Vai Dievs var iespaidot mūsu pasauli?

...un manu dzīvi? Bībeles autori par to bija pārliecināti. GanVecajā, gan Jaunajā derībā viņi stāsta, kā Dievs iesaistās viņu tautas vēsturē un uzrunā cilvēkus. Tas gan tiek attēlots gleznaini, bet tas, ko viņi ar to domā, viņiem bija realitāte.      

     Arī es esmu par to pārliecināts. Jau no jaunības man ir pieredze, ka Dievs ar mani „runā” un lietas – tieši īstajā laikā un bieži pēdējā brīdī – sakārto tā, ka es to varu pierakstīt  tikai Dieva pirkstam. Tagad 72 gadu vecumā atskatoties atpakaļ, es zinu: viss tiešām svarīgais un būtiskais, kas līdz šim ir noticis un realizējies manā dzīvē, nav bijis ne manis plānots, ne arī es to panācu. Te kopā ar  mani ir darbojies vēl Kāds lielāks, ne es viens pats.

    Un tāpat, kā ar mani, notiek ar daudziem. Tikai vairums baidās par to runāt. Viņi baidās, ka tos noturēs par naiviem un par viņiem smiesies. Ko es labi varu saprast. Kā arī, vai tas ir jāskaidro citiem? Turklāt šodienas cilvēkiem,tāpat kā man, ir dabas zinātņu iespaidots vispārēju zināšanu kopums, kas šķietami nav savienojams ar ticību Dieva darbībai pasaulē.

    Vai Dievs tiešām var darboties pasaulē? Un, ja var, tad kā? Tā jautā arī manis paša saprāts. Ne tāpēc, ka es domātu, ka to iespējams noskaidrot līdz pēdējam. Taču tā jautāt ir nepieciešams, citādi prāts nobloķēs sirdi, un ticības acu skatiens kļūs sastindzis. To es zinu par sevi un, kā dvēseļu aprūpētājs, par daudziem citiem.

        Šajos jautājumos man palīdzēja orientēties teoloģija, kā arī jūdu un kristiešu garīgums un, ne beidzamā vietā, mana ordeņa tēva Jāņa no Krusta raksti, To, ko es šajos avotos atradu, es mēģināšu darīt zināmu šajā grāmatā, ietvertu īsā kopsavilkumā,  sešos vadmotīvos.

Karmelītu klosteris Birkenverdere

2023.gada rudens

Reinhards Kērners OCD

1. Dievs darbojas pasaulē ikkatru brīdi

Dievs darbojas un runā mūsu pasaulē un mūsu dzīvē. Bībelē par to ir stāstīts gandrīz vai katrā lappusē. Par to tiek runāts arī vēlākajā ticības vēsturē. Piemēram, Edīte Šteina, jūdu izcelsmes kristiete un karmelīte no iepriekšējā gadsimta (1891.-1942.), savā galvenajā teoloģiski filozofiskajā darbā šim izklāstam ir atradusi aizkustinošus vārdus. Viņa raksta:

“Cilvēki savā ierastā runas veidā izšķir “ieplānoto”, kas reizē ir jēgpilns un saprotams, un “nejaušo”, kas izpaužas kā bezjēdzīgs un nesaprotams. Man bja paredzēta noteikta studiju programma, un es meklēju universitāti, kas atbilstu īpašām prasībām manā priekšmetā. Tā ir jēgpilna un saprotama sakarība. Tas, ka es šajā pilsētā iepazinos ar cilvēku, kas “nejauši“ tur studēja un kādu dienu mums “nejauši” iznāca runāt par pasaules uzskatu jautājumiem, man vispirms ne mazākā mērā nešķita kā saprotama sakarība. Taču, kad es pēc gadiem pārdomāju savu dzīvi, man kļuva skaidrs, ka šai sarunai ir bijis izšķirošs iepaids uz mani, varbūt pat būtiskāks nekā visām manām studijām, un man pat prātā iešāvās doma, ka varbūt tieši tāpēc man “bija jābrauc” uz šo pilsētu. Tas, kas nebija manā plānā, bija ielikts Dieva plānā.

    Un jo biežāk es ar kaut ko līdzīgu sastopos, jo dzīvāk manī nostiprinās ticības pārliecba ka, skatoties no Dieva puses, nav nekādu “nejaušību”, ka visa mana dzīve lidz pat pēdējiem sīkumiem ir ietvērta dievišķajā apredzībā un Dieva visu redzošām acīm ir pilnīgi jēgas aptverta. Tad es sāku priecāties par gaismu mūžībā, kur arī man tiks atsegta šī jēgpilnā kopsakarība.

    Tas viss attiecas ne tikai uz atsevišķām cilvēku dzīvēm, bet arī uz visas cilvēces dzīvi un pāri tam uz visa eksistējošā kopumu. To kopsakarība logosā ir jēgpilns pabeigts mākslas darbs, kur katrs atsevišķais elements ir savā vietā pēc vistīrākajām un stingrākajām likumsakarībām, kas noved pie kopējās ainas saskaņas. Tas, ko mēs no “lietu jēgas” spējam uztvert, kas ir pieejams mūsu prātam, tas attiecas kā uz katru jēgas pilnu, tā uz katru aizklīdušu toni, kuru man atnes vējš no kādas tālēs izskanējušas simfonijas. Telogu valodā runājot, visa esošā kopsakarība logosā saucas “dievišķais radīšanas plāns” (ars divina)”.

Šīs rindiņas mani ļoti uzrunā. Es gan nelietotu, kā to vēl varēja Edīte Šteina, pārprotamo, šodien drīzāk fatālistiski skanošo jēdzienu “Dieva apredzība”, un arī ar teicienu “Dieva plānā” šajā sakarā būtu piesardzīgāks. Bet es kopā ar viņu paļaujos, “ka visa mana dzīve līdz pat pēdējiem sīkumiem [...] Dieva visu redzošām acIm ir pilnīgi jēgas aptverta”. Jo arī es savā dzīvē saskatu caurviju pavedienu, kuru es pats tur neesmu ieaudis, un arī es ļoti priecājos par “gaismu mūžībā”, kur arī man tiks atsegta šī kopsakarība.

Tas attiecas arī “uz visas cilvēces dzīvi” piemetina Edīte Šteina, jā “pāri tam  uz visa esošā kopumu”. Es piekrītu arī šai pārliecībai. Katru reizi uz mani dziļu iespaidu atstāj tas, kad es saskatu Dieva ietekmi citu dzīvēs un visbeidzot – neskatoties uz tik daudz posta – visā pasaules vēsturē.

       Un tomēr mans saprāts jautā: “Vai tas vispār ir iespējams? Vai Dievs vispār var “uzrunāt” pasauli un darboties tajā? Un ja tā ir –   par ko, vadoties no  pieredzes, esmu pārliecināts – kā Viņš to dara? Kā lai es to izskaidroju sev un citiem? Visu atbilžu meklejumu priekšnoteikums, protams, ir ticība Dievam un noteikts uzskats par Dievu un pasauli.

    Bībeles autoriem Dievs ir visas pasaules pamatu pamats, īstenība pirms visām citām īstenībām, kurai mēs esam pateicīgi par to, ka pasaule, mūsus pašus ieskaitot, vispār eksistē un nevis neeksistē. Viņi sauc Dievu par Radītāju un pasauli par viņa radību. Viņiem, tāpat kā jūdu un kristiešu teologiem līdz pat šai dienai, visa esošā pamats nav tikai kāds „spēks“ vai „enerģija“, ne arī kāds ar apziņu neapveltīts dievišķs ‘Kaut kas’, bet gan Dievs-personība – persona daudz, daudz plašākā ziņā nekā cilvēks un nekādā gadījumā ne mazākā mērā kā paša radītais augstākās esamības veids. Tas ir Dievs, kas darbojas apzināti un mērķtiecīgi un var brīvi vērsties pie radītām personām no Es pie tu. Kā Vecajā, tā Jaunajā derībā Viņš ir Dievs, kas visā savā būtībā ir mīlestība (gr.: Agape).

    Ja es jautāju par šādi izprasta Dieva iedarbību uz pasauli, tad no ticības un teoloģijas viedokļa es katrā ziņā varu teikt: Dievs darbojas pasaulē. Viņš ir visu, kas tajā ir, visu universu, izsaucis esamībā un uztur esamībā.

    Bet vai Dievs darboias arī turpmāk sevis radītajā pasaulē?  Vai Viņš to ietekmē? Vai Viņš vispār var uz to iedarboties?  

    Pirmā atbilde uzreiz ir: Nē, Dievs nevar iespaidot pasauli. Jo mūsu zināmajai pasaulei, Visumam, gan no bibliskā, gan no šodienas dabaszinātniskā viedokļa ir sākums, un kopš šī sākuma, ko mēs saucam par „pirmo sprādzienu“, spēkā ir likumi un konstantes, pēc kuriem notiek viss, kas vispār pasaulē notiek. Pat telpa un laiks ir jau šo reizē ar pirmo sprādzienu radušos likumu un dabas konstantu nosacīti. Nekas visā universā nenotiek bez, vai darbojoties pretim šiem zināmajiem un vēl nezināmajiem dabas likumiem. Acīmredzot, jebkāda iejaukšanās “no ārpuses” ir izslēgta, tai vienkārši nav vietas. .

      Turklāt: tā kā pasaule ir Dieva radīta, Viņa darbības rezultāts, Dievs ir pamats arī tam, ka pastāv dabas likumi. Dievs ir visu cēloņu „Pirmcēlonis“, saka kristīgie teologi kopš Akvīnas Toma (1225-1274) laikiem –  cēlonis tam, lai tiktu iedarbināti un darbotos visi pasaules iekšējie, „otrās pakāpes“ cēloņi. Tas būtu spēkā arī – tā šodien būtu jāpapildina – ja mūsu universa sākuma cēlonis būtu meklējams procesos, piemeram, vakuuma fluktuācijās vai citās līdzīgās norisēs, kuras varētu notikt teorētiski visnotaļ iedomājamā multiuniversā. Jautājums par visa esošā cēloni tad būtu tikai diemžēl atbīdīts “atpakaļ”. Dievs kā visa esošā pamats būtu arī multiuniversa “pirmais pamats”, jo jēdziens Dievs nozīmē īstenību, kas ir  izsaukusi esamībā visu, kas nav Dievs.

Vēl vairāk. Ar visa radītā radīšanu Dievs ir devis universam patstāvīgu eksistenci un līdz ar to brīvību patstāvīgai darbībai. Viņš ir labprātigi ierobežojis savu dievišķo brīvību un iedarbības spēku, lai savai radībai, tai skaitā cilvēkiem, arī nodrošinātu brīvību un spēju iedarboties. Jūdu teoloģijā šo Dieva sevis paša ierobežošanu kopš 16.gadsimta sauc “Zimzum” – Dieva atkāpšanos par labu savai radībai.                Ja Dievs ir gribējis šādu pasauli, tad Viņš nevar iejaukties sevis paša iedibinātajā kārtībā. Viņš nav ne ”inteliģentais dizaineris”, kas būtu veicis atsevišķus  soļus  kosmiskajā un bioloģiskajā evolūcijā, iejaucoties pasaules cēloņu-darbības-notikumu ķēdē, ne arī uzraugs un policists, kas varētu aizkavēt noteiktus attīstības soļus. Viņš nevar iejaukties arī cēloņu un seku ķēdē, ar kuru cilvēks, Viņa radības daļa, brīvi veido savas dzīves un cilvēces vēsturi. Dievs nevar darboties ne pretī dabas likumiem, ne pretī cilvēka gribai. Izsaucot esamībā savu radību, Viņš šo iespēju, izmantojot savu  dievišķo brīvību,  ir tā vienkārši atdevis. Runājot katoļu teologa Hansa Keslera (Hans Kessler) vārdiem, kas visu savu dzīvi ir skaidrojis un diskutējis par ticības, dabas zinātnes un vēstures attiecībām: ”Dievs ir pirmcēlonis t.i. pastāvīgais, transcendentālais, iespēju sniedzošais, iedarbīgais pamats (causa prima) tam, lai galīgie un ierobežotie spēki vispār varētu darboties. Taču tas nav stingri noteikts – tie var darboties autonomi paši no sevis, atbilstoši tajos ieliktajām iespējām (autonomā darbība kā causae secundae, kā sekundārs otrās kārtas cēlonis).”

     Dievs nav visvarens šī vārda parasti pieņemtajā nozīmē, it kā Viņš varētu “darīt visu”, ko vien grib, arī pretēji dabas likumiem iejaukties pasaules vēsturē. Bībele turpretim saka, ka “varens ir tikai Dievs”, ar ko ir jāsaprot: tā kā Dievs ir pasaules cēlonis, un visa cēlonis var būt tikai viens, Viņš ir “pantokrators” ( tā šādu stāvokli apzīmē grieķu vārds Bībelē) tas ir “Valdošais pāri visam”, kuram blakus nav un nevar būt citas dievišķas varas.Tā ir arī sākotnējā teoloģiskā nozīme latīņu vārdam “omnipotens”, ko lasām kristiešu CREDO un kas ir nepareizi tulkots kā “visvarens”. Kad mēs runājam par Dieva “visvarenību”, tad vienmēr ir jāpiedomā arī par viņa “nevarību” attiecībā pret savu radību – viņa bezspēcību, kuru Viņš ir pieļāvis aiz mīlestības pret to.

    Slēdziens: Dievs nevar iedarboties uz pasauli, arī tad  nē, ja mēs Viņu neatlaidīgi lūdzam.

Vai tomēr? Vai no latīņu jēdziena creatio continua nevarētu atvasināt citu atbildi? Tā ir saistāma ar pirmo kristietības gadsimtu teologiem, kuri ar to gribēja teikt: pasaules radīšana notiek nepārtraukti. Tā kā Dievs pats nav daļa no pasaules, kā arī neeksistē laika dimensijā, no mūsu skatu punkta Viņš rada pasauli katru laika brīdi. Vai tad tomēr Dieva iejaukšanās nebūtu iespējama? Šī “iejaukšanas”,  skatoties no Dieva puses, ir identiska ar pasaules radīšanu un radīšanas aktu, bet mēs to pieredzētu kā  iedarbību pasaulē laika gaitā?

    Fascinējoša doma, lai arI  manai domašanas un iztēles spējai kaut kā pietrūkst. Fascinējoša vismaz pirmajā acumirklI. Tā izskaidrotu, kāpēc Dievs, skatoties no

cilvēku puses, darbojas arī tagad. Taču no otrā acu uzmetiena uzpeld vēl joprojām tas pats jautajums: kā tas var būt iespējams, neatņemot brīvību pasaulei un mums, cilvēkiem? Jo paliek spēkā: Dievs nevar darboties pretēji dabas likumiem un pretēji cilvēka brīvajai gribai. Tādā veidā Viņš padarītu savu radību un mūs, cilvēkus, par marionetēm un līdz ar to atņemtu savu paša dāvāto cieņu ne tikai mums un radībai, šāda rīcība runātu pretī arī Viņa uzticibai  pašam sev un līdz ar to savai dievišķai cieņai.

     Pamatvilcienos es visu to jau zināju kopš savām teoloģijas studijām 1970-os gados. Tomēr pieredze, tai skaitā manis paša, un bibliskā ticība Dievam, mācīja man kaut ko citu: Jā! Dievs darbojas pasaulē, Viņš darbojas arī manā dzīvē!

     Kā var reizē domās savienot vienu ar otru? Kā var būt iespējams saskaņot dabaszinātniskos un teoloģiskos atzinumus no vienas puses un personīgo, Bībelē apstiprināto pieredzi no otras?

     Dievs darbojas pasaulē – katrā laika brīdī. Pie tā es katrā gadījumā varu palikt. Man tas nozīmē:  kas arī nenotiktu, lielās vai mazās lietās – Dievs ir klātesošs. Viņš vienmēr būs klāt, katrā brīdī. Un par to, ka pasaule eksistē un līdz ar to arī mēs, mums jāpateicas Viņam.

    Taču vēlreiz: vai Dievs var iespaidot pasauli un darboties pasaulē? Ja jā, tad tas būtu iespējams tikai, ja Viņš darbojas ar cilvēku un ar dabas likumu palīdzību – tad Viņš nelauž ne dabas likumus, ne cilvēka gribu.

      Tas būtu skaidrojums. Turklāt tas pilnā mērā atbilst pieredzei, proti, tā ir  brīnīšanās par to, kādi tik “brīnumi” nenotiek pasaulē, sākot no vispār “pārsteidzošās  “saskaņotības”  un sakritībām kosmiskajā un bioloģiskajā evolūcijā līdz pat visikdienišķākajām sakritībām manā dzīvē. Un tas atbilstu arī Bībelei, jo arī tur visas “brīnumainās” Dieva iejaukšanās notiek ar dabīgu lietu palīdzību

     Ja rūpīgāk ieskatās, ne pravieši, ne Jēzus un vēlāk viņa apustuļi nedarbojās pretī dabas likumiem. Kad, piemēram, Elija ar Dieva palīdzību panāca, ka nabaga atraitnei miltu tīne nekad nekļuva tukša un viņas eļļas krūze neizsīka (1 Ķēn 17,16), vai Jēzus  piecas maizes un divas zivis pavairoja par maizi un zivīm tūkstošiem (Mk 30-44), vai kad pēc Josua pavēles saule debesīs palika nekustīgi stāvam (Jos 10, 12-13), tad tie ir tēlaini stāsti ar dziļu izteiksmes jēgu, protams, bet ne ziņojumi par reāliem notikumiem. Turklāt ne Vecajā, ne Jaunajā derībā nav lietoti vārdi ar  šodiemas nozīmi “brīmums”, kas atbilstu kā dabas likumu laušanai vai atcelšanai. Turpretī evaņģēliji par Jēzu stāsta, ka Viņš darbojās  “brīnumaini un apbrīnojami” (grieķ. taumasion) un veica spēka pilnus darbus (gr. dinameis), kuri var kļūt par Dieva klātbūtnes zīmi (grieķ. semeia) un kas tiek nemitīgi veikti ar dabas spēku palīdzību. Šos pašus vārdus atbilstoši ebrēju un aramiešu valodai  lieto Vecās derības autori. [Tulk. piezīme. Latvijā ir nācis no Vācijas un nostiprinājies vārds ‘brīnums’. Jaunajā 2016.gada Bībeles vācu tulkojumā, cik iespējams, ir notikusi izvairīšanās no šī vārda].

Jaunās derības katoļu pētnieks Tomass Sēdings (Thomas Söding, 1956.) nesen atzīmēja:  “Tā bija kristīgās apoloģētikas smaga teoloģiska kļūda uzskatīt brīnumus kā dabas likumu noliedzējus un kā pierādījumus Jēzus dievišķībai”.

     Skaidroiums tam, ko Bībeles autori ir domajuši, sakot, ka Dievs darbojas pasaulē, kas – lai būtu vēlreiz pateikts – atbilst arī manai pieredzei nav jāmeklē jautājumā, vai un kā būtu iespējama Dieva iejaukšanās savas radības autonomijā. Uzmanība drīzāk ir jāvērš uz jautājumu, kā Dievs ar dabiskiem līdzekļiem, ar dabas likumu un cilvēku palīdzību, darbojas mūsu pasaulē un manā dzīvē.

     Ka Dievs tiešām to dara, tā īsti var ieskatīt tikai ar trešo acu uzmetienu, kurš brīnoties uztver vairāk, nekā dabaszinātniski orientētais prāts viens pats. Un tad taisnība ir Katjai Ebšteinai: “Brīnumi notiek vienmēr bez mitas, tie var notikt gan šodien, gan rīt. Brīnumi notiek vienmēr bez mitas, kad sastopi, vajag tos atpazīt”.

    Tomēr sakarā ar visu “brīnumaino” paceļas nākamais jautājums: kāpēc Dievs ar dabas likumu palīdzību neveic vienmēr tikai “brīnumu” lietas? Kāpēc dabas spēki var izraisīt visu briesmīgu ciešanu pilno? Un kāpēc viss šis cilvēku izsauktais bezdibenīgais ļaunums. Šos jautājumus es pagaidām atstāju atvērtus. Tie tiks īpaši apskatīti turpmākajos darbos.

      Tagad vispirms es gribu jautāt: kas ir domāts Bībelē sakot, ka Dievs ”runā”? Vai viņa darbošanās un viņa runa ir kaut kā savstarpēji saistītas? Vai viņa runa varbūt ir veids, kā Viņš ar dabas palīdzību – caur dabas likumiem un cilvēkiem – darbojas mūsu pasaulē?          

2. Dievs darbojas ar savu “vārdu” – tur, kur tas tiek sadzirdēts  

Bībelē bieži ir sastopami izteicieni kā “KUNGS runāja”, “...tad Dieva Vārds nāca pār ...“, “KUNGA RUNA” vai “KUNGA eņģelis (sūtnis) runāja”. Turklāt vārds KUNGS vienmēr stāv ebrēju oriģinālvārda JHVH (Jahveh) vietā, kura nozīmi mēs vislabāk varam izteikt ar ES ESMU TE un ES ESMU, KAS IZSAUC ESAMĪBĀ.

    Dievs “runā” ar mums, cilvēkiem, ar sava “vārda” palīdzību. Arī es zinu, kas ir domāts ar šo tēlaino izteiksmes veidu. Pats par sevi saprotams, es nedzirdu Dievu akustiski, es nedzirdu vārdus un neuztveru ar acīm skatāmu vīziju. Un tomēr vienmēr no jauna, gandrīz  ikdienas un pastāvīgi - dažreiz no ārpuses, dažreiz no iekšienes – pie  manis nonāk “vārds”, kas mani uzrunā. Tā ir doma vai tēls, kas man kaut ko pasaka, un kas nav manu mērķtiecīgu pārdomu vai paša izdarītu secinājumu rezultāts. Tās ir sajūtas, kas man pieskaras un mani ietekmē, kas pārskaņo un pieskaņo manas izjūtas. Dažreiz tās ir iedvesmas, kas noliek man acu priekšā kaut ko, ko pats nebiju pamanījis. Tie ir impulsi, kas var mani pamudināt pārdomāt to, ko es pašreiz domāju un izjūtu. Tie pievērš mani kaut kam labam vai labākam, izved plašumā ...

    Bībele atkal un atkal saka: Dievs runā ar patiesībām, kuras mani uzrunā un rosina manu domāšanu un ar mīlestību, kura man pieskaras un rosina manas izjūtas. Tas ir Dieva “runāšanas” veids. Kā iekšēju pieredzi to pazīst katrs cilvēks, arī cilvēki, kas neuzskata sevi par ticīgiem un tāpēc to nesaista ar Dievu.

     Bībelē šīs izpausmes bieži ir saistītas ar jēdzienu gudrība (ebr. hokma, grieķ. sophia). Gudrībai ir cieša jēdzieniska saite ar vārdu norādīt. Gudrība ir kaut kas, kas man norāda uz tālāko, kas man norāda uz to, kas sniedzas pāri līdzšinējam. Vistrāpīgāk gudrību var raksturot kā “norādīšanu” vai kā norādošo gudrību. Ticīgiem cilvēkiem tās pēdējais avots ir Dievs.

     Ieklausīties gudrībā, uzklausīt “gudrības garu”, kā ir teikts abās Bībeles daļās, ir tieši ticības dzīves galvenā aktivitāte, pie kuras grib aizvest Vecās un Jaunās derības autori.

  Bet vai šādai pieredzei vispār ir kaut kas kopīgs ar Dievu? Un atkal: kā lai es to ieskaidroju savam saprātam? Par to visos sīkumos ir pardomājis Jānis no Krusta (1542-1591). To, ka Dievs mūs uzrunā, un cilvēks var dzirdēt viņa vārdu, 16. gadsimta teologs skaidro šādi:

     Saprāts (span. intelecto) – filozofiskais izteiksmes veids jau gadsimtus pirms Immanuēla Kanta (1724-1804) cilvēka uztveres spējai (lat. intellectus) – var uztvert īstenību  trīs ceļos: dabiskā, pārdabiskā un mistiskā. Prāts pēc tam to visu pārdomā un pārstrādā atziņās. Katrs no šiem trim ceļiem ļauj saklausīt “vārdu”, ko runā Dievs, uztvert gudrību, kas nāk no Dieva.

( a) Par dabisku (natural) Jānis no Krusta sauc tādu uztveres veidu, kur prāts uztver īstenību ar ārejo jutekļu palīdzību, pirmkārt, ar acīm un ausīm kuru uztvere šodien tiek paplašināta ar tehniskiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību mēs pasauli varam izzināt no makrokosma līdz mikrokosmam

     Kā vēlāk komentēja Edīte Šteina, tie darbojas kā “dvēseles logs”, pa kuru dvēsele var paraudzīties ārā, lai ieskatītos pasaulē”. Dabiskajā ceļā Dieva Vārdu var uztvert vismaz pastarpināti. Starpnieki var būt cilvēki, kas mums nodod tālāk kādu gudrību, teksti, kurus lasām, lielā mērā Bībeles teksti, kuros  gudrības, ko saņēmuši cilvēki, pārtapušas Rakstos. Starpnieks var būt visa radība, par kuru Jānis no Krusta saka: “Dievs ir tajā atstājis savas pēdas, kuras liecina par to, kāds Viņš ir‘’. Un tas, ko mēs tad “sadzirdam” var un spēj mūs pamudināt un aizkustināt, lai mēs atbilstoši sāktu rīkoties. Šādi Dievs nedarbojas pretī dabas likumiem un cilvēka brīvībai, bet gan iedarbojas uz pasauli kopā ar mums, cilvēkiem, un ar savas radības palīdzību.

      Pāri visam Dieva Vārds mums ir darīts zināms un kļuvis dabiski pieejams Jēzū no Nācaretes. Viņa personā, kā sacīts Jāņa evaņģēlijā, “Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums” (Jņ 1,14). Cilvēkiem, kas Viņu toreiz pieredzēja, Viņš bija tieši uztveramais Dieva Vārds. Hans Keslers, kura darbi mani iedvesmoja šai grāmatai un kurus es vēl bieži citēšu, teologiski to ir skaidrojis šādi:

“Īpašā veidā mēs sastopam cilvēciski pastarpinātu Dieva žēlastību un dziedinošo darbību Jēzū no Nācaretes. Tur, kur darbojas Jēzus, Dievam nav vēl citādi jāiejaucas, jo Viņš var darboties ar Jēzus cilvēciskās brīvības un mīlestības palīdzību. Viņa mācekļu un draudžu dzīvajā liecībā tas viss kļūst izšķirošs, jo ar Jēzu tiek tālāk nesta galīgā un novatoriskā Dieva iedarbība, kas izpaužas cilvēku vārdos, zīmju darbībā un diakonijas darbos, kas viss jāsaprot kā Vina Gara ietekme”.

     Jānis no Krusta būtu varējis Hansam Kesleram piekrist, kā to jau parāda fragments no viņa darba “Uzkāpšana Karmela kalnā”, kuru šveiciešu teologs Hans Urs fon Baltazars (Hans Urs von Balthasar, 1905-19880) ir nodēvējis “Dieva Tēva runa culvēkiem”. Tās ievadā Jānis no Krusta ļauj Dievam teikt:

“Kad es tev tomēr jau visu esmu pasacījis par savu Vārdu, kas ir mns Dēls, un man vairāk nav nekā cita  vairs nav ko teikt, ko es tev varētu tagad vēl atbildēt vai atklāt, kas būtu lielāks kā šis ...”

  Pārdabiskā ceļā mēs uztveram visu, kas nonāk pie mums ar iekšējām sajūtām, jo arī tās ir Jāņa no Krusta vārdiem “durvis un ieeja cilvēka dvēselē”. Domāta ir tāda uztvere, kas pie cilvēka nonāk, kā viņš raksta, “por sugestion”: ar “communication de espiritu”, abpusējas komunikācijas ceļā  “no gara uz garu”. Jānis no Krusta šeit domā eņģeļus un svētos, tātad Deva sūtņus un mirušos, kuri kā Dieva augšāmceltie dzīvo vienādā esamības veidā ar Dievu. Arī viņi, tāpat kā Dievs, var mums kaut ko darīt zināmu no gara uz garu, piedāvājot to mūsu izziņas spējai.

    Tas izklausās ticami, īpaši tādēļ, ka šādā veidā spēj komunicēt arī cilvēks ar cilvēku brīžos, kad viņi iejūtas viens otrā un saprot viens otru bez vārdiem. Kāpēc tad tas nevar notikt starp cilvēku un tīri garīgu, šajā ziņā pārdabisku, personu? Kāpēc Dievs nevar pie mums vērsties, kā Avilas Terēze saka, ar sava galma palīdzību, pastarpināti. Eņģeļu gadījumu gan, saskaņā ar šodienas Bibeles zinātnes atziņām, es saprotu tā, ka te tiek runāts par pašu Dievu, arī “Kunga eņģelis” ir pats KUNGS, pats ES ESMU TE. Taču to, ka mirušie no Dieva puses mums ir tuvu un var mums kaut ko “pateikt” kā gars garam, līdzīgi kā augšāmceltais Jēzus, to mans saprāts var labi pieņemt. Tas izskaidro manu personīgo pieredzi, un  kopš seniem laikiem atbilst kristīgajiem uzskatiem un ticības  praksei.

    Šādu pārdabisku vēsts nodošanu no Dieva gara cilvēka garam, arī gadījumā, ja tas notiek ar pie Dieva dzīvojošu, tīri garīgu personu starpniecību, mēs pieredzam tādā veidā, kā es to jau augšā mēģināju aprakstīt: kā iedvesmu domās, izjūtās vai tēlos, iespējams arī kā iekšēju redzes vai dzirdes vīziju, kā nojautu, kādas patiesības “skatīšanu” vai pārliecības iegūšanu par to, kā impulsu, kas vedina uz labo, uz saticību, uz uzmanības veltīšanu otram, uz mīlestību. Tā no gara uz garu Dievs var mani “uzrunāt” ar gudrību, ar norādošo gudrību, ar savu mīlestību pamodināt manu spēju mīlēt un motivēt labajam.

     “Šādā veidā”, raksta Jānis no Krusta, “Dievs parāda cilvēkam daudzas lietas, māca viņam daudz gudrību, kā to ik uzsoļa var redzēt Svētajos Rakstos”. Taču ar to viņš negrib teikt tikai to, ka Svētie Raksti ir Dieva vārds, kas ļoti kompakti satur pārdabiskā ceļā saņemto Dieva gudrību. Viņš līdz ar to uzsver, ka Dievs cilvēkam, katram cilvēkam, arī šodien “parāda daudz lietu un māca daudz gudrību” līdzīgā veidā kā kādreiz Bībeles autoriem. Jānim no Krusta Bībele ne tikai satur Dieva vārdu, bet arī māca mums, ka Dieva gudrību var uztvert un Dieva vārdu var saklausīt katrs cilvēks. Un arī šeit ir vietā, ka tas, ko mēs “dzirdam” var mūs pamudināt un iekustināt atbilstoši darboties. Šādā veidā, ar cilvēku palīdzību Dievs darbojas pasaulē.

(c)  “Protams”, saka Jānis no Krusta, “Dievs neizmanto tikai šo veidu, lai pamācītu un aktivizētu cilvēkus”. Bet “tā kā Viņš pēc būtības mīt cilvēkā”, Viņš var  mūs uzrunāt pats, bez starpniekiem. Jānis no Krusta šo Dieva iedarbības veidu uz savu radību sauc par “mistisku (mistico)”. Šajā gadījumā Dieva vārds cilvēka apziņā nenonāk ar ārējo jutekļu vai iekšējo sajūtu palīdzību – viņam ir savi avoti “pašā dvēseles substancē”, dziļākajā cilvēka būtības kodolā, tur, iekšienē, kur Dievs un cilvēks, Radītājs un radība vienmēr ir savstarpēji vienoti tieši un dabiski (in union natural), bez kā pat “lielākais pasaules grēcinieks” nespētu pastāvēt. Tur, šajā saskares punktā starp dievišķo būtību un cilvēcisko būtību iet sadures līnija starp dievišķo un cilvēcisko garu.  Te notiek tieša, būtiska “komunikācija no gara uz garu”, no “Dieva būtības uz dvēseles būtību” (sustancia de Dios en sustancia del alma).

      Tas, ko Dievs šādā veidā dara man zināmu, tiek piedzīvots nevis kā “iedvesma”, bet drīzāk kā “apgaismība”. Tas nāk it kā no manis paša, it kā pieder manai iekšējai būtībai, bet tikai tagad nāk gaismā.

      Jānis no Krusta uzskata, ka tikai šādā  ceļā var notikt “Dieva pašizteikšanās”, it kā “Dieva pamošanās dvēselē”, vai pareizāk (šeit viņš tūlīt sevi pārlabo), it kā kad “cilvēka dvēsele pamostas no miega”. Tikai mistiskā ceļā, tikai šādā, Dievs var mums dot iespēju aptvert, ka Viņš ir šeit un kas Viņš ir – un kas esmu es, un kādēļ esmu Viņa, Viņa paša, saukts un aicinats dzīvot.

    Blēzs Paskāls (Blaise Pascal,1623-1662), ģeniāls matemātiķis, varbūtības teorijas izgudrotājs, skaitļošanas mašīnu konstruēšanas aizsācējs, gadsimtu vēlāk teiks: “Tā ir sirds, kas jūt Dievu, ne saprāts. Sirdij ir savi pamatojumi, kurus saprāts nepazīst”.

       Jānis no Krusta, kuram 1925.gadá tika piespriests kristígās mistikas Baznícas mācītāja tituls, mācīja Baznīcu, ka  ievadīšana ticībā nedrīkst pastāvēt tikai  tajā, lai cilvēkus iepazīstinātu ar  ticības mācību. Katehēzei un sprediķim ir arī viņiem jāparāda, kā viņi paši var pievērst uzmanību Dievam  un paši sadzirdēt Dieva “vārdu” . Un galvenokārt    šādai ticības mācīšanai ir jābut mistagoniskai, kas ved uz mistisko uztveri, kas ved uz “dvēseles mošanos no miega”.

Visi trīs ceļi “dabiskais”, “pārdabiskais” un “mistiskais”, pats par sevi saprotams, ir savietojami.Tie papildina viens otru un nosaka viens otru; tos var atšķirt tikai papildus refleksijā. Tas, pie kā mēs nonākam ir: būt nomodā visam, atsaukties visam, kas uzrunā garu un dvēseli kā impulss uz labo un tad sekot šim impulsam. Tas ir tiešām apbrīnojami, kā tad sakārtojas lietas, un Dieva darbība un ietekme kļūst par reālu pieredzi.

     Šādi impulsi var būt ne tikai ar reliģisku vai garīgu saturu. Tie var attiekties uz visām ikdienas dzīves jomām, tās var būt mūsu attiecības vienam ar otru, mūsu vajadzības un rūpes ģimenē, sabiedrūbā, poltikā, Baznīcā, manā ordeņa klosterī ...

      Kāda pastāvīga Karmela Impulsu lasītāja šo pieredzi ir izteikusi šādi:

Reiz man uzdeva jautājumu, ļoti svarīgu –

Un man prātā ienāca īstie vārdi -

                   reiz es izteicu savas rūpes lūgšanš –

                   un es jutos atvieglota -

reiz es stāvēju kupli saaugušu, ziedošu ziedošu krūmu vidū -

un es biju saviļņota par Dieva plašo vērienu -

                    reiz man bija jānoiet grūts ceļš -

                    un es jutu, ka mani paņem rokās –

reiz es saliku savas dusmas Dieva rokās -

un es atradu mieru,

                     reiz es apbrīnas pilna stāvēju jūras krastā -

                     un es ieguvu nojautu par Dieva dižumu un spēku,

reiz, kad mani spēki bija galā,

man nāca negaidīta palīdzība,

un es biju saviļņota līdz sirds dziļumiem -

                       un es nojautu, kā to  sauc -

                       Tu esi šeit, manas dzīves vidū.

Starp Dieva “rīcību” un Dieva “runu” tiešām pastāv sakarība, un līdz ar to Dievam ir iespēja iesaistīties pasaules norisēs, neiejaucoties dabas autonomijā. Dievs var darboties pasaulē no gara uz garu, no Dieva Gara uz cilvēka garu.

    Runa nav par kādu iespējamu, bet tieši šo veidu, jā, “tas ir īpašais un īpatnējais veids, kā Dievs darbojas”, saka Hans Keslers.

   Teologs savās grāmatās bieži atceras kādu jūdu stāstu, kurā ir teikts: “Dievs dzīvo visā pasaulē, bet patiesībā Viņš dzīvo tur, kur Viņu ielaiž”. Hans Keslers ar to grib pateikt: kur cilvēki ielaiž sevī Dieva Garu, kur tātad ir sadzirdēta Dieva Gara gudrības un mīlestības balss, tur Dievs var darboties vēsturē. ar mūsu, cilvēku palidzību, tapat, kā Viņs darbojās caur Jēzu. Hansa Keslera vārdiem:

“Visur pasaulē, kur cilvēkiem ir iespēja tiekties ne tikai pēc tā, lai egoistiski noslēgtos sevī, bet, sevi pārvarot, kļūt noderīgiem arī citiem, Dievs darbojas ar viņu palīdzību”.

Un tā es varu sev izskaidrot, kāpēc vienmēr no jauna “viss iet uz labo pusi”. Ja cilvēki īsteno to, uz ko viņus iedvesmo Dieva Gars ar saviem gudrības un mīlestības impulsiem, tad viņi izmaina situācijas un procesus un rada jaunas realitātes; tad parādās – dažreiz pēdējā brīdī – jauni ceļi un jaunas iespējas.

     Tas tomēr nozīmē arī: Kur cilvēki Dieva Garu neielaiž, kur viņi atstāj bez ievērības patiesības un mīlestības impulsus vai savu personīgo plānu dēļ nobīda tos malā, tur Dievs nevar darboties, tur citi “gari” tad nosaka pasaules vēsturi, baznīcas vesturi, gaisotni darba grupās, personīgās dzīves vēsturi iekšēji un ārēji.

     Cik savādaka  būtu mūsu pasaule, ja pāris cilvēku vairāk, un katrs no šiem pāris cilvēkiem drusku biežāk ielaistu sevī Dieva impulsus un vadītos no tiem savā darbībā

Bet: vai Dievs uzrunā tikai mūs, cilvēkus?

3. Dievs mudina pasauli darboties – pat vismazākās kvantu daļiņas

Daži zinātnieki šodien uzskata, ka fizikālā pasaule tās vismazāko būvelementu, kvantu daļiņu rajonā pāriet garīgajā un galu galā viss fizikālais un materiālais būtu ‘’gara sabiezējums” . Arī vācu     fiziķis Hans-Peters Dirs (Hans-Peter Dürr 1929- 2014) pārstāv šādu tēzi. Taču lielākā daļa dabas zinātnieku to noraida. Viņi tur, tāpat kā arī lielākā daļa teologu, saskata kvantu fizikālo zināšanu tīri subjektīvu panteistiski ezotērisko uzskatu izpausmi. Ja tā būtu taisnība, tas dabiski būtu tuvu tam, lai uzskatītu par iespējamu, ka Dievs iedarbojas ne tikai uz cilvēka garu, bet arī uz (iedomāto) katras radības garu. Reliģioziem cilvēkiem tā ir pavedinoša doma.

    No teoloģiskā viedokļa ir taisnība, ka katra radība arī katra kvantu daļiņa ir saistīta ar Dievu – “būtiski”, kā saka Jānis no Krusta, bet ne identiska ar Dievu. Dievs ir Dievs, un pasaule ir pasaule. Dievs ir Radītājs un pasaule ir viņa radība – abiem ir savs, atšķirīgs esamības veids. Taču bez Dieva pasaule nebūtu radusies un bez Dieva tā neturpinātu pastāvēt. No tās sākuma radīšanas aktā un katrā tās pastavēšanas brīdī un punktā laikā un telpā tā ir saistīta ar savu pamatu pamatu. Tiktālu tiešām eksistē sadures līnija starp Dieva Garu un katru akmeni un, kaut arī akmenim nav apziņas, Dieva Gars to varētu “ielaist” tapat, kā to ielaiž cilvēks.

     Minhenes filozofijas profesors un jezuīts Godhards Brīntrups (Godehard Brüntrup, 1957), piemēram, uzskata, ka izejot no šī visa, pastāv “alternatīvs ceļš tam, kā Dievs varētu darboties pasaulē” – nevis kā “mehanisks kustinātājs”, bet kā “garīgs pievilkšanas spēks”. Viņš uzsver, ka Dievs neiejaucas dabas likumu cēloņsakarības ķēdē, bet ideja, pēc kuras Dievs pasauli ir radījis, un vīzija, kāda Viņam ir par tās nākotni, ir tajā dziļi apslēpta un darbojas tik atraktīvi un pievilcīgi  ka pasaule attīstas pēc Dieva prāta, saglabājot brīvību. Precīzāk sakot, Dievs nav pretinieks dabas likumiem, bet gan tas, kas tos padara iespējamus. Viņš piedāvā dabai garīgu un matemātisku kārtību, kura var iesniegties pašorganizācijā. Viņa darbošanās ir smalkāka un garīgāka, kā tas, ko cilvēki naivi uzskata par Dieva darbību. Dievs nav ne amatnieks, kas veic brīnumus, ne arī pulksteņmeistars, kas uzvelk pasaules pulksteni un pēc tam to atstāj paša ziņā. Dievs ir klāt katrā dabas pašorganizācijas brīdī un paver tai jaunas iespējas.”

     Dievs darbojas pasaulē, saka jezuīts Brīntrups, “piedāvājot skaistas un labas iespējamības”, Viņš aicina pārvarēt  pašam sevi, kas parādās brīvos varoņdarbos  

tiklab pretestībā Aušvicas šausmām, un tikpat labi var parādīties kā spontānā slima organisma pašizdziedināšanā, tā skaistās putnu dziesmās. Viņš to komentē kopā ar sava ordeņa dibinātāju Loijolas Ignāciju (1491-1556):

“Ja šādu iedarbības veidu dabā pieņem kā veselu katrā elementārdaļiņā un katrā šūnā, tad Dievu sāk saskatīt visās lietās” (Ignācijs Lojola).

Brīntrups citē britu filozofu un matemātiķi  Alfredu Nortu Vaithedu (Alfred North Whitehead, 1861-1947), kura galvenie darbi ir kļuvuši par pamatu tā saucanai procesteoloģijai: “Dievs [ ... ] ir pasaules apdzejotājs, ar smalkjūtīgu pacietību Viņš to vada cauri savai patiesības, skaistuma un labā vīzijai”. Tēvs Brīntrups savu aizstāvja runas kopsavilkumu šādai Dieva darbības izpratnei izsaka vārdiem:

“Dievs darbojas no nākotnes tagadnē, Viņš padara iespējamu pasaulei pašattīstību nākotnē. Taču Viņš nezīmē priekšā nākotnes ceļus. Viņš  dod iespēju, ielūdz, piedāvā un aicina. Dievs darbojas pasaulē, apelējot pie radības brīvības un dabas pašorganizēšanās spējām”.                  

Tas, ka Dievs pat vismazākās kvantu daļiņas aicina un vilina ar savu skaistumu vai, kā Bībele saka “godību”, ielūdz un piedāvā “skaistākas un labākas iespējas”, jā, tas mani liek ataust gaismai. Kā lai Dieva “patieso, skaisto un labo”, ko mūsu cilvēciskais gars spēj apzināti uztvert, nespētu “sadzirdēt” arī  visa pirmsapziņas radība. Galu galā Dievs atstāja tajos pēdas  par to, kāds Viņš ir” (Jānis no Krusta). Pat katrā akmenī. Un atkal Hans Keslers:

“[ ... ] ir vēl “kaut kas”, kas ikdienas pieredzei, zinātniskai pieejai un prātošanai paliek nepamanīts, kas cilvēkiem, apejot viņu darbību un slēdzienus, klusumā dod ziņu no dziļumiem (kas ir mūsos, ap mums, materijas sirdī), dažreiz arī uzrunā (ar zīmēm, mājieniem, saucieniem, izkārtojumu, vismazāko iespēju attīstībā, kā caur adatas aci, u.tml.): kāds, kas ir klātesošs un darbojas, kaut kas cits, kaut kas vairāk, kāda ļoti tuva klātbūtne”.

Es uzdrīkstos uzticēties savai pieredzei, ka Dievs darbojas un runā pasaulē, arī manā dzīvē. Arī tad, ja, kā jau bija teikts priekšvārdā, nevaru līdz pēdējam sīkumam pamatot, kā tas ir iespējams. Savam saprātam es to skaidroju šādi: Dievs ir klātesošs, Viņš tāds nebija tikai sākumā, arī tagad Viņš ir klāt visam. Katrai sīkākajai kvanti daļiņai ir “saskares punkts” ar viņa Garu. Viņš, tieši neuzspiezdams, savā ziņā aicina savu radību iesaistīties kustībā un kustībā arī palikt. Mūs, cilvēkus, Viņš aicina ar saviem gudrības un mīlestības impulsiem iedarbojoties uz mūsu cilvēcisko garu. Savas pirms cilvēka esamībā sauktās radības Viņš ar savu klātbūtni aicina attīstīties pretī mērķim, kura dēļ Viņš pasauli ir radījis un turpina radīt.

Bet ciešanas! Visas ciešanas Dieva pasaulē. Vēlākais tagad par to ir jasāk runāt.   

4. Dievs nerada ciešanas. Viņš darbojas ciešanās, turklāt ciešot un līdzi ciešot  

Kāpēc Dievs ar dabas likumu palīdzību neveic vienmēr tikai “brīnumainas” un “apbrīnojamas” lietas, ja jau Viņš kā “garīgais pievilkšanas spēks” ir klātesošs vismazākaja kvantu daļiņā? Kāpēc dabas spēki var būt cēlonis lielām ciešanām? Un kāpēc tas neaptverami bezdibenīgais ļaunums, kura cēlonis ir cilvēki, kad Viņš taču tos, darbojoties no gara uz garu, var ievirzīt pretī labajam?

     Jā, šie jautājumi nedod mieru. Arī man. Un arī tādam tik skaidri domājošam teologam kā Hans Keslers. Kādā personiskā vēstulē viņš man rakstīja: “Kas notiek, piemēram, ar daudziem bērniem un jauniešiem, kas aiziet neceļos? Kad es domāju par viņiem, kā es varu tad runāt par Dieva vadību attiecībā uz  sevi, priviliģēto? Dievs darbojas caur dabas likumiem un caur cilvēkiem, bet kas ir ar Putinu un ar tiem, kas ar tālās darbības raķetēm iznīcina cilvēkus un sagrauj to dzimteni? Un vai mēs visi pastāvīgi nepanākam, ka Dievs ļoti daudzos citos cilvēkos nemaz nevar darboties, jo mēs aizkavējam viņiem iespēju atvērties –

izsalkušiem, izslāpušiem, dzīvē mazākās iespējas zaudējušiem? Redziet, mani jautājumi vienmēr ir par to pašu: kur tad paliek Dievs, kā Viņš tur darbojas, kā Viņš tur runā? Vai nav tā, ka Viņš tur cieš, turklāt bezgala dziļāk nekā Viņa radības, kurām Viņš ir  tuvu klātesošs?”

Vesels pulks ievērojamu teologu un reliģijas filozofu kopš gadsimtiem domā par to, kā varētu atbildēt uz jautājumu par Dievu un  ciešanām. Viņu pārdomu rezultātus attiecībā uz mūsu tēmu īsā kopsavilkumā var raksturot šādi:

        Ja Dievs iecerēja pasauli un šajā pasaulē būtni, kura, tāpat kā Vi ņš, ir spējīga mīlēt, izjust agape, tad Viņam vajadzēja cilvēkiem dot tespēju, lai tie varētu brīvi un soli pa solim īstenot šādu būtni, jā, paši gribētu kļūt par šādu būtni. Tas kā priekšnoteikumu prasīja, lai Dievs dotu kopējai radībai, kuras daļa ir cilvēks, zināmu patstāvību un brīvību. Viņš izsauca pasauli esamībā kā “pasauli tapšanas procesā”, kā evolucionējošu pasauli ar savu pašas dinamiku, kurā Viņš nevar iejaukties un to korigēt. Hans Keslers raksta, ka savas radības brīvības un cieņas dēļ Dievs pieļauj, ka “ne tikai cilvēkam, bet arī pirms cilvēka radītai dabai ir savi ceļi, kuriem ne vienmēr jāatbilst Radītāja garam”.

     Kādā ļoti pazīstamā gleznā, kurā priesteris un gleznotājs Zīgers Kēders (Sieger Köder, 1925-2015) ilustrēja Bībeles Radīšanas stāstu, ir ļoti uzskatāmi parādītas Dieva un pasaules attiecības. Dieva rokas ieliek pasauli esamībā un tūlīt to atlaiž brīvībā patstāvīgai attīstībai, taču katru brīdi to balstot. Tomēr neizpaliek arī visu ciešanu un ļaunuma bibliskais simbols – čūska. Pats gleznotājs to komentē vārdiem; “No paša sākuma tur iekšā bija tārps.”

      19. un 20. gadsimta teologi un literāti formulē, ka ciesanas gan fiziskās, kuras izsauc daba, gan morālās, kuru cēlonis ir cilvēki, ir “brīvības cena”, jā “milestības cena”. Viņi saka, ka Dievs šo cenu ir licis mums uzņemties. Un sev pašam! Bet tūlīt viņi arī jautā, vai šī cena nav pārāk augsta. Vai nebūtu labāk, ja Dievs no pasaules radīšanas būtu atteicies? Un šis jautājums nav atbildāms arī ar norādi, kuru rezumējis Šellings (W.J.Schelling, 1775- 1854) savā1809. gada filozofiskajā rakstā, proti, ka tad Dievs jau iepriekš būtu padevies ļaunumam, “tad pašā Dieva sirdī ļaunums būtu uzvarējis labo un mīlestību”.

       Ir skaidrs, ka ciešanas var izsaukt daba. Spēki un varas, kas darbojas visā universā un uz planētas Zeme, padara iespējamu dzīvības pastāvēšanu un evolūciju, tie padara irspējamu arī mūsu, cilvēku, dzīvi, taču tir var nest mums un radībai arī postu un neizsakāmas ciešanas.

      Un ir skaidrs, ka tas ir cilvēks, kas nodara ļaunu sev un citiem un izsauc ciešanas, kas pārspēj daudzas dabas katastrofas un ir novedis pasauli situācijā, kādā tā pašlaik atrodas. Saskatīt ļaunuma un ciešanu cēloni Dievā ir vienkārši nepareizi un netaisni. Dievs ir Radītājs. Viņš nav ne radība, ne daba, ne cilvēks. Tāpat nav pieņemams izskaidrojums, ka pastāv metafizisks ļaunuma princips, saukts velns vai sātans, kam Dievs būtu pieļāvis zināmu iespaidu uz pasauli, kaut arī tas laika un konkrēas kultūras iespaidā nosacīti parādās dažās Bībeles daļās un daudzu cilveku prātos vēl līdz šai dienai.

       Aplamo secinājumu, ka Dievs var būt ciešanu un ļaunuma ierosinātājs 16. gadsimtā izdarīja arī mana ordeņa tēvs Jānis no Krusta. Skatoties uz daudzajām nepatiesajām apsūdzūbām, no kurām viņš un citi ordenī cieta no dažu klosterbrāļu puses, viņš toreiz rakstīja kādai karmelītei: “Dievs pieļauj, ka viņa izvēlētie tiek pārbaudīti”, un kādai citai: “... šo lietu cēlonis nav cilvēki, bet Dievs, kurš zina, kas mums nāk par labu, un ko Viņš pieļauj mūsu pestīšanas dēļ”. Šāda uztvere ir saistīta ar tā laika domāšanu, tāpat kā tas bija arī Pija XII laikā, kas vēl 1941.gadā, kad trakoja Otrais pasaules karš, kādā radiorunā teica, ka “Dievs dažkārt ļauj pārbaudījumiem nākt pār atsevišķiem cilvēkiem un tautāmm, kuru darbības instrumenti ir cilvēku ļaunums, lai sodītu viņu grēkus atbilstoši taisnīguma prasībām”. Ciešanu un ļaunuma dēļ apšaubīt Dieva mīlestību, jā, pat Viņa eksistenci vispār, ir bez pamata un nepiedienīgi.

         Nē, Dievs nav ciesanu cēlonis. Tāpat nevar uzskatīt, ka Viņš tās “pieļauj”. Kā skaidro Gothards Brīntrups, Dievs darbojas un runā “nepavisam ne tā, it kā Viņš visu ļauno varētu novērst. Dievs to nevar.” Un teologiem, kas no Dieva vienreizīguma izdarīja un vēl šodien izdara secinājumus, ka Dievam, kā visa pirmcēlonim ir jābūt arī ciešanu un ļaunuma cēlonim, Hans Keslers uzdod jautajumu: “Cik konsekventa šī doma arī nešķistu, vai tā nepārtop metafiziskā spekulacijā, kas aizskar Dieva būtību?” Ir nepamatoti un nepiemēroti ciešanu un ļaunuma dēļ apšaubīt Dieva mīlestību, pat Viņa pasa esamību.

      Pamatots ir un paliek jautajums: ja nav iespējama pasaule, kas brīva no ciešanām, kāpēc Dievs neatteicās tādu pasauli izsaukt rsamībā? Taču tieši uz šo jautājumu visi atbilžu meklējumi – īpaši paturot acu priekšā visas uz debesīm kliedzošās ciešanas – vienmēr paliks neapmierinoši. Uz to var atbildēt tikai Dievs. Tāpēc kristietībā vienmēr būs cilvēki kā teologs Romano Gvardīni (Romano Guardini, 1885-1968), kas dzīvoja ar gatavību gaidīt pirmo mūžības dienu, kurā Dievs pats dos atbildi.       Tas – vienīgi tas – man ir pieņemami. Es arī mācos to gaidīt. Ne visam, kas pasaulē notiek ir saskatāma jēga. Man pietiek balstīties uz to, ka Dievs ir klātesošs, un reiz, nonākot pie savas dzīves mērķa Viņa mūžībā, visam bezjēdzīgajam tiks dota jēgas kopsakarība.

        Līdz tam ir tikai viens ceļš kā atbilstoši apieties ar ciešanām un ļaunumu – pieņemt visu, kā ir, un tajā pašā laikā sparīgi un izlēmīgi pret to cīnīties, iedvesmojoties no līdzcietības un mīlestīas, ko Dieva Gars iedveš mūsu cilvēciskajam garam. Dievs nenovērš ciešanas. Bet Viņš var ciešanas iespaidot. Caur mums, cilvekiem.

Šajā sakarā Hans Keslers norāda uz to, ka Dieva darbība var izpausties tajā, kā cilveki – un vispirms Jēzus no Nācaretes – izturas sastopoties ar savu nevarību attiecībā pret ciešanām, kas nāk pār viņiem pašiem vai citiem. Ļoti koncentrētā tekstā teologs raksta:

“Protams, caur cilvēka rīcību izpaudusies Dieva darbība bieži paliek apslēpta pretstatā laicīgam zemiskumam un krustā sistā Jēzus bezspēcībai. Te nav manāma nekada spēcīga iejaukšanās, viss izšķirošais notiek Jēzus neierobežotā, nevardarbīgā padevībā Dievam un citiem cilvēkiem. Dievs šeit darbojas to, kas Viņam pievērsušies, ierobežotības un bezspēcības robežās, un tieši tā (Dieva ierosinātā agapē) tie sāk būt arī priekš citiem. Agapē (mīlestībā) cilvēks atkāpjas no savas paša varas un atsakās no pašam pienākošā, lai varētu arī citiem būt noderīgs. Šajā procesā – atteikšanās no savas varas citu dēļ – Dievs iegūst telpu un iespēju darboties pasaulē.”

Pats par sevi saprotams, ka tas nav tā, it kā Dievam vajadzētu bezspēcīgo cilvēku ciešanas, lai varetu darboties ciešanu pilnaja pasaulē. Lai izvairītos no šāda veida pārpratumiem, Hans Keslers taja pašā vietā piebilst:

“Lai izslēgtu pārpratumus (tādus kā viltus ciešanu un neveiksmju mistificēšana),  ir atsevišķi jāpiezīmē: Dievs nedarbojas vienkārši caur cilvēciskajām ciešanām, bet Viņš darbojas ar tādas rīcības un ciešanu palīdzību, kas iekšēji ir piepildītas un veidotas kā Agapes galvenā darbība. Tur, kur Agapes (mīlestības) dēļ  citu labā ir darīts, ciests un iets nāvē, tur var runāt par Dieva darbošanos. (Un par to nevar spriest no ārienes, Tikai pats iesaistītais cilvēks var noteikt, ka ar savu Agapi  viņš ielaiž Dievu savā dzīvē). Bet tur, kur radība citu darbības dēļ cieš un tiek salauzta, tur visdziļāk cieš pats Dievs – neaptveramā veidā radikāli un tieši. Un tur mums vairs nav tiesību meklet Dieva iejaukšanos, bet gan tikai pienakums šādas ciešanas novērst, vai vismaz mazināt.un ar to pavērt vietu Dieva darbībai.”

“...tad visdziļāk cieš pats Dievs”. Tas ir tas,ko Hans Keslers ari  gribēja man pateikt ar personīgam rindiņām: “Vai nav tā, ka Viņš tad cieš, turklāt neizsakāmi dziļāk nekā viņa radības, kurās Viņš ir tuvu klātesošs?”

    Un Hans Keslers nav vienīgais, kam ir šādi uzskati. Luterāņu teologs Dītrihs Bonhefers (Dietrich Bonhoeffer,1906-1945) pirms savas nāves raksta no ieslodzījuma:

“Dievs ļauj sevi padzīt no pasaules uz krusta. Dievs ir bezspēcīgs un vājš pasaulē, un tieši un tikai tā Viņš ir pie mums un palīdz mums. Šeit parādās būtiska atšķirība no visām citām reliģijām. [...] Bībele norāda cilvēkiem uz Dieva bezspēcību un ciešanām, tikai tāds Dievs var palīdzēt.”

Dievs nerada ciešanas Viņš cieš,  pats visdziļāk ciešot cilvēku ciešanas. darbojas cilvēkos, kuri cieš. Un Viņš kopā ar cilvēkiem, kas Viņu ielaiž sevī, darbojas pret ciešanām.

Reiz es pats, toreiz 50 gadu vecs, relatīvi izturīgs pret ciešanām personīgi ieguvu šādu pieredzi. Pēc parastas vēdera operācijas man iekaisa un sāka sadalīties aizkuņģa dziedzeris, kas var notikt vienā no tukstots gadījumiem. Deviņas  garas nedēļas es nogulēju intensīvajā nodaļā pilnīgi bez spēka un ar varbūtību izdzīvot 1;100. Es biju par vāju, lai apzinīgi lūgtos, bet es “zināju”: Dievs ir šeit; Viņš cieš manas ciešanas, kuras nav Viņa gribētas, kopā ar mani. Ārstos, medmāsās un kopējās – gandrīz visi bija neticīgi – es iepazinu cilvēkus,kas darīja visu, tālu pāri viņu dienesta pienākumiem, lai apturētu mana aizkuņģa dziedzera nekrozi. Un manī pašā drīz jau radās sajūta, ka Dievs man saka: “Tu drīksti izvēlēties. Tu vari nākt pie manis, vai palikt.”. Es “izšķīros” palikt, jo es ar savu nāvi negribēju apbēdināt pāris man ļoti tuvu cilvēku ... un labprāt vēl kaut ko darītu Dieva un viņa pasaules labā ... un es jutu sevi vienotu ar Dievu šajā lēmumā.

     Jā, Dievs cieš līdzi savu radību ciešanām, turklāt vēl neaptverami  dziļāk nekā viņa radības, kurām Viņš ir cieši klātesošs. Viņš neizsauc ciešanas un jau nepavisam ne ļaunumu – Viņš  ciešanās darbojas pret ciešanām un ļaunumu. Kopš tās reizes tas man ir kļuvis pilnīgi skaidrs. Taču es apzinos, ka šo  pārliecību es nevaru nevienam uzspiest, nevienam  to ar spēku “ieskaidrot”. Es varu tikai tapat kā Bībeles autori, kā Jēzus pats, kā, piemēram, Edīte Šteina par to stāstīt.

      Ar to, ka es raugos, lai Dievam būtu vieta manā iekšienē, ka es uzturu aktīvu šo “sadures līniju”, ka es vēršos pie Dieva no es uz Tu, vairāk klausīdamies nekā runādams, tad es, tāpat kā Jānis no Krusta, varu just  sevī “ieplūstam” gudrību, mīlestību un Dieva pašizteikšanos. Tas Dievam ir vajadzīgs, lai Viņš varētu darboties pasaulē, kas savā brīvībā un patstāvībā arī izsauc tik daudz ciešanu.

Tas, ko es šeit ar vārdiem mēģinu formulēt, man sasaucas ar kādu attēlu, par kuru runā nākamā tēze. Tas uzskatāmi raksturo līdzšinējās domas un palīdz manam saprātam izprast, kādā ceļā tieši Dievs spēj iedarboties uz pasauli.        

5. Dievs ir pasaule, kas ir apgriezta – kā trīsstūris ar virsotni uz leju.

Dievu salīdzināt ar trīsstūri, ar trīsstūri, kam virsotne vērsta uz leju? Diezgan neparasts skats. Trīsstūris kā  Dieva simbols ir pazīstams kristigajā makslā kā Dieva Trīsvienības attēlojums. Taču tas, kā likums, stāv uz sava ģeometriskā pamata, uz vienas no trim malām, nevis uz virsotnes.

      Trīsstūri ar virsotni uz leju kā Dieva simbolu es pirmoreiz iepazinu, kad jaunos gados uzzinaju kaut ko tuvāk par Nikolaju no Flīes (Nikolaus von Flüe, 1417 – 1487), šveiciešu svēto. Toreiz es izlasīju, ka uz meditācijas tāfeles, kas karājās viņa klauzurā, bija apslēpti attēloti divi trīsstūri. Ja domās savieno sešu attēloto apļu centrus, tad dabū vienu trīsstūri ar virsotni uz augšu un otru ar virsotni uz leju. Pievienotajā komentārā es lasīju, ka pirmais trīsstūris nozīmē augšup vērstu cilvēka dvēseli, otrs ir simbols Dieva darbībai pasaulē. Abi trīsstūri pārklāj viens otru un veido Dāvida zvaigzni – Dieva un cilvēka saistības zīmi. Brālis Klaus, kā viņu dēvēja, bieži tika teicis, ka bezgalīgi lielais Dievs padarīja sevi tik “mazu un “smailu”, ka Viņš var būt klāt mūsu pasaulē pavisam mazs un aizskart mūsu sirdi, pieskaroties, dvēseles “smailajai virsotnei”.

      Toreiz es tikai paturēju sevī teikumu: Dievs ir pasaule ar smaili uz leju. Kas tieši to  bija formulējis, vai tas bija pats brālis Klaus vai kāds no viņa biogrāfiem, es vairs neatceros, bet tas man kopš tā laika tēlaini pasaka, ko kristīgā teoloģija jau senatnē ir gribējusi pateikt ar jēdzieniem “imanence” un “inkarnācija”.

Imanence (iemājošana), jūdu teoloģijā saukta schechina, nozīmē Dievu, pasaules Radītāju, kas visu, kas vien pastāv, ir izsaucis esamībā, un kas savai pasaulei nav tāls.Viņš “piepilda debesis un zemi” (Jer 23, 24b), Viņš “dzīvo” savā radībā un Viņš “dzīvo” mūsos, kā tas ir teikts daudzās vietās Svētajos Rakstos. Arī korānā ir salīdzinājums, ka Viņš ir cilvēkam tuvāk “nekā kakla ādere’. Kaut gan Dievs nav pasaules daļa, bet gan pavisam cita īstenība nekā pasaule, Viņš ir visur un visā klātesošs. Viņa radība ir Viņā, un Viņš ir savā radībā – ne tādā nozīmē, ka “Dievs ir viss” un “viss ir Dievs” kā panteistiskās domāšanas modelī, bet gan “Dievs ir visā” un “visā ir Dievs” kā Ignācija Loijolas garīgumā. Izsacīts brāļa Klausa tēlu valodā: Dievs tik “smaili” iesniedzas savas radības telpā un laikā, ka pat starp kvantu daļiņām nepaliek vietas, kur Viņš nebūtu klāt, Jā, pat ne starp neiedomājami maziem laika mirkļiem Viņš nav prom, un galvenais – nav neviena cietēja,  kura ciešanām  Dievs neciestu līdz.

Un inkarnācija (iemiesošanās) nenozīmē tikai vienas no Trīsvienības personām cilvēktapšanu Jezū no Nācaretes (Jņ 1,14), bet gan arī Dieva idejas iemiesošanos pasaulē, kuru Viņš radīšanas aktā – no mūsu skatupunkta nepārtraukti katrā laika vēstures brīdī – izsauc realitātē. Un tāpat ar to ir domāta viņa mīlestības “iemiesošanās” cilvēku mīlestības pilnā rīcībā, un viņa dievišķās domāšanas iemiesošanās cilvēku domās. Arī mums, cilvēkiem, Dievs ir pievērsies tik “smaili”, ka Viņš ar savu dievišķo garu pieskaras cilvēka garam. Tā Viņš no gara uz garu var likt mums nojaust un sajust Viņa esamību, un tā Viņš ar gudrību var mūs uzrunāt un ar mīlestību pamudināt mūs uz labo, nedarbojoties pretī mūsu gribai. Tā Viņš, būdams klātesošs katrā kvantu daļiņā un katrā akmenī, var arī ar apziņu neapveltītu radību katru brīdi vedināt uz pašorganizēšanos un attīstību.

Brāļa Klausa no Flīes attēlojums man saka: Nebaidies salīdzināt Dievu ar asu smaili. Pats par sevi saprotams Dievs ir, kā to taisnīgi tieši šodien no jauna atkal uzsver, neierobežots un neaptverams. Simbolizēt Dievu kā trīsstūri ar smaili uz leju drīkst tikai tad, ja sānu malas nav ierobežotas. Abas no smailes izejošās līnijas nedrīkst aplūkot kā “nosegtas”, tās aiziet bezgalības plašumā. Protams, tas ir citādi, nekā apslēptajā ģeometrijā uz sienas tāfeles Fliē, te no šī skatupunkta būtu vajadzīga korekcija (visi attēli un salīdzinājumi klibo!).

     Un tomēr šis Lielais, bezgalīgais Dievs ir padarījis sevi pavisam mazu. To uzsvērt šodien ir ļoti svarīgi. Hans Keslers saviem lasītājiem – starp kuriem ne pēdējā vietā ir tie, kas apgūst teoloģiju un ticības mācību – atgādina, ka Dievs ir ‘Deus semper maior’ (Akvīnas Toms) un reizē ‘Deus semper minor’ (Asīzes Francis) t.i., ka Dievs ir vienmēr lielāks un reizē vienmēr mazāks, kā mēs par Viņu spējam domāt.

     Dievs, kas “nestāv uz smailes”, kas nevar iejaukties mūsu pasaules un dzīves vēsturē, ciešanās necieš kopā ar mums un nepieskaras mums kā gars garam, tāds Dievs mūs vispār neskar. Godhards Brīntrups raksta: “Tikko ticīgie nepiedzīvo jūtamu Dieva darbošanos savā dzīvē, reliģija pakāpeniski  viņu pasaulē kļūst par estētisku ornamentu, un pie teikšanas nonāk pavisam citi spēki nekā Dievs”. Dievs tad kļūst “kaut kā līdzīgs britu karalim, labākā gadījumā kā vērtīga antīka parādība sabiedriskajā dzīvē”. Viņš raksta, ka kristietībai no šādas attieksmes ir jābaidās vairāk neka no ateisma, jo katram, kas tic Dievam, bet “no Dieva vairāk neko negaida”, jo Dievs “nevar iespaidot nākotni”, ir “Dievs, kas ir miris ”. Dievs, kas “nestāv uz virsotnes”, stāv uz nedrošas šķautnes. Arvien vairāk cilvēku nezina, ko iesākt ar šādu “dievu”. Arī starp Baznīcai uzticīgajiem ir maz tādu, kuru dvēsele tiecas uz šo “virsotni”.

     Paļaujies – es dzirdu Dievu sakām – un domā par mani ne tikai kā par ļoti lielu, bet arī, kā par pavisam mazu. Uzticies man – es esmu te. Un es tiešām, kā tas Bībelē simtiem reižu teikts, darbojos pasaulē – cilvēces vēsturē un tavas dzīves vēsturē. Nebaidies arī turpmāk balstīties uz to, ka lietas ir saistītas un īstajā brīdī tevi uzrunās, arī tad, ja tavs saprāts līdz pēdējam sīkumam nevarēs izskaidrot, kā tas ir iespējams.

6.  Dievs zina, kas mums vajadzīgs, pirms mēs Viņam kaut ko lūdzam

Šis ievadteikums nav mans. Saskaņā ar Mateja evaņģēliju to ir teicis Jēzus. Kalna sprediķī gandrīz centrālajā vietā ir teikts: “ ... jūsu Tēvs, pirms jūa lūdzat Viņu, zina, kas jums vajadzīgs” (Mt 6, 8). Un tas šinī gadījumā nav domāts tēlaini, bet gan pilnīgi burtiski. Ar šiem Jēzus vārdiem vienreiz un uz visiem laikiem ir apgāzts priekšstats, ka, lai Dievs darbotos, Viņš vispirms ir jālūdz, vai, ka Dievs ir tikai jāpalūdz un Viņš sāks darboties.

     Taču tas pats Jēzus mudina mani lūgties. Jau nodaļu talāk tajā pašā  Kalnu sprediķī ir teikts: “ ... katrs, kas lūdz, saņem” (Mt 7, 8). Tikai Jézus nesaka, ka lūdzējs saņem tieši to, ko viņš lūdz. Viņa solījums drīzāk saka: “ ... jūsu Tēvs debesīs dos labu tiem, kas Viņu lūdz” (Mt 7, 11). Dos labu nevis tieši lūgto. Un Lūkass, kas šos Jēzus vārdus atstāsta ļoti līdzīgi, raksta, ka Dievs “Svēto Garu dos tiem, kas Viņu lūdz” (Lk 11, 13) – Svēto Garu, tātad gudrības, mīlestības un miera Garu, kas mūs dara spējīgus pašiem domāt, runāt un darboties Dieva garā.

     Kopš es Jēzu arī šajā jautājumā gribu uztvert nopietni, man  par tēmu lūgums un aizlūgums ir pašam “savs” viedoklis.

    Lūgt kaut ko Dievam man nozīmē izstāstīt Viņam savas rūpes un attiecībā uz manām vai citu vajadzībām izteikt priekšlikumus, kam tagad būtu jānotiek. Jau teoloģijas studiju laikā es sava skolotāja Jāņa no Krusta darbos izlasīju:

“Dvēsele aprobežojas ar to, ka savam mīļotajam  savas nelaimes un nepatikšanas vienkārši dara zināmas. jo, kas patiesi mīl, tikai norādīs uz savām vajadzībām tā vietā, lai gribēto izlūgtos, tā atstājot palīdzības veidu mīļotā ziņā. Tā Kānas kāzās svētīgā jaunava savam mīļotajam dēlam tikai pateica: Viņiem trūkst vīna.”

Tādēļ tā vietā, lai pie Dieva un viņa Jēzus nāktu ar saviem lūgumiem, man svarīgāka ir kļuvusi klausīšanās. Tas nozīmē ieklausīties viņa gudrības garā,viņa norādošajās patiesībās, viņa priekšlikumos manā konkrētajā dzīves situācijā un viņa lūgumos man.

     Jā, Dievs atsaucas, ja es Viņam kaut ko lūdzu. Tam es ne tikai ticu, es to zinu. Cik vien varu atcerēties, Viņš mani vienmēr ir ņēmis nopietni kā savu sarunu biedru, kā tādu, kas rūpējas  par viņa pasauli un domā līdz, kas varétu notikt tālāk.

     Taču cik es šodien esmu priecīgs par to, ka daudzi mani lūgumi, ja arī tie ir bijuši tikai priekšlikumu veidā, nav piepildījušies. Pārsteigumus, kas nāca to vietā, es ne vienmēr tūlīt atpazinu, bet atskatoties es varu tikai brīnīties un ar pateicību sacīt:

Dievs, tu vienmēr esi bijis klāt un pavadījis mani dzīvē priekos un bēdās. Tu man esi izteicis priekšlikumus, un runa vienmēr ir bijusi tikai par to, vai es esmu tos nopietni uzņēmis, tos uzklausījis un tiem sekojis.

      Kad jaunais, vēl nepieredzējušais Samuēls pirmoreiz kā stāsta Bībele, piedzīvoja iekšēju Dieva pieskārienu, viņš, paklausot piedzīvojušā Heli padomam, sacīja Dievam: Runā, Kungs! Tavs kalps klausās. (1 Sam 3, 1-10). Reiz es kādā Bībeles seminārā atsaucos uz šo vietu. Kada sieviete no auditorijas uz to spontāni piezīmēja: “Un baznīcā tas ir pārveidojies par: Klausies, Kungs! Tavs kalps runā”. Es tikpat spontāni varēju viņu papildināt: “Jā, un pie tā vēl visbiežāk – uzklausi mūs, Kungs!”

       Gan personīgā dzīvē, gan Baznīcā, politikā un daudz kur citur var izdomāt plānus un projektus un par to izdošanos uz Debesīm sūtīt lūgumus. Bet var ar Dievu sadarboties “interaktīvi” – izteikt Viņam priekšlikumus un tad ieklausīties viņa sūtītos impulsos un norādījumos.

      Lūgumi var aizkavēt klausīšanos un līdz ar to kavēt Dievu viņa darbībā. Jo mūsu lūgumi var būt saistīti ar mērķiem, kas ne vienmēr ir Dieva mēŗķi. Tas, kas izsaka lūgumu ir koncentrēts uz kaut ko, ko viņš grib iegūt vai sasniegt  pēc viņa paša gribas un plāniem. Tā var gadíties, ka viņš Dieva ieteikumus nemaz neuztver nopietni un Dieva priekšlikumus un vēlēšanās nemaz nav saklausījis.

     Lūgšana ir daudz kas vairāk nekā lūgumi, vispirms ta ir klausīšanās. Šādu lūgšanu var iemācīties, kā to pirms diviem gadsimtiem no paša pieredzes ir aprakstījis dāņu   teologs Sērens Kjērkagors (Soren Kierkegaard 1813-1855):

“Īsts lūdzējs to zina, un, kas nebija īsts lūdzējs, tas to varbūt ir iemācījies tieši lūgšanā. Bija kaut kas, kas viņam bija tik ļoti pie sirds, kāda lieta, kas viņam bija tik svarīga, ka viņam bija ārkārtīgi nepieciešami Dievam to darīt pilnīgi saprotamu. Viņš baiļojās, ka lūgšanā varētu kaut ko piemirst un, ak, iedomāsimies, ka viņš ir to piemirsis. Tad viņš baiļojas, ka Dievs pats par to varbūt neiedomāsies, tāpēc viņam jāsakopo visa sava saprašana, lai īsti iekšēji lūgtos. Un kas atklājās viņam tad, kad viņš tiešām iekšēji lūdzās?”

Un tagad sekos luterāņu teologa Jērga Cinka (Jörg Zink, 1922-2016) rindiņas, kuras kopš 1970.gada ir pazīstamas es-formā. Oriģinālā tās skan šādi:

“Kaut kas brīnumains notika ar viņu, kad viņš arvien vairāk un vairāk lūdzās iekšēji. Lūgšanā viņam arvien mazāk un mazāk bija ko teikt, un beigas viņš apklusa pavisam. Viņš kļuva mēms, jā un, kas varbūt runašanai ir lieláks pretstats nekā klusēšana, - viņš kļuva klausītājs. Viņš bija domājis, ka lūgšana ir runāšana, viņš iemācījās, ka lūgšana nav tikai klusēšana, bet ir klausīšanās. Un tā, lūgšana nenozīmē klausīties runajam sevi pašu, bet gan nonākt pie tā, ka lūdzējs klusē un paliek klusēšanā līdz sadzird Dievu.”

   Šodien pie teologiem, kas visu savu dzīvi ir mācījušies ne tikai teoloģisko domāšanu, bet arī  lūgšanu, kuras laikā lūdzējs klausās, pieder arī šajā grāmatā bieži citētais Hans Keslers. Viņam šeit vēlreiz ir jādod vārds:

“Cilvēki reizēm apziņā piedzīvo kāda Cita, no pavisam citas dimensijas, tuvu klātbūtni. Viņi pēkšņi apzinās, ka kāds Cits (un tomēr nešķirts tālu no viņiem) ir klātesošs gluži intīmā veidā, kāds drošības un labvēlības pilns atbalsts.

   Šo pieredzi mēs nevaram paši izsaukt. Mēs varam tikai radīt labvēlīgus apstākļus tam, lai tā varbūtīgi tiktu sasniegta. Gatavoties var ar  iekšēju apceri, klusēšanu, meditīvi kontemplatīvu atvērtību, kuras laikā apziņa līdz dziļumiem atveras Cita intīmai klātbūtnei, kas reizē paliek arī nošķirta. Šādā padziļinātā apziņas stāvoklī var nonākt pie vistuvāk iespējamās Cita pieredzes, kas, nākdams no pavisam atšķirīgas dimensijas, ir tuvs un apslēpti klātesošs.”

Dievs darbojas pasaulē, kuru Viņš rada un ietekmē. Viņš darbojas pasaules vēsturē, arī cilvēces vēsturē un manas dzīves vēsturē.

    Tiešām, cik citāda būtu mūsu pasaule jau tagad, jau pirms tās pilnveidosanās un nonākšanas pie mērķa Dieva mūžībā, ja mēs vairāk uzticētos un ļautuViņam darboties ..