību neeju gluži nepareizā virzienā, tāpat kā citiem varbūt sacītu, ka viņi nevar būt gluži droši, ja ticētu, ka Dieva nav. Taču tie neiespaido manu ticību.

     Pamats, kāpēc es esmu pārliecināts par Dieva eksistenci, ir cits. Manā dzīves laikā notika it kā  „pamošanās” Dievam, un no tās es vairs nevaru atkāpties. Vienmēr no jauna, sākot ar agriem jaunības gadiem, notika, ka pēkšņi, uz īsu brīdi kaut kas izgaismojās un prāts spēja vairāk „saklausīt”, nekā jutekļi uztvert un dabas zinātnes pierādīt. Tā bija dvēseles „pamošanās”, kas pēkšņi „zināja”, ka aiz visa, kas īstenībā eksistē ap mums, jāpastāv vēl lielākai īstenībai, pavisam cita veida īstenībai, kas man saka: Es gribu tevi, tevi un visus jūs un visu universu, pie kā jūs piederat. Pēc tam, kad gaisma kļūst blāvāka vai daudzreiz it kā liekas pavisam izslēgta, manī paliek tikai nospiedums no tā, ko esmu „redzējis” un sajutis. Un tāpat kā ar mani notiek ar daudziem cilvēkiem, ticīgiem un pilnīgi neticīgiem līdz pat ievērojamiem mūsdienu dabas zinātniekiem.

     Cilvēkam, kuru reiz pārņēmusi izbrīna par to, ka universs vispār ir, nevis nav, vairs neliksies neticami, ka pastāv īstenība, pateicoties kurai, universs eksistē. Viņš „zina”, ka aiz visa slēpjas kaut kas vairāk, pat ja viņam nav neviena jēdziena vai vārda, lai to apzīmētu. Jūdu tautības cilvēki to aptvēra pirms divarpustūkstoš gadiem, pārdzīvoja kā Atklāsmi un nosauca šo īstenību par Dievu. Un es nevaru iedomāties, ka šis Dievs, kas ir izsaucis esamībā dzīvību, kura spēj pati sevi apzināties, proti, homo sapiens, būtu kāds akls spēks, kāds bezapziņas Kaut kas. Es balstos uz to, ka īstenība, kuru mēs saucam par Dievu, par sevi var teikt „Es” un man var teikt „tu”, un ka tā mani uzlūko ar mīlestības pilnu skatu.

     Pats par sevi saprotams, ka īstenība Dievs nesastāv no atomiem un molekulām. Dievs nav ne vilnis, ne daļiņa, Viņš arī nav enerģija, kas iedarbojas uz kosmosu un satur to kopā. Dievā nav nekā, no kā sastāv pasaule. Tas arī ir iemesls, kāpēc Viņš ir slēpts jutekļiem un kāpēc viņa eksistenci ar dabaszinātnisku metožu palīdzību nevar ne pierādīt, ne noliegt. Un tomēr Viņš ir tik visurklātesošs, un var ar savu dievišķo garu  pieskarties cilvēciskajam garam un likt mums sajust vai vismaz nojaust Viņa esamību. „Runājot” kā gars uz garu, Viņš var ar norādošu patiesību uzrunāt mūsu prātu un ar savu mīlestību atmodināt mūsu spēju mīlēt. Tadā veidā Viņš motivē mūs labajā gan domās, gan darbos, tomēr nedarbojoties pret mūsu brīvo gribu un neierobežojot mūsu brīvību. Dieva darbībai mūsos nav nekā kopīga ar piespiešanu, tāpat kā tā nekad nedarbojas pretī dabas likumiem.

    Tagad Covid pandēmijas laikā atkal aktualizējas priekšstati par Dievu, kuriem jau sen būtu jābūt pārvarētiem. Daudzi ticīgo un ticības sludinātāju vidū saka, ka Dievs ir uzsūtījis koronavīrusu, un viņi arī zina kāpēc: jo cilvēce esot kļuvusi tik „bezdievīga”, ka tā tagad ir pelnījusi sodu. Turklāt viņi uzskata, ka to apliecina arī bībele vai korāns. Šādiem un līdzīgiem izteikumiem nonākot atklātībā, tie parasti gan izsauc tikai uzjautrinātu vai aizkaitinātu galvas nogrozīšanu. Citi šajā sakarībā tēmu Dievs uzskata par izbeigtu: kā var eksistēt Dievs, ja notiek šādas katastrofas.

   Arī daudzi kristieši nav vēl nav iemācījušies saskatīt atšķirību starp radību un Radītāju. Viņi projicē tādus notikumus kā vīrusa pandēmija, kurai ir savi cēloņi dabā un varbūt pat cilvēka rīcībā, kas vērsta pret dabu, uz Dievu, un turas pie uzskata, ka Dievs ir kā labā, tā ļaunā cēlonis. Mūžsenais duālais, ambivalentais priekšstats par Dievu, no kā mūs atbrīvoja Jēzus Kristus, pēkšņi ir atkal klāt, pat daudzu izglītotu teologu uzskatos. Tā vietā, lai atvērtu ļaudīm acis, ka Dievs arī ļaunās dienās ir mums tuvu kā mīlošais un uz mīlestību aicinošais, kā gudrais un gudrībā ievadošais Dievs, viņi, kaut arī negribot, padara sevi par baiļu reliģijas kalpiem. Šodien tas ir viens no iemesliem tam, ka arvien vairāk kristiešu novēršas no Baznīcas un izdzīvo savu ticību bez tās, vai arī vispār izraida Dievu no savas dvēseles.

    Pašreizējā brīdī mums vēlreiz ir izdevība tikt skaidrībā, ko mēs īsti domājam, kad sakām „Es ticu Dievam” vai „Es neticu Dievam”. Tā pat varētu būt, ja abas puses tam piekristu, saruna starp ticīgo un neticīgo, starp reliģiozo un „normālo” cilvēku, saruna, kas izaicinātu gan viena, gan otra prātu un spēju mīlēt un vestu pie dziļāka brieduma. Un tagad mums pat ir iespēja beidzot kopā tikt skaidrībā un atklāti runāt par augstāko skatījumu uz Dievu, uz kādu vien cilvēka prāts ir spējīgs – par Dievu kā (trīs vienā) sadraudzību. Tas izaicinātu arī mūs par mums, cilvēkiem, domāt plašāk. Tas mūs vestu kaut nedaudz tuvāk uzskatam, ka arī mēs esam sadraudzībai radīti, cilvēki sadraudzībā, neskatoties uz mūsu lielo dažādību, uz visām reliģiskajām un pasaules uzskatu atšķirībām. Tieši jautājumā par Dievu mēs varam savstarpējā domu apmaiņā nobriest, vismaz tie mūsu visplašāk tvertajā sabiedrībā, kas tam ir gatavi.

      6. Dieva tauta ir visa cilvēce.  

Mēs esam sugas ‘cilvēks’ jaunākais atzars, kas apdzīvo kādu niecīgu planētu, kura atrodas pašā malā vienai no diviem miljardiem galaktiku, Visumā, kurš nemitīgi izplešas. Planētu, kas ir pilna dzīvības. Mēs esam „zvaigžņu putekļi”, tāpat kā mūsu Zeme, un esam daļa no dabas, kas izveidojusies uz Zemes. Tas jau kopš kādiem simts gadiem ir zināms gandrīz katram cilvēkam, bet tagad, kad visa cilvēce ir dabas katastrofas nomākta, un tā tieši vai netieši ir skārusi katru cilvēku atsevišķi, mēs to izjūtam un pārdzīvojam visi kopā pirmoreiz pasaules vēsturē.

    Un te slēpjas izdevība. Mēs tagad varam mācīties, ka mums jāturas kopā, arī tad, kad būs pārgājusi Covid pandēmija, ka mēs esam viens otram piederīgi. Mēs runājam vairāk nekā seštūkstoš  piecsimt dažādās valodās un veidojam vairāk nekā piectūkstoš tautību ar savām ieražām un paradumiem, un tomēr esam viena vienīga „tauta” – pirms visām etniskām un kulturālām, reliģiskām un pasaules uzskatu, dzimuma un sociālām atšķirībām mēs vispirms esam cilvēki.

     Tikai no tā, cik lielā mērā mēs to aptversim un liksim to savas dzīves uzstādījumu pamatā, mēs varam sev veidot cilvēka cienīgu nākotni. Pretējā gadījumā mūsu kopdzīvi uz puteklīša Zemes arvien grūtāku padarīs neiecietība un rasisms, reliģiju kari un terorisms, norobežošanās, noraidoša attieksme, vardarbība un nesaudzība kā lielās, tā mazās lietās. Un mums, neskatoties uz visu progresu tehnoloģijās un medicīnā, arvien mazāk izdosies aizkavēt, vai vismaz ar iespējams mazāk zaudējumiem pārdzīvot nākotnē paredzamās dabas katastrofas.

      Mēs, cilvēki no visām tautām, esam viena vienīga „tauta” – cilvēce. Līdz šādam neatliekami nepieciešamajam ieskatam mums var palīdzēt nonākt tieši monoteistiskās reliģijas, vispirms visizplatītākā, kaut arī tagad procentuāli sarukusī, pasaules reliģija. Tā ir kristietība ar joprojām vairāk nekā diviem miljardiem kristītu cilvēku, viena ceturtdaļa (ne vairs viena trešdaļa) no gandrīz astoņiem miljardiem Zemes iedzīvotāju.

„Mēs esam Dieva tauta”, pirms vairāk nekā divarpustūkstoš gadiem sacīja jūdi. Viņi ar to domāja, ka viņi visi grib turēties pie Dieva, pasaules Sākuma un Radītāja. Tikai šim Dievam – viņi sauca to JHVH, „Es esmu tas, kas ir” – ir jābūt jūdu tautas Dievam. Un viņiem turklāt bija pats par sevi saprotams, ka „viņu” Dievs ir Dievs visām tautām, neatkarīgi no tā, vai tās Viņu ir atzinušas. Torā viņi stāstīja par Dieva derību ar visiem cilvēkiem, par – kā tas tika nosaukts stāstā pēc grēku plūdiem – „mūžīgo derību … starp Dievu un katru dzīvu dvēseli visā miesā, kas uz zemes” (Rad 9, 16). Taču vēlāk, kad bija kļuvusi nepieciešama zināma norobežošanās uz āru, no ticības apliecinājuma „Mēs esam Dieva tauta” izveidojās reliģiski politiski motivēta attieksme „Mēs esam Dieva tauta” – tikai mēs, citas tautas nē.

     Tas pats atkārtojās kristietībā. Agrīnā Baznīca, kurai piederēja kā jūdi, tā nejūdi, jeb tā sauktie „pagānu kristieši”, sevi apzinājās kā „Dieva tautu”, ar kuru Bībeles „vecās Derības Dievs” turpināja „jauno Derību”. Taču pēc tam, kad ceturtajā gadsimtā šī „jaunā Dieva tauta” kļuva par tautas un vēlāk par Romas impērijas valsts reliģiju, tā pakāpeniski norobežojās no tiem, kas vēl nebija kristīti. Tā radās, diemžēl norobežojoties no paša judaisma, ekskluzīva Dieva tautas izpratne, kura gadsimtu gaitā izveidojās par pašsaprotamu kristiešu uzskatu: Vienīgi mēs, kas esam kristīti un piederam Baznīcai, esam „Dieva tauta”, visi pārējie – nē. Tikai Otrajā Vatikāna koncilā (1962-1965) tādos koncila dokumentos kā LUMEN GENTIUM, GAUDIUM ET SPES un NOSTRA AETATE šī eskluzīvā izpratne tika pārskatīta. Tomēr ne pārvarēta. Vēl joprojām kristiešu apziņā ir dzīvs domāšanas veids: „šeit, mēs kristieši, - tur visi pārējie”. Ar šo domāšanas veidu ir vismaz saistīti  arī pastorālie programātiskie jēdzieni, tādi kā „misiju draudzes”, „jaunā evaņģelizācija”, „būt misionārai Baznīcai”.

     Agrīnās Baznīcas sākotnējais uzskats atkal parādās enciklikā TICĪBAS GAISMA, kuru izstrādāja pāvests Benedikts XVI un 2013.gadā publicēja pāvests Francisks. Tur sacīts: „Bibliskās ticības centrā ir Dieva mīlestība, viņa konkrētās rūpes par katru cilvēku, viņa pestīšanas plāns, kurš aptver visu cilvēci un visu radību …” (LUMEN FIDEI, 54). Arī turpmākajās pāvesta Franciska enciklikās ir saglabāts šis gars, līdz pat visjaunākajai, 3. Oktobrī 2020 Asīzē parakstītajai, kurā viņš vēršas pie „visiem mums, kas apdzīvo kopējo māju” (FRATELLI TUTTI, 17).

      Kristiešos, kas ir atvērti šādam garam, notiek perspektīvas maiņa. Viņi mācās skatīties uz līdzcilvēkiem no Dieva perspektīvas, ar Viņa acīm. Viņi vairs nesaka: „Šeit esam mēs, kristieši, un tur tie citi: neticīgie, Baznīcai nepiederošie, jūdi, musulmaņi, budisti un…”, bet gan saka: „Mēs, mēs visi – un Tu, Dievs”.

      No Dieva perspektīvas „Dieva tauta” nav tikai jūdi vai tikai Baznīcai piederošie. Dievs, kuram ir jāpateicas par universa un visa dzīvā uz zemes esamību, savu ceļu iet kopā ar visiem cilvēkiem. Dieva tauta ir Zemes iemītnieki. Pēc Bībeles liecības Dievs radīja Ādamu un Ievu ne kā jūdus un nepavisam nē kā kristiešus. Dieva tauta ir visa cilvēce.

     Tikai šāds uzskats veido mūsu apziņu par mūsu visu neizbēgamo  kopāpiederību vienai Zemei.  Un tas reizē padara visiem cilvēkiem brīvu viņu skatu uz Dievu. Tad reliģija, saprasta kā atvērtība jautājumam par īstenību aiz visas kosmiskās īstenības, vairs neparādās kā tāda, kas attiecas tikai uz vienu cilvēces daļu, vai pat uz vienas noteiktas reliģijas piederīgiem, kuri vienīgie pretendē būt par „Dieva tautu”. „Tēma” Dievs tad var būt pieejama visiem cilvēkiem, arī tiem, kas atbild ar „nē” jautājumam par Viņa esamību. Turklāt mēs varētu viens no otra kaut ko mācīties – ticīgie no neticīgiem, neticīgie no ticīgiem, un viena reliģija no otras: par cilvēka sirdi; par vainu un piedošanu; par atbildību un gatavību palīdzībai; par attieksmi pret mums visiem dāvātajām spējām domāt un mīlēt … un par Dievu un viņa ceļu ar kopā ar visiem cilvēkiem.

Uzdevums būt par „zemes sāli” (Mt  5, 13), ar kuru Jēzus no Nācaretes sūtīja mūs, kristiešus, ar šo netiek sašaurināts vai mazināts. Mēs tad sapratīsim, ka mums nav jāpadara pasaule par tūti pilnu ar sāli, tas ir visus par kristiešiem, bet gan, ka mēs viņiem varam dot kaut ko viņu dzīves ceļam derīgu, un viņi savukārt mums. Un tas darāms ar uzstādījumu, kādu pāvests Francisks, citējot Asīzes Francisku, minēja īsi pēc savas stāšanās amatā: „Ejiet un sludiniet evaņģēliju, vajadzības gadījumā arī ar vārdiem!”