Vienkārši cilvēciski

Katrā dzīves gājumā ir neizbēgami divi notikumi – dzimšana un miršana. Starp tiem ir ceļš. To mēs tieši tagad ejam. Un ir gluži vienalga cik jauni vai cik veci mēs pašlaik esam. Viena ceļa daļa jau ir aiz mums, daļa vēl  ir mums priekšā.

Manā gadījumā garākais ceļa posms man ir aiz muguras. Mana piedzimšanas diena bija pirms 73 gadiem. Šo daudzo gadu laikā es esmu atradis dzīves stilu, pie kura es ceru pieturēties arī nākamajā ceļa posmā. Ja es arī tam ne vienmēr palikšu uzticīgs, tā es gribu dzīvot līdz es miršu, un tā es gribu mirt. Šādu stilu var saukt par “garīgu”, “kontemplatīvu” vai arī “mistisku”, manā uztverē tas ir vienkārši tikai cilvēcisks. Cik tūkstošu jau nav tā dzīvojuši – cilvēki no visdažādākajām profesijām un sabiedriskajiem stāvokļiem. Un tūkstoši tā dzīvo arī šodien, ne tikai klostercilvēki, kā es, un ne tikai reliģijām piederošie  Šo dzīves stilu es šeit gribu aprakstīt, gan īsumā, bet tomēr cerot, ka vēl pāris cilvēku atklās sevī vēlēšanos savu dzīves ceļu tālāk iet tieši šādā veidā.

Šo grāmatiņu es veltu ateistiem, pie konfesijām nepiederošiem un kristīgajiem ceļa biedriem tajā draugu lokā, kas tā mēģina dzīvot jau 30 gadu mūsu kopējā ceļa gājumā.  Cilvēkiem, kuri ir tik svarīgi tieši šodien – mūsu pasaules nākotnei.

Karrmelītu klosteris Birkenverdere

2023. gada advents

Reinhards Kērners

1.     “Es esmu šeit”

Kad mēs rakstām savu autobiogrāfiju, piemēram, stājoties jaunā darbā, mēs sākam ar savas dzimšanas datiem. Taču mēs tos patiesībā zinām tikai no citiem. Tas, ko mēs paši zinām, ir mūsu piedzimšanas fakts, tas, ka mēs esam šeit. Dzimšanas datus mēs apzināsimies tikai kaut kad vēlāk, dzīves gaitā, bieži ilgi pēc tam, kad mēs divarpus gados esam iemācījušies sacīt “es”..

“Cilvēks atrod sevi jau esamībā” saka filozofija, un šī pieredze ne katrā gadījumā dara laimīgu.Tāpēc mums ir vajadzīgs kaut kas līdzīgs otrai piedzimšanas liecībai, apstiprinājums tam, ka mēs esam gaidīti šajā dzīvē – ka es esmu gaidīts, es, tieši tāds, kāds es esmu iekšēji un ārēji. 

     Daudzi no mums to saņem jau mātes miesās un šūpulī, tas tiek ierakstīts viņu dvēselēs ar mīlestību un gādību, Labi nolasāms viņiem pašiem un apkārtējai pasaulei līdz pat šai dienai.

   Citi turpretim uz to gaida veltīgi, un tas atstāj dziļu nospiedumu viņu dvēselēs visas dzīves garumā. Liela daļa to iegūst ar piebildi: “Pie nosacījuma, ka tu ...”. Un tā viņi sev visu dzīvi jautā, paši to, kā likums, nemaz  neapzinoties: ko es varu, jā, kas man jādara, lai būtu pareizs citu acīs – mātes, tēva, draugu, skolotāja, šefa, dzīves drauga ... Tādi vilvēki dzīvo zem pastāvīgas prasību pēc sasniegumiem spriedzes, vienmēr piepūlē rast atzinību un izjust saskaņu starp sevi un pārējiem. Sekas: viņi vairāk dzīvo pēc citu nosacījumiem nekā dzīvo paši, un nekad  īsti nekļūst tie, kas viņi ir.

Kā vienmēr, kad runājam par mūsu “otro piedzimšanas liecību”, ir kāds jautājums, kas varētu būt mums  palīdzīgs. Tas skan: Kā tas nākas, ka es esmu šeit un nevis neesmu šeit?

   Pamatojoties uz saprātu un šodienas vispārējo zināšanu līmeni, tam ir viena ticama atbilde: es esmu šeit, jo mans tēvs un mana māte noteiktā brīdī bija kopā un viena dzimumšūna – gadījuma pēc viena no miljoniem citu dzimumšūnu – šajā brīdī sastapa tieši auglīgu olšūnu. Pat ja tas nebija gribēts, un es tātad būtu “negadījums”. Tādēļ es esmu šeit! Es, vienreizīgs es. Un pat ja ari tā bija bioloģiskā evolūcija uz mūsu planētas, kas padarīja iespējamu radīšanu ar manu vecāku palīdzību, jā, tikai darīja iespējamu, ja tas bija tikai gadījums, Visuma iegriba – es esmu šeit!

   Gadījuma pēc tieši es. Kad es to vienā mierā pārdomāju, rodas vēl nekad nepiedzīvots izbrīns. Un tieši es esmu šeit! Ar šo izbrīnu sākas tas, ko es saucu par dzīves stilu.

Reliģiskais jūdaisms uzskata, ka cilvēka dzimšanā ir iesaistīti trīs partneri – māte, tēvs un Dievs. Manuprāt tā arī ir pārdomu vērta doma.

   Katrā gadījumā man netika jautāts, vai es gribu šeit būt. Piebilde pie tā, ka es tomēr esmu šeit, man neko daudz nedod. Dzīve man ir dāvāta. Par savu eksistenci esmu pateicīgs. Tikai – kam?

   Es varu izšķirties – gadījumam vai trešajam partnerim. Ja šim trešajam, tad noteikti tikai tādam, kas ir pelnījis apzīmējumu “Dievs”. Un tā var būt tikai īstenība, kas ir lielāka un savādāka nekā viss cits, kas ir šeit, un kas visu, kas ir šeit, izsauc esamībā. Arī zemi, no kuras var rasties dzīvība, un tad kādu dienu no mātes un tēva varēju rasties es.

   Šis gadījums ir likumsakarīgs, un Dievs eksistē. Tādā gadījumā es esmu gribēts – augstāku spēku gribēts un izsaukts dzīvē. Pat tad, ja mana māte un mans tēvs mani nav gribējuši. Tad tā ir lietu kārtība, ka es šeit esmu, es kā konkrēts cilvēks, tāds, kāds es esmu. Un ja Dievam ir vismaz tādas pašas rakstura īpašības kādas tīri cilvēciski ir jūdam Jēzum no Nācaretes, tad spēkā ir apgalvojums, ka es bez nosacījumiem esmu gaidīts dzīvē – es, un, kā Bībelē teikts, “visi, kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši” (Jņ 1, 13).

Mūsu dzimšanas diena mums gadu no gada ir jāsvin. Pilnīgi vienalga, vai mēs dzīvojam un domājam kā kristieši, kā citām religijam piederoši, kā reliģijām nepiederoši vai  kā ateisti. Un vismaz šajā dienā mums sev jājautā, vislabāk tūlīt pēc pamošanās: kā tas nākas, ka es esmu šeit un nevis neesmu šeit? Vai arī, ja ne dzimšanas dienā, tad kaut kad kādā klusā brīdī, pirms atkal ir iegriezts domu karuselis par ikdienas neatliekamajiem darbiem. Jo apziņa, ka par savu esamību esmu pateicīgs – kam arī tas nebūtu – kaut ko dara ar mani un manu dzīves stilu.

    Reliģiozi orientēti cilvēki var pie reizes ari apzināties savu dzimšanas apliecinājumu, jo Bībelē par katru cilvēku teikts, ka Dievs viņa dvēselē pirms visiem laikiem neizdzēšami ir ierakstījis: “Tu esi mans dēls, mana meita, šodien es tevi dzemdināju” (Ps 2, 7).

    Es personīgi apzinos Dieva eksistenci un tad patiesā izbrīnā atskārstu: Skat, tieši es esmu šeit! Un arī tas kaut ko dara ar manu dvēseli.

2.     Dzīvot iekšēji

Mums katram ir iekšējā būtība. To var saukt par apziņu, par dvēseli, vai par garu. Precīzi ņemot, mums tā nav, mēs tas esam. Tāpat, kā mēs esam mūsu ķermenis. Mēs esam abi – gan ķermenis, gan gars. Ārējais, un iekšējais, un abi kopā  - mēs esam konkrētais cilvēks.

   Dzīves stils, par ko es runāju, attiecas uz visu cilvēku ar viņa iekšieni un viņa ārieni, pareizāk  sakot, ar viņa ārējām, tātad ķermeniskajām spējam, un viņa iekšējām spējām. Es šeit gribu aprakstīt pirmām kārtām iekšējās, jo tās ir impulsu dodošās mūsu vienmēr praktizētajam dzīves stilam, katrā ziņā vairāk nekā ārējās. Mēs dzīvojam un darbojamies, vai  to apzināmies vai nē, vadoties no iekšējas būtības.

Pie spējām, ar kurām mēs esam iekšēji apveltīti, šodien tiek pieskaitītas galvenokārt trīs: racionālā inteliģence, emocionālā inteliģence un sociālā inteliģence. Vārds”inteliģence” šinī sakarībā nozīmē tik daudz kā mums dotās spējas. Runa ir par mūsu spējām domāt, just, veidot attiecības.

   Turklāt runa nav par trim savstarpēji nošķirtām jomām; domāšana, jūtas, spēja veidot attiecības viena ar otru pārklājas, vismaz tā vajadzētu būt. Izteikts “intelektuālis” var gan labi analizēt un varbūt ļoti precīzi domāt un kombinēt, taču, ja viņš ir nepietiekami attīstījis spēju just un līdzjust, viss, ko viņš saka un dara, darbojas tīri teorētiski un atsvešināti. Turpretim “tīrie jūtu cilvēki” slīkst savās emocijās vai arī pārpludina citus ar savām jūtām. Un ja domāšana un jūtas nav vienotas ar attiecību veidošanu, cilvēks riņķo pats ap sevi, kļūst egocentrisks, nonāk vientulībā vai kļūst narcistisks. Cilvēciska dzīve kopā ar citiem cilvēkiem var izdoties tikai tādā mērā, kādā visas trīs spējas savstarpēji līdzdarbojas.

Mūsu priekšteči mums sacītu, ka iekšējo pamatspēju uzskaitījumam mums vajadzētu pievienot arī garīgo inteliģenci. Garīgi dzīvo cilvēks, kas savās domās, jūtās un savstarpējās attiecībās ļauj sevi vadīt noteiktam ētisko vērtību un pasaules uzskatu ideālu garam (latīniski-spiritus). Agrāk vārds “garīgs” bija kristiešu jēdziens. Šodien tas tiek saprasts ļoti plaši reliģiskā un pasaules uzskatus aptverošā ziņā kā “garīgums”, kā vadošās mentālās vērtības.

    Vēl viena pamatspēja, par ko mums ieminētos senie prieksgājēji, ir mistiskā inteliģence. Vārds “mistisks” šodien skan kā kaut kas “noslēpumains” un vārds “mistiķis” varbūt liek domāt par kādu cilvēku, kas sasniedzis “reliģiskus augstumus” vai pat cilvēku, kam ir sestā maņa uz kaut ko ārkārtīgi neparastu vai parapsiholoģisku. Taču šis no sengrieķu valodas nākušais vārds nozīmē vienkārši tik daudz kā “dziļi iekšējs”. Ar mistisko inteliģenci ir domāta spēja, kas ir dota katram cilvēkam, proti, savas būtības dziļumos nojaust īstenību, jā, spēt sajust, ka tā ir lielāka un atšķirīgāka no visa, kas vispār Universā ir un varētu būt. Galu galā runa ir par spēju nojaust un sajust īstenību, kas slēpjas aiz vārda “Dievs”.

Visas šīs pamatspējas var kļūt aktīvas pašas no sevis, tās mūsos vienkārši notiek, lielākā daļa no tām kā reakcija uz ārēji pārdzīvoto vai iekšēji pieredzēto. Bet mēs varam tās arī apzināti izmantot. Tādēļ šīs spējas, kā dvēseliski garīgās, tā ķermeniskās, ir jākopj un jāattīsta, jāvingrina un jātrenē. Un tā visas dzīves garumā. Tikai tā inteliģence iegūst dzīves ceļam nepieciešamo kompetenci. Parunas kā “Darbs dara meistaru” un “Kas stāv uz vietas, tas ierūsē” attiecas arī uz iekšējo dzīvi.

     Savukārt mūsu spēju tās iedarbināt un izmantot mēs saucam par gribu. Pamatā mums ir brīvā griba, taču pieredze māca un šodienas smadzeņu fizioloģiskie pētījumi apstiprina, ka mēs, kā likums, gribam to, kas mums šķiet svarīgākais, dārgākais un vērtīgākais, pēc kā tiekties. Mēs tatad rīkojamies brīvi, bet ne bez priekšnosacījumiem. Tas, ko mēs uztveram, domājam un jūtam, motivē, rosina un virza mūsu gribu.

Dzīves stils, kuru es šeit aprakstu, pastāv tajā, ka mēs apzināti un gribēti liekam lietā katru no šīm iekšējām pamatspejām – katru pilnā mērā un katru integrētu pārējās. Tikai tā cilvēks izceļ gaismā to, ko viņš spēj. Tikai tā es dzīvoju cilvēciski, nevis akli sekojot baram un acumirklīgām vajadzībām. Un tikai tā mana dzīve notiek kopā ar līdzcilvēkiem.

Mūsu iekšējā būtība ar visām tās spējām tad kļūs par mūsu “sirdi”, par mūsu iekšējo vidus punktu un par izejas punktu mūsu ārējai rīcībai –  visam, ko mēs uz āru sakām un darām.

3.     Uztvert un pieņemt par patiesu to, kas ir patiess

“Es domāju, tātad es esmu” vēsta kāds izslavēts filozofa teiciens. Nekādu jautājumu – es varu sevi uztvert. Tātad es esmu. Es esmu šeit – gluži vienalga, kadi smadzeņu procesi padara iespējamu manu sevis apzināšanos.

    Un neesmu tikai es, ārpus manis ir vēl kas cits, un šeit ir vēl citi tādi kā es. To es uztveru ar pieciem jutekļiem, kas ir manas iekšējās pasaules ”logs” uz ārpasauli, kaut arī to redzes loks ir ierobežots un tie turklāt var arī maldināt. Daudz kas ir uztverams tikai ar maņu orgānu tehniskas paplašināšanas palīdzību – no mikroskopa un teleskopa līdz WLAN uztvērējam. Taču lielākā daļa paliks mūsu uztverei vienmēr apslēpta.

   Katrā gadījumā mums, cilvēkiem, ir dota racionālā inteliģence, un pie tās pieder prāts un sapratne. Ar prātu mēs uztveram to,  ko spējam uztvert, un ar sapratni uztverto pārdomājam, lai spētu saprast. Varēšana šīs abas spējas lietot vienādā mērā un intensīvāk nekā to spēj  jebkura cita dzīva būtne, veido mūsu cilvēcisko esamību.

    

Mēs uztveram to, ko mums ir iespējams uztvert –  kā filozofi saka, katru mums pieejamo “fenomenu” – , un tad to, ko esam uztvēruši, mēģinām izprast, pārbaudīt, vai tas tiešām ir patiess, vai vismaz varētu būt patiess, atrast savstarpējas sakarības  ar to, kas mums jau zināms. Tā mēs iegūstam atziņas un ieskatus, uz ko mēs varam paļauties, lai veidotu priekšstatu par mūsu pasauli.

Taču ne tikai “ārpusē”, bet arī iekšienē ir vēl kas cits, ne tikai mans es. Arī to prāts var uztvert, un sapratne no tā izdarīt savus secinājumus.

    Tā ir atmiņa, bagātīgā “noliktava”, kurā ir reiz mācītais, piedzīvotais un pieredzētais. Ne visu, bet daudz no tā ir iespējams atsaukt atmiņā tā, ka mēs to varam  pievienot mūsu ikreiz uztvertajam un izprātotajam.

   Tās ir jūtas. Mums gan bieži nav tām piemērota apzīmējuma, bet tām ir kas svarīgs mums sakāms, un tieši jūtas ir tās, kuras visstiprāk virza mūsu gribu uz rīcību. Tāpēc mums tās ir jāuztver tikpat uzmanīgi kā tas, kas nāk no ārienes. Tās ir jāpārbauda ar mūsu sapratnes spēju, jāiesaista mūsu pārdomās un tad jāpadara auglīga to ietekme uz mūsu plāniem, rīcību un izturēšanos. Ir vērts ņemt vērāt arī  “vēdera sajūtas”.

   Tā ir sirdsapziņa, šī iekšējā balss, kura mums vispār principā mudina darīt labo un novērsties  no ļaunā. “Tīra sirdsapziņa” visas dzīves garumā ir tikai tiem, kuri to nekad nav lietojuši.

   Tās ir spontānas idejas, domu uzzibsnījums, pēkšņa iedvesma. Kā arī tās nerastos,vienmēr šķiet, ka tās nenāk no mums, bet atnāk pie mums. Tieši tām ir jāpievērš vērība. Bieži tās ir izšķiroša inspirācija pārdomātai un radošai rīcībai.

Un tad ir tas ko mūsu priekšteči sauca par mistisku pieredzi – nojauta, jā, reizē droša ticamība, kas no dziļākās vietas mūsu iekšienē paceļas līdz mūsu apziņai un klusi, bez vārdiem saka: aiz visa, kas pastāv, ir kaut kas daudz lielāks, kāda īstenība, kas nevar būt daļa no universa, bet kas ir pamats un cēlonis visam, kas eksistē. Arī nojauta par šo īstenību, kuru kopš divarpustūkstoš gadiem vairāku reliģiju cilvēki sauc par Dievu, pieder pie uztveres. Veidojusies apziņā, dvēseles dziļumos tā ir pamodusies tikai reizi, un tad jau vairāk nē.

     Ja sapratne to novērtē bez aizspriedumiem, šīs īstenības faktiskā eksistence parādās kā loģiska, pat nepieciešama. To atzīst arī lielie domātāji un dabas zinātnieki – no Aristoteļa tālāk līdz Blēzam Paskālam, Albertam Einšteinam un Haraldam Lešam. Un tomēr  tās esamība, vai neesamība nav pierādāma.  Jo tās sastāvā nav nekā, kas būtu pieejams jutekļiem, un līdz ar to būtu eksperimentāli un instrumentāli pierādāms. Es varu brīvi izšķirties par labu vienai vai otrai iespējai, respektējot cilvēkus, kas šajā punktā ir izšķīrušies citādi nekā es. Bet izšķirties gan man noteikti vajag, ja es negribu savas iekšējās dzīves butisku daļu no sevis atšķelt.

Prātu un sapratni lietot nemaz nav tik viegli. Tas prasa piepūli. Vieglāk ir sevī ielaist tikai to, kas domāšanā un darbībā neprasa nekādu izmaiņu. Lai gan šodien mūsu rīcībā ir nekad iepriekš nebijis  zināšanu, informācijas avotu un spriedumu kritēriju  apjoms, ir liels to cilvēku skaits, kas labāk grib pieturēties pie veclaicīgi ierobežota domāšanas un spriešanas veida, nekā būt garīgi modriem un elastīgiem attiecībā uz visām dzīves jomām no politikas līdz reliģijai. Šausminošos apmēros izplatīta iekrišana uz viltus ziņām un sazvērestības teorijām arī tādu cilvēku vidū, kuriem iraugsts izglītības līmenis. Ne mazāk izplatīta ir iekrišana uz visu māņticīgo un irracionālo, arī baznīcā un reliģiskajās kopienās. Tas nenotiek tik daudz zināšanu trūkuma dēļ, cik vispirms tādēļ, ka trūkst kompetences vadīties no  racionālās inteliģences pielietošanas.

   Tāpēc tieši šodien ir nepieciešams dzīves stils, kam raksturīgi uztvert visu, kas parādās mūsu prātam kā no ārienes, tā iekšienes, bet par patiesu pieņemt tikai to, kas ir patiess un  kas varētu būt patiess, lai pēc tam meklētu, vai tas tiešām ir patiess.

   Šāds dzīves stils nekad nekļūs par dzīves stilu visiem, bet tam ir nākotne, jā, tam ir nākotne, ņemot vērā pieaugošos izaicinājumus, kur ne pēdējā vietā ir arī arī cilvēka radītais mākslīgais intelekts.

  

4.     Just un iejusties

Jūtas ir svarīga mūsu iekšējās būtības daļa. Vai nu kā īslaicīga reakcija uz tieši piedzīvoto, vai arī kā ilgāk paliekošs noskaņojums.  Jūtas  mums ir vienmēr. Reizēm mēs jūtamies brīvi un priecīgi, reizēm drīzāk nospiesti un nomākti. Un vienmēr mūsu jūtas iespaido mūsu izturēšanos un rīcību,  mūsu iekšējo un ārējo dzīves stilu.

   Spēja just un lídzjust, ielaist sevī jūtas un izrādīt jūtas gan ārēji, gan iekšēji – emocionālā inteliģence – katram cilvēkam izpaužas dažādi. Ir ļoti smalkjūtīgi un mazāk smalkjūtīgi cilvēki. Bezjūtīgu cilvēku nav, ir tikai tādi, kuri savas jūtas neizrāda vai apspiež.

   Mana emocionālā inteliģence ir tāda, kāda tā ir. Un tā drīkst būt tāda, kāda tā ir. Piemēroti to likt lietā ir iespējams tad, ja tā ir saskaņā ar manu racionālo inteliģenci, tad es arī savas jūtas uztveru ar prātu, ieklausos, ko tās man saka un ar sapratni mēģinu tās aptvert.

Katrām jūtām ir sava svarīga funkcija. Tā, piemēram, bailes ir “trauksmes signāls”. Tās piesakās, kad mēs jaušam briesmas. Prāts un sapratne tad var raudzīties un saprast, kas tās ir par briesmām un meklēt ceļus, kā tām stāties pretī. Ja tie to nedara, tad šīs bailes paliek kā difūzas jūtas, kas var kļūt par bailēm no bailēm un nodarīt lielu kaitējumu dvēselei un miesai.

   Vai skumjas. Šis jūtu stāvoklis iestājas, kad mēs zaudējam kaut ko, kas mums ir bijis vērtīgs un dārgs. Ar prātu tad man ir sev jājautā: Kas man ir zudis? Kā man tagad trūkst? Varbūt es zudušo, ievērojot jaunus noteikumus, varu atkal atgūt? Taču aktuāla ir arī brīva atsacīšanās. Ja es palieku domājot tikai par zaudējumu, tad var iznākt, ka es, pamatā neapzināti, savās domās centrējos uz zaudētā atkalatgūšanu un padaru to par visas savas rīcības galveno mērķi. Ja es šo mērķi nevaru sasniegt, skumjas pāriet frustrācijā, nenovīdībā, pesimismā un iespējams pat ilgstošā depresijā.

   Dusmas un niknumu mēs izjūtam, kad mums – mums pašiem vai citiem – tiek nodarīta netaisnība. Tās ir pamatā pozitīvas jūtas, kuras dara mūs spējīgus mobilizēt visus spēkus, lai vērstos pret netaisnību un ļaunumu. Taču bez prāta un sapratnes līdzdalības tās var pārvērsties aklā agresijā un naidā, kas ir vērsts pret mums pašiem vai pret citiem.

   Vainas apziņa var sasaistīt un izsaukt nomāktību. Ja to uzlūko ar prātu un sapratni, tā var izrādīties pamatota, bet reizēm arī nepamatota. Ja vaina tiek godīgi atzīta, tad paveras ceļi lai visu vērstu par labu,  ceļi piedošanai un jaunam sākumam.

   Mēs nevaram apiet arī “vēdera sajūtas”. Tikai šīs vēl nenoteiktās sajūtas vajag pārbaudīt un salīdzināt ar realitāti.

   Prieks un jautrība atzarojas no pateicības sajūtas, atraisa humora izjūtu, un ir priekšnoteikums izdevušamies attiecībām, drosmei dzīvot, mācīšanās priekam un uzņēmības garam.

   Par kādām jūtām arī nebūtu runa, mūsu jūtas vienmēr ietekmēs mūsu domāšanu, un mūsu domāšana ietekmēs mūsu jūtas. Abu savstarpējā iedarbība padara mūsu iekšējo būtību par sirdi, kas pilna cilvēcības.

Jūtas var tikt vērstas arī pret citiem cilvēkiem. Mēs varam citiem just līdzi un citos iejusties. Abas spējas mēs šodien saucam par empātiju, taču tās nav viens un tas pats.

   Līdzjūtība nozīmē uztvert citu prieku un ciešanas un ar izpratni sev jautāt, vai un kā es varu palīdzēt  ciešanās, vai arī vismaz būt blakus. Tas, kas var līdzi just, var arī priecāties citiem līdzi.

    Iejušanās nozīmē uztvert otru kā personu, ne tikai viņa ārieni un to, kā viņam pašlaik iet, bet arī viņa iekšējo personību, iejusties otrā ne tikai domās, bet tam jautājot: kas tu esi savā sirdī, kad tu saki to vai citu, kad dari to vai citu, kad tā vai citādi izturies, kad tā vai citādi reaģē. Empātija šajā dubultajā nozīmē ir sociālās inteliģences izpausme. Līdzjūtība un iejušanās padara mūsu iekšējo būtību par sirdi, kas vērsta pret līdzcilvēkiem.

   Dzīves veidam, kas vienādā mērā liek lietā un izkopj racionālo, emocionālo un sociālo inteliģenci, ir nepieciešami klusuma brīži. Ja iespējams, katru dienu. Cilvēkam ir jāvar “pabūt ar sevi”, lai pēc tam pilnīgi varētu “nodoties svarīgākām lietām” un pievērsties citiem cilvēkiem.

   Šādi brīži ir tik svarígi tieši tādā pasaulē, kura ir caurstrāvota ar prasību pēc panākumiem un nepieciešamību darboties bez  pārtraukuma. Tos var  saukt par “meditāciju”, “apziņai veltītu laiku”, “laiku ārpus” vai vienkārši “laiku pārdomām” – lai cilvēki nepazaudētu paši sevi un neaizsteigtos viens otram garām.

5.     Ļaut gudrībai sevi vadīt

Mūsu iekšējai būtībai ir vajadzīgs kaut kas līdzīgs Polārzvaigznei, kura agrāko paaudžu jūras braucējiem kalpoja kā navigācijas instruments, kaut kas pēc kā prāts, sapratne un jūtas – un pēdīgi arī griba – varētu vadīties dzīves ceļā starp dzimšanu un miršanu. Bez šāda orientiera gan iekšējie, gan ārējie viļņi mūs mētā šurp un turp.

   Senajās cilvēces kultūrās šo iekšējo Polārzvaigzni sauca par gudrību. Gudrība nav kaut kas, kas mums pieder, bet kaut kas, kas pie mums atnāk. Mēs to atrodam visā, kas mums norāda uz labo, cilvēcisko, vispirms tās ir dzīves gudrības, kuras mums nāk pretī, piemēram no sarunām ar citiem, vai no grāmatām, mākslas, mūzikas, arī no seniem uzskatiem, kuri vēl šodien var kalpot kā orientieri.

   Jau no agrīnās kristietības sākumiem apzināta uzmanības pievēršana, ieklausīšanās gudrībā ar ausīm un sirdi, tiek saukta par kontemplāciju. Kontemplatīvs ir cilvēks. kas “ieklausās”, pirms viņš runā, spriež vai rīkojas, un līdz ar to savā dzīves gājumā nezaudē skatam Polārzvaigzni.

   Starp dzīves gudrībām, kas ir iegūtas daudzu cilvēku pieredzes rezultātā un no paaudzes paaudzē nodotas tālāk, pastav trīs pamatgudrības, kuras vēl šodien noder kā “palīgs navigācijā”.

1. Mūsu apkārtējā pasaule reizē ir pasaule mūsu dzīvošanai, mēs esam tai piederīgi un varam dzīvot tikai tad, ja ņemam to vērā. Tā ir pirmā no trim pamatpatiesībām. Ja mūsu skatam izzūd šī “Polarzvaigzne”, mēs zaudējam ne tikai orientēšanos, bet mēs varam vispār apgāzties. Tādēļ nepietiek, ka mēs rūpējamies par mūsu apkārtējo pasauli. Apkārtējai pasaulei ir jākļūst par mūsu līdzpasauli. Tikai šāda nostādne var aizkavēt, ka mēs uz mūsu zemes negraujam dzīvības pamatus un savā īsajā dzīves sprīdī starp dzimšanu un miršanu neatņemam tos tiem, kuri pēc mums dzīvos uz šīs zemes. Taču ne tikai tas. Šī gudrība pasargā mūs arī no ilūzijas, ka es esmu pasaules centrā. Ta ir iedarbīgākais līdzeklis pret egocentrisko domāšanu ar visam tās bīstamajām sekām līdzpasaulei un arī mums pašiem.

2.  Katrs cits cilvēks ir līdzvērtīgs man. No šīs otrās pamatgudrības ir radies cilvēku savstarpējo attiecību  “zelta likums”. Mēs to pazīstam kā teicienu: “Ko tu negribi, lai dara tev, to nenodari arī nevienam citam!” Ja es tiešām pieņemu par patiesu, ka cits ir tāds pats cilvēks kā es, šis teiciens tūlīt pārvēršas savā pozitīvajā formā: “Izturies pret citiem tā, kā tu gribētu lai izturas pret tevi!” No Bībeles tas ir pazīstams kā tuvākmīlestības likums, kas parasti tiek citēts ar vārdiem: “Mīli savu tuvako kā sevi pašu!” (Lev 19, 18). Burtiski pārtulkots no ebrēju oriģinālteksta, kuru pirms divarpustūkstoš gadiem ir formulējuši jūdu gudrie, tas skan: “Mīli savu tuvāko, jo viņš ir tāds pats, kā tu!”

      Tikai tāpēc, ka līdz pat šai dienai tik daudz visu pasaules uzskatu, reliģiju un kultūru cilvēku ir bijuši orientēti uz šo gudrību, cilvēce vēl nav zudusi. Varam tikai iedomāties, kada izskatītos pasaule kā mazās, tā lielās lietās, ja šī gudrība būtu sirdī visiem cilvekiem ...

3. Atbalstu var dot tikai “pēdējās lietas”. Šai trešajai pamatgudrībai vienmēr ir bijis grūti kļūt par “Polārzvaigzni”. Jo savā ceļā cauri dzīvei cilvēks labprātāk meklē atbalstu “zvaigznēs” un “zvaigznītēs”, kas viņam šķiet sasniedzamākas. Ar to viņš sevi piesaista “priekšpēdējām lietām”, kas pašas grīļojas un ļogās, kad nak vētras un brāzmas.

   “Pēdējās lietas”, kas sniedz atbalstu un nes, var būt tikai realitāte, kas nes visu pasauli kā veselu, īstenība, kurai mēs esam pateicību parādā, ka pastāv viss, kas vispār ir. Un šī īstenība no sirds dziļumiem ienāk mūsu apziņā. Lai to uztvertu un ar prātu spētu atzīt kā “visa esošā pamatu”, kā “Augstākās” vai pat “Pēdējās lietas”, ir nepieciešama daudz lielāka  uzmanības koncentrācija nekā tas ir iespējams ikdienas vajadzībās un parastās diskusijās. Ir nepieciešama kontenplatīva sirds ieklausīšanās tajā, kas tikai klusi un bez vārdiem no mūsu iekšienes dzīlēm mistiskā veidā uzkāpj līdz mūsu apziņai.

Šīs gudrības, ietvertas mūsu domāšanā un jūtās, veido garīgo inteliģenci. Garīgs ir cilvēks, kas sevi neļauj vadīt “iegribai un garastāvoklim”, ne arī tam, ka “visi tā dara”, ne arī sev raksturīgām vēlmēm un iekārēm, bet gan orientēties uz garu, kas norāda uz cilvēciskumu, patiesību, mīlestības pilnu attieksmi  kopā ar līdzcilvēkiem.

   Racionālai, emocionālai un sociālai inteliģencei ir nepieciešama garígā inteliģence, lai cilvēciski, vienkārši tikai cilvēciski, un kopā ar līdzcilvēkiem varētu burāt no viena dzīves krasta uz otru. Savukārt garīgai, tāpat arī reliģiskai dzīvei ir nepieciešama racionālā, emocionālā un sociālā unteliģence, lai atšķirtu īstu gudrību no ezotēriskām un māņticīgām runām, īstu Dieva īstenības pieskārienu no it kā dievbijīgas jūtu neskaidrības un īstu iekšējo dzīvi no egocentriskas noslieces būt pašam par sevi.

Kāds gars mani vada? Kādai “Polārzvaigznei” es sekoju? Tā jautāt – un nekad nepārstāt tā jautat – ir visaugstakā mērā saprātīgi. Mazākas prasības mēs savam dzīves stilam nedrīkstam uzstādīt.

6.     No “es” uz “tu” uz “mēs” Ir labi vismaz šad un tad pabūt vienam. Bet ir briesmīgi būt vientuļam. Mēs, cilvēki, esam sociālas būtnes, mums ir vajadzīgas savstarpējās attiecības – no viena es uz otru es, no vienas iekšējās dzīves uz otru iekšējo dzīvi. Tā var būt ābeces patiesība, taču, ja mēs ar savu dzīves stilu tai atbilstam, tas tomēr ir viss cits, nevis pats par sevi saprotams.

Solis no mana “es” uz otra cilvēka “es” notiek, kad es šim otram saku “tu”, un ar šo ”tu” tiešām domāju viņu – tiešām es, tiešām viņš. Mēs neviens vairs nevaram pateikt, kad es šādu “tu”  pirmo reizi izrunāju un kad pirmo reizi dzirdēju. Droši ir tas, ka mēs to dzirdējām agrāk, nekā paši pateicām. “Tu”, kas apzīmēja mani, bija agrāk nekā “tu”, ar kuru es uzrunāju kādu citu. Tikai tas, kuru kāds cits es ir pamanījis, labvēlīgi uzlūkojis un uztvēris kā personību, kas pats arī citus tā uzlūko un uztver viņu personību, spēj attīstīt sajūtu būt pašam. Šis “tu”, ar kuru kāds uzrunā mani, liek man apzināties, ka es esmu es. “Tu”, ar kuru es kādu uzrunāju, liek man apzināties, kas ir šis otrs. Vienam otru uzrunājot ar “tu”, mēs iegūstam pieredzi, ka mēs neesam ne pašpietiekami egoisti, ne vientuļi sava ceļa gājēji, bet gan tādi, kuriem ir nepieciešamība būt kopā ar līdzcilvēkiem un būtnes, kuras spēj būt kopā ar tiem. Tātad cilvēki.

   “Cilvēks kļūst par Es, satiekot Tu” un “Jebkura īsta dzīve ir satikšanās” Tā skan divi daudz citēti teikumi, kuros ebrēju zinatnieks Martins Būbers (1878-1965) ir ietvēris šīs ”ābeces patiesības”.

    No es tad rodas mēs – “tu un es”, “tu un tu un tu ... un es”. Nevis mēs, aiz kura ir paslēpies es, vai vienkārši tam pielipis, bet gan mēs, kurā es arī saka “es”. Ne  tikai ”kopā būt stipriem”, bet gan būt autentiskam  “es” un arvien vairāk par tādu kļūt.

   Un cik laimīgi ir divi cilvēki, kuri satiekoties iepazīst viens otra iekšējās dzīves arī visdziļākajā līmenī! Viņi to pārdzīvo kā “esam viens otram radīti”, šis viens priekš šī otra. Un daudzi no viņiem iegūst pieredzi, ka viņi viens otram ir doti, un to ir devusi augstāka īstenība, kuru viņi savos visdziļākajos slāņos ir nojautuši un izjutuši.

    Kas ir tas, kas no šīm dzīlēm var ienākt mūsu apziņā? Vai tas, ko mēs šad un tad varam mistiski “izjust” un nojaust kā lielāku, dievišķu īstenību?  Vai tas ir kaut kas vai Kāds, vai tas ir dievišķais Es?

     Arī uz šiem jautājumiem var atbildēt tikai ar prātu un sapratni. Prāts viens pats tikai uztver to, ko tas ir izjutis un nojautis nākam no sirds dziļumiem. Sapratne tad var jautāt: vai spēks, kas visu ir izsaucis esamībā var būt kads bezapziņas kaut kas? Vai tam nevajadzētu vismaz – un vēl daudzkārt vairāk – būt spējīgam uz to, uz ko ir spējīgs cilvēks, kuru tas ir radījis kā augstāko dzīvības formu, kā personu, proti, būt spējīgam sacīt “es”? Bībeles autori no paša sākuma, kopš viņi to iepazina, tiesi šādi ir izpratuši pasaules “pamatu”. Priekšstatu par to, ka esamības pamats varētu būt kaut kas, kāds “spēks” vai “enerģija”, viņi noraidīja ar argumentu: “Kas ausi tev veidojis, vai pats nedzird, kas aci tev darinājis, vai pats neredz?” (Ps 94, 9).

    Ja nu šis “Augstākais spēks” vai “Pēdējais spēks” var par sevi sacīt “Es”, tad Viņš var sacīt arī “tu”, arī man un tev.

   Vai tad ir iespējams, ka šis personālais Dievs, būdams blakus mātei un tēvam kā manas piedzimsanas “trešais partneris”, man ir pateicis pirmo “tu” un ar to ir domājis mani, tiešām mani? Tātad tas, kas ir klātesošs manas iekšējās dzīves pašās dzīlēs un no turienes reizēm kā pieskāriens, kā sveiciens ienāk manā apziņā, dienu no dienas visas dzīves garumā saka man “tu” un mums  visiem “jūs”? Vai tad ir iespējams, ka tas, ko es piedzīvoju kā ierosmi, kā apgaismību, kā iedvesmu un  gudrības impulsu, ir Viņa “valoda”, ar kuru viņa dievišķais Es uzrunā manu cilvēcisko “es”, viņa gars manu garu?

    Un vai tad man nevajadzētu atbildēt viņa “sveicieniem”, tātad arī   Viņam  – lielajam, noslēpumainajam un tomēr tik tuvajam – no sevis teikt “Tu”, Viņā ieklausīties un pats galvenais Vinam uzticēties?

Es personīgi tā dzīvoju. Katrā gadījumā gribu tā dzīvot. Arī “tu” sacīšana Dievam pieder pie dzīves stila, kuru es esmu gadu gaitā atradis. Es balstos uz to, ka Dieva kā dievišķais “Es” vienmēr ir klāt. Es runāju ar Viņu un pūlos uztvert gudrību, ar kuru Viņš ar mani runā. Es to saprotu un izjūtu kā “īsto dzīvi”. Un ne beidzamā kārtā es to mācos no Jēzus Nācarieša, kas ir kļuvis par manu galvemo skolotāju, pareizāk sakot, par šī dzīves stila  mācītāju.

Šķiet, ka “tu” teikšana un stāšanās attiecībās, veidojot saikni starp vienu es un otru es ir pats grūtākais mūsu ceļā starp dzimšanu un miršanu. Jau tāpēc vien, ka ar katru citu “es” mums paveras jauna “pasaule”, katrā ziņā jauns, citāds skats uz pasauli, kas izmaina mūs pašus. Taču tieši tas mūs bagātina. Arī kad mēs pie tam viens otram daudz paliekam parādā

    No šīs “īstās dzīves”, kas arī man pašam tikai nepilnīgi izdodas, es vairs negribu atkāpties, un tāpēc, ka man pašam tā nozīmē tik daudz, es šo dzīves stilu novēlu katram cilvekam.

7.     Doties pretī nevis beigām, bet mērķim

Mūsu dzīves laiks starp dzimšanu un mirsanu ir daļa – ļoti maza daļa – no cilvēces vēstures, jā, no dzīvības vēstures vispār. Eksistē laiks “pirms mums” un laiks “pēc mums”. Tikai mēs savā iekšienē to reti apzināmies.

   To, ko mēs zinām par pagājušajiem gadu tūkstošiem, mēs uztveram kā vēsturisku filmu, kas mums parādās uz ekrāna. Un cilvēces nākotnei mūsu sirdī nav gandrīz nekādas nozīmes, ja vien nebūtu arvien jutamākas klimata pārmaiņu sekas un pašreizējie raizes modinošie politiskie un saimnieciskie satricinājumi. Mēs izdzīvojam savu laiku it kā cita nebūtu, uz prieksu raugoties, domājam vēl par bērniem un mazbērniem, atpakaļ skatoties, varbūt vēl par vecākiem un vecvecākiem.

   Mūžīgais jautājums “No kurienes mēs nākam un uz kurieni ejam?”, reāli skatoties, eksistenciāli interesē visai nedaudz cilvēku. Taču tāpat kā apkārtējai pasaulei mūsu domās un izjūtās ir jākļūst par mūsu līdzpasauli, mums ir nepieciešams, lai mūsu priekš- un pēcvēsture kļūtu par mūsu vēsturi. Pretējā gadījumā mēs – kā ‘es’ un kā ‘mēs’ – dzīvojam bez saknēm. Un bez mērķa.

Tas, ka mūsu dzīves laiks ir ierobežots, ir patiess fakts. Cik jauni vai cik veci mēs arī nebūtu, mēs mirsim. Datumu diemžēl mēs gan nezinām. Un tas nozīmē – mēs dzīvojam pretī beigām. Beigu apziņa, kuru mēs nevaram izslēgt no savas iekšējās dzīves, padara visu relatīvu. Arī mērķus, kurus mēs pirms beigām izvirzām. Arī jēgu, kuru mēs ieliekam mūsu uzdevumu un pienākumu pildīšanā, vai arī iesaistīšanos kādā labā lietā. Liekas, ka nekam ilgstoši nav vērtības, arī mūsu es-tu un mēs attiecībām.

   Pēdīgi mums paliek, vai nu mēs to atzīstam vai nē, tikai alternatīva –  bēgšana darba, sevis apliecinašanas un baudas meklējumos, lai šādi kliedētu domas par beigām, kā arī dzīve es-tu attiecībās ar nospiestu rokas bremzi, lai kādu dienu mums  vienam otra, tev manis un man tevis, iztrūkums nebūtu tik sāpīgs.

    No šādas dzíves, kas ir viss cits, bet ne “īsta dzīve”, var izvairīties tikai, apzinoties sava dzīves laika robežas, savu ‘pirms’ un savu ‘pēc’.

Musu pašreizējam laikam ir savs ‘pirms’. Par to, ka mēs šodien šeit esam, esam dzīvi un varam dzīvot, mums jāpateicas, atskatoties vismaz uz pāris tūkstoš gadiem cilvēces vēsturē, neskaitāmiem citiem cilvekiem pirms mums. Pateicoties viņu eksistencei mums šodien nav “jāizgudro ritenis no jauna”. Viņi visi bija tādi paši cilvēki kā mēs, ar tādu pašu iekšējo dzīvi, kāda ir mums. Mūsu saknes sniedzās viņu sirdīs.

    Iejūtoties šajos cilvēkos, esot viņirm pateicīgi un izlūkojot viņis kā savus līdzcilvēkus, mēs spējam arī cilvēkus pēc mums un pēc mūsu mazbērniem uzlūkot kā līdzcilvēkus. Un tikai tādā gadījumā mūsu acu priekšā ir mērķis, kas, beidzoties mūsu pašu dzīves laikam, nekļūs relatīvs. Mēs tad varam dzīvot tā un uzņemties tādas saistības, ka arī šiem cilvēkiem uz mūsu zemes – uz zemes,kas satur mūsu dzīvības saknes! – paliek mantojumā dzīves telpa, kurā arī viņi var cilvēka cienīgi izveidot savu dzīves nogriezni starp dzimšanu un miršanu.

   Tikai tad mēs dzīvojam pretī nevis beigām, bet mērķim. Un tikai tad mūsu dzīves stils ir dzīves stils ar nākotni.

     Tas, kas var šādi domāt un just – un atbilstosi rīkoties – iegūst tādu dzīves kvalitātes pieredzi, kādu var tikai novēlēt katram cilvēkam.

Daudziem ar to pietiek. Man personīgi nē. Jo tad vēl tomēr joprojām paliek beigas, manas beigas, “ārā un prom” pēc miršanas. Un vēl svarīgāk citu beigas, “ārā un prom” pēc viņu miršanas. Tās ir “es un tu” beigas, tās ir “mūsu” beigas. Vai tiešām pēc miršanas nav mekādas nākotnes, nākotnes arī mums?

     Es zinu, ka  no tā, kas mēs esam, nekas nav nemirstīgs – nekas, nu gluži nekas. Arī mūsu apziņa, mūsu dvēsele, mūsu sirds, mūsu “es”, mūsu iekšējā dzīve – nekas. Katrā ziņā dabā tā nenotiek. Bet vai nevarētu būt, ka Tas, kuru es šad un tad izjūtu klātesošu savas iekšienes visdziļākajos slāņos, šis “Trešais”, kas bija līdzdalīgs manā piedzimšanā, šajā – dzimšanas brīnumā! – mūs un mani negrib vienmēr? Vai nevarētu būt, ka Tas, kas visu, kas pastāv, izsauca esamībā, grib mūs un mani un mūsu “tu un es” uzturēt esamībā arī pēc mūsu dabiskās miršanas?

    Es personīgi uz to balstos. Ja jau mana piedzimšana un fakts, ka es esmu šeit, ir visaugstākā mērā “brīnums”, kāpēc tad nevarētu būt, ka arī pēc miršanas vislielākais “brīnums” ir iespējams kā “jauna piedzimšana”? Es ticu tam, ka Dievs pēc manas miršanas manas nāves pašā pirmajā brīdī mani  uzmodinās ar “Tu, Reinhard!”, un tas kļūs par jaunu esamības veidu, kas ir līdzīgs viņa esamībai. Uzmodinās mani, tiešām mani, un tevi, tiešām tevi, un mūs, mūsu “es un tu” un mūsu “mēs”.

    Un tas ar mani kaut ko dara. Ir tā – tikko es apzinos šādu nākotni, es it kā jau tagad izdzīvoju to, kas būs pēc miršanas. Visam, ko es tagad daru, ir mūžības vērtība. Arī mūsu “tu un es” vairs neapēno beigas. Vairs nav vajadzīgas nekādas rokas bremzes, ir vajadzīgs tikai skats uz Polārzvaigzni, kas kā “Betlēmes zvaigzne” mūs vada nevis uz tavu un manu miršanu, bet gan cauri miršanai uz kopīgu, neiedomājami lielu nākotni.

      Kamēr es šo grāmatiņu rakstu, mēs tieši ejam pretī it kā jauniem Ziemassvētkiem. Tos svinēs daudzi cilvēki, ne tuvu tikai kristieši, ar savām ģimenēm un saviem mīļajiem, saviem vecākiem un vecvecākiem, saviem bērniem un mazbērniem. Arī, piemēram, mani ceļa biedri no “Jenaeru  loka” un mani bezkonfesiju draugi – ielas kaimiņi tepat aiz stūra Vai tad tieši Ziemassvētki mūsos gadu no gada nemodina ilgas – iekšēji un vienkārši cilvēciski – pēc tāda dzīves stila, kuram ir nākotne.