Augšāmcelšanās – sarežģīta tēma. Arī zemniekiem. Bet ja ar kādu vispār par to var runāt, tā nopietni, es domāju, tad tikai ar viņiem. Jo viņi no pašu pieredzes savā sirdī zina, par ko ir runa.

To es piedzīvoju, būdams zemnieks, jau savos zēna gados. Kad toreiz mūsu ciemā nomira Lēmaņu Margrēta, tieši desmit gadu veca, neviens no mūsu ciema bērniem nevarēja noticēt, ka viņa tā vienkārši ir prom. Luterticīgie nē, un visi pārējie arī nē. Mana māsa un es, vienīgie katoļu bērni ciemā, tāpat nē, jo mūsu vecāki mums teica, ka Margrēta tagad ir debesīs, un tam bija kāds sakars ar Dievu un ar Jēzus augšāmcelšanos. Mums abiem tad viss bija skaidrs. Pārējiem varbūt ne tik ļoti, taču savās sirdīs viņi juta, ka Margrēta arī turpmāk, kaut neredzama, tepat vien ir.

Pēc tam tas manā dzīves gaitā apstiprinājās arvien no jauna. Zemnieki precīzi jūt, ka, nomirstot mīļam cilvēkam, nekas nevar būt beigts un pagalam. Vismaz tie, kas sirdī ir zemnieki, gluži vienalga, vai viņi ir pilsētnieki vai laucinieki. Tie, kuri domā ar sirdi un jūt ar prātu. Vienalga kādas ticības tie būtu, un normālie, kas netic – arī.

Tikai daudziem zemniekiem rodas problēmas, kad viņi klausās, kā par mirušajiem un Jēzus augšāmcelšanos runā dievkalpojumos, vai bēru gadījumos. Tad viņi vienkārši ar savu prātu netiek līdz. Jo tas, ko viņi dzird, tā īsti neievietojas viņu galvās. Un prātu atstāt ārpus baznīcas durvīm vai kapsētas vārtiem, tas neiet cauri, zemniekiem noteikti nē.

Te ir vajadzīga palīdzība, es sev teicu. Un steidzama. Par savu nodomu uzrakstīt Lieldienu grāmatu zemniekiem es pastāstīju S. kungam, kuru lasītāji pazīst jau no iepriekšējām  «Zemnieku» grāmatām. Viņa atbilde bija: «Uzskatu par ļoti varbūtīgu, ka Svētais Gars attiecībā uz tavu projektu ir noskaņots pozitīvi.” Un tad es ķēros klāt.

Sv. Martina baznīca (Šveice)

Vislabāk sākšu tūlīt ar vārdu

augšāmcelties

jo tas skan nedaudz neierasti. Labi, mēs, kristieši, to nepamanām. Bet „normālie” cilvēki gan. Un, kad reizēm ar viņiem parunā, viņi to arī pasaka. Mani, piemēram, kāds uzrunāja pavisam tieši, jautājot, kāpēc mēs tik „piepacelti” runājam un nesakām vienkārši „celties” vai „piecelties”. Tikai tad es pamanīju – un man jau bija pie piecdesmit! – ka augšām-celties nemaz nav īsti literārs vārds. Bet Bībelē tas ir daudzkārt lietots.

Tad es tūlīt, kā es to daru vienmēr, kad ticības lietās rodas neskaidrības, ieskatījos Jaunajā derībā grieķu valodā, tātad Bībeles otrās daļas oriģināltekstā, kur tādi ļaudis kā Pāvils, Marks, Matejs, Lūkass un citi pirmie kristieši rakstījuši par Jēzu. Un raugi: grieķu vārds anīstemi, kas Bībelē tulkots kā augšāmcelties, nozīmē piecelties. Ja toreiz grieķu zemniekpuika sacīja: „Šorīt es piecēlos ļoti agri, jo jērs kūtī blēja”, viņš lietoja tieši šo pašu vārdu, kāds ir manā grieķu valodas vārdnīcā. Zemnieku zēns Jēzus, protams, nē, jo viņš runāja aramiešu valodā.

Bet labi, paliksim pie Jaunās derības un pie paša Jēzus, lai mums varētu noticēt arī tādi pilsētnieki, kam ir grūtības ar salīdzinājumiem no zemnieku dzīves. Tā piemēram, kādā vietā (1 Tes 4, 14) mēs lasām, ka Jēzus „ir miris un augšāmcēlies”. Grieķu tekstā vārds „augšāmcēlies” ir anēste, vārda anīstemi locījums. Un citā vietā (Lk 4, 16) stāstīts, kā Jēzus Nācaretes sinagogā „piecēlās”, lai lasītu. Grieķu tekstā rakstīts anēste – atkal tas pats vārds! Un neviens mums negrib iestāstīt, ka Jēzus sinagogā augšām-cēlās, lai lasītu. Drošības pēc paskatījos vēl teoloģijas grāmatās, un – pilnīgs apstiprinājums. Vārds anīstemi, tā es izlasīju kāda teologa, turklāt jezuīta, grāmatā, ir ticis lietots arī vispārējā ikdienas nozīmē. Un tā kā jezuīti ir slīpētāki nekā mēs, karmelīti, es viņam uz vietas noticēju. Viņa vārds ir Norberts Baumerts, un, starp citu, viņš pats jau ir augšāmcēlies, tāpat kā pirms tam viņa vecāki Gerlicā, kurus es, būdams vēl toreiz tur kapelāns, apglabāju.

Vēl es atcerējos faktu, ko es pats teoloģijas studijās biju mācījies: grieķu vārdi, kuri apzīmē „augšāmcelšanos” un „augšāmcelties” – anāstasis un anīstemi – Jaunajā derībā parādās samērā reti. Turpretim ļoti bieži parādās grieķu vārds ar nozīmi „uzmodināt”, tātad egeiro. Jaunajā derībā tas ir sastopams gan aktīvā, gan pasīvā formā: „Viņš ir to (Jēzu) uzmodinājis” – mēs jau varam sākt domāt, kas ir Viņš – kā arī: „Viņš (Jēzus) ir uzmodināts”.

Tiktāl labi. Bet tagad nākamais! Evaņģēlijā Lieldienu tekstos egeiro pasīvā forma, tātad „Viņš ir uzmodināts” – grieķiski egērthe – tulkojumā pārtop par „Viņš ir augšāmcēlies”. Visu četru evaņģēliju Lieldienu tekstos. Vienmēr, esmu to pārbaudījis. Tas ir kā likums. Kaut kādā ziņā abi nozīmē vienu un to pašu, jo Jēzus ir uzmodināts no nāves miega, tātad, saprotams, augšāmcēlies. Tā skatoties, ir vienalga, vai tulko „Jēzus ir uzmodināts” vai „Jēzus ir augšāmcēlies”.

Vai tomēr nē? – Tieši tā – nē! Tas nav viens un tas pats. Nav, ja vien drusku domā līdz. Un zemnieki domā.

Izdarīsim to praktiski. Vislabāk paši izlasīsim Lieldienu tekstus. Ar tiem ir domāti

Lieldienu teksti četros evaņģēlijos

Mateja evaņģēlijā 28. nodaļa, Marka evaņģēlijā 16. nodaļa, Lūkasa evaņģēlijā 24. nodaļa un Jāņa evaņģēlijā 20. un  21. Bez uztraukuma, tas nemaz nav tik daudz. To var izdarīt turpat vienā stundā.

Es tomēr zemniekiem dotu padomu, lai viņi, izlasījuši nodaļu, tūlīt to pārlasītu vēl otreiz – abas reizes ļoti uzmanīgi, dabīgi. Tad var pamanīt, ka katrā no četriem evaņģēlijiem par Jēzus augšāmcelšanos ir stāstīts nedaudz atšķirīgi. Kā mēs redzēsim, apzināt šīs atšķirības ir ļoti svarīgi, vismaz tiem, kas sirdī ir zemnieki un kuriem Jēzus kaut ko nozīmē.

Nu labi, nav pārāk liela starpība, vai pie kapa bija eņģelis, vai jauneklis, vai divi vīri, kas runāja ar sievietēm. Galu galā vīri varēja būt arī eņģeļi. Bet tas, ka sievietēm, kas nāca pie Jēzus kapa no evaņģēlija uz evaņģēliju daļēji mainās arī vārdi, vismaz uz zemniecēm neatstāj labu iespaidu. Vai evaņģēliju rakstītājiem sievietes šķita tik nesvarīgas, ka to vārdi nebija īsti jāiegaumē? Un tās vēl ir tikai mazās atšķirības. Ir vēl citas, vismaz tikpat svarīgas.

Taču galvenais – lasot ir jāpievērš uzmanība vietām, kur sacīts: „Viņš ir augšāmcēlies”. Šajās vietās mums ir tūlīt jāapstājas un jāsaka: Patiesībā te ir ralstīts „Viņš ir uzmodināts”!

Kas sirdī ir zemnieks, kura prātam klāt ir sirds un sirdij klāt ir prāts, vienalga kādas vai nekādas konfesijas viņš būtu, tas pats no sevis ievēros, kā – un galvenais kāpēc! – Jēzus augšāmcēlās. Un viņš tad arī jau nojautīs, kā tas ir saistīts ar Lēmaņu Margrētu vai Norbertu Baumertu un viņa vecākiem no Gerlicas. Tātad – vispirms izlasām paši. Līdz vēlākam!

Kāpēc Bībeles tulkotāji šajos tekstos ir rakstījuši „Viņš ir augšāmcēlies” tā vietā, lai rakstītu „Viņš ir uzmodināts”, to es arī nezinu. Katrā gadījumā viņi visi zināja, ka, precīzi ņemot, būtu jāraksta „Viņš ir uzmodināts”. Jo gan Pāvila vēstulēs, gan citos Jaunās derības rakstos ir lietots vārds egeiro, kas tur sastopams  biežāk nekā evaņģēlijos un gandrīz vienmēr ir pareizi tulkots. Un labi vien ir, jo citādi Pāvilam nāktos no debesīm paraustīt viņus aiz ausīm.

Mums jāzina, ka Pāvils savas vēstules – pavisam septiņas –, kuras pēc viņa paša augšāmcelšanās tika iekļautas Jaunajā derībā, ir rakstījis starp 49. un 55. gadu. Tas bija divdesmit- divdesmit piecus gadus pēc Jēzus augšāmcelšanās. Pāvils Jēzu viņa zemes dzīves laikā nebija personīgi iepazinis, kā viņs pats to atzīst 2. vēstulē korintiešiem (2 Kor 5, 16). Bet par to, ka Jēzus tagad dzīvo pie Dieva, viņš bija pārliecināts. Visdziļāk. Viņš bija par to pārliecināts un sajūsmināts tik lielā mērā, ka viņš vienmēr pie tā nonāk visās savās septiņās vēstulēs. Un kad šīs vēstules lasa – tas nav jādara tūlīt, jo tās pamatīgi izlasīt prasa tomēr drusksu vairāk laika –, ja šīs vēstules lasa, tad var pamanīt, ka viņam ir bijis ļoti, ļoti svarīgi vienmēr no jauna uzsvērt:

Jēzus ir ticis uzmodināts

nevis vienkārši augšāmcēlies. Un viņu ir uzmodinājis Dievs, kā jau mēs to domājām. Jo tas taču ir katram zemniekam skaidrs – cilvēks var pats uzmosties un piecelties no normāla miega, taču ne no nāves miega. To nevar neviens. Miris ir miris, ja vien kāds no nāves miega neuzmodina.

Jēzus „ir ticis uzmodināts” un „Dievs ir Viņu uzmodinājis” Pāvils atkārto arvien no jauna, pat palīgteikumos, kā, piemēram, savā visagrākajā vēstulē tesaloniķiešiem (Tes 1, 10): „ … Jēzus, kuru Viņš uzmodināja no mirušajiem”.  Pagājušajos gadu desmitos veseli Bībeles ekspertu pulki nodarbojās ar šiem abiem teicieniem, kuri vienmēr atkārtojās – „Dievs ir Viņu uzmodinājis” un „Viņš ir ticis uzmodināts”. Un tāpēc, ka mūsdienu apstākļos viņi vairumā ir pilsētnieki, kuriem nav govs, par kuru jārūpējas, viņi var atrast laiku, lai vienā mierā izlasītu visu Jauno derību, grieķiski, protams. Un viņi atklāja, ka šie abi formulējumi ir sastopami ne tikai Pāvila vēstulēs, bet arī daudzos citos tekstos: Pāvila skolnieku rakstītās vēstulēs, piemēram, vēstulēs efesiešiem un kolosiešiem, arī visos četros evaņģēlijos un sevišķi bieži Apustuļu darbos, kurus Lukass vēl pierakstīja klāt savam evaņģēlijam. No šejienes Bībeles pētnieki un viņu sekotāji secināja, ka te runa ir par diviem ļoti agriem formulējumiem, kuri tad arvien no jauna tikuši lietoti un tā izplatījušies tālāk. Tie  ir radušies pirmās kristiešu paaudzes laikā. Eksperti tos sauc par pirmo kristiešu ticības formulējumiem. Tie ir kā ticības apliecinājumi, tikai ļoti īsi, un tos ātri var iemācīties no galvas. Tieši kā priekš zemniekiem, kuriem nav daudz laika kaut ko no galvas mācīties.

Dabīgi, ka arī Pāvils zināja šos īsos ticības formulējumus. Un droši vien viņš tos minēja ne tikai savās vēstulēs, arī kristiešu draudzēs, kuras viņš dibināja un apmeklēja, viņš runāja par to, kā Jēzus augšāmcēlās.

Katrā gadījumā mēs varam konstatēt: sākotnēji Lieldienu vēsts bija nevis „Kristus ir augšāmcēlies!”, bet gan „Kristus ir uzmodināts!”, vai vēl precīzāk: „Dievs uzmodināja Jēzu no nāves!”.

Kā jau teikts, Pāvilam bija ļoti svarīgi skaidri uzsvērt, ka Jēzus ir ticis uzmodināts un, ka to ir darījis Dievs. Un četriem evaņģēliju autoriem arī.

Tikai Bībeles tulkotājiem nē. Un daudzi Lieldienu dziesmu sacerētāji un Lieldienu lūgšanu rakstītāji uz to ir iekrituši – varbūt arī otrādi, to es skaidri nezinu. Iespējams tur arī ir kaut kas sakarā ar tradīciju vai līdzīgi, bet īpaši nevaru par to spriest. Tradīcija ir latīņu vārds, kas nozīmē „nodošana nākamām paaudzēm”. Man jau no mazotnes ļoti svarīga ir bijusi Bībeles rakstītāju tradīcija, tātad tas, ko tādi ļaudis kā Pāvils, Lūkass un citi mums ir atstājuši. Un tas, ko šie autori toreiz ir rakstījuši par Jēzus uzmodināšanu, pateicoties grieķu valodas un teoloģijas studijām, man apstiprināja to, ko es nojautu jau toreiz, kad nomira Lēmaņu Margrēta: cilvēks pēc nāves nevar tā vienkārši pazust, un Jēzus pirmām kārtām nē. Un tam ir kāds sakars ar Tevi,

Dievs

Jo, ja tas nav Dievs, kas Jēzu uzmodināja no nāves, tad kurš gan cits? Tā es, starp citu, saku arī pavisam normāliem cilvēkiem, ja mums par to iznāk runa. Pēc manas pieredzes tie, kuriem ir zemnieka sirds, šajā jautājumā ir visai ieinteresēti un grib zināt, kā tad īsti ir ar to dzīvošanu un miršanu. Pats par sevi saprotams, tādi ir arī dažādu kristīgo konfesiju ‘zemnieki’ – tie vispirms ir priecīgi vispār dzirdēt par to, kā Jēzus augšāmcēlās, ne tikai, par to, ka Viņš augšāmcēlās.

Tātad vēlreiz: miris ir miris. Un neviens pats no sevis no nāves miega nevar piecelties, tā nenotiek. Dabas likumi to nepieļauj nevienas dzīvības gadījumā. Arī Jēzus gadījumā nē. Tiesa šodien var dažreiz cilvēku pēc sirds apstāšanās atdzīvināt, taču kādu dienu viņam būs jāmirst. Un par tā saucamo „pirmsnāves pieredzi”, par ko šodien daudz runā, es arī varētu pastāstīt no savas pieredzes. Tas notika pirms gadiem divdesmit. Tomēr es to nedarīšu. Tā nebija nekāda „pēcnāves pieredze”. Pie tā arī paliekam: miris ir miris, un dzīvība pēc nāves dabiskā veidā neturpinās. Tas var notikt tikai, ja kāds no nāves miega uzmodina. Bet tam jābūt lielākam un spēcīgākam par dabu, atšķirīgam no jebkā, kas eksistē universā.

Un te mēs nonākam pie izšķirošā punkta: Kā tas var būt, ka pasaule un visa daba vispār eksistē? Tas, kas uzdod sev šādu jautājumu, nevar beigt brīnīties (vismaz atkal un atkal) par to, ka viss vispār ir, un nevis nav. Tad cilvēks nojauš un jūt, ka jābūt kaut kam lielākam, kas to visu ir gribējis un saucis esamībā.

Ja es kādam cilvēkam tad saku: „Tas, ko tu ar savu prātu nojaut, proti, ka aiz visa jābūt kam lielākam, tas ir Dievs”, tad nereti es kā atbildi dzirdu „Ach! …” Un izklausās tā, it kā viņš pirmo reizi to būtu dzirdējis, un reizē tā, it kā viņš beidzot būtu sapratis to, ko viņš vienmēr jau ir jutis, bet neuzdrošinājies domāt. Šo „Ach!” esmu dzirdējis gan no katoļiem, gan luterāņiem.

Katrā gadījumā – ja mūs, cilvēkus, kāds var uzmodināt no nāves, tad tikai šis – „Lielākais, kas stāv aiz visa”. Citādi dzīve pēc nāves nav iespējama. Un Viņš to var! Ja jau Viņš ir izsaucis esamībā šo neizmērojami lielo universu, tad Viņš var arī cilvēkam pēc nāves dot jaunu esamību.

Jautājums ir tikai: Vai Viņš to arī dara. To var iedomāties tikai tad, ja mēs Viņam neesam vienaldzīgi. Citādi nē. Un ar to mēs nonākam pie otrā izšķirošā punkta. Zemniekam ir vajadzīgi citi cilvēki. Viņš savus tuvos cilvēkus mīl. Un, ja kāds no tiem nomirst, viņš ir noskumis līdz nāvei, un nomirušo neviens viņam nevar aizstāt, un, ja tas ir bijis vismīļākais cilvēks, tad nepavisam.

Tā, un Dievs būtu mazāk spējīgs mīlēt nekā zemnieki? Tad Viņš nebūtu radījis pasauli. Viņš mīl cilvēkus un vēlas, lai arī viņi viens otru mīlētu. Bez kāda īpaša pamata. Un Viņš savā Dieva sirdī būtu ļoti noskumis, ja kāds no viņiem, vienalga pēc pāris vai pēc deviņdesmit deviņiem gadiem pazustu, vienkārši būtu prom. Tāpēc Viņš grib tos uzmodināt no nāves miega, un tāpēc Viņš to arī dara.

Un tad vēl Jēzus! Jēzus, kas tik pilnīgi bija zemnieks, kā neviens cits. Kas neko citu vispār nebija darījis, kā nācis pasaulē un mīlējis cilvēkus un mīlējis Dievu. Viņu Dievs nevarēja neuzmodināt, tas ir noteikti.

Tātad skaidrs – Dievs to darīs, uzmodinās mūs no mirušiem. Lai Viņš mūs nezaudētu, un lai mēs viens otru nezaudētu. Un Jēzu Viņš ir uzmodinājis no mirušiem. Vēlreiz: „Dievs ir Jēzu uzmodinājis!” Jo pats neviens nevar no mirušiem augšāmcelties.

Dievs – tas ir vienīgais pamats, kāpēc zemnieks Pēteris un zemniece Marija Magdalēna (par abiem mēs vēl dzirdēsim) bija cieši pārliecināti, ka Jēzus ir dzīvs. Tiešām vienīgais pamats. Un tā teikts arī Bībelē. Visiem, kas runā par augšāmcelšanos, vajadzētu ieklausīties, ko Lieldienu evaņģēlijos īsti ir sacījuši eņģelis, vai jauneklis, vai divi vīri. Lieldienu dievkalpojumos vajadzētu dziedāt: „Dievs ir Jēzu uzmodinājis!” – tā būtu īstā tradīcija. Tad jebkādas konfesijas zemnieki varētu teikt: „Ach! – ja tas ir tā, tad šķiet tur kaut kas ir…”

Dabīgi paliek vēl jautājums – kā Dievs to dara un ir darījis Jēzus gadījumā. Viens ir skaidrs – Dievs nav Jēzu reanimējis. Arī šodien Viņš to labāk atstāj ārstu ziņā. Dievs grib, lai mēs dzīvotu vienmēr, ne tikai pāris gadus ilgāk.

Bet pirms mēs par to pārdomājam, es gribu runāt vēl par vienu agrīno ticības apliecinājumu. Tas ir drusku garāks nekā iepriekšējie divi teikumi, un tam ir dzejas forma. Tas ir

vecākais Lieldienu dzejojums

varētu arī teikt – vecākā Lieldienu dziesma, jo droši vien toreiz to arī dziedāja. Par to stāsta (jeb to mums tālāk nodod) Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 15. nodaļā pašā sākumā. Pāvils pats saka, ka ir to „saņēmis”. No kā un kad, mēs tomēr precīzi nezinām. Katrā gadījumā viņam tas bija pazīstams jau dzīvojot Antiohijā, toreizējās Sīrijas lielpilsētā, no kurienes viņš vēlāk uzsāka savus ceļojumus. Tāpēc šo mazo tekstu sauc arī par Antiohijas ticības apliecinājumu.

Daudzi Bībeles eksperti, kas prot saskaitīt kopā viens un viens, uzskata, ka šis dzejolis vai dziesma nāk no Jeruzalemes pirmo kristiešu draudzes un ir sacerēts pirmos tās pastāvēšanas mēnešos ap 30. vai 31. gadu. Tas ir visai svarīgs teksts. Vispār pats svarīgākais, ja grib zināt, kā Jēzus augšāmcēlās. Bez šī teksta nevar pareizi saprast Lieldienu stāstus evaņģēlijos, var pat pārprast, kā mēs to vēlāk redzēsim. Tagad es šo tekstu ievietoju šeit, lai mēs to varētu kārtīgi aplūkot. Tātad te ir Antiohijas ticības apliecinājums:

Kristus nomira par mūsu grēkiem,

pēc Rakstiem,

un tika guldīts kapā.

Viņš trešajā dienā tika uzmodināts,

pēc Rakstiem,

un parādījās Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit.

Arī šeit, šajā ļoti agri sacerētajā tekstā, ir skaidri pateikts: Jēzus ir uzmodināts, nevis augšāmcēlies. Kāds ir Viņu uzmodinājis, un tas varēja būt tikai Dievs.

Kāpēc Jēzus šeit ir saukts par Kristu, un ne tikai šeit, bet pastāvīgi visā Jaunajā derībā, to mēs zinām. Vēlreiz atgādinājumam: Kristus, grieķiski Christos, ir tulkojums ebrēju vārdam, ar kādu apzīmēja Mesiju, un kas nozīmē „svaidītais”. Ar to ir pateikts, ka Jēzus ir tas, pēc kura jūdu tauta paaudzēm ir ilgojusies, tas, kas savās domās un jūtās caur un cauri ir svaidīts ar Dieva gudrību, un var mums pateikt un parādīt, kas ir Dievs, kas esam mēs, cilvēki, un kādai vispār ir jābūt mūsu dzīvei.

Tātad Jēzus, kas ir Kristus, „nomira par mūsu grēkiem pēc (saskaņā ar) Rakstiem”, tā sākas šis dzejojums. Ar Rakstiem, protams, ir domāta Bībele, precīzāk, Bībeles pirmā daļa, jo otrā daļa – Jaunā derība – tajā laikā vēl nebija. Problemātiskāks liekas tulkojums „par mūsu grēkiem”. To nevar saprast neviens cilvēks. Neticīgs nē, un mēs, kristieši, arī nē, mēs tikai esam pieraduši, ka tā runā, piemēram, daudzās dziesmās un lūgšanās. Ja par to padomā tuvāk, tad pamana, ka tā nemaz nav īsti literāra valoda. Var nomirt par grēciniekiem, bet nevis par grēkiem. Nomirt var augstākais grēku dēļ. Grieķiski runājošam Pāvilam un viņa ticības biedriem Korintā bija vieglāk. Grieķu vārds, kurš tulkots kā par, ir hyper, kā tas ir arī oriģināltekstā, un var nozīmēt vienlaikus gan dēļ, gan par. Lai saglabātu sākotnējo jēgu, tulkojums varētu būt „Kristus nomira mūsu grēku dēļ un par mums grēciniekiem”.

Tagad mēs varam pāriet pie nākamajām divām rindiņām, kur teikts, ka saskaņā ar Rakstiem Jēzus ir uzmodināts

trešajā dienā

Ja esam lasījuši evaņģēlijus, tad viss, kas attiecas uz tur minētām dienām, izklausās gluži saprotami. Var paskaitīt: miris piektdien pēcpusdienā, sestdien visu dienu tāds arī palicis, svētdien, lai arī pavisam agri, ticis uzmodināts – tātad trīs dienas. Ar prātu tam var labi izsekot. Tikai ne zemnieku gadījumā.

Jo zemnieki izmanto savu prātu ne tikai skaitīšanai. Tāpēc, ka viņiem pie prāta blakus vienmēr ir arī sirds, un tā saka, ka tas tā nevarēja būt. Vai Abba, kuram Jēzus bija tik ļoti mīļš, tiešām būtu kavējies ar Viņa uzmodināšanu? Jebkurš, kas ir zemnieks savā sirdī, ja viņam būtu tādas spējas, savu mīļoto uzmodinātu tūlīt, nevis pēc trīs dienām. Un Dievs nē?

Un, starp citu: Kāpēc, sakiet, lūdzu, Jēzus pie krusta, kā stāstīts Lūkasa evaņģēlijā, otram krustā sistajam teica: „ …šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lk23, 43)? Šodien, tātad piektdien, nevis svētdien agri. Tas nesaskan ar „trešajā dienā”. Tā domā zemnieki, viņi nepadodas un nav mierā ar to, ka Dievs tik ilgi gaidīja ar sava mīļā Dēla modināšanu. Es to zinu, jo arī es pats savos zemnieka zēna gados tieši tā domāju un jutu. Un, tā kā tas man nedeva miera, es cerēju, ka teoloģijas studijās teoloģijas profesori man visu izskaidros, lai es to varētu tālāk pastāstīt citiem zemniekiem. Bet tas nenotika, līdz pat desmitajam semestrim …

Bija jāpaiet gadiem, līdz man rokās nonāca grāmata, kas man tālāk ļoti palīdzēja. Tā saucās „Uzmodināts trešajā dienā, pēc Rakstiem”. Autors bija Karls Lēmans, kas to bija uzrakstījis jau 1968. gadā, kad es vēl zubrīju latīņu un grieķu vokābuļus. Pa šo laiku viņš jau bija kļuvis bīskaps un bija pat Vācijas bīskapu konferences galva. Vēl vēlāk viņš kļuva par kardinālu. Bet es viņam būtu ticējis šā vai tā. Jo tas, ko es grāmatā izlasīju, uzrunāja gan sirdi, gan prātu. Kaut gan tas bija tikai viņa doktora darbs, viņš bija pamatīgi izpētījis, kas toreiz varētu būt domāts ar vārdiem „trešajā dienā”, turklāt visos jūdu Rakstos, kādi eksistēja Pētera, Pāvila un citu pirmo kristiešu laikā. Šajos tekstos viņš ir atradis negaidīti daudz vietu, kur runāts par „trešo dienu”. Es kā zemnieks, kāds joprojām esmu palicis, nekad tās visas nebūtu pamanījis. Bet pētījuma rezultātu es gan pamanīju.

Vārdi „trešajā dienā” toreiz un arī jau sen pirms Jēzus, bija plaši lietots runas veids. Ar to viens otram gribēja pateikt: Nebaidies, Dievs ir šeit, un Viņš neļaus mums iet bojā. Kā piemēru autors min skaistos vārdus no Hozeja grāmatas 6. nodaļas: „Ejiet, atgriezieties pie Kunga … Viņš mūs atdzīvinās divās dienās, trešajā dienā Viņš piecels mūs, un mēs dzīvosim Viņa priekšā!” – Un es nodomāju: „Ach!”.

No viņa doktordarba es vēl izrakstīju šādu teikumu: „Uzmodināšana trešajā dienā pēc Rakstiem nenozīmē nekādu kalendāru vai hronikas ‘datumu’, bet gan vispirms strikti teoloģisku izteicienu”. Pārtulkots zemnieku valodā, tas būtu: Izteiciens „trešajā dienā” nenozīmē trīs parastas dienas – kādu Dieva mūžībā vispār nav – bet gan dievišķo „dienu”, proti, brīdi, kurā Dievs mums dod jaunu dzīvību. Un tas, ka Dievs tā dara, ir „nāvīgi” droši!

No tā laika es zinu, ko gan jau vienmēr biju zinājis, un ko normālie ciema bērni zināja, kad nomira Lēmaņu Margrēta – viņa nav prom, pat ne uz trim dienām viņa nav prom. Viņa dzīvo! Mana māsa un es zinājām: viņa tagad ir pie Dieva.

Un ar Lēmaņu Karlu, kas jau arī ir nomiris, bija tas pats: viņa nāves brīdis 2018. gada 11. martā bija viņa uzmodināšanas brīdis. Un ar Jēzu tāpat: Lielā piektdiena bija Viņa uzmodināšanas diena. Jau tajā brīdī, kad Viņš uz krusta nomira, Dievs Viņu uzmodināja mūžīgai dzīvei – Dievam nav kalendāra, un, ja Viņam tāds būtu, Viņš nebūtu ar sava mīļā Dēla modināšanu gaidījis līdz svētdienai.

Kāpēc tad tomēr pirmie kristieši gadu gaitā svinēja svētdienu kā uzmodināšanas dienu? Nu, tāpēc ka mums, cilvēkiem, ja nomirst kāds mīļš cilvēks – sevišķi, ja viņš nomirst daudz par agru –, vajadzīgas vismaz trīs dienas, lai aptvertu, ka viņš tomēr īstenībā nav nekur projām. Marijai Magdalēnai un Emausas mācekļiem, kā mēs vēlāk redzēsim, gāja tieši tāpat. Jo cilvēka, arī zemnieka, sirdī ir kaut kam jānotiek, lai no dziļām sērām izaugtu Lieldienu prieks.

Jeruzālemes vai Antiohijas Lieldienu dziedājuma nākamajā rindiņā, ir teikts:    „… un

Viņš parādījās

Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit.” Tas tiešām notika pēc Jēzus nāves. Uzmodinātais Jēzus parādījās – tas ir noticis fakts! Un Viņš parādījās ne tikai Kēfam un tiem divpadsmit, bet arī daudziem citiem, kā Pāvils tālāk raksta: „… pēc tam parādījās vienlaikus vairāk nekā piecsimt brāļiem, no kuriem lielākā daļa dzīvi, bet daži jau aizmiguši, pēc tam parādījās Jēkabam, pēc tam visiem apustuļiem, un kā vispēdējam Viņš parādījās man kā tādam priekšlaicīgi dzimušam.”

Bet paliksim pie Lieldienu dziedājuma. Saskaņā ar to uzmodinātais Jēzus pēc tam vispirms parādījās Kēfam un tiem divpadsmit. – Atgādinājumam: Kēfs ir Pēteris. Patiesībā viņa vārds bija Simons, bet Jēzus viņam iedeva iesauku aramiešu valodā – Kēfs, kas nozīmē „ciets akmens”, un, kā zināms, var teikt arī „klints”, bet nozīmē arī – mazāk zināms – „cietgalvis” un „dārgakmens”. Pētros, respektīvi, Pēteris, toreiz kristiešiem, kas nerunāja aramiešu valodā, ir vārda Kēfs tulkojums grieķu un latīņu valodā. Vairāk es neko nepiemetināšu. Katrs, kas nedaudz piedomā līdz, arī lasot Lieldienu evaņģēlijus, parasti gluži patstāvīgi nonāk pie tā, kāpēc Jēzus deva tieši tādu iesauku.

Tas, ka dziedājumā ir minēta aramiešu iesauka, tātad Kēfs, ir viens no iemesliem, kāpēc Bībeles eksperti ir tik droši, ka šis teksts tiešām ir radies jau pirmajās Jeruzālemes draudzēs, pie kurām piederēja arī cilvēki no Jēzus mācekļu loka, kuri runāja aramiešu valodā.

Un tie divpadsmit  ir apustuļi, skaidrs. Pēc piektdienas, kurā Jēzus tika sists krustā, viens gan vairs nebija ar viņiem – Jūdass. Tomēr viņi sacīja „divpadsmit”, tas bija iegājies jēdziens jau no Jēzus Galilejas laikiem. Šā vai tā apustuļu skaits bija lielāks, citādi Pāvils nebūtu vēl piemetinājis: „Pēc tam Viņš parādījās Jēkabam (tam, kurš iepriekš nemaz nepiederēja pie mācekļiem, nemaz nerunājot par „divpadsmit”), tad visiem apustuļiem”. Un Pāvils pats sevi sauca par apustuli, un jau agrīnajā baznīcā kopā ar Pēteri tika pieskaitīts galvenajiem apustuļiem.

Bet tagad par vārdiem „Viņš parādījās”. Ar tiem  zemnieku cilvēkiem atkal ir problēma.  Nu labi, kā pieklājīgi cilvēki viņi to neizrāda, bet iekšēji nevar noticēt parādībām, vīzijām un līdzīgi.

Grieķu tekstā ir vārds ōphthe, un tas nozīmē tik daudz kā „Viņš ļāva sevi redzēt, piedzīvot, iepazīt”, „Viņš parādīja sevi”. Un šis mazais vārdiņš ōphthe ir kļuvis par klupšanas akmeni Bībeles ekspertiem, kas pēdējos gadu desmitos pastiprināti nodarbojas ar jautājumu, kā Jēzus augšāmcēlās. Jo viņiem ir kļuvis skaidrs, ka no šī mazā vārdiņā tālāk viss ir atkarīgs.

Ar šo „Viņš ļāva sevi redzēt, piedzīvot, iepazīt”, ar „Viņš parādīja sevi” ir izsacīts tas, kas toreiz notika ar Kēfu un tiem divpadsmit, un pārējiem, kurus vēl Pāvils uzskaita. Viņi kļuva pilnīgi pārliecināti, ka Jēzus nav miris, Dievs Viņu ir uzmodinājis, Viņš dzīvo. Un, starp citu, lielākā daļa teologu ir vienoti par to, ka tās nebija vīzijas vai līdzīgi. Jo vīzijas var iztēloties pats, kā to vienmēr zinājuši zemnieki un tagad psihologi un smadzeņu pētnieki. Un nekādā ziņā ar to vien nevar pārliecināt citus, ka Jēzus ir tiešām uzmodināts. Ar Kēfu un pārējiem bija jānotiek kam gluži citam.

Par to, ka uzmodinātais Jēzus, kas Kēfam un citiem „parādīja sevi”, nevarēja būt skatāms ar miesīgām acīm, Pāvils runā tālāk tās pašas 1. vēstules korintiešiem 15. nodaļā. Pāvils pasaka skaidri un nepārprotami, un vairākkārt, ka no nāves uzmodinātajam Jēzum bija apskaidrota, jeb garīga miesa, tātad ne laicīga. Un apskaidrota, garīga miesa ar acīm nav saskatāma, tas taču ir skaidrs. Viņš saka:

Sēts top iznīcībā, bet augšāmceļas neiznīcībā. Sēts top negodā, bet uzmodināts godā. Sēts top nespēkā, bet uzmodināts spēkā.

Un tad nāk vēlreiz, pavisam noteikti: „Sēta top dabīga miesa, bet uzmodināta garīga miesa” (1 Kor 15, 42-44).

Tātad paturam prātā: uzmodinātajam Jēzum bija pārlaicīga, garīga miesa, un tā ar acīm nav skatāma. Vai Jēzus „parādījās” vai „tika redzēts” – neviens no šiem tulkojumiem nav labs. Tikai ir grūti atrast adekvātu tulkojumu. Tas Bībeles tulkotājiem ir „vainu mīkstinošs apstāklis”.

Taču, kas slēpjas aiz vārdiņa ophthe,

kas īsti notika?

ar Kēfu un citiem. Es nerunāšu gari apkārt. Notika tas, kas ir noticis arī ar mani un daudziem, daudziem citiem, sākot no Bībeles Abrahama līdz šai dienai.

Vēlreiz: vārds ophthe burtiski nozīmē „Viņš ļāva sevi redzēt, piedzīvot, iepazīt”, vai citā tulkojumā: „Viņš parādīja sevi”. Par to visi valodas eksperti ir vienisprātis. Un, kas ar to bija domāts, kad tika sacerēts Lieldienu dziedājums un Pāvils diktēja savas vēstules, mēs arī šodien zinām – ne skatīšana ar acīm, bet kāds notikums dziļi iekšēji, sirdī.

To konkrēti pierāda jūdu svētie Raksti, kas tika pārtulkoti grieķiski jau apmēram divsimt piecdesmit gadu pirms Pāvila. Šis Vecās derības grieķu tulkojums saucas SEPTUAGINTA. Tajā daudzās vietās parādās vārds ophthe. Dabīgi, ar vārdiem „Viņš parādījās” nebija domāts Jēzus, bet gan Dievs. „Kungs parādījās” ir rakstīts lielākajā daļā Vecās derības tulkojumu. Kungs „parādījās”, piemēram, Abrahamam, Īzakam, Jēkabam, Mozum, Salomonam un Samuelam un daudziem citiem cilvēkiem. Šajos Bībeles tekstos viennozīmīgi ir domāts kāds iekšējs process, jo Dievam pašam, nu tiešām, nav ķermeniska veidola, ko varētu uztvert ar miesīgām acīm. Un arī ar iekšējām acīm nevar Dievu „redzēt” burtiskā nozīmē.

„Viņš parādījās” nozīmē iekšēju uztveri, un nav īsti piemērota vārda, lai to adekvāti iztulkotu. To var aprakstīt ar „piedzīvot”, „atpazīt”, „kļūt pārliecinātam”. Katrā ziņā, ja „Viņš parādījās” ir tas, ko var aprakstīt ar šādiem vārdiem, tad uzmodinātais Jēzus ir parādījies arī man. Jo arī es zinu šo iekšējo „atpazīšanu” un „pāriecības gūšanu” par to, ka Jēzus nav projām, ka Viņš kopā ar Dievu ir klātesošs. Un tāpat to piedzīvo daudzi zemnieki, gan no pilsētas, gan laukiem. Tikai mēs dabiski nekad neteiksim: „Viņš man ir parādījies” – tad ļaudis apkārt nezin ko par mums domātu.

Un vēl kāda lieta. Tajā ir vienprātīgi pat gandrīz visi Bībeles pētnieki: to, kas  ir domāts ar ophthe, proti, iegūt pārliecību, ka Jēzus reāli ir klātesošs, to cilvēks pats no sevis nevar panākt, tas ar viņu notiek. Un to zina katrs no mums, kas ar to sastapies. Jo, kad šī iekšējā klatbūtnes sajūta ir zudusi, dažreiz pat uz ilgāku laiku, tad tu vari darīt, ko gribi – lūgties stundām no vietas, meditēt tā un šitā, katru dienu iet pie sakramentiem, svētceļot nezin uz kurieni, gavēt līdz ģībonim – tu neko nepanāksi, pats no sevis neko. Tāpēc jau ophthe nozīmē – Viņš ļauj sevi piedzīvot. Viņš, uzmodinātais Jēzus to visu panāk. Ne Kēfs un ne tie divpadsmit. Pāvils arī nē. Un tā tas ir līdz šai dienai.

Tas nav jāpiedzīvo arī vīzijas veidā. Pietiek, ja cilvēks dziļi sirdī jūt Dieva, Jēzus, un tā, ko Jēzus ir teicis par Dievu un par dzīvi, pieskārienu. Šo pieskāriena sajūtu es nevaru pats radīt, tā nāk no citurienes, tas ar mani notiek, sirdī, pavisam klusi. Tas man tiek dāvināts. Un pirmajiem kristiešiem bija gluži tāpat.

Bet viens gan ir droši. Tas kaut ko dara ar cilvēku! Viņš kaut ko dara ar cilvēku. Un cilvēks kļūst ar to cieši saistīts.Tā tas notika ar Pāvilu, tā tas notika ar visiem citiem. Un tā tas notika pat ar dārgakmeni-cietgalvi Kēfu, kas tiešām kļuva par klinti. No šī brīža viņi dzīvoja tālāk ar uzmodināto Jēzu sirdī, veltot visu sevi Viņam un viņa Labajai vēstij. Viņi drīzāk atdotu savu dzīvību – un tā arī notika ar daudziem – nekā ļautu sevi no tā novirzīt.

Viņi veidoja kopienas, kurās izjuta sevi kā līdzīgi domājošos. Vispirms nedaudz mazu kopienu Galilejā un Jeruzālemē, tad citur lielākas un arvien vairāk. Un viņi tāpat kā Jēzus rūpējās par citiem cilvēkiem, par nabadzīgajiem un slimajiem un, protams, par tiem, kas gribēja uzzināt par Dievu un dzīves svarīgām lietām, rūpējās par zemniekiem pilsētās un laukos, kuriem viņi stāstīja tālāk to, kas pašus darīja priecīgus.

Teologi par to izsakās šādi: „Vēsturiski tverama” nav pati uzmodināšana no mirušiem, bet gan pirmo kristiešu ticība tai kā reālam notikumam. Ar to viņi gribēja pateikt: Redzams nebija uzmodināšanas brīdis, redzams nebija uzmodinātais Jēzus, redzams bija tas, ko „Viņš parādījās” izdarīja ar Kēfu un pārējiem. Un galvenokārt, ko tas turpināja darīt. Tas vēsturniekiem ir uztverams vēl šodien.

Bet tagad mēs nonākam pie jautājuma, kā Jēzus augšāmcēlās, tātad

       kā notiek uzmodināšana,

gan zemnieku, gan Jēzus uzmodināšana. – Jā, jā, tas ir viens un tas pats. Dievs uzmodina zemniekus tieši tāpat, kā Viņš uzmodināja Jēzu. To saka Pāvils, nevis kāds Bībeles eksperts. Viņš runā par to tūlīt pēc Lieldienu dziedājuma tajā pašā 15. nodaļā.

Taču visu pēc kārtas. Pāvils bija norūpējies par savu kristiešu draudzi Korintā. Viņš bija dzirdējis, ka kopš viņa aizceļošanas draudzē vairs daudz kas negāja tik gludi, kā iepriekš. Tāpēc viņš sūtīja tiem vēstuli, un drīz pēc pirmās arī vēl otro. Tās bija „Dvēseļu aprūpētāja rūpes”, kā savu grāmatu par 1. vēstuli korintiešiem nosauca teologs Norberts Baumerts (Norbert Baumert). Pāvils bija dzirdējis, ka bija „daži”, kas gan ticēja, ka Dievs ir uzmodinājis Jēzu, bet neticēja, ka ir mirušo augšāmcelšanās. Viņi neticēja, ka Dievs no nāves ir, piemēram, uzmodinājis viņu mirušos vecākus.

Pāvilam bija skaidrs, ka viņi maldās. Viņi sirdī nav sapratuši, ko Jēzus ir stāstījis par Dievu. Par to, ka Dievs mīl cilvēkus – katru atsevišķu cilvēku – un ka Viņš negrib, ka tie pēc pāris zemes dzīves gadiem pārstātu eksistēt. Pāvils pasaka korintiešiem skaidri un gaiši:

„Ja jau nav mirušo augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav uzmodināts” (1Kor 15, 13).

Jo abas lietas ir saistītas – Dievs vai nu mīl vai nemīl; un, ja Viņš mīl, Viņš uzmodinās visus – mūs tāpat kā Jēzu, un Jēzu tāpat kā mūs. Un tad Viņš dabīgi uzmodinās mūs tādā pašā veidā, kā Viņš uzmodināja Jēzu. Un tāpēc, ka Pāvilam ir tik svarīgi, lai viņa korintieši ticībā domātu līdz arī ar prātu, viņš savu argumentu vēl divreiz atkārto:

„ …Viņš nav (Jēzu Kristu) uzmodinājis, ja jau nav mirušo augšāmcelšanās. Jo, ja jau mirušie netiek uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts” (1Kor 15, 15-16). Ja mēs neuzticamies tam, ka Jēzus ir uzmodināts, saka Pāvils, tad „veltīga ir jūsu ticība” (1 Kor 15, 17).

Tā. Un kā Dievs to dara, kā Viņš uzmodina mūs pēc nāves? Kā Viņš uzmodināja Jēzu, un kā Viņš uzmodina mūs. Kā notiek uzmodināšana? Tieši tā droši vien bija jautājuši arī pirmie kristieši Korintā, jo Pāvils saka:

„Varbūt kāds jautās, kā mirušie var tikt uzmodināti? Kādā miesā viņi nāks?” (1Kor 15, 35).

Kā jau teikts, kas tieši notika brīdī, kad Dievs uzmodināja Jēzu no mirušiem, mēs nezinām, tas nav „vēsturiski tverams”. To neapraksta arī Lieldienu dziedājums un četru evaņģēlistu Lieldienu stāsti arī nē. Mūsu acīm tas paliek neredzams. To saprot arī Pāvils. Tikai viens viņam ir skaidrs: Dievs ir uzmodinājis Jēzu un uzmodina visus cilvēkus. Un kāpēc viņš par to ir tik drošs? Jo Dievs to grib un var. Jo Dievs ir tāds, par kādu Jēzus ir stāstījis. Pāvils uz to balstās. Kopš Jēzus viņam „ir parādījies”, viņš citādi nevar.

Ko Dievs uzmodina? Protams, ne „laicīgo miesu”, ne to kas ir „iznīcīgs”, kā saka Pāvils, bet gan cilvēku – tātad Jēzu visā savā personībā, ar visu, kas Viņš ir un kas Viņu veido, un tieši tāpat Lēmaņu Margrētu un visus pārējos cilvēkus. Norberts Baumerts par to izsakās zinātniskāk: „Vienmēr tiek saglabāta cilvēka idenitāte”.

Agrāk, bet jau daudz vēlāk pēc Pāvila, sacīja: Dievs uzmodina cilvēka dvēseli. Arī ar to bija domāta visa personība. Ne tikai psihe, bet viss, kas veido konkrēto cilvēku, ar visu, ko viņš domā, jūt, ar visu, ko ir pārdzīvojis un kas viņam bijis svarīgs, ar viņa pieredzi un viņa dzīves stāstu, un pāri visam – ar to, kas viņa sirdī, ko viņš mīl.

Bet, kā izskatās uzmodinātais cilvēks? Mūsu miesīgām acīm nekā. Jo miršanas brīdī Dievs dod cilvēkam „pārlaicīgu miesu”, un tā ar laicīgām scīm nav skatāma. Pāvils saka: Dievs dod viņam „garīgu miesu”. Ar to viņš domā esamību līdzīgu Dieva esamībai, vai, runājot teoloģijas valodā, „līdzīgu transcendenti-dievišķai esamībai”. Pāvils, kas dabīgi tāpat stostās kā teologi un tāpat meklē vārdus, kā es pašlaik, saka: Mēs tiksim veidoti pēc dievišķā attēla.

Un tagad svarīgākais jautājums: kā Dievs paveic uzmodināšanu no mirušiem, kas notiek uzmodināšanas acumirklī? Vēlreiz – Pāvils par to neko nesaka, un nekur citur Bībelē arī nekas nav teikts. Un tas ir loģiski, jo ar mirstīgām acīm šajā brīdī nevaram ieskatīties. Un tomēr, mēs zemnieki labprāt kaut ko par to zinātu. Es, protams, arī, es daudz par to esmu domājis… Nu labi, pateikšu, kā es to iedomajos.

Tātad, es stādos priekšā, ka Dievs tagad, kamēr es dzīvoju uz zemes, tur mani savās lielajās, stiprajās rokās, tēlaini izsakoties, protams. Par to, ka jau septiņdesmit gadu tā dzīvoju, esmu pateicīgs šīm stiprajām, mīļajām rokām. Ja Dievs ļautu man izkrist no savām rokām, tad es vienkārši vairāk nebūtu. Varētu domāt, ka nāves brīdī Viņš ļauj tam notikt. Bet tieši to Viņš nedara! Nē, Viņš vienkārši pārliek mani no vienas rokas otrā. Ne manu iznīcīgo ķermeni, bet mani, manu personību, manu identitāti, mani, Reinhardu. Un šo Reinhardu Viņš tagad tur otrā rokā, kurā Viņš nes visu pārlaicīgo, visu „dievišķo esamību”. Dievs pārliek mani no vienas rokas otrā – tā Viņš to dara! Un tieši tajā brīdī, kad es esmu nomiris, un kad Viņš mani uzmodina.

Kā jau teikts, es to tā iztēlojos. Te nav runa par kādu vīziju. Tie ir vienkārši mani zemnieciskie priekšstati. Bet tie man ļoti palīdz, sevišķi kad domāju par tuviem cilvēkiem, kas reiz mirs vai ir jau miruši. Un kāpēc es nedrīkstētu zemnieciski domāt, ja reiz esmu zemnieks. Dievs gan tikai pasmaidīs par šādu iztēli, bet viņa smaids būs labvēlīgas mīlestības pilns.

Ļaudis Korintā un citās kristīgo draudzēs, kuras izveidojās arvien vairāk dažādās vietās ap Vidusjūru, dabīgi daudz runāja par Jēzu, vismaz katru nedēļu kopējā dievkalpojumā. Un, protams, viņi runāja arī par to, ka Dievs Jēzu uzmodināja. Viņi atcerējās mazo Lieldienu dziedājumu, kuru viņi visi zināja, un tad

viņi stāstīja viens otram stāstus

par to, kā Jēzus augšāmcēlās. Jo vienmēr pārdomāt tikai vārdus „Viņš ir uzmodināts” un „Viņš parādījās”, ja runa ir par kaut ko acīm neredzamu, prasa piepūli. Mēs paši esam pamanījuši, kādu piepūli tas prasa. Un ja turklāt vēl grib dalīties pieredzē, kā tas ir, kad sirdī dzīvo kopā ar uzmodināto Jēzu, tad tiešām ir grūti runāt tikai ar vārdiem no ticības apliecinājuma. Zemniekiem, lai izteiktu to, kas aizkustina viņu sirdis, vajag tēlojumu un stāstus. Jo zemniekiem, mēs to zinām paši no savas pieredzes, prāts domā ar sirdi, un sirds jūt ar prātu.

Viens no tiem, kas no īsā ticības apliecinājuma un no Antiohijas ticības apliecinājuma izveidoja šādu stāstu, bija Marks. Tas atrodams Marka evaņģēlija beigās 16. nodaļā pirmajos astoņos pantos. Pēc tam seko vēl citi panti, bet tos nav rakstījis Marks, tie ir pievienoti kādus simts gadus vēlāk.

Marks savu evaņģēliju un šo Lieldienu stāstu uzrakstīja ap 70. gadu, apmēram desmit gadu pēc tam, kad bija nomiris un uzmodināts Pāvils. Kopš Jēzus uzmodināšanas bija jau pagājuši četrdesmit gadi. Tāpat kā lielākā daļa viņa draudzes, Marks tajā laikā nebija Jeruzālemē, bet bija dzirdēji daudz, ļoti daudz par Jēzu un to dienu notikumiem. Katrā gadījumā Marks, iespējams, kopā vēl ar citiem no savas draudzes, no Lieldienu dziedājuma izveidoja Lieldienu stāstu.

Viņa evaņģēlijs acīmredzot bija ļoti pieprasīts, jo jau divdesmit gadu vēlāk bija pazīstams arī citās kristīgo draudzēs. Matejs un Lūkass to ņēma par pamatu, izveidojot izvērstākus evaņģēlijus. Katrs no viņiem Marka Lieldienu stāstam pievienoja vēl savu Lieldienu stāstu. Ar to viņi varēja tālāk darīt zināmu, ka Jēzus nav prom no mums, un cik vienreizēji ir sirdī dzīvot kopā ar Viņu.

Starp citu, visu, ko es šeit stāstu par Marku un pārējo evaņģēliju autoriem, es varētu izsacīt daudz īsāk ar vienu pašu teikumu no Bībeles teologa Franča Ceilingera (Franz Zeilinger) grāmatas. Viņš raksta īsi un skaidri: „Marka ģēnija iezīme – Baznīcas ticības apliecinājumu (1 Kor 15, 3-5) pasniegt stāstījuma formā – izraisīja, kā to pierādīja nākamie evaņģēliji, māksliniecisku iedarbību”. Nu jā, es arī esmu šeit nedaudz „mākslinieciski” uzrakstījis.

Katrā gadījumā Marks Lieldienu vēstījumu nedefinēja, bet izstāstīja. Viņš un pārējo trīs evaņģēliju autori izdomāja stāstus, lai Lieldienu vēsts sasniegtu ne tikai prātu, bet arī sirdi, abus tātad. Tādejādi šie Lieldienu stāsti zemniekiem pirmo kristiešu draudzēs bija tieši tas, kas vajadzīgs. Un arī vēl šodien zemnieki var tos vislabāk saprast. Kad Marks savā Lieldienu stāstā izstāstīja

par tukšo kapu

viņš gribēja --- Nē, es viņa Lieldienu stāstu šeit vārds vārdā uzrakstīšu.

     Kad Sabata diena bija pagājusi, Marija  Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu.

    Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa

un sarunājās savā starpā:”Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?”

    Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels.

   Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās.

    Bet viņš tām sacīja: „Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto. Viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika.

    Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsiet, kā viņš jums sacījis”.

    Iznākušas no kapa, tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās.

Marks tātad stāsta, ka kaps bija atvērts un tukšs, kad sievietes svētdien agri tur nonāca. (Mums jāzina, ka kaps bija klintī izkalts iedobums, kura ieeju pēc apbedīšanas noslēdza ar lielu, smagu akmeni).

Tukšs kaps? Lieldienu dzejojumā, vecākajā kristietības ticības apliecinājumā, nekas par to nav teikts. Pāvila vēstulēs arī nē. Nevienā citā vietā visā Jaunajā derībā nekas nav rakstīts par tukšo kapu. Arī ne garajās runās Lukasa Apustuļu darbos, kur Pēteris, Stefans un Pāvils sīki pārrunā notikumus Jeruzalemē. Nekur. Tikai Marka Lieldienu stāstā un nākamajos Lieldienu stāstos pārējos trīs evaņģēlijos. Tas vedina uz pārdomām.

Dīvaini ir arī, ka Marks stāsta – sievietes trīcēja un bija satriektas, viņas metās bēgt pa galvu, pa kaklu, un nevienam neko nepateica, kaut gan Marks raksta, ka jauneklis bija sacījis – viņām tas jāpastāsta tālāk mācekļiem, vismaz Pēterim. Tiešām dīvaini. Mēs varam pamanīt, ka Marks pats nav laimīgs par tukšo kapu. Varam secināt, ka Marks tukšo kapu pats nebija izdomājis. Viņš par to būs dzirdējis. Kāds būs teicis, ka kaps esot bijis tukšs. Taču teicējs nevarēja būt no pirmās vai otrās kristiešu paaudzes, jo kaut kam tik svarīgam bija jāparādās Antiohijas ticības apliecinājumā, un vēlāk Pāvilam tas būtu bijis jāpiemin 1. vēstulē korintiešiem nodaļā par augšāmcelšanos. Taču, kāpēc to stāstīja un

kas ar to bija domāts?

Ar to nevarēja būt domāts fakts, ka Jēzus kaps tiešām bija tukšs. Un ne tikai  tāpēc, ka tad par to būtu stāstīts jau pašā sākumā, bet gan daudz svarīgāka iemesla dēļ: Jēzus ir ticis uzmodināts, un kā Pāvils ir skaidrojis,  uzmodināts tika ne tas, kas bija „iznīcīgs”. Jēzu uzmodināja visā viņa personībā, ne laicīgo miesu.

To pārdomājot, pēc pavisam neilga laika man atausa, ka vārdi par „tukšo kapu” varētu būt domāti apmēram tāpat, kā, piemēram, manu vecāku gadījumā. Viņi nomira pirms desmit gadiem, īsi viens pēc otra, un viņi ir apglabāti vietā, kur dzīvo mana māsa.Tā kā es tur nevaru bieži aizbraukt, mana māsa reiz teica: „Tu taču vari pie sevis klosterī domāt par viņiem un būt sirdī ar viņiem kopā – šeit kapā viņu nav tā kā tā.” Viņa vēl piemetināja, ka pati sarunājas ar viņiem ne tikai, laistot puķes uz kapa – „viņi taču ir pie Dieva, un Viņš ir pie manis arī virtuvē un dārzā.” Trāpīts! Skaidrs – kapā viņu nav, viņi ir pie Dieva. Un kopā ar Dievu viņi ir man pavisam tuvu, un pat pašā sirdī. Un tūlīt man ienāca prātā teiciens: „viņu kaps ir tukšs”.

Jā, tā tas būs bijis arī toreiz. Daudzi kristieši cits citam sacīja: „Jēzus kaps ir tukšs. Viņš ir pie Dieva un ir šeit klāt, šeit, mūsu vidū.” Tagad man kļuva skaidrs, ko ir domājuši Bībeles eksperti, sakot, ka vārdi „kaps ir tukšs” ir tēlains teiciens. Tas izsaka to pašu, ko Pirmajā ticības apliecinājumā un Lieldienu dziedājumā vārdi „Viņš ir uzmodināts”, tikai tēlainā formā.

Starp citu, arī es esmu daudziem cilvēkiem sacījis līdzīgi. „Zini, tavas mirušās sievas kaps ir tukšs – viņa ir pie Dieva, un Dievs kopā ar viņu ir visur, kur tu esi...” Un tad vienmēr iemirdzas acis.

Nē, gluži tā nav, ne vienmēr iemirdzas acis. Esmu ticies arī ar cilvēiem, kas uz mani paskatās pavisam jocīgi, un, man šķiet, šaubās par manu saprātu. Tāpēc es tagad kaut ko tādu saku tikai zemniekiem, sirds zemniekiem, viņi saprot, ko es domāju.

Un tas pats ir noticis arī Marka laikā. Toreiz bija tieši tāpat, kā šodien. Bija ļaudis, kuri brīnišķīgos vārdus par „tukšo kapu” vienkārši nesaprata. Tie skatījās tikpat izbrīnīti. Un daudzi no viņiem droši vien nodomāja, ka kristieši tiešām tic, ka Jēzus miesas bija prom. Viņi tēlainos vārdus bija ņēmuši par pilnu. Un tad var saprast, ka Marks nemaz nebija priecīgs par vārdiem „kaps bija tukšs”. Līdzīgi gāja arī pārējo evaņģēliju autoriem, kad viņi, iepazinušies ar Marka Lieldienu stāstu, to pārņēma savos evaņģēlijos. Tomēr viņi to nedaudz pārveidoja, lai kristieši viņu draudzēs, kas dzīvoja  paaudzi vēlāk, saprastu, kas bija domāts ar vārdiem „kaps bija tukšs”.

Un līdz ar to saprastu arī, kas nebija domāts. Jo ļoti iespējams bija kristieši, kas to saprata burtiski un balstīja visu savu ticību Jēzus uzmodināšanai uz tukšo kapu. Viņi domāja, ka Jēzus mirstīgā miesa ir atkal kļuvusi dzīva, un pametusi kapu, un ka tas ir pierādījums tam, ka Dievs ir Jēzu uzmodinājis. Šie priekšstati vēl šodien ir ļoti izplatīti, un „vai” tam, kas kaut ko iebilst.

Taču šie priekšstati nav pareizi. Ticība tam, ka Jēzus ir uzmodināts, nav atkarīga no tā, vai kaps bija tukšs, vai nē. Svarīgi ir tas, ka Dievs Viņu tiešām ir uzmodinājis no mirušiem, ka Viņš ir tiešām dzīvs un vienmēr klātesošs. Runājot pavisam skaidri, pamats tam, ka es ticu, ka Jēzus dzīvo, nav tukšais kaps, bet gan mana pārliecība, ka Dievs ir, un ka Viņš neļauj cilvēkam pēc nāves krist nebūtībā. Dieva dēļ es ticu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, ne tukšā kapa dēļ.

Bībeles profesoram Jakobam Krēmeram (Jacob Kremer) no Vīnes ir grāmata „Lieldienu evaņģēliji – stāsti par stāstiem”. Viņš raksta: „Vēl nesen Baznīcas aprindās Lieldienu evaņģēliji, kuros ir runāts par atvērto tukšo kapu un par Augšāmceltā parādīšanos, gandrīz visur tika uztverti kā protokolāri ziņojumi, un bieži arī vērtēti kā pierādījumi augšāmcelšanās faktam. Saskaņā ar vienprātīgiem Bībeles zinātnieku atzinumiem šodien tā vairs neuzskata. Speciālistu lokā tie tiek dēvēti par Lieldienu stāstiem.”

Taču atpakaļ pie Marks Lieldienu stāsta un pie jautājuma, kā to ir atstāstījuši vēlāk pārējie evaņģēliju autori. Marks un pārējie to ir izdarījuši tā, ka ļaudis viņu draudzēs varēja saprast,

kas ir svarīgi

dzīvei ar uzmodināto Jēzu. Kas patiešām ir svarīgi. Un svarīgi ir, ka Dievs Viņu uzmodināja no mirušiem, vienalga kādā veidā, un ka Viņš tiešām dzīvo un vienmēr ir tuvumā. Un svarīgi ir, ka mēs tam nevis kaut kā abstrakti „ticam”, bet ka kaut kas notiek mūsu sirdīs starp Viņu un mums, ka mēs klusu sirdī ar Viņu runājam un Viņu uzklausām. Tas ir svarīgi. Un tieši par to ir runāts visu četru evaņģēliju Lieldienu stāstos.

Šos četrus stāstus par „tukšo kapu” es vislabprātāk ierakstītu vienu otram blakus četrās ailēs: vienā ailē Marka Lieldienu stāstu, no tā pa kreisi Mateja, un pa labi Lūkasa. Tad mēs varētu uzreiz, uzmetot skatu, redzēt, ko Matejs un Lūkass ir pārņēmuši no Marka teksta, un ko ir izmainījuši. Ceturtajā ailē es ieliktu stāstu no Jāņa evaņģēlija, kurš tāpat runā par „tukšo kapu”, bet kur ir izveidojies pavisam īpašs Lieldienu stāsts. Diemžēl es to šeit tā nevaru izkārtot, tad grāmatas lapai būtu jākļūst ļoti platai.

Speciālistu aprindas, par kurām runāja profesors Krēmers, šādus salīdzinājumus sauc par sinopsi (synopse) jeb kopskatu. Starp citu, ir šādi sastādīta grāmata ar pilniem evaņģēliju tekstiem. Priesteriem tādas varētu būt, un varbūt ir iespējams aizņemties. Ja nē, tad šķirstīsim Bībeli uz priekšu un atpakaļ.

Marka Lieldienu stāstu es jau pārrakstīju pirms pāris lappusēm. Ko ir stāstījuši Matejs un Lūkass, mēs skatīsimies  Mateja evaņģēlija 28. nodaļā (1.-15. pants) un Lūkasa evaņģēlija 24. nodaļā (1.-12. pants).

Lai mums daudzkārt nebūtu jāpārlapo evaņģēliji, aprobežošos tikai ar pašu svarīgāko. Un

svarīgākais

Marka stāstā ir „jauneklis”. Viņš baiļu pārņemtajām un satriektajām sievietēm saka: „Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav” – un mēs zinām, ka grieķiski ir rakstīts: „Viņš ir uzmodināts, Viņa šeit nav”.

Matejs un Lūkass vēlāk šo teikumu aizņēmās no Marka. Tikai, lai vēl vairāk to uzsvērtu, Lūkasam to saka „divi vīri” un Matejam pat „Kunga eņģelis”. Un teikuma otro daļu – „Viņa šeit nav” – abi ir likuši sākumā, lai viss kļūtu vēl skaidrāks: „Viņa šeit nav, jo Viņš ir uzmodināts”.

Marka evaņģēlijā tad sievietes tiek sūtītas pie „Viņa mācekļiem un Pētera” un viņām tiem jāpaziņo: „Viņš pirms jums aizies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet”. (Tātad – kā mana māsa jau teica – virtuvē, dārzā.) Galileja – Marks grib sacīt – ir tur, kur jūs dzīvojat un darbojaties – zvejojot zivis, ganot aitas, strādājot tīrumā un vīna kalnā. Tur jūs redzēsiet uzmodināto Jēzu, ne ar miesīgām acīm,protams, bet sirdī; tur Viņš jūs uzlūkos un būs jums sirdī tuvu.

To, cik svarīgs ir tieši šis paziņojums, norāda tas, ka Matejs to nevis vienkārši pārņem, bet liek tam izskanēt divreiz: vispirms to saka eņģelis, un pēc tam uzmodinātais Jēzus pats personīgi: „Ejiet, paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, kur tie mani redzēs!”

Lūkass teikumu nedaudz pārfrazē un liek diviem vīriem sacīt sievietēm: „Atcerieties, ko Viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā!” – tas ir, ka Viņš tiks sists krustā un trešajā dienā augšāmcelsies. To viņiem vajadzēja atcerēties. Un, protams, Lūkass ar to arī domā: Atcerieties, ko Viņš vispār stāstīja par Dievu. Jo, kad Jēzus Galilejā ar viņiem runāja, galvenā tēma vienmēr bija, kāds Dievs ir patiesībā, ko Viņš savā Dieva sirdī domā un jūt un ko mēs, cilvēki, Viņam nozīmējam. Patiesībā ir skaidrs, kāpēc Lūkass šādi ir pārveidojis Marka teikto: cilvēks tikai tad var saprast, kas ir uzmodināšana un kā tā notiek, ja tas vienmēr apzinās, kas ir Dievs. Tad viņam nav vajadzīgs tukšs kaps kā pierādījums Jēzus uzmodināšanai un, piemēram, mirušo vecāku uzmodināšanai arī nē.

Marks liek savam stāstam beigties ar to, ka sievietes bailēs un apjukumā bēga un neaizgāja pie mācekļiem un Pētera. Viņš raksta: „… tās nestāstīja nevienam neko, jo baidījās”. Marks gribēja savas draudzes ļaudīm tēlainā veidā darīt skaidru, ka ar vārdiem „kaps bija tukšs” ir jāapietas uzmanīgi un ka labāk tos tā vienkārši tālāk nesacīt. Tie ir brīnišķīgi vārdi, bet tie var tikt nepareizi saprasti.

Matejs piecpadsmit-divdesmit gadu pēc Marka jau bija dzirdējis par sazvērestības teorijām, kuras daudzi bija sacerējuši. Par to viņš runā 28. nod. 11- 15: „…viņa mācekļi atnaca naktī … un viņu izzaga”. Tālāk viņš raksta, ka šis stāsts ir izplatīts līdz pat šai dienai. Šādi nostāsti attiecas pat uz mūsu dienām.

Lūkass tomēr liek sievietēm iet pie „tiem vienpadsmit un arī pārējiem” (24, 9) Un kas notika? Skaidrs: „ … viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja” (24, 11). Lūkass grib sacīt savai draudzei, protams arī tēlaini, ka tukšs kaps nav nekāds pierādījums un nevienu par uzmodināšanu nepārliecinās, kur nu vēl apustuļus.

Tātad vēlreiz: Lieldienu vēstījumā svarīgākais ir, ka Dievs uzmodināja Jēzu no mirušiem tieši dievišķajā esamībā. Un tā sekas ir, ka mēs tam nevien ticam, bet ka mēs ar uzmodināto Jēzu dzīvojam – tur, mūsu „Galilejā”.

Marka evaņģēlijs beidzas ar Lieldienu stāstu par „tukšo kapu”. Matejs un Lūkass kas to pārņēma, nedaudz pārveidojot un papildinot, un pēc tam stāsta vēl citus Lieldienu stāstus, vēl citus mēs atrodam Jāņa evaņģēlijā. Tiem piemīt tāds skaistums un dziļums, ka gadsimtu vēlāk to kopsavilkums ir atradis vietu arī Marka evaņģēlijā (16, 9-20). Un tas ir labi. Jo tagad zemnieki arī pēc šī evaņģēlija, kurš agrāk beidzās ar sieviešu „bailēm un apjukumu”, var no sirds priecīgi dziedāt Lieldienu Alelūja

No turpmākiem Lieldienu stāstiem mēs vispirms aplūkosim stāstu

par tukšo kapu Jāņa evaņģēlijā

Tas tiek stāstīts 20. nodaļā. Garāmejot jāpasaka, ka lielākā daļa Bībeles zinātnieku uzskata, ka šī evaņģēlija Lieldienu stāsts ir salikts kopā no vairākiem Lieldienu stāstiem. Kāds „redaktors” ir paņēmis kādus divus-trīs citus stāstus un izveidojis to, ko mēs šodien varam lasīt. Taču es domāju, ka viņam bija savi apsvērumi, un mūs interesē gala rezultāts – tas, kas tagad ir rakstīts Bībelē. Un tas ir kaut kas!

Šis stāsts ir par garu, lai to te pilnībā izstastītu, bet mums blakus ir Bībele, un mēs varam lasīt līdz.

Šajā stāstā daudz kas ir citādi nekā sinoptiskajos evaņģēlijos. Tas sākas jau ar to, ka pie Jēzus kapa neiet vairākas sievietes,bet tikai Marija Magdalēna. Dabīgs ir jautājums: Kur tad ir pārējās? Tikai neuztraukties. Viņas ir šeit. Tikai viņas parādās dažas lappuses iepriekš – Jņ 19, 25. Tur viņas kopā ar Mariju Magdalēnu „stāv pie Jēzus krusta”. Uztraukties var augstākais par to, ka katrā no četriem evaņģēlijiem mainās sieviešu vārdi. Tikai Marija Magdalēna visos četros Lieldienu stāstos paliek nemainīga.

Marks nosauc kādu Salomi, Matejs - kādu Joannu un „Zebedeju dēlu māti”, taču pārējos evaņģēlijos šīs sievietes nemaz nav pieminētas. Gan Marks, gan Matejs, gan Lūkass piemin tā saukto „otru Mariju”(Mt 28,1). Tā tiek saukta arī „Marija Jāzepa māte” (Mk 15, 47), „Marija Jēkaba māte” (Mk 16,1; Lk 24, 10), „Marija Jēkaba un Jāzepa māte” (Mt 27, 51). Kas ir kas, un, vai tā vienmēr ir viena un tā pati Marija, par to vēl zinātnieki strīdas. Katoļu Bībeles zinātnieks Rūdolfs Šnakenburgs (Rudolf Schnakenburg) jau 1975. gadā savā Jāņa evaņģēlija komentārā rakstīja: „Pie sieviešu uzskaitījuma vēl joprojām ir diskutējams, par cik personām tiek runāts”. Un tas konkrēti attiecas uz teikumu īsi pirms Lieldienu stāsta; tur ir teikts: „Pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte un viņa mātes māsa Marija, Kleopa sieva, un Marija Magdalēna” (Jņ. 19, 25).

Šīs neskaidrības var aizvainot zemnieces. Vai viss šis „juceklis” neliecina, ka jau laikā, kad rakstīja evaņģēlijus, sievietes neuztvēra pārāk nopietni.Vai kā?

Bet te man Bībeles rakstītāji ir jāaizstāv. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka viņi nekad nav gribējuši rakstīt vēstures hroniku,viņi gribēja izstāstīt stāstu; stāstu par to, kā dzīvot kopā ar uzmodināto Jēzu. Tas ir Lieldienu stāstu mērķis. Un mēs nedrīkstam arī aizmirst, ka viņi savus evaņģēlijus, tajā skaitā Lieldienu stāstus, ir rakstījuši konkrētām kristiešu draudzēm, un tās gan zināja, kādas sievietes krustā sišanas brīdi bija Jeruzalemē. Es par to varu tikai domāt, pieņemot ar savu zemnieka saprašanu, ka varēja būt apmēram tā – Marks un Lūkass tur ir pievienojuši arī savu draudžu sieviešu vārdus. Tās būtu bijušas labi zināmas sievietes, kurām, kā varēja manīt, arī ir „parādījies” Jēzus, un kuru sirdīs notiek saskarsme ar uzmodināto Jēzu. Tās ir bijušas sievietes, kuras bija paraugs, kā dzīvot kopa ar Jēzu. Piemēram, Joanna vai Salome būtu varējušas būt tādas. Varbūt viņas evaņģēlistu laikā vēl dzīvoja, varbūt bija jau mirušas, bet draudzes ļaudis viņas zināja. Viņas bija tiem kā dzīvs evaņģēlijs.

Kā jau teikts, tikai tā es varu izskaidrot dažādos un mainīgos sieviešu vārdus. Kā nekā arī Rūdolfs Šnakenburgs savos komentāros šo vietu skaidro līdzīgi. Attiecībā uz Mariju (bet tiek pieminētas arī pārējāsnsievietes) viņš raksta: „ Ceļā uz pareizo izpratni, lai drīkstu pieminēt H. Širmanu (H.Schürmann): Marija ar savu paļāvīgo attieksmi pārstāv … visas tās, kas gaida no Jēzus pestīšanu”.  Lūdzu! Jāatzīstas, ka šo teikumu izlasīju gan ar lepnumu, bet arī ar pazemību. Ar lepnumu tāpēc, ka šis H. Širmans teoloģijas studijās Erfurtē bija mans skolotājs un mīļākais profesors. Ar pazemību, jo nevaru pretendēt, ka būtu pilnīgi viens pats nonācis līdz šim skaidrojumam – mans zemnieka saprāts būs kaut ko saklausījis arī profesora lekcijās.

Katrā gadījumā: ja Lieldienu stāstos minēto sieviešu vārdu dažadība ir šādi izskaidrojama, tas taču nozīmē, ka evaņģēliju rakstītāji sievietes Baznīcā augsti vērtē. Ne tikai Mariju, bet arī pārējās sievietes. Tas ir ne tikai mierinājumam lasītājām ar zemnieku sirdi, bet arī lai darītu tām zināmu, ka Baznīcā ne vienmēr ir bijis tā, kā izveidojās vēlāk un pastāv vēl šodien.

Un tagad pievērsīsimies Marijai Magdalēnai. Pareizāk gan būtu viņu saukt par Mariju no Magdalas. Grieķu tekstā burtiski ir: Marija Magdalēniete. Magdala ir vietas nosaukums, no kurienes viņa ir nākusi – mazs ciems Genazaretes ezera krastā. Viņas dzimtajā valodā tās vārds ir Mirjama – tāpat kā Jēzus mātei -  Mirjama no Nācaretes. Es personīgi labprātāk viņas abas saucu vārdā Mirjama, jo man šķiet, ka viņām tā patiktu labāk.

Jāņa evaņģēlija Lieldienu stāstā par tukšo kapu galveno lomu spēlē

Mirjama no Magdalas un divi apustuļi

Kā jau teikts, citas sievietes šeit nav minētas. Kad Mirjama „redzēja akmeni no kapa noveltu”, tā sākas stāsts, „viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja”. Tad arī tie abi atnāca pie kapa. Viens no viņiem bija Simons, Kēfs. Bet, kas bija otrs?

„Otrs māceklis” tiek minēts tikai Jāņa evaņģēlijā, un vienmēr viņš ir tikai „māceklis, ko Jēzus mīlēja”; viņš netiek saukts vārdā. Tikai daudz vēlāk, jau pirmo kristīgo teologu laikā, iedomājās, ka tas varētu būt apustulis Jānis, tātad viens no „divpadsmit”. Un, tā kā domāja, ka tas varētu būt visa evaņģēlija autors, šos rakstus nosauca par Jāņa evaņģēliju. Divas mušas ar vienu sitienu, un kāpēc gan nē. Šodien runā vienkārši par mīļāko mācekli, un pamatoti, jo tieši tas ir domāts arī grieķiski. Tāpat kā manu profesoru vidū man bija viens mīļākais profesors, tā Jēzum savu mācekļu vidū bija mīļākais māceklis. Es vienmēr jutos sava profesora saprasts, pat tad, kad es negribēju vairāk būt katolis, bet tikai parasts zemnieks. Un pāri visam es izjutu, ka dziļi sirdī viņš vienmēr ir kopā ar Jēzu, par kuru viņš tik daudz zināja. Un līdzīgi, es domāju, bija ar Jēzu un „otru” mācekli.

Tātad, kad Mirjama redz, ka – jā, viņa „redz”, tā ir rakstīts grieķu tekstā, nevis „redzēja”! Viss tālākais, ko Jānis stāsta par Mirjamu, grieķu tekstā ir tagadnes formā – tāpēc ka tas notiek tagad, tagad, šeit un šodien, un visi, kas šo stāstu tagad lasa vai dzird, var viņu atkal no jauna atpazīt.

Tāpat kā Marka un Lūkasa, bet atšķirīgi kā Mateja evaņģēlijā, arī Jāņa evaņģēlijā, Mirjamai atnākot, kaps ir tukšs. Taču tas viņu ne mazākā mērā nevedina uz domām, ka Jēzus varētu būt uzmodināts. Kā gan! Jo tukšs kaps nav pamats, lai ticētu uzmodināšanai. Mēs zinām, ka tam ir nepieciešams kas vairāk. Mirjama, tieši pretēji, domā un pasaka arī abiem jaunekļiem: „Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši”.

Tad pie kapa nonāk abi mācekļi. Mīļotais māceklis vispirms, drusku vēlāk Kēfs, nemaz ne sajūsmināts. Mīļotais māceklis dod priekšroku Pēterim, pats ieiet kapā tikai pēc viņa. Un tad seko divi teikumi, kuri ir šķietamā pretrunā. Par mīļoto mācekli ir sacīts: pēc tam, ka viņš bija ielūkojies tukšajā kapā „viņš redzēja un ticēja”. Tas izklausās tā, it kā viņš, atšķirībā no Mirjamas, tukšā kapa dēļ tūlīt tic, ka Jēzus ir uzmodināts. Taču tūlīt pēc tam seko teikums: „Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem” (Jņ. 20,9). Tātad „tie”, abi mācekļi, nevis „viņš”, nevis tikai Pēteris. Par abiem bija teikts, ka tukšais kaps nebija iemesls, lai viņi ticētu Jēzus uzmodināšanai. Viņus nedrīkst pretnostatīt, it kā mīļotais māceklis ticētu, bet Pēteris nē, kā tas daudzkārt sprediķos dzirdams.

Katrā gadījumā abi mācekļi iet atkal mājās. Viņus abus, tāpat kā Mirjamu tukšais kaps nepārliecināja par Jēzus augšāmcelšanos. Un, kas attiecas uz Mirjamu, klāt vēl nāk tas, ka, pēc tam, kad tie abi ir prom, Mirjama pati ieiet kapā un redz tur „divus enģeļus baltās drēbēs sēžam”. Bet tā vietā, lai vismaz pēc šādas debesu spēku iesaistīšanas ticētu Jēzus uzmodināšanai, viņai prātā joprojām ir tikai viens tukšā  kapa izskaidrojums: „Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši” (Jņ. 20,13). Tagad nu pašam pēdējam Jāņa draudzes loceklim vajadzētusaprast, ka ticību uzmodināšanai no mirušajiem nevar pamatot ar tukšu kapu. Jēzus gadījumā noteikti nē.

Un tagad nāk

Magdalēnas sekunde

– šī ir Lieldienu stāsta augstākā virsotne, vissvarīgākais, par ko vispār runā. To, kas ir vissvarīgākais mēs, protams, zinām no Antiohijas ticības apliecinājuma, bet šeit par to klausāmies vēlreiz stāsta formā. Un te parādās Magdalēnas sekundes lielā nozīme, kā mēs to tūlīt redzēsim.

Nākamo daļu es vienkārši norakstu no Jāņa evaņģēlija.

To sacījusi,viņa (Mirjama no Magdalas) pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus.

Jēzus viņai sacīja: „Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: „Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu”.

 Jēzus viņai sacīja: „Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: „Rabuni” tas ir: Skolotāj!

 Jēzus sacīja: „Neturi mani ciet! Es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva. Bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva, pie mana Dieva un jūsu Dieva.”

Kā viens mīlas stāsts. Un ir arī. Sevišķi vārdi „Neturi mani ciet!” trāpa tieši sirdī. Un tulkojums ir pareizs! Plašāk pazīstams ir latīniskais „Noli me tangere!” – „Nepieskaries man!”. Taču grieķiski ir rakstīts: „Neturi mani ciet!”. Un zemnieki, kas tādi ir savā sirdī, uzreiz saprot, kas ar to ir domāts. Ja kādu mīl, tad labprātāk vēlas viņu „turēt ciet”, lai viņš vienmēr būtu klāt, vismaz dziļi sirdī vienmēr sajust tā tuvumu. Tā tas ir starp diviem mīlētājiem. Taču katrs zemnieks arī zina, ka šāda „iekrampēšanās” var kļūt problemātiska. Tā var kļūt grūti panesama, turklāt abiem, vienam no abiem katrā gadījumā.

Bet visu pēc kārtas. Mirjama atnāk pie kapa, jo viņa Jēzu tiešām ļoti mīl, un  viņš tagad, kad ir sodīts ar nāvi un miris, viņai tik ļoti pietrūkst. Viņa nenāk, lai svaidītu Jēzus miesas. To saskaņā ar Lieldienu stāstiem viņa un pārējās sievietes ir izdarījušas jau Lielajā piektdienā. Par to Jānis pastāsta jau iepriekš, 19. nodaļas beigās: „Atnāca arī Nikodēms,kas jau kādreiz naktī bija nācis pie viņa, un atnesa maisījumu no mirrēm un alvejas: kādas simts mārciņas.Tad viņi ņēma Jēzus miesas un satina tās linu autā kopā ar smaržvielām, kā tas piederas pēc jūdu bēru paraduma”(Jņ. 19, 39-41). Starp citu: „simts mārciņas” – tas pēc mūsdienu mēru sistēmas būtu 35 kg. Mēs jau esam pamanījuši – tas ir stāsts, nevis ziņojums.

Tātad Mirjama neatnāca, lai ar smaržīgām zālēm un eļļām svaidītu Jēzus  miesas. Viņa gribēja būt mirušā tuvumā. Kaut vai miruša. Un viņa atnāca viena, viņa gribēja būt viena savās sāpēs. „Viņa raudāja” stāsta Jānis.

Un to, ko Jānis stāsta tālāk, to reiz kāds teātra režisors ar grupu jaunu aktieru  gribēja uzvest uz skatuves. Rakstnieks Patriks Rots (Patrick Roth) par to stāsta savā grāmatā „Magdalēna pie kapa” (2003). Iestudēšanas laikā, viņš stāsta, aktrise, kas spēlēja Mirjamas lomu, pamanīja, ka Jāņa evaņģēlija tekstā ir pretruna. Viņa, kā Bībelē rakstīts, sūdzēja savas bēdas abiem aktieriem, kas spēlē eņgeļus. Un tad „viņa pagriezās atpakaļ” un redzēja Jēzu, kuru Mirjama noturēja par dārznieku, un Mirjamas vārdiem arī viņam stāstīja par savām bēdām. Tiktāl viss sakrīt. Taču kad aktieris-dārznieks jeb neatpazītais Jēzus uzrunā viņu vārdā, aktrisei viss sajuka. Viņa gribēja pacelt galvu un uzlūkot runātāju, bet Bībeles tekstā otro reizi bija rakstīts „tā pagriezās”. Ja viņa to attēlotu uz skatuves, viņai būtu jāaizgriežas atkal  prom, bet tā tas neiet. Režisors atrada izeju. Viņš lika aktrisei, atkāpjoties no Bībelē rakstītā, pirmo reizi paiet „dārzniekam” garām tā, lai viņa atrastos ar muguru pret viņu. Un, kad Viņš viņu sauc vārdā, viņa pagriežas. Tagad viss ar divreizējo pagriešanos ir kārtībā. Šo brīdi, kurā iedomātais dārznieks viņu uzrunā un viņa pagriežas, Patriks Rots nosauc par „Magdalēnas sekundi”.

Bībeles zinātnieki, protams, jau sen zināja, ka pie šīs divkāršās pagriešanās viens pagrieziens ir par daudz – viņi lasa tekstu uzmanīgi. Bet zinātnieki to izskaidroja tādejādi, ka Jānis, savā Lieldienu stāstā, saliekot kopā vairākus citus stāstus, šajā vienā gadījumā nebija bijis tik uzmanīgs, kā viņi. Viņi domāja, ka, saliekot kopā divus stāstus, kuros abos bija minēts pagrieziens, gala rezultātā viens pagrieziens nebija svītrots. Bet es nepiekrītu Bībeles zinātniekiem, kaut gan ļoti cienu viņus.

Es vairāk ticu Jānim. Viņš gan zinās, kāpēc viņš Mirjamai liek divreiz pagriezties. Un, kad es lasu viņa tekstu kā stāstu, nevis kā ziņojumu, un mēģinu iejusties Mirjamā, kura simbolizē arī manas attiecības ar uzmodināto Jēzu, tad man kļūst skaidrs. Otrs pagrieziens nav domāts ķermenisks, bet gan garīgs. Mirjama šajā Lieldienu stāstā gribētu Jēzu, tāpat kā līdz šim, skatīt ar miesīgām acīm, bet tad viņa vērš skatu uz iekšieni, un tur, savā sirdī, ierauga viņu. Tas ir otrs pagrieziens.

Jānis vēlas saviem kristiešiem pateikt: tur, savā sirdī, ļauj sev sastapties ar uzmodināto Jēzu. Un tikai tad, kad viņš tev „parādīsies” tur, iekšienē, tu iegūsi pārliecību, ka viņš nav prom, ka viņš ir uzmodināts un dzīvo.

Nē, pats no sevis, tikai ar paša piepūli tas neizdosies. Iniciatīva, kā to mums ir noskaidrojis jau Lieldienu dzejojums, nāk no Dieva un paša Jēzus. Viņš ļauj sevi „redzēt”, atpazīt, nojaust, sajust. Un Jānis to savā Lieldienu stāstā pastāsta šādi: „Jēzus saka viņai: Marija! Tā pagriezās un saka viņam: Rabbuni!” (Jņ 20, 16).

Tā ir „Magdalēnas sekunde”! To nevienam teātra režisoram nevajag tekstā iekonstruēt, tā jau ir Jāņa stāstījumā. Arī manā dzīvē tā ir arvien no jauna, tāpat kā daudzu zemnieku dzīvē. Skaidrs, ka mēs labprāt gribētu to „paturēt” ilgāk. To zina katrs no mums. Taču tikai tad, kad mēs labprātīgi piekritīsim Viņa brīvībai, sakot: „Tu drīksti būt man jūtami tuvu, un Tu drīksti arī būt man šķietami tālu; es uzticos Tev, ka tu esi ar mani”, tikai tad mūsu ticība var izaugt no bērnu kurpēm. Tas, kas „iekrampējas” īsti nemīl. Tāds vairāk mīl nevis otru, bet savas mīlestības izjūtas. Laimīgs un brīvs ar to viņš nekad nebūs. Un ar Dieva un Jēzus mīlestību ir tieši tāpat. Tikai to visu ir grūti izteikt vārdos. Labi, ka vismaz Lieldienās tas tiek izrunāts, un nevis Baznīcas katehisma valodā vai līdzīgi, bet ar šādiem stāstiem. Tad var tiešām kaut ko dzīvei iemācīties, dzīvei ar Dievu un viņa Jēzu un dzīvei kā zemniekiem vienam ar otru.

Mirjama pēc tam steigšus devās pie mācekļiem. Tagad viņa vairs nežēlojās, ka viņi ir Kungu paņēmuši”, tagad viņa var pavēstīt: „Es redzēju Kungu”. Ne ar miesīgām acīm, protams, bet ar sirds acīm.

Un mācekļi?

Mirjama viņus nevar pārliecināt. Tāpat kā mācekļus nav pārliecinājis tukšais kaps, arī ne Kēfu un iemīļoto mācekli. Jānis stāsta tālāk, ka viņi aiz bailēm „ir pulcējušies aiz aizslēgtām durvīm”. Tikai tad, kad Jēzus pats personīgi „nostājās viņu vidū”, viņu sirdīs kaut kas notiek.

Protams, viņš nenostājās to vidū ārēji redzamā veidā. Viņš nāk kā uzmodinātais Jēzus, un mēs zinām, ka Dieva uzmodinātajam ir „pārlaicīga miesa”, tātad miesīgām acīm neredzama. To zināja arī kristieši no Jāņa draudzes. Savā Lieldienu stāstā Jānis to pastāsta tā, it kā Jēzus būtu parādījies redzamā veidā. Bet kā vēl citādi viņš to lai pastāsta? Visam, kas notiek dziļi sirdī, turklāt vēl tik aizkustinoši, nav atbilstošu vārdu.

Lieldienu sprediķos mēdz teikt, ka Jēzus parādījās „apskaidrotā” miesā. Tas ir pilnīgi pareizi, tikai par to nevajag runāt, it kā apskaidrotā miesa būtu kļuvusi redzama. Tāpat uzmodinātais Jēzus arī nerunāja akustiski. Viss, ko viņš kā Augšāmceltais sacīja, stāstītāji, šinī gadījumā Jānis, ir ielikuši viņam mutē. Viņi taču zināja, ko viņš bija teicis savas zemes dzīves laikā, kas ir viņa sirdslietas, un varēja tajā iejusties. Šajā Lieldienu stāstā augšāmceltais Jēzus saka mācekļiem: „Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” (Jņ 20, 21). Pēc tam Viņš uzpūta dvašu un sacīja: „Saņemiet Svēto Garu!” Un pēc tam: „Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie ir aizturēti” (Jņ 20, 21-22).

Pirmie trīs teikumi ir visumā saprotami, bet kas ir ar pēdējo teikumu? Kas ir domāts ar ‘aizturēt’? Gadu simteņiem atbilde bija: Jēzus šeit divpadsmit apustuļiem – un viņu pēctečiem bīskapiem – dod pilnvaras Dieva vārdā piedot grēkus un Dieva vārdā nepiedot grēkus. Taču te ir tipiska kļūda, kas sastopama pie Bībeles lasīšanas. Šāds skidrojums nav izlasīts Bībeles tekstā, bet gan tur „ielasīts”. Jo šeit Jēzus runā ar ‘mācekļiem’, tātad ne tikai ar tiem divpadsmit, bet arī ar citiem vīriešiem un sievietēm, kas atnākuši uz Jeruzalemi. Un otrkārt, Jēzus vienmēr ir teicis: Piedodiet viens otram, un pat ne septiņas reizes, bet gan septiņdesmit reiz septiņas. Savas zemes dzīves laikā piedošana bija viņa sirdslieta. Tātad ar teikumu „kam jūs tos aizturēsiet, tiem tie ir aizturēti” nav domāta „pilnvara”, turklāt vēl noteiktiem cilvēkiem pilnvara kādam nepiedot grēkus. Par „pilnvaru” tekstā vispār nav runa.

Es šo vārdu jēgu varu izskaidrot tikai tā: Citam piedot to, ko viņš netaisnīgi ir darījis, ir labākais, ko es varu darīt. Jo, ja es viņam nepiedošu, kad viņš pats savu netaisno darbu ir atzinis, tad es viņu cieši sasaistu ar to, ko viņš ir izdarījis, tad es „aizturu” viņam tā nekrietno darbu. Tad viņam vairs nav iespēja kopā ar mani atkal dzīvot mierā, tad mūsu attiecības ir sabojātas, un man pašam arī vairs nav īsta miera. Jānis tātad liek uzmodinātajam Jēzum sacīt mums visiem: Piedodiet viens otram un tādejādi panākiet savstarpēju mieru un kopību. Tas ar to ir domāts.

Un tad nobeigumā Jānis stāsta par Tomu, kas vienmēr tiek saukts par

„neticīgo Tomu”

Taču šajā stāstā viņš nemaz nav bijis tik neticīgs. Viņam vienkārši prātā bija daudz jautājumu. Viņš grib ticēt, ka Jēzus nav prom, un kaut kādā veidā viņš arī tic. Bet viņš grib saprast arī ar prātu, ne tikai ar sirdi. Kā visi zemnieki, starp citu. Arī es varu sevi saskatīt Tomā, tāpat kā Mirjamā. Un ar kristiešiem toreiz Jāņa draudzē bija tāpat.

Jānis liek Tomam sacīt: „Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr neliksu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” (Jņ 20,25). Kāpēc Jānis tā dara, es domāju, kāpēc viņš liek Toma mutē šos vārdus? Jo arī jau toreiz draudzē bija cilvēki, kuri vislabprātāk būtu vēlējušies taustāmus pierādījumus tam, ka mirušie tiks uzmodināti. Un Jānis to zināja. Bet šādu pierādījumu nav. Arī Jēzus uzmodināšanai nē. Jo šāds skaidri acu priekšā redzams pierādījums nav iespējams. Vēlreiz: viss, kas notiek pēc miršanas, attiecas uz „debesu”, tātad dievišķo, nevis laicīgo esamību, un nav redzams ne acīm, ne kamerai, ne vienalga kādām ierīcēm.

Un tad, „pēc astoņām dienām”, tā stāsta Jānis tālāk, Jēzus atkal nāk pie saviem mācekļiem. Un Jānis liek, lai Jēzus sacītu Tomam: „Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas un sniedz savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet esi ticīgs!” (Jņ 20, 27). Un ko dara Toms?

Tas, ko dara Toms, ir attēlots daudzās gleznās. Viņš pastiepj pirkstu un --- Nē, tieši to viņš nedara! Par to Jāņa stāstā nekas nav sacīts. To ir izdomājuši tikai paši gleznotāji, acīmredzot tāpēc, ka paši nav lasījuši Bībeles tekstu, bet tikai kaut ko saklausījuši sprediķos.

Jo Tomam šajā Lieldienu stāstā pilnīgi pietiek ar to, ka Jēzus viņam „parādās”, ienāk viņa sirdī, tāpat kā Mirjamai un arī pārējiem mācekļiem. Tādēļ viņš pavisam godīgi un dziļi aizkustināts var teikt: „Mans Kungs un mans Dievs!”

Nākamie divi teikumi, ko Jānis pēc tam liek Jēzum mutē, nav nekāds pārmetums Tomam un viņam līdzīgiem, tātad arī mums, zemniekiem. Gluži pretēji! Ar pirmo teikumu Jēzus vēršas tieši pie Toma: „Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji”. Vārds „redzēt” te nenozīmē skatīšanu ar miesīgām acīm, kā neuzmanīgi ļaudis to izlasa. Pirmkārt, tas tā kā tā nenotiek, jo uzmodinātā Jēzus pārlaicīgā, jeb apskaidrotā miesa ir neredzama. Otrkārt, iepriekš nekur nav sacīts, ka Toms ievainojumus būtu aizskāris, tātad ārēji pārliecinājies, ka Jēzus ir dzīvs. Nē, šie ir atzinīgi domāti vārdi. Tie vienkārši izsaka, kāpēc cilvēks var ticēt uzmodināšanai: Jo tu mani esi savā sirdī redzējis, jo es tev esmu „parādījies”, tāpēc tu tici! Tieši tā tas notiek. Tā tas notika ar Pēteri un Mirjamu, tā tas notika ar mani un daudziem citiem, kuri no Jēzus vairs nešķiras.

Par fizisku redzēšanu ir runa tikai otrajā teikumā. „Svētīgi ir tie, kas nav redzējuši, bet tic”. (Grieķiski ir vieglāk saklausīt, ka šeit ir runa par divām dažādām „redzēšanām”, jo katrā teikumā ir atšķirīga vārda „redzēt” forma). Un šis teikums nav domāts Tomam, bet gan visiem tiem, kas vēlas kādu redzamu uzmodināšanas pierādījumu.Taču arī tas nav nekāds pārmetums, bet pastorāla audzināšana un dvēseļu aprūpe. Profesors Rūdolfs Šnakenburgs raksta: Jānis grib „savu lasītāju vadīt uz padziļinātu ticību Kristum”; te ir runa par to, lai „ticīgos vestu pie paša Augšāmceltā, kas tiem kļūtu par paliekošu, dzīvu realitāti”. Labi, ka šo Lieldienu stāsta daļu liturģijā nolasa vismaz svētdienā pēc Lieldienām.

Tik tālu Jāņa Lieldienu stāsts. Pēc tā Jāņa evaņģēlijā seko vēl viena nodaļa. Taču tā ir pievienota daudz vēlāk, ap 150. gadu, kad Jānis jau sen pats bija uzmodināts. Arī Matejs un Lūkass stāstu par „tukšo kapu” vēl papildina ar citiem stāstiem par uzmodināto Jēzu. Lūkass vēl stāsta, kā uzmodinātais Jēzus mācekļu acu priekšā ir „pacelts debesīs”. Par to viņš stāsta divreiz – sava evaņģēlija nobeigumā un Apustuļu darbu sākumā, katreiz nedaudz atšķirīgi, un arī tas ir domāts tēlaini. Marka evaņģēlijam ir vēlāk pievienots visa tā kopsavilkums.

Mateja evaņģēlija beigās uzmodinātais Jēzus saka: „Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām” (Mt 28, 20). Tam ir jābūt arī šīs Lieldienu grāmatas beigu teikumam, gan nedaudz precīzāk pārtulkotam. Jo oriģināltekstā nav runa par „beigām”, bet gan par „piepildījumu” vai „mērķi”. Mēs ejam pretī nevis beigām, bet pretī lielam mērķim. Es dzirdu Jēzu mums sakām: „Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku piepildījumam”.